Dzīve ir ciešanas un prieks; dzīve ir diena un nakts. Tā ir dzīvība un nāve. Tev ir jāizprot abi.

Mīli vairāk! Mīli bez nosacījumiem.

 
Vienmēr atceries – nav augstas virsotnes bez dziļas ielejas. Ja tu vēlies sasniegt debesis, tavām saknēm būs jānolaižas līdz elles dziļumiem.

Sāpes tevi biedē, tāpēc tu nespēj tās izprast, un tad tu nevari neko iemācīties.

Mēs zaudējam daudz, jo mums nepietiek drosmes.

Dzīve ir pilna nedrošības, pilna pārsteigumu — tur ir tās skaistums!

Katrs mirklis… tas ir viss.

Dzīve tevi negaidīs. Tā ir jādzīvo nekavējoties.

Novecot nenozīmē kļūt gudrākam. Ja jaunībā tu esi bijis muļķis un tagad esi kļuvis vecs, tu tik un tā būsi viens vecs muļķis, un tas ir viss.

Kā rast prieku? Lai izzūd ambīcijas. Tās ir šķērslis.

Ziedi ir izplaukuši, putni dzied, ir saule debesīs — svini to!

Prieks ir mūžīgs; laime — pārejoša.

Tu nevari būt mūžīgi harmonijā,  citādi tu vairs neapzināsies, kas ir
harmonija.

Pat, ja ceļš noved strupceļā, — tā ir tava pieredze, tu esi iepazinis nepareizo ceļu.

Es dzīvoju pēc saviem ieskatiem, es tevi neņemu vērā. Es vispār nevienu
neņemu vērā – jo, ja tu sāc ņemt vērā citus, tu nevari dzīvot savu dzīvi pa
īstam.

Par asprātīgu cilvēku tiek uzskatīts tāds, kurš zina, kā izkļūt no grūtībām, un par gudru – kurš zina, kā nekad tādās neiekļūt. Esi gudrs.

Drosmīgie iet uz nebēdu. Viņi meklē bīstamas iespējas. Viņu dzīves filozofija nav apdrošināšanas kompānijas filozofija. Viņu dzīves filozofija ir kalnā kāpēju, kaskadieru, sērferu filozofija. Un ne tikai ārēji viņi traucas pa viļņiem. Arī iekšējās jūrās. Ne tikai ārēji viņi rāpjas Alpu un Himalaju virsotnēs. Viņi meklē arī iekšējās virsotnes.

Dzīvi var nodzīvot tikai bīstami – nav cita veida, kā to nodzīvot. Tikai bīstamībā dzīve iegūst briedumu, augsmi. Cilvēkam jābūt piedzīvojumu meklētājam, vienmēr gatavam riskēt ar zināmo nezināmā dēļ.

Austrumos neviens vecai sievietei nesaka: – Tu izskaties tik jauna! – Gluži otrādi. Vecums ir cienījams, to mīl, un, ja kādam pateiksit, ka viņš izskatās jaunāks par saviem gadiem, tas būs sava veida apvainojums.

Mīlestība nozīmē – dot. Alkas un iekāre nozīmē – ņemt.
Iekāre tikai grib un nekad neko nedod, bet mīla tikai
dod un dod un nekad neprasa neko pretī. Tā ir beznosacījumu
došana.

Mīlestība neko nezina par pienākumu. Pienākums ir
slogs, formalitāte. Mīlestība ir prieks, dalīšanās ar otru.
Mīlestība ir brīva un nepiespiesta.

Cilvēks, kas izgudroja divguļamo gulta, bija viens no cilvēces
lielākajiem ienaidniekiem. Pat gultā nav brīvības! Jūs nevarat kustēties, otrs cilvēks ir jums blakus…

Mīlestībai ir jāspēj dot brīvību, nevis jāuzliek mīlošajiem jaunas važas. Mīlestībai jādod jums spārni un jāatbalsta jūs, lai jūs lidotu, – cik augstu vien iespējams.

Tikai lietas var piederēt. Mīlestība dod brīvību. Mīlestība ir brīvība.

Mīlestība ir plašas debesis. Mīlēt nozīmē pacelties spārnos.
Bet bezgalīgās debesis, protams, izraisa bailes.

Mīlestība ir kāpnes. Tā sākas ar vienu cilvēku, tā beidzas ar visu. Mīlestība ir sākums, beigas ir Dievs.

Mīlestība ir viens no tiem vārdiem, ko ikviens lieto
un neviens neizprot.

Mīlestība saista, bet tā nav attiecības. Attiecības ir kaut kas pabeigts. Attiecības ir lietvārds. Punkts ir pielikts, medusmēnesis ir beidzies.

Vispirms vīrietis skrien pakaļ sievietei, un sieviete mēģina aizbēgt. Tiklīdz vīrietis ir noķēris sievieti, nekavējoties visi apstākļi mainās. Tad vīrietis sāk bēgt, un sieviete sāk dzīties pakaļ.

Ja brīvība un mīlestība var būt jūsu, jums neko vairāk nevajag. Jūs to jau esat ieguvis – tieši tāpēc jums ir dota dzīve.

Visas sievietes pēc mīlēšanās ar vīrieti mazliet noskumst. Viņas jūtas maldinātas, piekrāptas, jo vīrietis aizgriežas un aizmieg. Kas ir pabeigts, tas ir pabeigts!

Laulība ir vajadzīga tāpēc, ka nav mīlestības. Ja ir patiesa
un īsta mīlestība, laulība nav nepieciešama.

Tuvība ir laba lieta, un palikt vienās attiecībās ir skaisti, bet galvenais, kas nepieciešams, ir mīlestība. Ja koks ir iesakņojies tādā vietā, kur ir tikai akmeņi, un tas koku nogalina, tad labāk to pārstādīt.

Visgudrākie ir seksuālākie cilvēki. Jāsaprot, ka mīlestības enerģija pārsvarā ir gara spēja. Ja jūs nespējat mīlēt, tad esat noslēgts, nejūtīgs.

Dzīvība pastāv caur seksu. Sekss ir tās veids. Ja izprotat dzīvi, ja mīlat dzīvi, jūs zināsiet, ka sekss ir svēts, tas ir svētīts.

Vientulība ir pārprasta vienpatība. Tiklīdz savu vienpatību saprotat kā vientulību, viss konteksts mainās. Vienpatībai ir skaistums un bezgalīgs dziļums, tai piemīt pozitīvisms. Vientulība ir nabadzīga, negatīva, tumša, nomācoša. Vientulība ir tukšums.

Jūs nevarat vientuļu cilvēku padarīt nelaimīgu, jo viņš ir iemācījies dzīvot ar sevi un būt laimīgs ar sevi. Viens pats. Viņam ar to pietiek.

Savrupnieks ir izredzētais. Ko gan savrupnieks ir izvēlējies? Viņš ir izvēlējies tikai pats savu būtību. Un, kad izvēlaties savu būtību, jūs esat izvēlējies visa Visuma būtību.

Vienpatība ir augstākā īstenība. Cilvēks atnāk viens, un cilvēks aiziet viens. Bet starp atnākšanu un aiziešanu mēs veidojam daudz dažādu attiecību un cīnāmies, lai tikai sevi apmānītu… Patiesībā arī dzīvē mēs esam vieni.

Vientulība ir negatīvs stāvoklis, kā tumsa. Vientulība nozīmē, ka jums kāda pietrūkst. Jūs esat tukšs, un jums šai milzīgajā Visumā ir bail.

Attiecības ir vajadzīgas tiem, kas nespēj būt vieni. Attiecības veido divi vientuļi cilvēki. Divi cilvēki, kas ir vieni, satiekas, sazinās, sarunājas, bet viņi tik un tā paliek vieni. Viņi ir kā kalnu smailes, kā Himalaju virsotnes, kas slejas augstu debesīs virs mākoņiem. Divas virsotnes nekad nesatiekas, kaut arī tās zināmā mērā sazinās ar vēju un lietu, ar upēm un sauli, un zvaigznēm.

Tūkstošiem gadu jums ir stāstījuši, ka ceļš pie Dieva ir ļoti garš. Tas nav garš. Dievs nav kaut kur tālumā. Dievs ir jūsu elpā, Dievs ir jūsu sirdspukstos, Dievs ir jūsu asinīs, jūsu kaulos, jūsu kaulu smadzenēs. Speriet tikai vienu mazu soli – aizveriet acis un ieejiet sevī.

Dievs nav reliģijas centrs, nāve – ir. Bez nāves vispār nebūtu bijis nekādu
reliģiju. Tā ir nāve, kas cilvēkam liek tiekties pēc viņā saulē esošā, nemirstīgā, meklēt to.

Ja tu tici, tu arī neticēsi. Neviens nevar ticēt bez apšaubīšanas. Lai tas tiktu noskaidrots reizi par visām reizēm: neviens nevar ticēt bez apšaubīšanas. Katra ticība ir neticības piesegšana.

Nāves sākums ir piedzimšana. Tu mirsti katru dienu. Nāve ir process. Nāve ir šī procesa fināls. Nāve ir sākuma beigas.

Vairums cilvēku mirst, ķeroties pie dzīves. Viņi negrib mirt, un var saprast, kāpēc viņi nevēlas aiziet no dzīves. Tikai nāves brīdī viņi apzinās to faktu, ka nekad nav dzīvojuši.

Nāve ir viena no tām lietām, par kurām neko nevar pateikt, izņemot vienu – mēs dodamies atpakaļ mājās, mēs ejam uz to pašu vietu, no kurienes esam cēlušies. Mēs nezinām. Mēs nākam no kaut kāda nezināma avota, un mēs ejam atpakaļ uz šo nezināmo avotu.

Kad nāve atnāk pēc tevis pie tavām durvīm, ej tai līdzi pilnīgā izpratnē.  Mirsti ar smaidu sejā. Nāvei teic: „Esi laipni gaidīta. Es esmu tev gatavs.”

Kāds ir par tevi skaistāks – tas sāp. Kādam ir vairāk naudas – tas sāp. Citam ir vairāk zināšanu – arī tas sāp. Ir miljoniem lietu, kas tevi sāpina, tomēr tu neapzinies, ka patiesībā šīs lietas nav tās, kas tevi apbēdina. Tās tevi ietekmē tikai tava ego dēļ.

Ikviens cilvēks ienāk pasaulē ar noteiktu uzdevumu. Viņam kaut kas jāpaveic, jānogādā kāds vēstījums, jāpabeidz kāds darbs. Tu šeit neesi nejauši. Tu šeit esi ar noteiktu jēgu. Tev ir jāsasniedz kāds mērķis. Veselums ir paredzējis kaut ko īstenot – caur tevi.

Atceries, radošs cilvēks vienmēr tiecas visu izdarīt nepareizi. Ja tu vienmēr, kaut ko darot, ej pareizo ceļu, tu nekad nebūsi radošs, jo pareizais ceļš ir tas, ko atklājuši citi.

Dzīvo šai pasaulē, nelauzīdams galvu par to, kas būs rīt. Vai tu būsi uzvarētājs vai pieveiktais, tas nav svarīgi. Nāve atņems visu. Vai tu uzveic vai zaudē, nav būtiski. Vienīgais, kas ir nozīmīgi un allaž bijis svarīgi, – kā tu esi nospēlējis šo spēli. Vai tu esi izbaudījis to? – pašu šo spēli…

ANEKDOTES, JOKI, LĪDZĪBAS

Jautājums:

– Ošo, vai jūs patiesi esat pirmais buda, kurš joko?

Atbilde:

– Mans draugs… es ne tikai esmu pirmais buda, kurš joko, bet arī – pēdējais, jo es grasos izstāstīt visus jokus. Es negribu atstāt neizstāstītu pat nevienu jautru notikumu.

…Patiesums un smiekli nav dalāmi. Es šeit esmu, lai jokotu, es šeit esmu lai smietu! Tikai cilvēks, kurš smejas patiesi, spēj patiesi raudāt. Un, ja jūs spējat patiesi raudāt un patiesi smieties, – jūs esat dzīvs. Lai jūsu dzīve ir pilna smieklu!

…Viens dzenbudistu skolotājs Lin-Či mira… Tūkstoši skolnieku bija sapulcējušies, lai izdzirdētu viņa pēdējo sprediķi, bet Lin-Či vienkārši gulēja – priecīgs, smaidīgs, nesakot ne vārda. Redzot, ka viņš tūlīt pat mirs un tomēr nesaka ne vārda, kāds par to atgādināja Lin-Či. Tas bija vecs draugs, arī skolotājs. Viņš nebija Lin-Či skolnieks, tādēļ varēja viņam to pateikt:

– Lin-Či, vai tu esi aizmirsis, ka tev jāsaka pēdējie vārdi? Es vienmēr esmu teicis, ka tev ir slikta atmiņa. Tu mirsti… tu ko – esi aizmirsis?!

Lin-Či ierunājās:

– Klausieties!

Pa jumtu, skaļi dipinādamas, skraidīja divas vāveres.

– Cik skaisti! – viņš pateica.

Un nomira.

x x x

Kohreinas kundze stāvēja pie sava nelaiķa vīra zārka. Viņai blakus stāvēja viņu dēls. Viens aiz otra garām gāja sērojošie, lai atvadītos no aizgājēja.

– Viņam vairs nesāp, – teica Krojas kundze. – No kā viņš nomira?

– Nabadziņš, – teica Kohreinas kundze, – viņš nomira no gonorejas!

Cita sieviete cieši lūkojās uz līķi:

– Viņam jau vairs nav nekādu raižu, viņa sejā ir miers, – teica viņa. – No kā viņš nomira?

– Viņš nomira no gonorejas! – atbildēja atraitne.

– Pēkšņi dēls pavilka viņu aiz rokas sānis.

– Mamma, – teica viņš, – ir šausmīgi teikt tādas lietas par tēti. Viņš nenomira no gonorejas!

Viņš nomira no caurejas.

– Es zinu, – teica Kohreinas kundze. – Bet labāk lai viņi domā, ka viņš miris kā vīrietis, nevis kā sūds, kas viņš patiesībā bija!

x x x

Smita kungs un kundze stājas tiesas priekšā.

– Es gribētu šķirties no šī personāža, – teica sieva.

– Es gribētu tikt vaļā no šī kaujas cirvja, – iekliedzās vīrs.

Tiesnesis: – Cik jums ir bērnu?

Sieva: – Trīs.

Tiesnesis: – Kāpēc gan jums nepalikt laulībā vēl vienu gadu un nedzemdēt vēl vienu bērnu, lai būtu četri? Katrs no jums var paņemt divus, un jūs abi būsiet apmierināti.

Vīrs: – Jā, bet ja nu piedzimst dvīņi?

Sieva: – Ha! Paskatieties uz šo dvīņu radītāju. Ja es būtu paļāvusies uz viņu, man pat šo triju nebūtu!

x x x

…Kādā tumšā naktī VDK klauvē pie Jusela Finkelšteina durvīm. Jusels atver durvis. VDK vīrs uzkliedz:

– Vai šeit dzīvo Jusels Finkelšteins?

– Nē, – atbild Jusels, stāvot durvju ailā savā svītrainajā pidžamā.

– Nē? Bet kā tad tevi sauc?

– Jusels Finkelšteins.

Drošībnieks nogāž viņu zemē un kliedz:

– Tu tikko teici, ka tu šeit nedzīvo?!

Jusels atbild:

– Un tu to sauc par dzīvi?

x x x

Iegājis savā iemīļotajā bārā, sirmgalvis ieraudzīja pazīstamas bufetnieces vietā svešinieci. Pēc īsa samulsuma viņš galanti teica viņai, ka viņa ir visizskatīgākā meitene no tām, kuras viņš ir redzējis pēdējā laikā.

Jaunā bufetniece, būdama pēc dabas augstprātīga, atbildēja ledainā tonī:

– Žēl, ka nevaru jums atbildēt ar tādu pašu komplimentu.

– Ai, mana dārgā, – atbildēja vecais miermīlīgi, – vai tad jūs nevarētu izdarīt to pašu, ko es? Samelot?

x x x

Marsietis piezemējies ar savu šķīvīti Manhetenā, un nepaspējis vēl lāga izkāpt, kad pie viņa pienācis ubags.

– Kungs, – teicis šis cilvēks, – vai es nevarētu dabūt desmit centu monētiņu?

– Kas tas ir desmit centu monētiņa?

– Ubags padomājis mirkli, tad teicis: – Tev taisnība. Vai tu nevarētu man iedot divdesmit piecu centu monētiņu?

x x x

Kāds ļoti vecs vīrs tika arestēts par seksuālu uzmākšanos jaunai sievietei. Ieraudzījis tādu večuku – astoņdesmit četrus gadus vecu – ,tiesnesis izmainīja Apsūdzības formulējumu no „izvarošanas” pret – „draudēšanu ar nelietojamu ieroci”.

x x x

Dažas sūtras jums:

– Vecs cilvēks ir tas, kurš uzliek brilles gultā, lai labāk saskatītu meitenes, kuras viņš redz sapnī.

– Vecs cilvēks ir tas, kurš ballītē koķetē ar jaunām meitenēm, lai sieva viņu vestu prom uz mājām.

– Vecuma skaistums ir tas, ka, tā kā tu esi pārāk vecs, lai rādītu Sliktu piemēru, tu vari sākt dot labus padomus.

x x x

Esmu dzirdējis, ka Mullu Nasredinu iecēluši par Pasaules tiesnesi. Pirmā lieta tiesā… Viņš uzklausījis vienu no pusēm. Tad teicis:

– Tagad klausieties manu spriedumu.

Tiesas kalpotājs bijis nesapratnē, jo viņš vēl nebija uzklausījis Pretējo pusi. Viņš pieliecies pie Nasredina un teicis:

– Ko tu dari, kungs? Spriedumu? Tu vēl neesi uzklausījis otru pusi!

– Ko nozīmē otra puse? – atjautājis Mulla.

– Tu ko, gribi man sajaukt galvu? Tagad viss ir skaidrs! Bet ja es uzklausīšu otru pusi, tad būšu samulsis. Tad spriedumu pieņemt būs ļoti grūti.

x x x

…Sieviete mēbeļu izsolē iegādājusies smalkas prieka mājas papagaili. Divas nedēļas turot papagaiļa būrīti apsegtu, viņa cer, ka papagailis aizmirsīs iepriekš lietoto nievājošo valodu. Kad būrītis visbeidzot tiek atsegts, papagailis lūkojas apkārt un izsaka piezīmes: „Čirp! Jauna māja, jauna kundze!” Kad sievietes meita ienāk istabā, papagailis turpina: „ Čirp! Jaunas meitenes!” Visbeidzot, kad naktī ierodas sievietes vīrs, papagailis teic: „ Čirp! Čirp! Daži vecie apmeklētāji!”

x x x

Kāds vīrs jautājis rabīnam: „Kāpēc Jēzus neizvēlējās piedzimt 20.gadsimtā Amerikā?”

Rabīns paraustījis plecus un atbildējis: „Amerikā? Tas būtu neiespējami. Pirmkārt, kur tu mūsdienās varētu sastapt jaunavu? Un, otrkārt, kur tu mūsdienās sastapsi trīs gudrus vīrus?

x x x

Mullas Nasredina sieva sacījusi savam vīram: „Kas ir noticis? Pēdējā laikā es raudu un raudu, un asaras rit pār maniem vaigiem, un tu nemaz nepajautā, kāpēc es raudu.

Nasredins atteicis: „Tas, kam reiz ir jābeidzas, ir jāizbeidzas! Apjautāšanās man ļoti dārgi izmaksā. Un pagātnē es tik daudzas reizes esmu pieļāvis šo kļūdu, jo tās asaras nav tikai asaras, tās nozīmē – drēbes, jaunu māju, jaunu iekārtojumu, jaunu auto… Daudzas lietas ir apslēptas tajās asarās. Tās asaras ir tikai sākums.”

x x x

Ievērojams filozofs, pasaules slavens matemātiķis lido lidmašīnā. Viņš sēž savā krēslā un domā par lielām matemātiskām problēmām. Pēkšņi lidmašīnas pilots paziņo: „Atvainojamies, mēs mazliet kavēsimies. Dzinējs numur viens ir atslēdzies, darbojas tikai trīs pārējie.”

Pēc desmit minūtēm atskan cits paziņojums: „Baidos, ka aizkavēšanās turpināsies – dzinēji numur divi un trīs ir atslēgušies, palicis tikai dzinējs numur četri.”

Filozofs pagriežas pret blakus sēdošo cilvēku un nosaka: „Nu gan! Ja arī šis dzinējs atslēgsies, mums nāksies šeit augšā, tumsā pavadīt visu nakti!”

x x x

Kāds jautājis Mullam Nasredinam, kad viņš gulējis uz nāves gultas: „Ja tev vēlreiz tiktu dota iespēja dzīvot, kā tu dzīvotu? Vai tu kaut ko mainītu?” Nasredins aizvērtām acīm apsvēris, padomājis, meditējis, tad atvēris acis un teicis: „Jā, ja man atkal tiktu dota dzīvība, es veidotu savu matu celiņu pa vidu. To es vienmēr esmu vēlējies, taču mans tēvs vienmēr uzstāja, lai es tā nedarītu. Un, kad mans tēvs nomira, mani mati bija kļuvuši tik reti, ka celiņu vairs nevarēja izveidot.”

x x x

Kāda sieviete rādīja ģimenes albumu savam bērnam, un viņu skatieni apstājās pie kāda izskatīga vīrieša. Ļoti jauns, možs, ar bārdu un bieziem matiem. Zēns pajautāja: „Kas ir šis vīrietis?”

Sieviete atbildēja: „Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas ir tavs tētis!”

Zēns izskatījās apjucis: „Ja tas ir mans tētis, tad kas ir tas plikgalvainais vīrietis, kurš dzīvo ar mums?”

x x x

Delfu Orākuls pasludināja Sokrātu par visgudrāko cilvēku uz zemes. Daži cilvēki aizsteidzās pie Sokrāta un paziņoja viņam: „Vari būt gandarīts, priecājies! Delfu Orākuls ir pasludinājis tevi par gudrāko cilvēku uz zemes!”

Sokrāts atbildējis: „Tās ir pilnīgas muļķības. Es zinu vienu lietu: ka es neko nezinu.”

Cilvēki kļuvuši domīgi, samulsuši. Viņi atgriezušies templī un pavēstījuši Orākulam: „Jūs teicāt, ka Sokrāts ir gudrākais cilvēks uz zemes, taču viņš pats to noliedz. Tieši pretēji, viņš teic, ka pilnīgi neko nezina. Viņš apgalvo, ka zinot tikai vienu lietu: ka nezinot neko.”

Orākuls iesmējies un teicis: „Tāpēc jau es viņu pasludināju par gudrāko cilvēku uz zemes. Tieši tāpēc! Jo viņš zina, ka neko nezina.”

x x x

…Divi draugi devušies pastaigā. Pēkšņi sācies lietus. „Ātri!” viens no draugiem saucis: „Atver savu lietussargu!”

„Tas nelīdzēs,” atteicis otrs draugs, „mans lietussargs ir viss vienos caurumos.”

„Tad kāpēc tu to vispār paņēmi?”

„Es neiedomājos par to, ka varētu līt…”

x x x

Tas noticis krievu revolūcijas laikā…

Dienā, kad īstenojusies revolūcija, viena sieviete Maskavā sākusi iet pa ielas vidu. Policists teicis:

– Tas nav pareizi! Nedrīkst iet pa ceļa vidu.

– Tagad mēs esam brīvi, – atbildējusi sieviete.

x x x

Par rabīnu un bīskapu…

Viņi dzīvojuši viens otram pretī un, dabiski, pastāvīgi it visā sacentušies. Svarīgs bijis reliģijas prestižs.

Reiz no rīta rabīns ieraudzījis, ka bīskapam parādījusies jauna mašīna. Viņš pajautājis:

– Ko jūs darāt?

Bīskaps aplaistījis ar ūdeni jauno mašīnu. Tas atbildējis:

– Es to nokrustu. Man ir jauna mašīna – „Kadiljaks”.

Rabīna sirds bija salauzta. Redzēt savām acīm – pretī paša parādes durvīm -, kā mašīna tiek pievērsta kristietībai!

Nākamajā dienā, kad bīskaps iznācis ārā, viņš bijis pārsteigts. Tas vaicājis rabīnam:

– Ko jūs darāt?

Tur stāvējis lielisks „RollsRoiss”, un rabīns apgriezis izpūtējcauruli.

– Es apgraizu savu jauno „RollsRoisu”. Tagad viņš ir ebrejs!

x x x

…Kāds cilvēks, kurš mīlējis divas skaistas sievietes vienmēr bijis grūtībās, jo pat viena sieviete – tās jau ir pietiekamas raizes! Abas šīs sievietes gribējušas zināt, kuru no viņām viņš mīl vairāk. Tās aizvedušas viņu vizināties ar motorlaivu un ezera vidū laivu apstādinājušas, teikdamas:

– Ir jātiek skaidrībā, jo uz mūsu sirdīm gulstas smagums… Tiklīdz mēs uzzināsim, pamazām sāksim izturēties pret to iecietīgi. Varbūt, ka mēs to pieņemsim… Taču palikt tumsā un vienmēr par to domāt ir sāpīgi.

Šis cilvēks teicis:

– Kas par lietu? Jautājiet skaidri.

Abas sievietes vaicājušas vienā balsī:

– Lūk, mūsu jautājums: kuru no mums tu mīli vairāk?

Vīrs ilgi klusējis. Tik dīvaina bijusi šī situācija – ezera vidū… Taču viņš, šķiet, bijis cilvēks ar lielu humora izjūtu. Viņš atbildējis:

– Es mīlu katru no jums vairāk nekā otru.

Un abas sievietes bijušas apmierinātas. Tieši to viņas bija vēlējušās.

x x x

Tas esot noticis kāda musulmaņu imperatora – Šahdžehana – galmā Indijā. Viņš iemīlējies kādā sievietē, bet šī sieviete neesot gribējusi kļūt par viņa sievu.

Viņš bijis džentlmenis; citādi viņš to būtu piespiedis. Bet viņš centies viņu pārliecināt. Viņa bijusi iemīlējusies vienā no viņa miesassargiem. Un, kad viņš par to uzzinājis, viņu pārņēmis nevaldāms niknums. Viņi abi tika saķerti un atvesti uz galmu.

Šahdžehans grasījies nocirst abiem galvas, tieši uz vietas. Bet viņa pirmais ministrs, kurš bijis ļoti vecs – viņš bijis arī Šahdžehana tēva pirmais ministrs, tādēļ viņš godājis to kā tēvu, – teicis:

Nedari to. Esi mazliet gudrāks. Tas nav pietiekams sods. Es uzlikšu viņiem pareizo sodu.
Viņš pavēlējis, lai tie abi tiktu sasieti kopā, viens otru apskāvuši, un piekalti pie staba pilī. Pārējie galma ļaudis nespējuši tam noticēt. Kas gan tas par sodu? Tā šķitusi kā balva. Tieši to viņi vēlējās – skaut vienam otru. Bet galma ļaudis kļūdījās.

Šim sirmgalvim patiesi piemita psiholoģiska atskārsme. Šie divi iemīlējušies arī bija neizpratnē: „Kas tas par sodu? Tā ir balva!” Viņi apskāva viens otru ar lielu mīlestību.

Viņi bija sasieti ar virvi un tāpēc nevarēja aizbēgt viens no otra, un turklāt viņi bija vēl arī piekalti pie staba. Vai ilgi var kādu apskaut? Piecas minūtes, septiņas minūtes, pusstundu vai stundu?.. Pēc divdesmit četrām stundām viņi ienīda viens otru. Tā tam bija jābūt, cita ceļa nebija… Viņi bija nosvīduši, viņu ķermeņu smaka piepildīja visu apkārtni, viņu ekskrementi… Un nebija nekādu iespēju bēgt. Pēc divdesmit četrām stundām sirmgalvis teicis:

– Tagad dodiet viņiem drēbes un atbrīvojiet tos.

Un, kad viņi saņēma drēbes, abi metās katrs savā, pretējā virzienā – lai nekad vairs netiktos. Viņi bija bijuši kopā pārāk daudz!

x x x

Kāds jauns cilvēks, ateists, kurš neticējis Dievam un nekādiem citiem niekiem – hiromantijai, astroloģijai -, atnācis pie šī hiromanta un teicis:

– Ja jūsu zinātne ir patiesa, vienkārši palasiet no manas rokas, kur pašlaik ir mans tēvs.

Hiromants palūkojies uz roku un teicis:

– Jūsu tēvs ir aizgājis makšķerēt.

Ateists iesmējies un sacījis:

– Tieši tāpēc es saku, ka tās ir muļķības. Mans tēvs nomira pirms trim gadiem. Kā viņš šodien var makšķerēt?

Hiromants atbildējis:

– Tā nav mana darīšana, bet patiesība ir tā, ka tas cilvēks, kurš nomira, nebija jūsu tēvs. Jūsu īstais tēvs ir aizgājis makšķerēt. Aizejiet pie mātes un pajautājiet. Ja viņa būs patiesa un godīga, tad viņa jums pateiks, ka cilvēks, kurš nomira, nebija jūsu tēvs – lai gan jums ar viņu izveidojās radniecīgas attiecības, jo jums tika teikts, ka viņš ir jūsu tēvs.

x x x

Franču Ārzemju leģiona bāzei ir jauns komandieris. Kapteinis izvadā viņu pa nometni un rāda visas ēkas. Kad viņi apgaitu ir beiguši, komandieris skatās uz kapteini un jautā:

– Pagaidiet mirklīti! Jūs man neizrādījāt, lūk, to zilo ēku. Kādam nolūkam tā ir?

Kapteinis atbild:

– Redziet, kungs, tur mēs turam kamieli. Ik reizi, kad kādam no kareivjiem ir vajadzība pēc sievietes…

– Pietiek! – ar riebumu iesaucas komandieris.

Bet pēc divām nedēļām pats komandieris sāk izjust vajadzību pēc sievietes. Viņš pieiet pie kapteiņa un teic:

– Sakiet man vienu lietu, kapteini…

Pieklusinājis balsi un zaglīgi lūkodamies apkārt, viņš turpina:

– Vai kaut kad tuvākajā laikā kamielis būs brīvs?

– Tūlīt pārbaudīšu, – atteic kapteinis. Viņš atver grāmatu. – Tieši tā, kungs, kamielis būs pieejams rīt dienā, pulksten divos.

– Pierakstiet mani, – viņam pieteic komandieris.

Nākamajā dienā, pulksten divos, komandieris ieiet nelielā zilā ēkā un atver durvis. Iekšā viņš ierauga vissimpātiskāko kamieli, kādu jebkad redzējis. Viņš aizver durvis.

Kapteinis dzird skaļu rēcienu un kliedzienus un traucas turp, atrauj durvis un ierauga komandieri kailu, netīru un noklātu kamieļa spalvām.

– Hmm, piedodiet, kungs, – viņš ieklepojies uzrunā komandieri, – varbūt būtu bijis tomēr prātīgāk darīt tā, kā visi kareivji, – aizjāt ar kamieli uz pilsētu un tur atrast sievieti?

x x x

Runā, ka, ja izstāstīsiet anekdoti anglim, viņš smiesies trīs reizes. Pirmo reizi viņš smiesies, kad jūs beigsiet stāstīt, – pieklājības pēc. Otro reizi viņš iesmiesies, kad jūs izskaidrosiet anekdotes būtību, arī šoreiz – pieklājības pēc. Tā ir angliskā audzināšana – vienmēr būt laipnam, pieklājīgam. Beigu beigās viņš iesmiesies trešo reizi, nakts vidū, kad pamodīsies no cieša miega un pēkšņi viņš šo anekdoti apjēgs.

Bet, ja jūs šo anekdoti izstāstīsiet ebrejam, viņš vispār neiesmiesies. Viņš tikai noteiks:

– Tā ir veca anekdote, un turklāt jūs to stāstāt nepareizi.

x x x

Astoņpadsmit gadu vecs jauneklis, kurš allaž bijis kautrīgs un kluss, kādu vakaru nolēmis sevi izmainīt. Viņš no savas guļamistabas nokāpis lejā pie tēva – uzposies no galvas līdz kājām – un enerģiski paziņojis:

– Paklau, es došos uz pilsētu, es grasos atrast skaistas meitenes. Es gribu piedzerties līdz nejēgai un labi pavadīt laiku. Es darīšu visu to, kas puisim manā vecumā – savos vislabākajos gados – ir jādara. Gan jāmetas dēkās, gan jādzīvo satraukumā un nemierā. Un necenties mani aizkavēt!

Vecais vīrs atbildējis: Censties tevi atturēt?! Pagaidi, dēliņ, es eju tev līdzi!

x x x

– Es esmu cienījams cilvēks, dakter, bet pēdējā laikā mana dzīve kļuvusi neciešama vainas apziņas un pašpārmetumu dēļ, – pacients drudžaini norīstījās, pirms turpināja. – Redziet, pēdējā laikā es esmu kritis par upuri nepārvaramai tieksmei kniebt un grābstīt meitenes metro.

– Ak, mans Dievs, – līdzjūtīgi iesaucās psihiatrs, – mums, bez šaubām, jāpalīdz jums tikt vaļā no šīs nelaimīgās tieksmes. Es pilnībā apzinos, cik smagi…

Pacients satraukti viņu pārtrauca:

– Es gribētu tikt vaļā ne tik daudz no šīs tieksmes, dakter, bet gan no vainas izjūtas!

x x x

Sākumskolā reliģijas skolotājs bērniem klāstījis par Bībeles stāstu – kā radusies pasaule. Mazs zēns pacēlis roku, lai uzdotu jautājumu. Skolotājs noprasījis:

– Ko tu gribi jautāt?

– Lūk, ko, – teicis zēns: – Dievs izveda Ādamu un Ievu no paradīzes. Kāda modeļa mašīna viņam bija? Droši vien tas bija „Fords” – pirmais modelis, tā saucamais „Modelis – T Fords”. Un es domāju, ka nabaga Dievs joprojām braukā ar šo Fordu un bez jebkāda mehāniķa, jo ne viņa dēls Jēzus Kristus, ne Svētais Gars, ne viņš pats taču nebija mehāniķi…

x x x

Kad Galilejs atklāja, ka Saule negriežas ap Zemi, ka tā ir tikai šķietamība, bet ne realitāte, kad viņš atklāja, ka patiesība ir tieši pretēja, ka Zeme griežas ap Sauli, – viņš uzrakstīja traktātu, minot visus savus pamatojumus, pierādījumus, argumentus. Viņš bija ļoti vecs – viņam bija septiņdesmit vai septiņdesmit pieci gadi un turklāt – slims, piekalts pie gultas, gandrīz vai uz nāves sliekšņa. Bet kristiešu mīlestība bija tik liela, ka ļaudis, kuri pārstāvēja baznīcu, izvilka viņu no gultas un atveda uz pāvesta tiesu.

Pāvests teicis:

– Jūs esat izdarījis visnopietnāko noziegumu, jo Bībele teic un ikviens zina, ka Saule griežas ap Zemi. Jums ir jāmaina savs apgalvojums, vai arī jūsu sods būs – nāve.

Galilejs, pat vecumā, slims un mirstošs, domājams, bijis ļoti skaists cilvēks, cilvēks ar humora izjūtu. Viņš atbildējis:

– Jūsu Svētība, nekā sarežģīta te nav. Es varu uzrakstīt visu, ko teiksiet. Tikai vienu es gribētu jums paskaidrot: „To, ko es uzrakstīšu, nelasīs ne Zeme, ne Saule. Tās turpinās griezties pa vecam, kā darījušas vienmēr. Jūs varat sadedzināt manu grāmatu, vai arī es varu izmainīt šo rindkopu.”

– Izmainiet šo rindkopu, – teicis pāvests.

x x x

Kāds sirmgalvis miris. Viņa četri dēli, no kuriem katrs dzīvojis atsevišķi, bijuši ļoti bagāti ļaudis. Izdzirduši, ka tēvs mirst, viņi steigušies pie viņa.

Tēvs miris, izlaizdams savu pēdējo izelpu, un, sēžot pie pašas viņa gultas, dēli sākuši apspriest, kā aizvest viņa ķermeni uz kapsētu. Ne jau tēvs viņiem rūpēja. Pēc dažiem mirkļiem viņa vairs nebūs, – uz visiem laikiem. Nav nekādas iespējas, ka viņi vēlreiz no jauna tiksies vai arī pazīs viens otru… Bet tas viņus nesatrauca. Viņiem raizes sagādāja: „Kad viņš nomirs, kā mēs aizvedīsim viņa ķermeni?”

Jaunākais no dēliem piedāvājis:

– Viņš vienmēr bija gribējis „Rolls-Roisu”. Un viņam ir pietiekami daudz
naudas, arī mums tās netrūkst. Nav nepieciešams, lai viņš ciestu un apspiestu šo nevainīgo vēlēšanos. Vismazākais, ko mēs varam viņa labā izdarīt, – sagādāt „Rolls-Roisu”, lai pārvestu viņa ķermeni uz kapsētu. Dzīvē viņam tā pietrūka, bet vismaz nāvē lai viņam ir „Rolls-Roiss”.

Otrs dēls teicis:

– Tu esi pārāk jauns un neko nesaproti no daudzas lietām. Tā ir visīstākā
izšķērdība. Viņš ir miris. Vai tu viņu vedīsi ar „Rolls-Roisu” vai kravas mašīnu, viņam tas būs absolūti vienalga. Viņš nekādi to nespēs uzzināt; kāpēc gan velti šķiest naudu?
Bet, lai noīrētu „Rolls-Roisu”, nebija vajadzīga liela nauda; runa nebija par to, lai šo mašīnu pirktu.

Un viņš turpinājis:

– Es uzskatu, ka lēta kravas mašīna derēs ne sliktāk kā jebkurš „Rolls Roiss” – mirušajiem tam nav nozīmes.

Trešais dēls spriedis:

– Tu jau arī vēl neesi sasniedzis briedumu. Kāpēc gan gādāt kravas
mašīnu, ja municipālais sanitārais dienests pieņem – par velti – jebkuru nabagu, kurš nomirst? Vienkārši nolieciet viņu uz ceļa. No rīta municipālā kravas mašīna kopā ar visiem pārējiem atkritumiem paņems viņu bez maksas. Ļausim viņam pavizināties par velti! Kāda gan starpība mirušam cilvēkam, vai tā ir municipālā kravas mašīna, īrēts kravas auto vai „Rolls-Roiss”?

Tajā brīdī sirmgalvis atvēris acis un pajautājis:

– Kur ir manas kurpes?

Dēli bija apjukuši:

– Ko tu grasies darīt ar kurpēm? Tu taču mirsti.

Tēvs atteicis:

– Es joprojām esmu dzīvs un varbūt, ka elpošu vēl kādu laiku. Vienkārši atnesiet man kurpes. Es iešu uz kapsētu kājām. Tas ir vislētākais un saprātīgākais veids. Viss, ko jūs piedāvājat, ir ekstravaganta izšķērdība.

x x x

Trīs rabīni sarunājās par savām sinagogām. Pirmais rabīns teicis:

– Mana sinagoga – visprogresīvākā, jo manā sinagogā, kad es teicu
sprediķi, cilvēkiem ir atļauts smēķēt, tērzēt, sarunāties. Es esmu viņiem piešķīris pilnīgu brīvību

Divi pārējie iesmējušies. Otrais teicis:

– Un tu to sauc par progresivitāti? Atnāc uz manu sinagogu. Es esmu Atļāvis saviem draudzes locekļiem dzert alkoholu, un, kad viņi piedzeras, tad sāk klaigāt, bļaustīties, kauties… Bet es turpinu lekciju. Lūk, tā ir brīvība.
Sinagogā sievietes un vīrieši pat nevar sēdēt blakus, starp viņiem ir aizsegs. Un otrs rabīns turpinājis:

– Un tas aizsegs arī ir noņemts. Tagad sievietes un vīrieši sēž kopā. Es pat
neiejaucos… vai tu sēdi blakus savai sievai, vai ne. Pat jauniem puišiem un meitenēm ir ļautas visdažādākās mīlas spēlītes – viņi skūpstās, apskaujas… Un mana lekcija turpinās. Mēs esam sasnieguši brīvības laikmetu.

Trešais rabīns sacījis:

– Jūs abi esat idioti. Jums kādreiz ir jāatnāk uz manu sinagogu. Es pie
sinagogas pieliku plāksnīti, kurā ir paziņots, ka sinagoga tiek slēgta visu ebreju svētku laikā. Lūk, kas ir brīvība! Kāpēc cilvēkiem velti tērēt laiku? Lai vismaz viņiem svētku laikā ir iespēja izklaidēties.

x x x

Es dzirdēju, ka kaut kur tālu kalnos bijuši trīs kristiešu klosteri. Un reiz trīs mūki, katrs no sava klostera, nejauši satikušies uz ceļa. Noguruši, jo esot bijuši atceļā no pilsētas. Un tā viņi atpūtušies zem koka. Pirmais mūks sacījis:

Es lepojos ar savu klosteri. Varbūt, ka mēs nezinām tik daudz kā cilvēki, kas dzīvo jūsu klosteros, bet jūs nevarat ar mums sacensties askētisma ziņā.

Otrs mūks iesmējies. Viņš teicis:

– Aizmirsti par askētismu! Tas nav nekas cits kā pašmocība. Galvenais ir Zināt senos svētos rakstus. Šajā ziņā neviens nevar ar mums sacensties. Mūsu klosteris ir visvecākais, un mums ir visi svētie raksti, un mūsu ļaudis ir tik mācīti! Kas gan īpašs askētismā? Nu un kas, ka jūs ieturat gavēni, neēdat naktīs, darāt to tikai reizi dienā? Kā tu vari salīdzināt? To taču var jebkurš muļķis. Un kādu gudrību jūs esat sasnieguši?

Trešais mūks līdz tam sēdējis, ne vārda nebilzdams. Tad viņš ierunājies:

– Var jau būt, ka jums abiem ir taisnība. Viens dzīvo ļoti grūti un smagi, upurējot savu ķermeni; otrajam arī varbūt ir taisnība. Viņa ticības brāļi ir ļoti mācīti.

Abi pārējie tad jautājuši:

– Bet ko tu teiksi par savu klosteri?

– Ko gan lai teic… Mēs esam pārāki par citiem ar savu pazemību.

x x x

…Kāds mazs zēns reiz rakstījis vēstuli Dievam. Viņa māte bijusi slima un tēvs miris, viņiem nebijis naudas, tādēļ viņš lūdzis Dievam piecdesmit rūpiju.

Kad vēstule sasniegusi pasta nodaļu, tās darbinieki apjukuši – ko iesākt ar šo vēstuli? Uz kurieni to nosūtīt? Tā bija adresēta Dievam. Pasta darbinieki izlēmuši to atvērt. Viņiem bijis ļoti žēl mazā zēna, tādēļ tie nolēmuši savākt naudu un nodot to vēstules sūtītājam. Viņi savākuši naudu – tomēr, lai arī zēns bija lūdzis piecdesmit rūpiju, viņiem izdevies savākt vien četrdesmit.

Pēc kāda laika pienākusi vēl viena vēstule, adresēta Dievam. Tajā zēns rakstījis: „Dārgais Kungs, nākamajā reizē, kad sūtīsiet man naudu, lūdzu, nosūtiet to tieši man, nevis caur pasta nodaļu. Viņi ir paņēmuši komisijas maksu – desmit rūpiju!”

x x x

Mācītājs sacījis mullam Nasredinam: „Dievs tevi ļoti mīl.”

Mulla atbildējis: „Kā viņš var mani mīlēt? Viņš taču mani nemaz nepazīst!”

Taču mācītājs attraucis: „Tādēļ viņš tevi arī mīl. Mēs tevi pazīstam. Mēs nespējam tevi mīlēt, jo tas ir pārāk sarežģīti.”

x x x

Kāds žurnālists centās izveidot interesantu stāstu, ciemodamies pie kāda ļoti veca vīra, kurš dzīvoja veco ļaužu namā:

„Ko jūs darītu, ja jums pēkšņi pienāktu vēstule, kurā teikts, ka sen aizmirsts radinieks jums mantojumā ir atstājis piecus miljonus dolāru?” jautāja pārdrošais žurnālists.

„Dēls, es joprojām būtu deviņdesmit četrus gadus vecs.”

x x x

…Māte Kalvinu pieķēra nāves grēkā, un viņa tūlīt pat sūtīja dēlu uz grēksūdzi.

„Tēvs, es apmierināju sevi,” sacīja zēns.

„Kādēļ tu to darīji?” dusmās kliedza mācītājs.

„Man nekā labāka nebija, ko darīt,” atbildēja Kalvins.

„Grēka izpirkšanai piecas reizes noskaiti tēvreizi un piecas reizes – litāniju Svētajai Marijai,” pavēlēja mācītājs.

Pēc nedēļas Kalvins atkal tika pieķerts un sūtīts nožēlot grēkus.

„Tēvs, es apmierināju sevi,” atzinās grēcinieks.

„Kādēļ tu to darīji?” dusmīgi vaicāja mācītājs.

„Man nekā labāka nebija, ko darīt,” zēns noteica.

„Grēka izpirkšanai, desmit reizes noskaiti tēvreizi un desmit reizes – litāniju Svētajai Marijai,” pavēlēja mācītājs.

Nākamajā nedēļā Kalvins atkal tika pieķerts grēkojam, un māte sacīja: „Dodies uz baznīcu un aiznes šo šokolādes kūku mācītājam.”

Kamēr Kalvins gaidīja līdz savai grēksūdzei, viņš notiesāja mātes doto kūku. Grēksūdzē puika atzinās: „Tēvs, māte jums sūtīja šokolādes kūku, bet es to visu apēdu, kamēr gaidīju.”

„Kādēļ tu tā darīji?” jautāja mācītājs.

„Man nekā labāka nebija, ko darīt,” atbildēja Kalvins.

„Kādēļ tad tu neapmierināji sevi?”

x x x

Esmu dzirdējis par vīru, kurš visu mūžu palicis neprecēts. Kad deviņdesmit gadu vecumā viņš bijis tuvu nāvei, kāds viņam jautāja: „Tu tā arī nekad neapprecējies, bet nekad neesi teicis, kas tam bija par iemeslu. Tagad tu esi pie nāves sliekšņa, vismaz remdē mūsu ziņkāri. Ja tev ir kāds noslēpums, tagad ir īstais laiks to atklāt, jo drīz mirsi un pametīsi šo pasauli. Pat, ja noslēpums nāks gaismā, tas tev nevar kaitēt.”

Mirstošais vīrs sacījis: „Jā, noslēpums ir. Es neesmu pret laulībām, taču visu mūžu meklēju ideālo sievieti. Meklēju un meklēju, un visa dzīve aizslīdēja man garām.”

Taujātājs nemitējies: „Visā šajā pasaulē, kurā dzīvo miljoniem cilvēku, un puse no tiem – sievietes… vai tiešām tu nespēji atrast ideālo?”

Pār mirēja vaigu noritējusi asara, un viņš izdvesis: „Jā, es to nespēju…”

Taujātājs satriekts vaicājis: „Kas notika? Kādēļ?…”

Vecais vīrs atbildējis: „Jo arī sievietes meklēja ideālo vīrieti.”

x x x

…Iet cilvēks gar upes krastu un ierauga jaunekli, kas laiski atgūlies zem koka ar makšķerkātu, kura ūdenī iemestais korķa pludiņš izmisīgi raustās.

“Hei, jums ir cope!” viņš iesaucās.

“Jā,” zvejnieks novilka. “Vai jums neienāk prātā to vilkt ārā?”

Garāmgājējs to izdarīja, tikai guļošais vēl palūdza: “Vai jūs nebūtu tik laipns un noņemtu zivi no āķa, un satītu atpakaļ makšķerauklu? ”

To paveicis, cilvēks tikai jokojot noteica: “Ja reiz esat tik slinks, jums vajadzētu būt bērniem, kas šīs lietas varētu izdarīt jūsu vietā.”

„Nav slikta doma”, žāvājoties atteica makšķernieks. „Varbūt jums ir arī kādas idejas, kur es varētu atrast grūtu sievieti?”

x x x

Reiz tas notika. Droši vien tas bija lietus sezonas laikā, kā pašlaik. Gadījās tā, ka upīte laukos izgāja no krastiem. Ļaudis atnāca pie Mullas Nasredina un teica:

– Tava sieva iekrita upē. Skrien ātrāk! Glāb viņu!

Nasredins aizskrēja pie upes. Viņš ielēca upē un peldēja pret straumi. Sapulcējušies ļaudis kliedza:

– Ko tu dari! Tavas sievas tur nav! Straume aiznesa viņu lejup!

– Par ko jūs runājat? – atteica Nasredins. – Pazīstu savu sievu, viņa var peldēt tikai pret straumi!

x x x

Solomons Figenbaums reiz vakarā atgriezās mājās un atrada tur kādu meiteni, kas rakņājās pa viņa mantām.

– Meitene, Tu esi zagle! Es zvanīšu policijai.

– Lūdzu, kungs, lūdzās viņa. – Ja man atkal būs problēmas, mani iesēdinās uz daudziem gadiem. Lūdzu, nezvaniet policijai!

– Man žēl, bet tas būs jādara, – atbildēja Solomons.

– Kungs, apžēlojieties! – asarām acīs lūdzās viņa. Es varu kaut kā jums to atmaksāt. Es pat varu atdot jums savu ķermeni!

Solomons uz mirkli aizdomājās.

– Labi, – viņš teica. – Ģērbies nost un ej uz manu gultu.

Meitene tā arī izdarīja, un Solomons viņai sekoja. Viņš pūlējās un pūlējās… ap pusstundu. Galīgi nomocījies, galu galā padevās.

– Nekas nesanāk! – viņš iesaucās. – Būs jāzvana policijai.

x x x

Haims Goldbergs sūdzas savam draugam Moisejam:

– Mana sieva pastāvīgi prasa naudu, naudu, naudu. Pagājušajā nedēļā viņa prasīja divsimt dolāru Aizvakar viņa paprasīja simt piecdesmit. Bet šorīt viņa prasīja simt dolāru.

– Traks var palikt! Ko viņa dara ar visu to naudu? – vaicāja Moisejs.

– Nezinu, – atbildēja Haims. – Es viņai nekad to nedodu.

x x x

Garām gāja kāda jauka meitene. Mulla Nasredins atskatījās. Viņa sieva uzmeta lūpu un teica:

– Ik reizi, kad tu redzi jauku meiteni, tu aizmirsti, ka esi precējies.

– Te nu tu maldies, – atteica Mulla. – Nekas cits man neliek apzināties šo faktu vēl vairāk.

x x x

Raizēdamās par savas dzimumdzīves vienmuļību, jaunā sieva galu galā pārliecināja vīru – iziet ārstēšanās kursu ar hipnozi. Pēc vairākām nodarbībām viņa seksuālā interese atkal bija iedegusies. Taču mīlēšanās laikā viņš periodiski skrēja laukā no guļamistabas, ieskrēja vannas istabā un atkal atgriezās atpakaļ.

Nespēdama novaldīt ziņkāri, sieva reiz viņu izsekoja. Pielavījusies uz pirkstgaliem pie durvīm, viņa ieraudzīja, ka viņš stāv pie spoguļa, cieši raugās sev acīs un murmina:

– Tā nav mana sieva… Tā nav mana sieva.

x x x

Goldšteins nekad nebija bijis dramatiskajā teātra izrādē. Dzimšanas dienā bērni nolēma viņam uzdāvināt biļeti.

Vakarā pēc izrādes viņi atnāca to apciemot – nepacietībā uzzināt, ko viņš par to domā.

– Ak, – teica viņš. – Tās bija vienkārši blēņas. Kad viņa gribēja, viņš negribēja. Un kad viņš gribēja, viņa negribēja. Bet tad, kad gribēja abi, tika nolaists aizkars!

x x x

Uz Ameriku atbraucis anglis atnāk uz banketu un dzird, ka ceremoniju meistars teic tostu:

„Par laimīgāko brīdi manā dzīvē, kurš tika pavadīts cita vīrieša sievas apskāvienos – manas mātes skavās!”

– Pie joda, tas ir satriecoši! – pie sevis padomāja anglis. – Man tas jāatceras un jāizmanto, kad atgriezīšos mājās.

Pēc pāris nedēļām viņš atgriezās Anglijā un ieradās baznīcas pusdienās. Viņam palūdza teikt tostu. Skaļā balsī viņš uzsāka savu tostu ļaužu pārpildītajā telpā:

„Par laimīgāko brīdi manā dzīvē, kurš tika pavadīts cita vīrieša sievas apskāvienos…”

Sekoja ilga pauze. Plašā sabiedrība sarosījās, viņi sašutuši raudzījās uz oratoru. Blakus sēdošais draugs pačukstēja: – Labāk būtu, ja tu ātrāk visu izskaidrotu.

– Pie joda, – izgrūda anglis, – atvainojiet! Es aizmirsu tās velna sievietes vārdu!

x x x

Ginsbergas kundze, nonākusi debesīs, kautrīgi vērsās pie eņģeļa. „Sakiet,” viņa teica, „vai būtu iespējams intervēt kādu, kas ir šeit, debesīs?” Eņģelis teica: „Šķiet, cilvēks, kuru jūs domājat, ir šeit.” – „Ak, jā, viņa ir šeit. Esmu par to droša,” teica Ginsbergas kundze. „Patiesībā es gribētu satikt Jaunavu Mariju.” Eņģelis noklepojās. „Ak, jā. Kā jau tas mēdz gadīties… Viņa ir citā nodaļā, bet, ja jūs uzstājat, es nodošu jūsu lūgumu tālāk. Viņa ir žēlsirdīga un varētu vēlēties apmeklēt savu veco apkaimi.”

Lūgums tika pienācīgi nodots tālāk, un Jaunava tik tiešām bija žēlsirdīga. Nemaz nebija ilgi jāgaida, kad Ginsbergas kundze jau tika aplaimota ar Jaunavas klātbūtni. Ginsbergas kundze ilgi vērās starojošajā stāvā sev priekšā un visbeidzot teica: „Atvainojiet par ziņkāri, bet es vienmēr esmu vēlējusies jums ko jautāt. Sakiet, kāda ir sajūta, ja ir dēls, kurš ir tik brīnišķīgs… simtiem miljoni cilvēku ir viņu pielūguši kā dievu?” Jaunava atbildēja: „Godīgi sakot, Ginsbergas kundze, mēs cerējām, ka viņš būs ārsts.”

x x x

… Kāds vīrs aizrakstījis kādai lauku viesnīcai Īrijā, lai pavaicātu, vai viņa suns tiks ielaists. Viņš saņēmis atbildi: – Sveicināti! Esmu darbojies viesnīcu biznesā vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vēl nekad man nav nācies izsaukt policiju, lai nomierinātu nemierīgu suni pašā rīta agrumā. Neviens suns nav mēģinājis iesmērēt man nederīgu čeku. Neviens suns nav aizdedzinājis gultas veļu, smēķējot gultā. Vēl nekad neesmu atradis viesnīcas dvieļus suņa koferī. Jūsu suns ir laipni gaidīts.

P.S. Ja Jūsu suns var par Jums galvot, arī Jūs drīkstat ierasties!

x x x

…Laulāts pāris reiz aizveda savu mazo dēlu uz cirku. Gorillu uzstāšanās laikā vīram savajadzējās uz tualeti, un, kamēr viņš bija prom, mazais zēns piebikstīja mātei un vaicāja: „Kas ir tas lielais, kas karājas starp gorillas kājām?” Māte samulsa un aši atbildēja: „Ak, tas nav nekas, dārgais!” Kad vīrs atgriezās, sieva devās nopirkt popkornu, un, kamēr viņa bija prom, zēns piebikstīja tēvam un vaicāja: „Tēti, kas ir tas lielais, kas karājas starp gorillas kājām?” Tēvs pasmaidīja un atbildēja: „Tas, dēliņ, ir viņa penis.” Zēns uz mirkli izskatījās apmulsis un tad sacīja: „Tad kādēļ māmiņa sacīja, ka tas nav nekas?” „Dēls,” tēvs pašapzinīgi atbildēja: „esmu izlutinājis šo sievieti.”

x x x

…Ceļojošs pārdevējs, pavadot nakti viesnīcā, atradis pie savas gultas Bībeli. Pirmajā lappusē rakstīts: „Ja esi slims, izlasi 42. lappusi. Ja raizējies par savu ģimeni, izlasi 68. lappusi. Ja esi vientuļš, izlasi 92. lappusi.” Viņš juties vientuļš, tāpēc atšķīris 92. lappusi un izlasījis to. Izlasījis, viņš pamanījis, ka lappuses apakšā ar roku pierakstīts: „Ja joprojām jūties vientuļš, piezvani 62485 un liec pasaukt Gloriju.”

x x x

…Kāda pusmūža sieviete atzinusies savam garīdzniekam, ka viņa kļūstot iedomīga. “Kāpēc tu tā domā?” vaicājis priesteris. “Tāpēc”, sieviete atbildējusi, “ka katru reizi, kad es ieskatos spogulī, mani apbur mans skaistums.” – “Neuztraucies,” atbildējis priesteris, “tas nav grēks, tā ir tikai kļūda!”

x x x

…Kādas lielas medicīniskās sabiedrības sanāksme norisinājusies par godu ausu speciālistam, kurš devies pensijā pēc vairāk nekā piecdesmit gadu ilga darba. Viņam pasniedza dāvanu – zelta ausi. Vecais ārsts piecēlies, lai teiktu runu. Kad aplausi bija norimuši, viņš paskatījies uz dāvanu un teicis: “Paldies Dievam, ka es nebiju ginekologs!”

x x x

…Kāds vīrietis stāsta savam draugam: “Pagājušajā naktī man bija fantastisks sapnis. Man tev tas jāizstāsta. Es gaidīju rītu, lai tev to pastāstītu.” Draugs jautā: “Nu, ko tad tu redzēji sapnī?” Viņš atbild: “Sapnī es gāju makšķerēt un noķēru tik lielas zivis, ka jau pat vienu tādu grūti ievilkt laivā. Bet es nomakšķerēju tik daudz zivju! Diez, kur tās pazūd, kad pienāk diena…” Otrs vīrietis saka: “Tās visas ir muļķības, tu nevari iedomāties, ko es redzēju sapnī! Sapnī pie vieniem sāniem man bija Sofija Lorēna, pilnīgi kaila. Un es teicu: “Ak, Dievs, vai es esmu nokļuvis paradīzē?” Un pie otriem sāniem bija vēl viena daiļa sieviete. Abas – viena par otru skaistākas!” Otrs draugs ļoti sadusmojas un teic: “Tu esi idiots! Tu uzdodies par manu labāko draugu. Kāpēc tu man nepiezvanīji?” Savukārt tas atbild: “Es zvanīju, bet tava sieva teica, ka tu esot aizgājis makšķerēt.”

…Kādu vīru sauca Arkanzasas tiesas priekšā, apsūdzot negodīgā naudas iegūšanā. Tiesnesis uz viņu dziļdomīgi paskatījās: “Vai tevi sauc Džims Mūrs?” – “Jā, ser.” – “Tu esi apsūdzēts noziegumā, par ko pienākas ilgs cietumsods.” – “Jā, ser.” – “Vai tu esi vainīgs šai noziegumā?” Vīrs spītīgi iztaisnoja plecus. “Jā, esmu.” – “Vai tu lūdz, lai tevi apžēlo? – “Nē, ser.” Tiesnesis drūmi pasmaidīja. “Pēdējos divos gados tev ir bijis daudz raižu, vai ne?” – “Jā, tā ir.” – “Tu bieži esi vēlējies, kaut būtu miris?” – “Jā, jūsu godība.” – “Tu gribēji nozagt pietiekami daudz naudas, lai aizbrauktu tālu projām no Arkanzasas?” – “Jā, tiesnesi, jums taisnība.” – “Ja kāds būtu pasteidzies un tevi nošāvis tai brīdī, kad tu iegāji veikalā, vai tu būtu sacījis “Paldies, ser”? – Ak, jā, būtu gan! Bet, tiesnesi, kā jums izdevās tik daudz par mani uzzināt?” – “Pirms kāda laika,” tiesnesis ar gandarījumu balsī teica, “es izšķīros no sievas. Neilgi pēc tam viņa apprecējās ar tevi. Rezultāts ir pārliecinošs. Es tevi attaisnoju. Lūdzu, ņem šo piecdesmit dolāru banknoti. Tu jau esi pietiekami cietis.”