OŠO ATZIŅAS

Dzīve ir ciešanas un prieks; dzīve ir diena un nakts. Tā ir dzīvība un nāve. Tev ir jāizprot abi.

 

Mīli vairāk! Mīli bez nosacījumiem.

 
Vienmēr atceries – nav augstas virsotnes bez dziļas ielejas. Ja tu vēlies sasniegt debesis, tavām saknēm būs jānolaižas līdz elles dziļumiem.

 

Sāpes tevi biedē, tāpēc tu nespēj tās izprast, un tad tu nevari neko iemācīties.

 

Mēs zaudējam daudz, jo mums nepietiek drosmes.

 

Dzīve ir pilna nedrošības, pilna pārsteigumu — tur ir tās skaistums!

 

Katrs mirklis… tas ir viss.

 

Dzīve tevi negaidīs. Tā ir jādzīvo nekavējoties.

 

Novecot nenozīmē kļūt gudrākam. Ja jaunībā tu esi bijis muļķis un tagad esi kļuvis vecs, tu tik un tā būsi viens vecs muļķis, un tas ir viss.

 

Kā rast prieku? Lai izzūd ambīcijas. Tās ir šķērslis.

 

Ziedi ir izplaukuši, putni dzied, ir saule debesīs — svini to!

 

Prieks ir mūžīgs; laime — pārejoša.

 

Tu nevari būt mūžīgi harmonijā,  citādi tu vairs neapzināsies, kas ir
harmonija.

 

Pat, ja ceļš noved strupceļā, — tā ir tava pieredze, tu esi iepazinis nepareizo ceļu.

 

Es dzīvoju pēc saviem ieskatiem, es tevi neņemu vērā. Es vispār nevienu
neņemu vērā – jo, ja tu sāc ņemt vērā citus, tu nevari dzīvot savu dzīvi pa
īstam.

 

Par asprātīgu cilvēku tiek uzskatīts tāds, kurš zina, kā izkļūt no grūtībām, un par gudru – kurš zina, kā nekad tādās neiekļūt. Esi gudrs.

 

 
atzinas2

 

Drosmīgie iet uz nebēdu. Viņi meklē bīstamas iespējas. Viņu dzīves filozofija nav apdrošināšanas kompānijas filozofija. Viņu dzīves filozofija ir kalnā kāpēju, kaskadieru, sērferu filozofija. Un ne tikai ārēji viņi traucas pa viļņiem. Arī iekšējās jūrās. Ne tikai ārēji viņi rāpjas Alpu un Himalaju virsotnēs. Viņi meklē arī iekšējās virsotnes.

 

Dzīvi var nodzīvot tikai bīstami – nav cita veida, kā to nodzīvot. Tikai bīstamībā dzīve iegūst briedumu, augsmi. Cilvēkam jābūt piedzīvojumu meklētājam, vienmēr gatavam riskēt ar zināmo nezināmā dēļ.

 

Austrumos neviens vecai sievietei nesaka: – Tu izskaties tik jauna! – Gluži otrādi. Vecums ir cienījams, to mīl, un, ja kādam pateiksit, ka viņš izskatās jaunāks par saviem gadiem, tas būs sava veida apvainojums.

 

 
atzinas2

 

Mīlestība nozīmē – dot. Alkas un iekāre nozīmē – ņemt.
Iekāre tikai grib un nekad neko nedod, bet mīla tikai
dod un dod un nekad neprasa neko pretī. Tā ir beznosacījumu
došana.

 

Mīlestība neko nezina par pienākumu. Pienākums ir
slogs, formalitāte. Mīlestība ir prieks, dalīšanās ar otru.
Mīlestība ir brīva un nepiespiesta.

 

Cilvēks, kas izgudroja divguļamo gulta, bija viens no cilvēces
lielākajiem ienaidniekiem. Pat gultā nav brīvības! Jūs nevarat kustēties, otrs cilvēks ir jums blakus…

 

Mīlestībai ir jāspēj dot brīvību, nevis jāuzliek mīlošajiem jaunas važas. Mīlestībai jādod jums spārni un jāatbalsta jūs, lai jūs lidotu, – cik augstu vien iespējams.

 

Tikai lietas var piederēt. Mīlestība dod brīvību. Mīlestība ir brīvība.

 

Mīlestība ir plašas debesis. Mīlēt nozīmē pacelties spārnos.
Bet bezgalīgās debesis, protams, izraisa bailes.

 

Mīlestība ir kāpnes. Tā sākas ar vienu cilvēku, tā beidzas ar visu. Mīlestība ir sākums, beigas ir Dievs.

 

Mīlestība ir viens no tiem vārdiem, ko ikviens lieto
un neviens neizprot.

 

Mīlestība saista, bet tā nav attiecības. Attiecības ir kaut kas pabeigts. Attiecības ir lietvārds. Punkts ir pielikts, medusmēnesis ir beidzies.

 

Vispirms vīrietis skrien pakaļ sievietei, un sieviete mēģina aizbēgt. Tiklīdz vīrietis ir noķēris sievieti, nekavējoties visi apstākļi mainās. Tad vīrietis sāk bēgt, un sieviete sāk dzīties pakaļ.

 

Ja brīvība un mīlestība var būt jūsu, jums neko vairāk nevajag. Jūs to jau esat ieguvis – tieši tāpēc jums ir dota dzīve.

 

Visas sievietes pēc mīlēšanās ar vīrieti mazliet noskumst. Viņas jūtas maldinātas, piekrāptas, jo vīrietis aizgriežas un aizmieg. Kas ir pabeigts, tas ir pabeigts!

 

Laulība ir vajadzīga tāpēc, ka nav mīlestības. Ja ir patiesa
un īsta mīlestība, laulība nav nepieciešama.

 

Tuvība ir laba lieta, un palikt vienās attiecībās ir skaisti, bet galvenais, kas nepieciešams, ir mīlestība. Ja koks ir iesakņojies tādā vietā, kur ir tikai akmeņi, un tas koku nogalina, tad labāk to pārstādīt.

 

Visgudrākie ir seksuālākie cilvēki. Jāsaprot, ka mīlestības enerģija pārsvarā ir gara spēja. Ja jūs nespējat mīlēt, tad esat noslēgts, nejūtīgs.

 

Dzīvība pastāv caur seksu. Sekss ir tās veids. Ja izprotat dzīvi, ja mīlat dzīvi, jūs zināsiet, ka sekss ir svēts, tas ir svētīts.

 

 
atzinas2

 

Vientulība ir pārprasta vienpatība. Tiklīdz savu vienpatību saprotat kā vientulību, viss konteksts mainās. Vienpatībai ir skaistums un bezgalīgs dziļums, tai piemīt pozitīvisms. Vientulība ir nabadzīga, negatīva, tumša, nomācoša. Vientulība ir tukšums.

 

Jūs nevarat vientuļu cilvēku padarīt nelaimīgu, jo viņš ir iemācījies dzīvot ar sevi un būt laimīgs ar sevi. Viens pats. Viņam ar to pietiek.

 

Savrupnieks ir izredzētais. Ko gan savrupnieks ir izvēlējies? Viņš ir izvēlējies tikai pats savu būtību. Un, kad izvēlaties savu būtību, jūs esat izvēlējies visa Visuma būtību.

 

Vienpatība ir augstākā īstenība. Cilvēks atnāk viens, un cilvēks aiziet viens. Bet starp atnākšanu un aiziešanu mēs veidojam daudz dažādu attiecību un cīnāmies, lai tikai sevi apmānītu… Patiesībā arī dzīvē mēs esam vieni.

 

Vientulība ir negatīvs stāvoklis, kā tumsa. Vientulība nozīmē, ka jums kāda pietrūkst. Jūs esat tukšs, un jums šai milzīgajā Visumā ir bail.

 

Attiecības ir vajadzīgas tiem, kas nespēj būt vieni. Attiecības veido divi vientuļi cilvēki. Divi cilvēki, kas ir vieni, satiekas, sazinās, sarunājas, bet viņi tik un tā paliek vieni. Viņi ir kā kalnu smailes, kā Himalaju virsotnes, kas slejas augstu debesīs virs mākoņiem. Divas virsotnes nekad nesatiekas, kaut arī tās zināmā mērā sazinās ar vēju un lietu, ar upēm un sauli, un zvaigznēm.

 
atzinas2

 

Tūkstošiem gadu jums ir stāstījuši, ka ceļš pie Dieva ir ļoti garš. Tas nav garš. Dievs nav kaut kur tālumā. Dievs ir jūsu elpā, Dievs ir jūsu sirdspukstos, Dievs ir jūsu asinīs, jūsu kaulos, jūsu kaulu smadzenēs. Speriet tikai vienu mazu soli – aizveriet acis un ieejiet sevī.

 

Dievs nav reliģijas centrs, nāve – ir. Bez nāves vispār nebūtu bijis nekādu
reliģiju. Tā ir nāve, kas cilvēkam liek tiekties pēc viņā saulē esošā, nemirstīgā, meklēt to.

 

Ja tu tici, tu arī neticēsi. Neviens nevar ticēt bez apšaubīšanas. Lai tas tiktu noskaidrots reizi par visām reizēm: neviens nevar ticēt bez apšaubīšanas. Katra ticība ir neticības piesegšana.

 

Nāves sākums ir piedzimšana. Tu mirsti katru dienu. Nāve ir process. Nāve ir šī procesa fināls. Nāve ir sākuma beigas.

 

Vairums cilvēku mirst, ķeroties pie dzīves. Viņi negrib mirt, un var saprast, kāpēc viņi nevēlas aiziet no dzīves. Tikai nāves brīdī viņi apzinās to faktu, ka nekad nav dzīvojuši.

 

Nāve ir viena no tām lietām, par kurām neko nevar pateikt, izņemot vienu – mēs dodamies atpakaļ mājās, mēs ejam uz to pašu vietu, no kurienes esam cēlušies. Mēs nezinām. Mēs nākam no kaut kāda nezināma avota, un mēs ejam atpakaļ uz šo nezināmo avotu.

 

Kad nāve atnāk pēc tevis pie tavām durvīm, ej tai līdzi pilnīgā izpratnē.  Mirsti ar smaidu sejā. Nāvei teic: „Esi laipni gaidīta. Es esmu tev gatavs.”

 

 
atzinas2

 

Kāds ir par tevi skaistāks – tas sāp. Kādam ir vairāk naudas – tas sāp. Citam ir vairāk zināšanu – arī tas sāp. Ir miljoniem lietu, kas tevi sāpina, tomēr tu neapzinies, ka patiesībā šīs lietas nav tās, kas tevi apbēdina. Tās tevi ietekmē tikai tava ego dēļ.

 

Ikviens cilvēks ienāk pasaulē ar noteiktu uzdevumu. Viņam kaut kas jāpaveic, jānogādā kāds vēstījums, jāpabeidz kāds darbs. Tu šeit neesi nejauši. Tu šeit esi ar noteiktu jēgu. Tev ir jāsasniedz kāds mērķis. Veselums ir paredzējis kaut ko īstenot – caur tevi.

 

Atceries, radošs cilvēks vienmēr tiecas visu izdarīt nepareizi. Ja tu vienmēr, kaut ko darot, ej pareizo ceļu, tu nekad nebūsi radošs, jo pareizais ceļš ir tas, ko atklājuši citi.

 

Dzīvo šai pasaulē, nelauzīdams galvu par to, kas būs rīt. Vai tu būsi uzvarētājs vai pieveiktais, tas nav svarīgi. Nāve atņems visu. Vai tu uzveic vai zaudē, nav būtiski. Vienīgais, kas ir nozīmīgi un allaž bijis svarīgi, – kā tu esi nospēlējis šo spēli. Vai tu esi izbaudījis to? – pašu šo spēli…

 
atzinas2

Kontakti

 

 

Biroja tālrunis: +(371)26787933

e-pasta adrese: celaveejsh@gmail.com

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ošo anekdotes

ANEKDOTES, JOKI, LĪDZĪBAS

Jautājums:

– Ošo, vai jūs patiesi esat pirmais buda, kurš joko?

Atbilde:

– Mans draugs… es ne tikai esmu pirmais buda, kurš joko, bet arī – pēdējais, jo es grasos izstāstīt visus jokus. Es negribu atstāt neizstāstītu pat nevienu jautru notikumu.

…Patiesums un smiekli nav dalāmi. Es šeit esmu, lai jokotu, es šeit esmu lai smietu! Tikai cilvēks, kurš smejas patiesi, spēj patiesi raudāt. Un, ja jūs spējat patiesi raudāt un patiesi smieties, – jūs esat dzīvs. Lai jūsu dzīve ir pilna smieklu!

…Viens dzenbudistu skolotājs Lin-Či mira… Tūkstoši skolnieku bija sapulcējušies, lai izdzirdētu viņa pēdējo sprediķi, bet Lin-Či vienkārši gulēja – priecīgs, smaidīgs, nesakot ne vārda. Redzot, ka viņš tūlīt pat mirs un tomēr nesaka ne vārda, kāds par to atgādināja Lin-Či. Tas bija vecs draugs, arī skolotājs. Viņš nebija Lin-Či skolnieks, tādēļ varēja viņam to pateikt:

– Lin-Či, vai tu esi aizmirsis, ka tev jāsaka pēdējie vārdi? Es vienmēr esmu teicis, ka tev ir slikta atmiņa. Tu mirsti… tu ko – esi aizmirsis?!

Lin-Či ierunājās:

– Klausieties!

Pa jumtu, skaļi dipinādamas, skraidīja divas vāveres.

– Cik skaisti! – viņš pateica.

Un nomira.

x x x

Kohreinas kundze stāvēja pie sava nelaiķa vīra zārka. Viņai blakus stāvēja viņu dēls. Viens aiz otra garām gāja sērojošie, lai atvadītos no aizgājēja.

– Viņam vairs nesāp, – teica Krojas kundze. – No kā viņš nomira?

– Nabadziņš, – teica Kohreinas kundze, – viņš nomira no gonorejas!

Cita sieviete cieši lūkojās uz līķi:

– Viņam jau vairs nav nekādu raižu, viņa sejā ir miers, – teica viņa. – No kā viņš nomira?

– Viņš nomira no gonorejas! – atbildēja atraitne.

– Pēkšņi dēls pavilka viņu aiz rokas sānis.

– Mamma, – teica viņš, – ir šausmīgi teikt tādas lietas par tēti. Viņš nenomira no gonorejas!

Viņš nomira no caurejas.

– Es zinu, – teica Kohreinas kundze. – Bet labāk lai viņi domā, ka viņš miris kā vīrietis, nevis kā sūds, kas viņš patiesībā bija!

x x x

Smita kungs un kundze stājas tiesas priekšā.

– Es gribētu šķirties no šī personāža, – teica sieva.

– Es gribētu tikt vaļā no šī kaujas cirvja, – iekliedzās vīrs.

Tiesnesis: – Cik jums ir bērnu?

Sieva: – Trīs.

Tiesnesis: – Kāpēc gan jums nepalikt laulībā vēl vienu gadu un nedzemdēt vēl vienu bērnu, lai būtu četri? Katrs no jums var paņemt divus, un jūs abi būsiet apmierināti.

Vīrs: – Jā, bet ja nu piedzimst dvīņi?

Sieva: – Ha! Paskatieties uz šo dvīņu radītāju. Ja es būtu paļāvusies uz viņu, man pat šo triju nebūtu!

x x x

…Kādā tumšā naktī VDK klauvē pie Jusela Finkelšteina durvīm. Jusels atver durvis. VDK vīrs uzkliedz:

– Vai šeit dzīvo Jusels Finkelšteins?

– Nē, – atbild Jusels, stāvot durvju ailā savā svītrainajā pidžamā.

– Nē? Bet kā tad tevi sauc?

– Jusels Finkelšteins.

Drošībnieks nogāž viņu zemē un kliedz:

– Tu tikko teici, ka tu šeit nedzīvo?!

Jusels atbild:

– Un tu to sauc par dzīvi?

x x x

Iegājis savā iemīļotajā bārā, sirmgalvis ieraudzīja pazīstamas bufetnieces vietā svešinieci. Pēc īsa samulsuma viņš galanti teica viņai, ka viņa ir visizskatīgākā meitene no tām, kuras viņš ir redzējis pēdējā laikā.

Jaunā bufetniece, būdama pēc dabas augstprātīga, atbildēja ledainā tonī:

– Žēl, ka nevaru jums atbildēt ar tādu pašu komplimentu.

– Ai, mana dārgā, – atbildēja vecais miermīlīgi, – vai tad jūs nevarētu izdarīt to pašu, ko es? Samelot?

x x x

Marsietis piezemējies ar savu šķīvīti Manhetenā, un nepaspējis vēl lāga izkāpt, kad pie viņa pienācis ubags.

– Kungs, – teicis šis cilvēks, – vai es nevarētu dabūt desmit centu monētiņu?

– Kas tas ir desmit centu monētiņa?

– Ubags padomājis mirkli, tad teicis: – Tev taisnība. Vai tu nevarētu man iedot divdesmit piecu centu monētiņu?

x x x

Kāds ļoti vecs vīrs tika arestēts par seksuālu uzmākšanos jaunai sievietei. Ieraudzījis tādu večuku – astoņdesmit četrus gadus vecu – ,tiesnesis izmainīja Apsūdzības formulējumu no „izvarošanas” pret – „draudēšanu ar nelietojamu ieroci”.

x x x

Dažas sūtras jums:

– Vecs cilvēks ir tas, kurš uzliek brilles gultā, lai labāk saskatītu meitenes, kuras viņš redz sapnī.

– Vecs cilvēks ir tas, kurš ballītē koķetē ar jaunām meitenēm, lai sieva viņu vestu prom uz mājām.

– Vecuma skaistums ir tas, ka, tā kā tu esi pārāk vecs, lai rādītu Sliktu piemēru, tu vari sākt dot labus padomus.

x x x

Esmu dzirdējis, ka Mullu Nasredinu iecēluši par Pasaules tiesnesi. Pirmā lieta tiesā… Viņš uzklausījis vienu no pusēm. Tad teicis:

– Tagad klausieties manu spriedumu.

Tiesas kalpotājs bijis nesapratnē, jo viņš vēl nebija uzklausījis Pretējo pusi. Viņš pieliecies pie Nasredina un teicis:

– Ko tu dari, kungs? Spriedumu? Tu vēl neesi uzklausījis otru pusi!

– Ko nozīmē otra puse? – atjautājis Mulla.

– Tu ko, gribi man sajaukt galvu? Tagad viss ir skaidrs! Bet ja es uzklausīšu otru pusi, tad būšu samulsis. Tad spriedumu pieņemt būs ļoti grūti.

x x x

…Sieviete mēbeļu izsolē iegādājusies smalkas prieka mājas papagaili. Divas nedēļas turot papagaiļa būrīti apsegtu, viņa cer, ka papagailis aizmirsīs iepriekš lietoto nievājošo valodu. Kad būrītis visbeidzot tiek atsegts, papagailis lūkojas apkārt un izsaka piezīmes: „Čirp! Jauna māja, jauna kundze!” Kad sievietes meita ienāk istabā, papagailis turpina: „ Čirp! Jaunas meitenes!” Visbeidzot, kad naktī ierodas sievietes vīrs, papagailis teic: „ Čirp! Čirp! Daži vecie apmeklētāji!”

x x x

Kāds vīrs jautājis rabīnam: „Kāpēc Jēzus neizvēlējās piedzimt 20.gadsimtā Amerikā?”

Rabīns paraustījis plecus un atbildējis: „Amerikā? Tas būtu neiespējami. Pirmkārt, kur tu mūsdienās varētu sastapt jaunavu? Un, otrkārt, kur tu mūsdienās sastapsi trīs gudrus vīrus?

x x x

Mullas Nasredina sieva sacījusi savam vīram: „Kas ir noticis? Pēdējā laikā es raudu un raudu, un asaras rit pār maniem vaigiem, un tu nemaz nepajautā, kāpēc es raudu.

Nasredins atteicis: „Tas, kam reiz ir jābeidzas, ir jāizbeidzas! Apjautāšanās man ļoti dārgi izmaksā. Un pagātnē es tik daudzas reizes esmu pieļāvis šo kļūdu, jo tās asaras nav tikai asaras, tās nozīmē – drēbes, jaunu māju, jaunu iekārtojumu, jaunu auto… Daudzas lietas ir apslēptas tajās asarās. Tās asaras ir tikai sākums.”

x x x

Ievērojams filozofs, pasaules slavens matemātiķis lido lidmašīnā. Viņš sēž savā krēslā un domā par lielām matemātiskām problēmām. Pēkšņi lidmašīnas pilots paziņo: „Atvainojamies, mēs mazliet kavēsimies. Dzinējs numur viens ir atslēdzies, darbojas tikai trīs pārējie.”

Pēc desmit minūtēm atskan cits paziņojums: „Baidos, ka aizkavēšanās turpināsies – dzinēji numur divi un trīs ir atslēgušies, palicis tikai dzinējs numur četri.”

Filozofs pagriežas pret blakus sēdošo cilvēku un nosaka: „Nu gan! Ja arī šis dzinējs atslēgsies, mums nāksies šeit augšā, tumsā pavadīt visu nakti!”

x x x

Kāds jautājis Mullam Nasredinam, kad viņš gulējis uz nāves gultas: „Ja tev vēlreiz tiktu dota iespēja dzīvot, kā tu dzīvotu? Vai tu kaut ko mainītu?” Nasredins aizvērtām acīm apsvēris, padomājis, meditējis, tad atvēris acis un teicis: „Jā, ja man atkal tiktu dota dzīvība, es veidotu savu matu celiņu pa vidu. To es vienmēr esmu vēlējies, taču mans tēvs vienmēr uzstāja, lai es tā nedarītu. Un, kad mans tēvs nomira, mani mati bija kļuvuši tik reti, ka celiņu vairs nevarēja izveidot.”

x x x

Kāda sieviete rādīja ģimenes albumu savam bērnam, un viņu skatieni apstājās pie kāda izskatīga vīrieša. Ļoti jauns, možs, ar bārdu un bieziem matiem. Zēns pajautāja: „Kas ir šis vīrietis?”

Sieviete atbildēja: „Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas ir tavs tētis!”

Zēns izskatījās apjucis: „Ja tas ir mans tētis, tad kas ir tas plikgalvainais vīrietis, kurš dzīvo ar mums?”

x x x

Delfu Orākuls pasludināja Sokrātu par visgudrāko cilvēku uz zemes. Daži cilvēki aizsteidzās pie Sokrāta un paziņoja viņam: „Vari būt gandarīts, priecājies! Delfu Orākuls ir pasludinājis tevi par gudrāko cilvēku uz zemes!”

Sokrāts atbildējis: „Tās ir pilnīgas muļķības. Es zinu vienu lietu: ka es neko nezinu.”

Cilvēki kļuvuši domīgi, samulsuši. Viņi atgriezušies templī un pavēstījuši Orākulam: „Jūs teicāt, ka Sokrāts ir gudrākais cilvēks uz zemes, taču viņš pats to noliedz. Tieši pretēji, viņš teic, ka pilnīgi neko nezina. Viņš apgalvo, ka zinot tikai vienu lietu: ka nezinot neko.”

Orākuls iesmējies un teicis: „Tāpēc jau es viņu pasludināju par gudrāko cilvēku uz zemes. Tieši tāpēc! Jo viņš zina, ka neko nezina.”

x x x

…Divi draugi devušies pastaigā. Pēkšņi sācies lietus. „Ātri!” viens no draugiem saucis: „Atver savu lietussargu!”

„Tas nelīdzēs,” atteicis otrs draugs, „mans lietussargs ir viss vienos caurumos.”

„Tad kāpēc tu to vispār paņēmi?”

„Es neiedomājos par to, ka varētu līt…”

x x x

Tas noticis krievu revolūcijas laikā…

Dienā, kad īstenojusies revolūcija, viena sieviete Maskavā sākusi iet pa ielas vidu. Policists teicis:

– Tas nav pareizi! Nedrīkst iet pa ceļa vidu.

– Tagad mēs esam brīvi, – atbildējusi sieviete.

x x x

Par rabīnu un bīskapu…

Viņi dzīvojuši viens otram pretī un, dabiski, pastāvīgi it visā sacentušies. Svarīgs bijis reliģijas prestižs.

Reiz no rīta rabīns ieraudzījis, ka bīskapam parādījusies jauna mašīna. Viņš pajautājis:

– Ko jūs darāt?

Bīskaps aplaistījis ar ūdeni jauno mašīnu. Tas atbildējis:

– Es to nokrustu. Man ir jauna mašīna – „Kadiljaks”.

Rabīna sirds bija salauzta. Redzēt savām acīm – pretī paša parādes durvīm -, kā mašīna tiek pievērsta kristietībai!

Nākamajā dienā, kad bīskaps iznācis ārā, viņš bijis pārsteigts. Tas vaicājis rabīnam:

– Ko jūs darāt?

Tur stāvējis lielisks „RollsRoiss”, un rabīns apgriezis izpūtējcauruli.

– Es apgraizu savu jauno „RollsRoisu”. Tagad viņš ir ebrejs!

x x x

…Kāds cilvēks, kurš mīlējis divas skaistas sievietes vienmēr bijis grūtībās, jo pat viena sieviete – tās jau ir pietiekamas raizes! Abas šīs sievietes gribējušas zināt, kuru no viņām viņš mīl vairāk. Tās aizvedušas viņu vizināties ar motorlaivu un ezera vidū laivu apstādinājušas, teikdamas:

– Ir jātiek skaidrībā, jo uz mūsu sirdīm gulstas smagums… Tiklīdz mēs uzzināsim, pamazām sāksim izturēties pret to iecietīgi. Varbūt, ka mēs to pieņemsim… Taču palikt tumsā un vienmēr par to domāt ir sāpīgi.

Šis cilvēks teicis:

– Kas par lietu? Jautājiet skaidri.

Abas sievietes vaicājušas vienā balsī:

– Lūk, mūsu jautājums: kuru no mums tu mīli vairāk?

Vīrs ilgi klusējis. Tik dīvaina bijusi šī situācija – ezera vidū… Taču viņš, šķiet, bijis cilvēks ar lielu humora izjūtu. Viņš atbildējis:

– Es mīlu katru no jums vairāk nekā otru.

Un abas sievietes bijušas apmierinātas. Tieši to viņas bija vēlējušās.

x x x

Tas esot noticis kāda musulmaņu imperatora – Šahdžehana – galmā Indijā. Viņš iemīlējies kādā sievietē, bet šī sieviete neesot gribējusi kļūt par viņa sievu.

Viņš bijis džentlmenis; citādi viņš to būtu piespiedis. Bet viņš centies viņu pārliecināt. Viņa bijusi iemīlējusies vienā no viņa miesassargiem. Un, kad viņš par to uzzinājis, viņu pārņēmis nevaldāms niknums. Viņi abi tika saķerti un atvesti uz galmu.

Šahdžehans grasījies nocirst abiem galvas, tieši uz vietas. Bet viņa pirmais ministrs, kurš bijis ļoti vecs – viņš bijis arī Šahdžehana tēva pirmais ministrs, tādēļ viņš godājis to kā tēvu, – teicis:

Nedari to. Esi mazliet gudrāks. Tas nav pietiekams sods. Es uzlikšu viņiem pareizo sodu.
Viņš pavēlējis, lai tie abi tiktu sasieti kopā, viens otru apskāvuši, un piekalti pie staba pilī. Pārējie galma ļaudis nespējuši tam noticēt. Kas gan tas par sodu? Tā šķitusi kā balva. Tieši to viņi vēlējās – skaut vienam otru. Bet galma ļaudis kļūdījās.

Šim sirmgalvim patiesi piemita psiholoģiska atskārsme. Šie divi iemīlējušies arī bija neizpratnē: „Kas tas par sodu? Tā ir balva!” Viņi apskāva viens otru ar lielu mīlestību.

Viņi bija sasieti ar virvi un tāpēc nevarēja aizbēgt viens no otra, un turklāt viņi bija vēl arī piekalti pie staba. Vai ilgi var kādu apskaut? Piecas minūtes, septiņas minūtes, pusstundu vai stundu?.. Pēc divdesmit četrām stundām viņi ienīda viens otru. Tā tam bija jābūt, cita ceļa nebija… Viņi bija nosvīduši, viņu ķermeņu smaka piepildīja visu apkārtni, viņu ekskrementi… Un nebija nekādu iespēju bēgt. Pēc divdesmit četrām stundām sirmgalvis teicis:

– Tagad dodiet viņiem drēbes un atbrīvojiet tos.

Un, kad viņi saņēma drēbes, abi metās katrs savā, pretējā virzienā – lai nekad vairs netiktos. Viņi bija bijuši kopā pārāk daudz!

x x x

Kāds jauns cilvēks, ateists, kurš neticējis Dievam un nekādiem citiem niekiem – hiromantijai, astroloģijai -, atnācis pie šī hiromanta un teicis:

– Ja jūsu zinātne ir patiesa, vienkārši palasiet no manas rokas, kur pašlaik ir mans tēvs.

Hiromants palūkojies uz roku un teicis:

– Jūsu tēvs ir aizgājis makšķerēt.

Ateists iesmējies un sacījis:

– Tieši tāpēc es saku, ka tās ir muļķības. Mans tēvs nomira pirms trim gadiem. Kā viņš šodien var makšķerēt?

Hiromants atbildējis:

– Tā nav mana darīšana, bet patiesība ir tā, ka tas cilvēks, kurš nomira, nebija jūsu tēvs. Jūsu īstais tēvs ir aizgājis makšķerēt. Aizejiet pie mātes un pajautājiet. Ja viņa būs patiesa un godīga, tad viņa jums pateiks, ka cilvēks, kurš nomira, nebija jūsu tēvs – lai gan jums ar viņu izveidojās radniecīgas attiecības, jo jums tika teikts, ka viņš ir jūsu tēvs.

x x x

Franču Ārzemju leģiona bāzei ir jauns komandieris. Kapteinis izvadā viņu pa nometni un rāda visas ēkas. Kad viņi apgaitu ir beiguši, komandieris skatās uz kapteini un jautā:

– Pagaidiet mirklīti! Jūs man neizrādījāt, lūk, to zilo ēku. Kādam nolūkam tā ir?

Kapteinis atbild:

– Redziet, kungs, tur mēs turam kamieli. Ik reizi, kad kādam no kareivjiem ir vajadzība pēc sievietes…

– Pietiek! – ar riebumu iesaucas komandieris.

Bet pēc divām nedēļām pats komandieris sāk izjust vajadzību pēc sievietes. Viņš pieiet pie kapteiņa un teic:

– Sakiet man vienu lietu, kapteini…

Pieklusinājis balsi un zaglīgi lūkodamies apkārt, viņš turpina:

– Vai kaut kad tuvākajā laikā kamielis būs brīvs?

– Tūlīt pārbaudīšu, – atteic kapteinis. Viņš atver grāmatu. – Tieši tā, kungs, kamielis būs pieejams rīt dienā, pulksten divos.

– Pierakstiet mani, – viņam pieteic komandieris.

Nākamajā dienā, pulksten divos, komandieris ieiet nelielā zilā ēkā un atver durvis. Iekšā viņš ierauga vissimpātiskāko kamieli, kādu jebkad redzējis. Viņš aizver durvis.

Kapteinis dzird skaļu rēcienu un kliedzienus un traucas turp, atrauj durvis un ierauga komandieri kailu, netīru un noklātu kamieļa spalvām.

– Hmm, piedodiet, kungs, – viņš ieklepojies uzrunā komandieri, – varbūt būtu bijis tomēr prātīgāk darīt tā, kā visi kareivji, – aizjāt ar kamieli uz pilsētu un tur atrast sievieti?

x x x

Runā, ka, ja izstāstīsiet anekdoti anglim, viņš smiesies trīs reizes. Pirmo reizi viņš smiesies, kad jūs beigsiet stāstīt, – pieklājības pēc. Otro reizi viņš iesmiesies, kad jūs izskaidrosiet anekdotes būtību, arī šoreiz – pieklājības pēc. Tā ir angliskā audzināšana – vienmēr būt laipnam, pieklājīgam. Beigu beigās viņš iesmiesies trešo reizi, nakts vidū, kad pamodīsies no cieša miega un pēkšņi viņš šo anekdoti apjēgs.

Bet, ja jūs šo anekdoti izstāstīsiet ebrejam, viņš vispār neiesmiesies. Viņš tikai noteiks:

– Tā ir veca anekdote, un turklāt jūs to stāstāt nepareizi.

x x x

Astoņpadsmit gadu vecs jauneklis, kurš allaž bijis kautrīgs un kluss, kādu vakaru nolēmis sevi izmainīt. Viņš no savas guļamistabas nokāpis lejā pie tēva – uzposies no galvas līdz kājām – un enerģiski paziņojis:

– Paklau, es došos uz pilsētu, es grasos atrast skaistas meitenes. Es gribu piedzerties līdz nejēgai un labi pavadīt laiku. Es darīšu visu to, kas puisim manā vecumā – savos vislabākajos gados – ir jādara. Gan jāmetas dēkās, gan jādzīvo satraukumā un nemierā. Un necenties mani aizkavēt!

Vecais vīrs atbildējis: Censties tevi atturēt?! Pagaidi, dēliņ, es eju tev līdzi!

x x x

– Es esmu cienījams cilvēks, dakter, bet pēdējā laikā mana dzīve kļuvusi neciešama vainas apziņas un pašpārmetumu dēļ, – pacients drudžaini norīstījās, pirms turpināja. – Redziet, pēdējā laikā es esmu kritis par upuri nepārvaramai tieksmei kniebt un grābstīt meitenes metro.

– Ak, mans Dievs, – līdzjūtīgi iesaucās psihiatrs, – mums, bez šaubām, jāpalīdz jums tikt vaļā no šīs nelaimīgās tieksmes. Es pilnībā apzinos, cik smagi…

Pacients satraukti viņu pārtrauca:

– Es gribētu tikt vaļā ne tik daudz no šīs tieksmes, dakter, bet gan no vainas izjūtas!

x x x

Sākumskolā reliģijas skolotājs bērniem klāstījis par Bībeles stāstu – kā radusies pasaule. Mazs zēns pacēlis roku, lai uzdotu jautājumu. Skolotājs noprasījis:

– Ko tu gribi jautāt?

– Lūk, ko, – teicis zēns: – Dievs izveda Ādamu un Ievu no paradīzes. Kāda modeļa mašīna viņam bija? Droši vien tas bija „Fords” – pirmais modelis, tā saucamais „Modelis – T Fords”. Un es domāju, ka nabaga Dievs joprojām braukā ar šo Fordu un bez jebkāda mehāniķa, jo ne viņa dēls Jēzus Kristus, ne Svētais Gars, ne viņš pats taču nebija mehāniķi…

x x x

Kad Galilejs atklāja, ka Saule negriežas ap Zemi, ka tā ir tikai šķietamība, bet ne realitāte, kad viņš atklāja, ka patiesība ir tieši pretēja, ka Zeme griežas ap Sauli, – viņš uzrakstīja traktātu, minot visus savus pamatojumus, pierādījumus, argumentus. Viņš bija ļoti vecs – viņam bija septiņdesmit vai septiņdesmit pieci gadi un turklāt – slims, piekalts pie gultas, gandrīz vai uz nāves sliekšņa. Bet kristiešu mīlestība bija tik liela, ka ļaudis, kuri pārstāvēja baznīcu, izvilka viņu no gultas un atveda uz pāvesta tiesu.

Pāvests teicis:

– Jūs esat izdarījis visnopietnāko noziegumu, jo Bībele teic un ikviens zina, ka Saule griežas ap Zemi. Jums ir jāmaina savs apgalvojums, vai arī jūsu sods būs – nāve.

Galilejs, pat vecumā, slims un mirstošs, domājams, bijis ļoti skaists cilvēks, cilvēks ar humora izjūtu. Viņš atbildējis:

– Jūsu Svētība, nekā sarežģīta te nav. Es varu uzrakstīt visu, ko teiksiet. Tikai vienu es gribētu jums paskaidrot: „To, ko es uzrakstīšu, nelasīs ne Zeme, ne Saule. Tās turpinās griezties pa vecam, kā darījušas vienmēr. Jūs varat sadedzināt manu grāmatu, vai arī es varu izmainīt šo rindkopu.”

– Izmainiet šo rindkopu, – teicis pāvests.

x x x

Kāds sirmgalvis miris. Viņa četri dēli, no kuriem katrs dzīvojis atsevišķi, bijuši ļoti bagāti ļaudis. Izdzirduši, ka tēvs mirst, viņi steigušies pie viņa.

Tēvs miris, izlaizdams savu pēdējo izelpu, un, sēžot pie pašas viņa gultas, dēli sākuši apspriest, kā aizvest viņa ķermeni uz kapsētu. Ne jau tēvs viņiem rūpēja. Pēc dažiem mirkļiem viņa vairs nebūs, – uz visiem laikiem. Nav nekādas iespējas, ka viņi vēlreiz no jauna tiksies vai arī pazīs viens otru… Bet tas viņus nesatrauca. Viņiem raizes sagādāja: „Kad viņš nomirs, kā mēs aizvedīsim viņa ķermeni?”

Jaunākais no dēliem piedāvājis:

– Viņš vienmēr bija gribējis „Rolls-Roisu”. Un viņam ir pietiekami daudz
naudas, arī mums tās netrūkst. Nav nepieciešams, lai viņš ciestu un apspiestu šo nevainīgo vēlēšanos. Vismazākais, ko mēs varam viņa labā izdarīt, – sagādāt „Rolls-Roisu”, lai pārvestu viņa ķermeni uz kapsētu. Dzīvē viņam tā pietrūka, bet vismaz nāvē lai viņam ir „Rolls-Roiss”.

Otrs dēls teicis:

– Tu esi pārāk jauns un neko nesaproti no daudzas lietām. Tā ir visīstākā
izšķērdība. Viņš ir miris. Vai tu viņu vedīsi ar „Rolls-Roisu” vai kravas mašīnu, viņam tas būs absolūti vienalga. Viņš nekādi to nespēs uzzināt; kāpēc gan velti šķiest naudu?
Bet, lai noīrētu „Rolls-Roisu”, nebija vajadzīga liela nauda; runa nebija par to, lai šo mašīnu pirktu.

Un viņš turpinājis:

– Es uzskatu, ka lēta kravas mašīna derēs ne sliktāk kā jebkurš „Rolls Roiss” – mirušajiem tam nav nozīmes.

Trešais dēls spriedis:

– Tu jau arī vēl neesi sasniedzis briedumu. Kāpēc gan gādāt kravas
mašīnu, ja municipālais sanitārais dienests pieņem – par velti – jebkuru nabagu, kurš nomirst? Vienkārši nolieciet viņu uz ceļa. No rīta municipālā kravas mašīna kopā ar visiem pārējiem atkritumiem paņems viņu bez maksas. Ļausim viņam pavizināties par velti! Kāda gan starpība mirušam cilvēkam, vai tā ir municipālā kravas mašīna, īrēts kravas auto vai „Rolls-Roiss”?

Tajā brīdī sirmgalvis atvēris acis un pajautājis:

– Kur ir manas kurpes?

Dēli bija apjukuši:

– Ko tu grasies darīt ar kurpēm? Tu taču mirsti.

Tēvs atteicis:

– Es joprojām esmu dzīvs un varbūt, ka elpošu vēl kādu laiku. Vienkārši atnesiet man kurpes. Es iešu uz kapsētu kājām. Tas ir vislētākais un saprātīgākais veids. Viss, ko jūs piedāvājat, ir ekstravaganta izšķērdība.

x x x

Trīs rabīni sarunājās par savām sinagogām. Pirmais rabīns teicis:

– Mana sinagoga – visprogresīvākā, jo manā sinagogā, kad es teicu
sprediķi, cilvēkiem ir atļauts smēķēt, tērzēt, sarunāties. Es esmu viņiem piešķīris pilnīgu brīvību

Divi pārējie iesmējušies. Otrais teicis:

– Un tu to sauc par progresivitāti? Atnāc uz manu sinagogu. Es esmu Atļāvis saviem draudzes locekļiem dzert alkoholu, un, kad viņi piedzeras, tad sāk klaigāt, bļaustīties, kauties… Bet es turpinu lekciju. Lūk, tā ir brīvība.
Sinagogā sievietes un vīrieši pat nevar sēdēt blakus, starp viņiem ir aizsegs. Un otrs rabīns turpinājis:

– Un tas aizsegs arī ir noņemts. Tagad sievietes un vīrieši sēž kopā. Es pat
neiejaucos… vai tu sēdi blakus savai sievai, vai ne. Pat jauniem puišiem un meitenēm ir ļautas visdažādākās mīlas spēlītes – viņi skūpstās, apskaujas… Un mana lekcija turpinās. Mēs esam sasnieguši brīvības laikmetu.

Trešais rabīns sacījis:

– Jūs abi esat idioti. Jums kādreiz ir jāatnāk uz manu sinagogu. Es pie
sinagogas pieliku plāksnīti, kurā ir paziņots, ka sinagoga tiek slēgta visu ebreju svētku laikā. Lūk, kas ir brīvība! Kāpēc cilvēkiem velti tērēt laiku? Lai vismaz viņiem svētku laikā ir iespēja izklaidēties.

x x x

Es dzirdēju, ka kaut kur tālu kalnos bijuši trīs kristiešu klosteri. Un reiz trīs mūki, katrs no sava klostera, nejauši satikušies uz ceļa. Noguruši, jo esot bijuši atceļā no pilsētas. Un tā viņi atpūtušies zem koka. Pirmais mūks sacījis:

Es lepojos ar savu klosteri. Varbūt, ka mēs nezinām tik daudz kā cilvēki, kas dzīvo jūsu klosteros, bet jūs nevarat ar mums sacensties askētisma ziņā.

Otrs mūks iesmējies. Viņš teicis:

– Aizmirsti par askētismu! Tas nav nekas cits kā pašmocība. Galvenais ir Zināt senos svētos rakstus. Šajā ziņā neviens nevar ar mums sacensties. Mūsu klosteris ir visvecākais, un mums ir visi svētie raksti, un mūsu ļaudis ir tik mācīti! Kas gan īpašs askētismā? Nu un kas, ka jūs ieturat gavēni, neēdat naktīs, darāt to tikai reizi dienā? Kā tu vari salīdzināt? To taču var jebkurš muļķis. Un kādu gudrību jūs esat sasnieguši?

Trešais mūks līdz tam sēdējis, ne vārda nebilzdams. Tad viņš ierunājies:

– Var jau būt, ka jums abiem ir taisnība. Viens dzīvo ļoti grūti un smagi, upurējot savu ķermeni; otrajam arī varbūt ir taisnība. Viņa ticības brāļi ir ļoti mācīti.

Abi pārējie tad jautājuši:

– Bet ko tu teiksi par savu klosteri?

– Ko gan lai teic… Mēs esam pārāki par citiem ar savu pazemību.

x x x

…Kāds mazs zēns reiz rakstījis vēstuli Dievam. Viņa māte bijusi slima un tēvs miris, viņiem nebijis naudas, tādēļ viņš lūdzis Dievam piecdesmit rūpiju.

Kad vēstule sasniegusi pasta nodaļu, tās darbinieki apjukuši – ko iesākt ar šo vēstuli? Uz kurieni to nosūtīt? Tā bija adresēta Dievam. Pasta darbinieki izlēmuši to atvērt. Viņiem bijis ļoti žēl mazā zēna, tādēļ tie nolēmuši savākt naudu un nodot to vēstules sūtītājam. Viņi savākuši naudu – tomēr, lai arī zēns bija lūdzis piecdesmit rūpiju, viņiem izdevies savākt vien četrdesmit.

Pēc kāda laika pienākusi vēl viena vēstule, adresēta Dievam. Tajā zēns rakstījis: „Dārgais Kungs, nākamajā reizē, kad sūtīsiet man naudu, lūdzu, nosūtiet to tieši man, nevis caur pasta nodaļu. Viņi ir paņēmuši komisijas maksu – desmit rūpiju!”

x x x

Mācītājs sacījis mullam Nasredinam: „Dievs tevi ļoti mīl.”

Mulla atbildējis: „Kā viņš var mani mīlēt? Viņš taču mani nemaz nepazīst!”

Taču mācītājs attraucis: „Tādēļ viņš tevi arī mīl. Mēs tevi pazīstam. Mēs nespējam tevi mīlēt, jo tas ir pārāk sarežģīti.”

x x x

Kāds žurnālists centās izveidot interesantu stāstu, ciemodamies pie kāda ļoti veca vīra, kurš dzīvoja veco ļaužu namā:

„Ko jūs darītu, ja jums pēkšņi pienāktu vēstule, kurā teikts, ka sen aizmirsts radinieks jums mantojumā ir atstājis piecus miljonus dolāru?” jautāja pārdrošais žurnālists.

„Dēls, es joprojām būtu deviņdesmit četrus gadus vecs.”

x x x

…Māte Kalvinu pieķēra nāves grēkā, un viņa tūlīt pat sūtīja dēlu uz grēksūdzi.

„Tēvs, es apmierināju sevi,” sacīja zēns.

„Kādēļ tu to darīji?” dusmās kliedza mācītājs.

„Man nekā labāka nebija, ko darīt,” atbildēja Kalvins.

„Grēka izpirkšanai piecas reizes noskaiti tēvreizi un piecas reizes – litāniju Svētajai Marijai,” pavēlēja mācītājs.

Pēc nedēļas Kalvins atkal tika pieķerts un sūtīts nožēlot grēkus.

„Tēvs, es apmierināju sevi,” atzinās grēcinieks.

„Kādēļ tu to darīji?” dusmīgi vaicāja mācītājs.

„Man nekā labāka nebija, ko darīt,” zēns noteica.

„Grēka izpirkšanai, desmit reizes noskaiti tēvreizi un desmit reizes – litāniju Svētajai Marijai,” pavēlēja mācītājs.

Nākamajā nedēļā Kalvins atkal tika pieķerts grēkojam, un māte sacīja: „Dodies uz baznīcu un aiznes šo šokolādes kūku mācītājam.”

Kamēr Kalvins gaidīja līdz savai grēksūdzei, viņš notiesāja mātes doto kūku. Grēksūdzē puika atzinās: „Tēvs, māte jums sūtīja šokolādes kūku, bet es to visu apēdu, kamēr gaidīju.”

„Kādēļ tu tā darīji?” jautāja mācītājs.

„Man nekā labāka nebija, ko darīt,” atbildēja Kalvins.

„Kādēļ tad tu neapmierināji sevi?”

x x x

Esmu dzirdējis par vīru, kurš visu mūžu palicis neprecēts. Kad deviņdesmit gadu vecumā viņš bijis tuvu nāvei, kāds viņam jautāja: „Tu tā arī nekad neapprecējies, bet nekad neesi teicis, kas tam bija par iemeslu. Tagad tu esi pie nāves sliekšņa, vismaz remdē mūsu ziņkāri. Ja tev ir kāds noslēpums, tagad ir īstais laiks to atklāt, jo drīz mirsi un pametīsi šo pasauli. Pat, ja noslēpums nāks gaismā, tas tev nevar kaitēt.”

Mirstošais vīrs sacījis: „Jā, noslēpums ir. Es neesmu pret laulībām, taču visu mūžu meklēju ideālo sievieti. Meklēju un meklēju, un visa dzīve aizslīdēja man garām.”

Taujātājs nemitējies: „Visā šajā pasaulē, kurā dzīvo miljoniem cilvēku, un puse no tiem – sievietes… vai tiešām tu nespēji atrast ideālo?”

Pār mirēja vaigu noritējusi asara, un viņš izdvesis: „Jā, es to nespēju…”

Taujātājs satriekts vaicājis: „Kas notika? Kādēļ?…”

Vecais vīrs atbildējis: „Jo arī sievietes meklēja ideālo vīrieti.”

x x x

…Iet cilvēks gar upes krastu un ierauga jaunekli, kas laiski atgūlies zem koka ar makšķerkātu, kura ūdenī iemestais korķa pludiņš izmisīgi raustās.

“Hei, jums ir cope!” viņš iesaucās.

“Jā,” zvejnieks novilka. “Vai jums neienāk prātā to vilkt ārā?”

Garāmgājējs to izdarīja, tikai guļošais vēl palūdza: “Vai jūs nebūtu tik laipns un noņemtu zivi no āķa, un satītu atpakaļ makšķerauklu? ”

To paveicis, cilvēks tikai jokojot noteica: “Ja reiz esat tik slinks, jums vajadzētu būt bērniem, kas šīs lietas varētu izdarīt jūsu vietā.”

„Nav slikta doma”, žāvājoties atteica makšķernieks. „Varbūt jums ir arī kādas idejas, kur es varētu atrast grūtu sievieti?”

x x x

Reiz tas notika. Droši vien tas bija lietus sezonas laikā, kā pašlaik. Gadījās tā, ka upīte laukos izgāja no krastiem. Ļaudis atnāca pie Mullas Nasredina un teica:

– Tava sieva iekrita upē. Skrien ātrāk! Glāb viņu!

Nasredins aizskrēja pie upes. Viņš ielēca upē un peldēja pret straumi. Sapulcējušies ļaudis kliedza:

– Ko tu dari! Tavas sievas tur nav! Straume aiznesa viņu lejup!

– Par ko jūs runājat? – atteica Nasredins. – Pazīstu savu sievu, viņa var peldēt tikai pret straumi!

x x x

Solomons Figenbaums reiz vakarā atgriezās mājās un atrada tur kādu meiteni, kas rakņājās pa viņa mantām.

– Meitene, Tu esi zagle! Es zvanīšu policijai.

– Lūdzu, kungs, lūdzās viņa. – Ja man atkal būs problēmas, mani iesēdinās uz daudziem gadiem. Lūdzu, nezvaniet policijai!

– Man žēl, bet tas būs jādara, – atbildēja Solomons.

– Kungs, apžēlojieties! – asarām acīs lūdzās viņa. Es varu kaut kā jums to atmaksāt. Es pat varu atdot jums savu ķermeni!

Solomons uz mirkli aizdomājās.

– Labi, – viņš teica. – Ģērbies nost un ej uz manu gultu.

Meitene tā arī izdarīja, un Solomons viņai sekoja. Viņš pūlējās un pūlējās… ap pusstundu. Galīgi nomocījies, galu galā padevās.

– Nekas nesanāk! – viņš iesaucās. – Būs jāzvana policijai.

x x x

Haims Goldbergs sūdzas savam draugam Moisejam:

– Mana sieva pastāvīgi prasa naudu, naudu, naudu. Pagājušajā nedēļā viņa prasīja divsimt dolāru Aizvakar viņa paprasīja simt piecdesmit. Bet šorīt viņa prasīja simt dolāru.

– Traks var palikt! Ko viņa dara ar visu to naudu? – vaicāja Moisejs.

– Nezinu, – atbildēja Haims. – Es viņai nekad to nedodu.

x x x

Garām gāja kāda jauka meitene. Mulla Nasredins atskatījās. Viņa sieva uzmeta lūpu un teica:

– Ik reizi, kad tu redzi jauku meiteni, tu aizmirsti, ka esi precējies.

– Te nu tu maldies, – atteica Mulla. – Nekas cits man neliek apzināties šo faktu vēl vairāk.

x x x

Raizēdamās par savas dzimumdzīves vienmuļību, jaunā sieva galu galā pārliecināja vīru – iziet ārstēšanās kursu ar hipnozi. Pēc vairākām nodarbībām viņa seksuālā interese atkal bija iedegusies. Taču mīlēšanās laikā viņš periodiski skrēja laukā no guļamistabas, ieskrēja vannas istabā un atkal atgriezās atpakaļ.

Nespēdama novaldīt ziņkāri, sieva reiz viņu izsekoja. Pielavījusies uz pirkstgaliem pie durvīm, viņa ieraudzīja, ka viņš stāv pie spoguļa, cieši raugās sev acīs un murmina:

– Tā nav mana sieva… Tā nav mana sieva.

x x x

Goldšteins nekad nebija bijis dramatiskajā teātra izrādē. Dzimšanas dienā bērni nolēma viņam uzdāvināt biļeti.

Vakarā pēc izrādes viņi atnāca to apciemot – nepacietībā uzzināt, ko viņš par to domā.

– Ak, – teica viņš. – Tās bija vienkārši blēņas. Kad viņa gribēja, viņš negribēja. Un kad viņš gribēja, viņa negribēja. Bet tad, kad gribēja abi, tika nolaists aizkars!

x x x

Uz Ameriku atbraucis anglis atnāk uz banketu un dzird, ka ceremoniju meistars teic tostu:

„Par laimīgāko brīdi manā dzīvē, kurš tika pavadīts cita vīrieša sievas apskāvienos – manas mātes skavās!”

– Pie joda, tas ir satriecoši! – pie sevis padomāja anglis. – Man tas jāatceras un jāizmanto, kad atgriezīšos mājās.

Pēc pāris nedēļām viņš atgriezās Anglijā un ieradās baznīcas pusdienās. Viņam palūdza teikt tostu. Skaļā balsī viņš uzsāka savu tostu ļaužu pārpildītajā telpā:

„Par laimīgāko brīdi manā dzīvē, kurš tika pavadīts cita vīrieša sievas apskāvienos…”

Sekoja ilga pauze. Plašā sabiedrība sarosījās, viņi sašutuši raudzījās uz oratoru. Blakus sēdošais draugs pačukstēja: – Labāk būtu, ja tu ātrāk visu izskaidrotu.

– Pie joda, – izgrūda anglis, – atvainojiet! Es aizmirsu tās velna sievietes vārdu!

x x x

Ginsbergas kundze, nonākusi debesīs, kautrīgi vērsās pie eņģeļa. „Sakiet,” viņa teica, „vai būtu iespējams intervēt kādu, kas ir šeit, debesīs?” Eņģelis teica: „Šķiet, cilvēks, kuru jūs domājat, ir šeit.” – „Ak, jā, viņa ir šeit. Esmu par to droša,” teica Ginsbergas kundze. „Patiesībā es gribētu satikt Jaunavu Mariju.” Eņģelis noklepojās. „Ak, jā. Kā jau tas mēdz gadīties… Viņa ir citā nodaļā, bet, ja jūs uzstājat, es nodošu jūsu lūgumu tālāk. Viņa ir žēlsirdīga un varētu vēlēties apmeklēt savu veco apkaimi.”

Lūgums tika pienācīgi nodots tālāk, un Jaunava tik tiešām bija žēlsirdīga. Nemaz nebija ilgi jāgaida, kad Ginsbergas kundze jau tika aplaimota ar Jaunavas klātbūtni. Ginsbergas kundze ilgi vērās starojošajā stāvā sev priekšā un visbeidzot teica: „Atvainojiet par ziņkāri, bet es vienmēr esmu vēlējusies jums ko jautāt. Sakiet, kāda ir sajūta, ja ir dēls, kurš ir tik brīnišķīgs… simtiem miljoni cilvēku ir viņu pielūguši kā dievu?” Jaunava atbildēja: „Godīgi sakot, Ginsbergas kundze, mēs cerējām, ka viņš būs ārsts.”

x x x

… Kāds vīrs aizrakstījis kādai lauku viesnīcai Īrijā, lai pavaicātu, vai viņa suns tiks ielaists. Viņš saņēmis atbildi: – Sveicināti! Esmu darbojies viesnīcu biznesā vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vēl nekad man nav nācies izsaukt policiju, lai nomierinātu nemierīgu suni pašā rīta agrumā. Neviens suns nav mēģinājis iesmērēt man nederīgu čeku. Neviens suns nav aizdedzinājis gultas veļu, smēķējot gultā. Vēl nekad neesmu atradis viesnīcas dvieļus suņa koferī. Jūsu suns ir laipni gaidīts.

P.S. Ja Jūsu suns var par Jums galvot, arī Jūs drīkstat ierasties!

x x x

…Laulāts pāris reiz aizveda savu mazo dēlu uz cirku. Gorillu uzstāšanās laikā vīram savajadzējās uz tualeti, un, kamēr viņš bija prom, mazais zēns piebikstīja mātei un vaicāja: „Kas ir tas lielais, kas karājas starp gorillas kājām?” Māte samulsa un aši atbildēja: „Ak, tas nav nekas, dārgais!” Kad vīrs atgriezās, sieva devās nopirkt popkornu, un, kamēr viņa bija prom, zēns piebikstīja tēvam un vaicāja: „Tēti, kas ir tas lielais, kas karājas starp gorillas kājām?” Tēvs pasmaidīja un atbildēja: „Tas, dēliņ, ir viņa penis.” Zēns uz mirkli izskatījās apmulsis un tad sacīja: „Tad kādēļ māmiņa sacīja, ka tas nav nekas?” „Dēls,” tēvs pašapzinīgi atbildēja: „esmu izlutinājis šo sievieti.”

x x x

…Ceļojošs pārdevējs, pavadot nakti viesnīcā, atradis pie savas gultas Bībeli. Pirmajā lappusē rakstīts: „Ja esi slims, izlasi 42. lappusi. Ja raizējies par savu ģimeni, izlasi 68. lappusi. Ja esi vientuļš, izlasi 92. lappusi.” Viņš juties vientuļš, tāpēc atšķīris 92. lappusi un izlasījis to. Izlasījis, viņš pamanījis, ka lappuses apakšā ar roku pierakstīts: „Ja joprojām jūties vientuļš, piezvani 62485 un liec pasaukt Gloriju.”

x x x

…Kāda pusmūža sieviete atzinusies savam garīdzniekam, ka viņa kļūstot iedomīga. “Kāpēc tu tā domā?” vaicājis priesteris. “Tāpēc”, sieviete atbildējusi, “ka katru reizi, kad es ieskatos spogulī, mani apbur mans skaistums.” – “Neuztraucies,” atbildējis priesteris, “tas nav grēks, tā ir tikai kļūda!”

x x x

…Kādas lielas medicīniskās sabiedrības sanāksme norisinājusies par godu ausu speciālistam, kurš devies pensijā pēc vairāk nekā piecdesmit gadu ilga darba. Viņam pasniedza dāvanu – zelta ausi. Vecais ārsts piecēlies, lai teiktu runu. Kad aplausi bija norimuši, viņš paskatījies uz dāvanu un teicis: “Paldies Dievam, ka es nebiju ginekologs!”

x x x

…Kāds vīrietis stāsta savam draugam: “Pagājušajā naktī man bija fantastisks sapnis. Man tev tas jāizstāsta. Es gaidīju rītu, lai tev to pastāstītu.” Draugs jautā: “Nu, ko tad tu redzēji sapnī?” Viņš atbild: “Sapnī es gāju makšķerēt un noķēru tik lielas zivis, ka jau pat vienu tādu grūti ievilkt laivā. Bet es nomakšķerēju tik daudz zivju! Diez, kur tās pazūd, kad pienāk diena…” Otrs vīrietis saka: “Tās visas ir muļķības, tu nevari iedomāties, ko es redzēju sapnī! Sapnī pie vieniem sāniem man bija Sofija Lorēna, pilnīgi kaila. Un es teicu: “Ak, Dievs, vai es esmu nokļuvis paradīzē?” Un pie otriem sāniem bija vēl viena daiļa sieviete. Abas – viena par otru skaistākas!” Otrs draugs ļoti sadusmojas un teic: “Tu esi idiots! Tu uzdodies par manu labāko draugu. Kāpēc tu man nepiezvanīji?” Savukārt tas atbild: “Es zvanīju, bet tava sieva teica, ka tu esot aizgājis makšķerēt.”

 

Tiek attēlots vienums Image0031.JPG.

 

…Kādu vīru sauca Arkanzasas tiesas priekšā, apsūdzot negodīgā naudas iegūšanā. Tiesnesis uz viņu dziļdomīgi paskatījās: “Vai tevi sauc Džims Mūrs?” – “Jā, ser.” – “Tu esi apsūdzēts noziegumā, par ko pienākas ilgs cietumsods.” – “Jā, ser.” – “Vai tu esi vainīgs šai noziegumā?” Vīrs spītīgi iztaisnoja plecus. “Jā, esmu.” – “Vai tu lūdz, lai tevi apžēlo? – “Nē, ser.” Tiesnesis drūmi pasmaidīja. “Pēdējos divos gados tev ir bijis daudz raižu, vai ne?” – “Jā, tā ir.” – “Tu bieži esi vēlējies, kaut būtu miris?” – “Jā, jūsu godība.” – “Tu gribēji nozagt pietiekami daudz naudas, lai aizbrauktu tālu projām no Arkanzasas?” – “Jā, tiesnesi, jums taisnība.” – “Ja kāds būtu pasteidzies un tevi nošāvis tai brīdī, kad tu iegāji veikalā, vai tu būtu sacījis “Paldies, ser”? – Ak, jā, būtu gan! Bet, tiesnesi, kā jums izdevās tik daudz par mani uzzināt?” – “Pirms kāda laika,” tiesnesis ar gandarījumu balsī teica, “es izšķīros no sievas. Neilgi pēc tam viņa apprecējās ar tevi. Rezultāts ir pārliecinošs. Es tevi attaisnoju. Lūdzu, ņem šo piecdesmit dolāru banknoti. Tu jau esi pietiekami cietis.”

 

Atklāsmes un komentāri

JAUNA MEDITĀCIJU GRĀMATA Septembrī apgāds “Sētava” lasītājiem piedāvā jaunu indiešu garīgā skolotāja Ošo grāmatu: ”Meditācijas aizņemtiem cilvēkiem”. Tās ir meditācijas, kas ļauj atslābt no saspringuma un stresa pavisam īsā laikā. Nevajag nedz jogas paklājiņu, nedz klusu, vientuļu vietu. Šo meditāciju būtība – iesaistīt meditatīvo domāšanu ikvienā ikdienas nodarbē. Lietišķā sanāksmē, saskarsmē ar klientiem vai gaidot
Lasīt tālāk →
NEATKARĪGAIS PRĀTS
NEATKARĪGAIS PRĀTS
Ilzes Kalvānes ilustrācijas   No grāmatas: Ošo, ja kāds pārstāj ticēt un cerēt, ja nav ticības un pārliecības, vai tas nenovedīs pie degradācijas un nepareizas rīcības? It kā tieši tagad rīcība ir ārkārtīgi laba, ir kā tieši tagad tiek ievērota augsta ētika, it kā tūkstošu gadu laikā nav atgadījušās nepareizas rīcības. Ja stāvoklis, kādā pašlaik
Lasīt tālāk →
Top filmas. Kā tās top…
Top filmas. Kā tās top…
WILD, WILD COUNTRY Ošo pieminot – vienaldzīgo nav. Ir tie, kas mīl un tie, kas nīst. Joprojām.  Tik daudz gadu pēc viņa aiziešanas mūžībā. Šķēpi tiek lauzti no jauna. Tiek vētīti seni notikumi, tos pasniedzot tendenciozi un  mērķtiecīgi, tiem piešķirot skandaloza detektīva valdzinājumu. Un pasaule aplaudē. Kam? Dzīves faktiem, indivīda kļūdām un neveiksmēm, kuras viņš
Lasīt tālāk →
ORANŽĀ GRĀMATA
ORANŽĀ GRĀMATA
Atkārtoti izdota “Oranžā grāmata” – ieskats Ošo meditācijās. Neliels fragments no grāmatas: AUGSTĀKAIS PRIEKS DZĪVĒ Pirmais, kas jāzina – kas ir meditācija. Viss pārējais sekos. Es nevaru jums pateikt, ka jums ir jāmeditē, es tikai varu jums paskaidrot, kas tā ir. Ja jūs mani saprotat, jūs būsiet meditācijā, un nav nekāda „tas ir jādara”! Ja
Lasīt tālāk →
TAVAS DZĪVES KRĀSAS
TAVAS DZĪVES KRĀSAS
Lasi! Izkrāso! Meditē! Šajā krāsojamā grāmatā ir 78 mistiski attēli, kurus radījusi Deva Padma –  transcendentālai  dzen spēlei –  OŠO DZENA TARO. Krāsojot šos zīmējumus, vari iekļaut arī tās krāsas, kuras tu piešķir savai dzīvei – visiem tās aspektiem. Šī unikālā krāsojamā grāmata apvieno divas terapeitiskas pieejas: attēlu krāsošana dod mums iespēju gūt atpūtu un
Lasīt tālāk →
Nāve Pirms Nāves
Nāve Pirms Nāves
Māksla atbrīvoties 4. dienu Apzinātas Nāves Ceļojums Izmantojot Sufi un Šamaņu nāves izpratnes meditāciju tehnikas, mēs dosimies personības filtru un tās ierobežojumu ceļojumā. Ļausimies atkal apvienoties ar mūsu dabiskās mīlestības plūsmu, mūsu iekšējo skaistumu un sajūtu, ka atkal esam “mājās”. Pasniedzējs: Kaifi (Grieķija), terapijas grupas “No Nošķirtības uz Vienotību” radītājs un Transcendentālā Koučinga līdzautors. Ir
Lasīt tālāk →
PRAST DZĪVOT UN PRAST MIRT
PRAST DZĪVOT UN PRAST MIRT
Izdevniecība “Sētava” laidusi klajā Ošo grāmatas “Prast dzīvot un prast mirt” 2. izdevumu. Ieskatam – fragments no šīs grāmatas. Jaunajā izdevumā – mākslinieces Ilzes Kalvānes Ilustrācijas. Dzīve virzās garumā – septiņdesmit, simt gadu… Nāve irintensīva, nav izstiepta. Tā notiek. Tā notiek acumirklī. Dzīvei ir jārit simt gadu vai septiņdesmit gadu, tā nevar būt tik spēja.
Lasīt tālāk →
Gadskārtējais Ošo Festivāls
Gadskārtējais Ošo Festivāls
Gadskārtējais Ošo Festivāls Latvijā notiks no 13.-15. oktobrim Rīgā, Ošo centra telpās, Cēsu ielā 8, 5.stāvs. Festivāls veltīts Ošo meditācijām, terapijām, mūzikai un praksēm. Telpa, kur tiekas seni un jauni draugi, dejā, mūzikā, priekā! Viesosies mūziķi, pasniedzēji, praktizējošie un visi, kas vienkārši vēlas izmēģināt, kas tas ir “meditācija”. Šogad arī viespasniedzēji no Indijas un Grieķijas, dalībnieki
Lasīt tālāk →
Ošo dinamiskā meditācija
Ošo dinamiskā meditācija
Ja nespēj nosēdēt mierā, Ošo dinamiskā meditācija domāta tieši tev! Ošo centrs Latvijā organizē ikdienas meditācijas Rīgā, Cēsu ielā 8, Dance&Meditation centra telpās. Ošo veidotā Dinamiskā meditācija ir viens no spožākajiem dimantiem, ko jebkurš XX-XXI gadsimta meistars ir mums atstājis. Šī meditācijas prakse ir pieejama un tiek ieteikta visdažādākā gadagājuma un izcelsmes ļaudīm – gan
Lasīt tālāk →
OŠO PĀRDOMAS
OŠO PĀRDOMAS
Fragmenti no nākamās Ošo grāmatas  THE COLORS OF YOUR LIFE (Osho Coloring Book) tulkojuma Pārmaiņa Pasaule, jaunrade nepārtraukti mainās, bet nekas nevar tikt līdz galam izveidots vai pilnīgi  iznīcināts. Pārmaiņa ir realitāte. Ar pārmaiņu es domāju, ka tikai forma mainās, bet saturs – nekad. Pamats vienmēr paliek tas pats, tikai izteiksmes veids, formālais veidols izmainās.
Lasīt tālāk →
Kā sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju?
Kā sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju?
OŠO PAR ĶERMENI: Kā sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju? Tev ir nepieciešams padomāt par savu ķermeni. Ķermenis ir tava bāze,  tavs pamats, tavs fundaments. Nemīlēt savu ķermeni nozīmē sagraut sevi, kļūt šizofrēniskam, tapt nelaimīgam,  radīt sevī elli. Tu esi ķermenis. Protams, tu esi daudz vairāk  nekā ķermenis, bet šis “vairāk” atnāks vēlāk. Tu, pirmkārt, esi
Lasīt tālāk →
Ošo domas par veģetārismu
Ošo domas par veģetārismu
Mūsdienu cilvēkam ir daudz vieglāk saprast veģetārismu, jo tagad mēs zinām, ka visas dzīves formas ir savstarpēji saistītas un atkarīgas. Cilvēks nav vientuļa sala, viņš dzīvo nebeidzamā tīklā ar miljoniem dzīves formu un Esību. Mēs dzīvojam ciklā, mēs neesam izolēti. Nogalināt dzīvniekus ir ne tikai pretīgi, neestētiski, necilvēciski, bet arī nezinātniski. Mēs iznīcinām mūsu pašu
Lasīt tālāk →
NĀVES NOLIEGUMS
NĀVES NOLIEGUMS
OŠO  pārdomas 1990. gada 19. janvārī Ošo devās mūžībā. LŪK, KO VIŅŠ TEICIS PAR NĀVI: Tava piedzimšana bija nāves sākums. Kopš tā laika tu neesi darījis neko citu, kā vien miris – ik dienu, nepārtraukti, lai arī process ir nesteidzīgs un lēns. Tas var prasīt septiņdesmit vai astoņdesmit gadus, pirms kaps jau ir tepat, tepat
Lasīt tālāk →
PRETRUNĪGAIS OŠO
PRETRUNĪGAIS OŠO
PRETRUNĪGAIS OŠO Vispirms atcerēsimies, ka pats Ošo nekad sevi nedēvēja nedz par guru – skolotāju, nedz par pravieti. Viņš neradīja nekādas savas dogmas. Ošo radīja jaunu cilvēka attieksmi pret pasauli un pašam pret sevi. Viņš sacēlās pret aklu sekošanu svešām idejām. Viņš uzstāja tikai un vienīgi uz gara brīvību – meklējiet savu patiesību, ejiet savu
Lasīt tālāk →
OŠO dzimšanas dienai
OŠO dzimšanas dienai
Decembrī ir Ošo šūpuļsvētki. Decembris ir īpašs mēnesis mums visiem – atvadas no aizgājušā un jaunā gaidas – cerība, ticība un… MĪLESTĪBA. Šai tumšākajā gada laikā, pašā gada nogalē Zemi pārņem īpaša aura – cilvēki alkst mīlestības, un viņi to dāvā cits citam. Nav svarīgi, vai mums tie ir Saulgrieži vai Jaungada gaidas vai Ziemsvētki
Lasīt tālāk →
Prem Sambhavo
Prem Sambhavo
OSHO TERAPEITS Prem Sambhavo ir augsti kvalificēts psihoterapeits, psiholoģijas zinātņu doktors, un kaislīgs kait-sērfotājs. Viņš ir bijis Florences un Bologņas universitāšu pasniedzējs un zinātnieks. Viņa cilvēka potenciāla izzināšanas kaislība un pašatklāsmes tieksme noveda viņu pie meditācijas un psiholoģijas ļoti agrīnā vecumā, kur viņš iepazinās ar daudzām pašizpētes metodēm un terapijām. Pēdējos 20 gadus Sambhavo ir
Lasīt tālāk →

Par ošo.lv

Ošo mājas lapa – tā ir logs uz Ošo pasaules redzējumu, iespēja diskutēt, oponēt vai piekrist gan pašam Meistaram, gan viņa domubiedriem.

Ošo ir teicis:

– Mana reliģija var kļūt par pēdējo reliģiju. Atmetiet jebkādu filosofiju, tai skaitā arī manu. Meklējiet savu patiesību, ejiet savu ceļu, esiet brīvi no jebkurām “mācībām”.

Šajā mājas lapā aicinām dalīties domām – gan īsu komentāru, gan garāku rakstu vai saistošu tulkojumu veidā – par Ošo un viņa paustajām idejām un par viņa darbos skartajām tēmām.Varbūt par viņa darbu ietekmi uz Jums vai Jūsu draugiem, par pārdomām, kuras tie raisījuši. Ikvienam apgalvojumam lūdzam pievienot pamatojumu.

 

Mājas lapu veido:

Aija Rožlapa (teksti),

māksliniece Etija Gorbante,

dizains un tehniskais atbalsts ROMO.LV

 

Paldies, ka ienācāt, ieskatījāties, varbūt lasījāt vai pat piedalījāties!

Jūsu – ošo.lv

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ošo dzīvesceļš

OŠO (Bhāgavans Šrī Radžnišs)

1931 — 1990

Bērnība

Radžnišs piedzima 1931. gada 11. decembrī Kučvadā, Madhja Pradēšas pavalstī, Indijā. Viņu nosauca – Čadra Mohans Džeins (Chandra Mohan Jain). Tas bija oficiālais nākamā garīgā līdera vārds. Viņa tēvs bija pieticīgs audumu tirgotājs. Radžniša, kā viņu ģimenē nodēvēja vēlāk (no vārda Radža – karalis), māti izdeva pie vīra, kad viņai bija tikai septiņi gadi, tēvam tad nebija vairāk par desmit, un viņš savā kāzu dienā vispār neesot sapratis, kas notiek. Vienīgais, ko “jaunais vīrs” no šīs dienas atcerējies – ka viņš esot jājis uz zirga, bet visi pārējie gājuši blakus kājām. Tā bija cieta pakļaušanās tradīcijām, kas jau bērna gados atņēma Radžniša tēvam viņa personīgo izvēles brīvību. Vēl pavisam mazam bērnam esot, viņam bija jāpilda pieauguša cilvēka loma. Zēns, protams, nebija tam gatavs. Viņa dzīve jau no agras bērnības bija ielikta sabiedrības izveidotā tradīciju rāmī. Dabisks cilvēka attīstības ceļš bija vardarbīgi sagrauts.

Radžniša tēvam bija vienpadsmit bērnu. Viņš nevarēja atcerēties, kurā klasē kurš mācās un neinteresējās par bērnu sekmēm skolā. Viņu interesēja dzīves praktiskā puse, un viņš cerēja, ka Radžnišs, viņa vecākais dēls, reiz kļūs par viņa galveno palīgu ģimenes audumu veikaliņa lietās.

Kā gan šādā pragmatiskā ģimenē varēja izaugt dumpinieciskais brīvdomātājs un dzīves analītiķis, guru un Skolotājs Ošo? (Viņa pieņemtais vārds Ošo, “okeāniskais”, kā viņš sevi dēvēja, ir sens japāņu vārds. «O» tulkojumā nozīmē «ar milzīgu cieņu, mīlestību un pateicību», bet «ŠO» – apziņas paplašināšanu visos līmeņos.)

oso-portrait

Patiesībā to Ošo, kuru pazīst pasaule, audzināja vectētiņš un vecmāmiņa (no mātes puses). Viņš dzīvoja pie viņiem gleznainā, nomaļā dabas nostūrī, un zēnam vecvecāki bērnībā bija vecāku vietā. Pavisam drīz vientuļie sirmgalvji, kurus priecēja bērna klātbūtne, saprata, ka mazais Radžnišs mīl vienpatību. Zēnam patika, ka blakus neviena nav, viņš ilgas stundas pavadīja, sēžot pie upes vai pētot apkārt esošo dabas pasauli. Gudrie vecvecāki apjauta, ka nebūtu pareizi zēnu traucēt un izraut no tīkamās vienatnes, no klusēšanas un pārdomu prieka. Viņi pret mazo izturējās ar dziļu iejūtību un cieņu.

Vienatne Radžnišam sniedza patiesu baudu, prieku par brīvību, sevis apzināšanos un neatkarību, ko veicināja abu sirmgalvju mīlestības un patiesas izpratnes pilnā attieksme. Zēns stundām sēdēja ezera krastā, vēroja lotosa ziedus un ieklausījās dabas skaņās. Viņš, pats to vēl neapzinādamies, iemācījās patiesu, sevī gremdētu klusēšanu, kurai īpašas ir savdabīgas esībā pulsējošās vibrācijas. “Jaunais bērns”, kā varam nodēvēt Radžnišu, vectēva mājās tika audzināts brīvības un cieņas gaisotnē, baudot brīnišķo dabu un vecvecāku mīlestību.

Taču mazo Radžnišu nekādā gadījumā nevar nosaukt par mīļu, rātnu un allaž paklausīgu bērnu. Draiskulības, kā viņš pats stāstīja, zēns esot sācis agri no rīta un beidzis dziļi naktī, pirms miegs viņu pievarējis. Par blēņošanos viņu nekad nesodīja. Vecmāmiņa pat uzjautrinājās par mazdēla nedarbiem un dažreiz līksmi tajos piedalījās. Vectētiņam savukārt piemitusi izcila pacietība. Un, lai gan puišelis reizēm sastrādājis trakas lietas, vectēvā nekad nav bijis ne miņas no aizkaitinājuma. Viņš savu mazdēlu dēvējis par valdnieku, par radžu, ieskāvis to ar savu nedalītu uzmanību un izturējies pret savu mazdēlu tā, it kā viņš patiesi būtu dižs imperators. Ikviena Radžniša dzimšanas diena bijusi īpaša. Tas bija “valdnieka izjājiens”. Vectētiņš sagādāja no kaimiņu ciema ziloni, uzsēdināja uz tā mazo “radžu”, bet lielā dzīvnieka sānos piekāra lielus maisus ar sudraba monētām. Vectēvs pirmos septiņus dzīves gadus savu mazdēlu audzināja kā patiesi lielu cilvēku, gluži kā kādas zemes pavēlnieku. Tas uz mūžu zēna raksturā iesakņoja augstu pašvērtējumu, savas brīvības un nesalaužamās garīgās neatkarības apzināšanos.

Kad Radžnišam bija septiņi gadi, visa viņa līdzšinējā pasaule sagruva. Vectēva nāve, viņa zaudējums, sekoja Ošo visu mūžu, – tik dziļa bija zēna pieķeršanās savam pirmajam un galvenajam dzīves skolotājam. Viņam šķita, ka, kopā ar vectēvu, ir nomiris viņš pats. Šī nāve, kā atzina pats mistiķis, modināja viņā vēlmi atrast cilvēka dzīvē to, ko var uzskatīt par nemirstību. No tā brīža Ošo mācījās izprast nāves dižo noslēpumu.

Vecvecāki nekad nebija uzspieduši mazdēlam savu viedokli un visādi veicināja, lai zēnam veidotos savi, patstāvīgi dzīves uzskati. Tādējādi, pēc vectētiņa nāves, pirms atgriešanās tēva mājās, Radžnišs jau bija paspējis izbaudīt tik daudz brīvības, patstāvības un neatkarības, ka šo brīvo garu sagraut un ielikt sabiedrības tradicionālo uzskatu ietvaros vairs nebija iespējams.

Skolas gadi un skumjā mīlestība

oso-portrait2

Kad Radžnišs atgriezās vecāku mājās, mācības skolā viņš uzsāka deviņu gadu vecumā. Patiesībā, neraugoties uz dēla sīvo pretošanos, viņu uz turieni aizvilka viņa tēvs. Skolā viņš mācījās labi, taču nebija nekāds paraugzēns. Bieži kavēja stundas, ķīvējās ar klasesbiedriem. Konflikti ar skolotājiem bija ierasta lieta. Direktors pat bija aizliedzis skolotājiem pielaist Radžnišu viņa durvju tuvumā. Viņš bija noguris un bezpalīdzīgs no neatkarīgā zēna taisnības meklējumiem. Tomēr tas netraucēja nākamajam Ošo doties pie pilsētas vadības un pieprasīt, lai matemātikas skolotājs, kurš regulāri un ilgstoši sodīja zēnus, sabāžot tiem zem nagiem asus zīmuļus un pa tiem uzsitot, – tiktu nekavējoties no darba atlaists. Līdz tam neviens no skolēniem nebija iedrošinājies pat sūdzēties. Nākamajā dienā skolotāja vieta bija brīva.

Radžnišs necieta skolotāju lielību un plātīšanos. Reiz kādam skolmeistaram, kurš vienmēr dižojās ar savu bezbailību, viņš naktī, uzrāpies uz skolotāja mājas kārniņu jumta, pa logu, tieši uz guļošā vīra sejas uzmeta auklā iesietu čūsku. Šausmu kliedziens satricināja visu apkārtni. Nākamajā dienā skolotājs stundā ieradās pavisam bāls, bet Radžnišs uz sola uzlika auklā piesietu gumijas čūsku… Drīz vien tas kļuva zināms visam ciemam, un “bezbailīgais” skolotājs no skolas pazuda.

Reiz viņš skolā veica drosmes un veiklības eksperimentu. Nolika uz zemes sešmetrīgu koku un aicināja zēnus pa to noiet taisni, nenokrītot. To varēja visi. Pēc tam Radžnišs, ar zēnu palīdzību, šo koku novietoja uz jumtiem, pa vidu starp divām mājām. Neviens, izņemot pašu Radžnišu, pat nemēģināja pa to iet.

Kādudien trakulis zēns klasē esot ievedis ēzeli, teikdams skolotājam: “Ja jau jūs mācāt tik daudz citu ēzeļu, kāpēc gan ne šo?” Daudziem skolas biedriem patika Radžniša neaprēķināmā daba. Nekad nevarēja zināt, kādu trakulību viņš pastrādās nākamajā brīdī. Viņam bija arī daudz sekotāju.

Skolas programma un mācīšanas stils bija par šauru plašu zināšanu alkstošajam jaunietim. Tādēļ viņš kļuva par visjaunāko publiskās bibliotēkas apmeklētāju. Taču bija arī skolotāji un ciema ļaudis, kuri spēja puisi ieinteresēt. Vīrs, kuram Radžnišs jutās pateicīgs, bija viņa peldēšanas skolotājs, lai gan viņa metode bija diezgan savāda. Apgalvojis, ka peldēšana ir prasme un nevis zināšanas, viņš Radžnišu vienkārši iemeta upē. Kad uz spēles ir dzīvība, mēs izdarām neiespējamo. Neprazdams pat noturēties uz ūdens, Radžnišs slīka, taču dzīvības instinkts deva prasmi izpeldēt.

Saskarsmei ar nāvi, tās tuvumu un nenovēršamību bija vislielākā nozīme jaunā domātāja individualitātes veidošanās procesā. Nāve un mīlestība. Ne reizi vien Ošo ir uzsvēris to ciešo saikni. Pēc vectētiņa aiziešanas otrs lielākais zaudējums bija viņa draudzenes Šaši nāve. Viņa nomira no tīfa. Tas bija skaists, bet skumjš mīlas stāsts. Šaši bija viņa bērnības rotaļu biedrene, divus gadus jaunāka par viņu, viņas tēvs bija ārsts. Abu pusaudžu pirmā mīlestība bija abpusēja. Taču, kad Radžnišam bija 16, meitene smagi saslima. Visu slimības laiku viņš bija blakus savai mīļotajai. Mirstot Šaši lūdza, lai viņš nekad vairs neiemīl un neapprec citu. Viņa nespēja no viņa atteikties pat aizejot nāvē. Radžnišs to apsolīja, un savu solījumu izpildīja. Nekad neapprecējās.

JAUNEKLIS

oso2

Ošo vecāki pēc reliģiskās pārliecības bija džainisma sekotāji. Radžnišs nepieņēma no vecākiem viņu ticību. Viņa pasaules uzskatu izveidoja vectēvs – ateists. Arī vecmāmiņa templi neapmeklēja.

Ošo aizstāvēja savu brīvību, vecāku reliģiozitātei pretstatot neatkarīgu domāšanu. Dzīve kā prieks, dzīve kā bauda, dzīve kā atklājums. Būt uz šīs pasaules – tā ir velte. Un pat ikviens sods viņa uztverē bija kā spēle. Ošo salauzt nebija iespējams. Lai pretotos jebkādam spiedienam, tika lietā likti visneiedomājamākie paņēmieni. Kad tēvs viņu par nepaklausību sodīja, liekot tam noskriet septiņas reizes apkārt viņu kvartālam, Ošo pavaicāja, vai nevarot septiņdesmit reizes. Un to viņš arī izdarīja.

Ošo patika nēsāt garus matus un ģērbties neordinārās, platās un plandošās drēbēs. Kad viņš tā, matiem un drēbēm plīvojot, staigāja pa pilsētiņu, ļaudis tēvam vaicāja, kā saucot šo dīvaino meiteni. Tas tēvu galīgi saniknoja, un viņš nolēma pats apgriezt savam dēlam matus. Bet… tūlīt pēc tam Radžnišs aizgāja pie friziera un nodzina kailu galvu. It kā – kas tur sevišķs. Bet Indijā ir tradīcija – nodzīt matus bērnam tikai tad, ja nomirst viņa tēvs. Dumpinieciskais zēns ļoti labi apzinājās, ko dara. Tēvam nācās savu rīcību nožēlot ilgi, jo Ošo dzina kailu galvu arī  vairākus mēnešus pēc tam. Taču tas bija pēdējais tēva sods. Turpmāk viņš Ošo vairs nesodīja.

Visu mūžu Ošo ir mīlējis upes, ūdeņus, ir ilgām stundām meditējis to krastos un niris visbīstamākajos ūdenskritumos. Viņš daudzkārt lēca no dzelzceļa “Nāves tilta”, kuru no pašnāvniekiem pastāvīgi apsargāja divi sargi. Ošo izdevās viņus pārliecināt, ka negrasās darīt galu, un viņi tam ļāva veikt savu “garīgo praksi” – bīstamos lēcienus.

Ošo apkārtējos pārsteidza bieži. Cilvēki netika skaidrībā, kas viņš ir.  Daudzi viņu uzskatīja par dīvaini, par jukušu. Ošo to saprata, bet tas viņu nemulsināja. Viņš par sevi šādu viedokli veidoja apzināti, tas viņu uzjautrināja. Apkārt notiekošais viņam bija kā spēle, kā teātris, kurā viņš sev izraudzījās visneparastāko lomu. Viņa personāžs bija neizdibināms.

Ar laiku Ošo saprata vēl ko – nevis viņš ir dīvains, bet gan visa pasaule ap viņu.

Meditācijai, iegrimšanai sevī  un dziļai, absolūtai  klusēšanai Ošo visu mūžu ir bijusi liela nozīme. Jau bērnam esot, viņš stundām sēdējis, ieklausīdamies sevī un dabas mūzikā. Kad Ošo ir 21 gads, ar viņu ilgstoši atgadās savādības,  līdz reiz…  ilgi sēdējis aizvērtām acīm upes krastā, skatījies zvaigznēs un… pamazām pārtapis, viņa „Es” gaisis,  kļuvis par NEKO, zaudējis jebkuru saikni ar apkārtējo pasauli. Bijusi tikai viena vēlme – pēc iespējas dziļāk iegrimt sevī.

Tai laikā (apmēram gadu) Radžnišs tik ļoti attālinājies no pasaules, ka brīžiem nepazinis savus tuviniekus. Viņš pat aizmirsis, kā viņu sauc… Iegrimis dziļā klusumā, dziļā meditācijā.

Ošo teic, ka pasaule bija  kļuvusi nereāla. Atvērusies jauna. Un viņš sapratis: nekas nav jāsasniedz, nekur nav jādodas, nekas nav jādara. Mēs jau esam dievišķi.

Ošo tapis apgaismots.

Dzīve turpinās… Skola pabeigta. Neņemot vērā tēva nepatiku, Ošo iestājās koledžā, bet pēc tam – Džabalpūras universitātes Filozofijas fakultētē. Studenta gados viņš nekļuva rāmāks un “pareizāks”. Taču šai laikā viņš guva iespēju diskutēt. Polemikā viņš vienmēr guva lielus panākumus. Viņa argumenti, viņa neapgāžamie pierādījumi izcēlās ar neapstrīdamu loģiku un dziļu analīzi. Viņa viedoklis bieži vien bija šokējošs, oriģināls, un vienmēr – neatkarīgs. Augstskolā viņš četrus gadus pēc kārtas saņēma galveno balvu diskusijas mākslā. Viņam nebija svarīgi, par ko ir strīds, un nebija būtiski – aizstāvēt viedokli “par” vai “pret’’. Ja bija izvēle, viņš priekšroku vienmēr deva viedoklim “pret”, taču prata aizstāvēt abus, un – izcili. Pretinieku viņam šai jomā nebija. Varbūt tieši šī prasme un atklājums, ka dzīve ir daudzveidīga, nav tikai balta vai melna, pareiza vai aplama, tā ir tik bagāta toņiem un pustoņiem, un patiesību arī šai dzīvē ir tikpat daudz – starp pareizo un maldīgo novilkt striktu līniju izdodas reti, – radīja vēlāko Ošo mācības filozofisko pretrunīgumu.

Lekcijas nākamais domātājs apmeklēja reti. Tās lika jauneklim vilties. Profesori bija konservatīvi, formāli, pasniedza bez radošuma un intereses. Tādēļ jaunais students programmas apguva, sēžot bibliotēkās un padziļināti pētot nevien filozofiskos darbus, bet arī zinātniskās grāmatas, svētos rakstus  un daudz citas literatūras. Vakaros bibliotēkas darbiniekiem nācās viņu ar varu stumt uz ārdurvīm, Ošo nespēja no grāmatām atrauties. Tās bija visur, kur vien viņš uzturējās. Viņš studēja sev, ne diplomiem.

Universitātē Radžnišs sevi apliecināja kā pārliecinātu ateistu, noliedzošu pret jebkuru reliģiju.

Ieguvis bakalaura grādu, Ošo no Džabalpūras aizbrauca. Tālāk ceļš veda uz Saugāras universitāti. Protams, arī tur lekcijās Ošo uzdeva provokatīvus jautājumus, taču šai augstskolā jaunekļa aso prātu un neatkarīgo, analītisko domāšanu novērtēja.

1956. gadā Ošo iestājās Saugāras universitātes aspirantūrā. Studenta dzīve viņam patika. Un nebija svarīgi – vai neordinārā rakstura dēļ  viņu pieņēma vai atraidīja -, viss viņam šķita brīnišķs. Saugāras universitāti viņš pabeidza ar izcilību, saņemot zelta medaļu.

1957. gadā viņš kļuva par filozofijas maģistru un sāka pasniedzēja darbu Sanskrita universitātē Ranakpūrē, bet 1958. gadā viņš jau bija filozofijas profesors Džabalpūras universitātē.

Vecāki bija cerējuši, ka viņš, kā vecākais dēls, pārņems un turpinās viņu audumu tirgotavu.

Radžnišs ar lielu pateicību atceras savu brāli Vidžai. Viņš vienīgais no brāļiem nestudēja universitātē, jo kādam bija jāuzņemas naudas pelnīšana,  tāpēc Vidžai  Radžniša vietā palika mājās. Patiesībā tas bija viņa upuris vecākā brāļa labā. Vecāki Radžnišu arī spieda precēties. Vidžai  teica: –  Brāl, ja vecāki ļoti moka tevi, es esmu gatavs precēties. Tikai apsoli, ka tieši tu izvēlēsies  man līgavu. Radžnišs bija tik pateicīgs brālim! Protams, ka viņš izvēlējās Vidžai līgavu. Lieta tā, ka Indijā jauneklis pats nedrīkst izvēlēties sev nākamo sievu. Tikko Vidžai apprecināja, kārta bija pārējiem brāļiem un māsām, bet Radžnišu lika mierā. Nozīmīga  šai ziņā bija arī viņa saruna ar māti. Radžnišs jautāja, vai viņa ir laimīga savā laulībā. Viņš bieži to redzēja skumju. Un kur tad vēl apkārt dzīvojošie radinieki! To bija ap sešdesmit, un viņu ģimenēs strīdi, mazas viltības un sīkas nodevības bija ikdiena. Radžniša māte bija pārsteigta par šo jautājumu, viņa solīja padomāt un dot atbildi. Pēc divām nedēļām māte teica: – Dēliņ, neprecies!  Es nespēju tev melot, negribu tevi nodot. Māte atzinās, ka laulības dzīve un 11 bērnu audzināšana nav sniegusi viņai laimi un prieku par dzīvi. Nevienu brīdi viņa nebija piederējusi pati sev. Radžnišam par visu svarīgāka bija viņa brīvība. Viņš nolēma  nekad nesaistīt sevi ar nākotnes solījumiem, par kuriem nespēja būt pārliecināts. Viņš nolēma  nekad neprecēties.

Un tā… Radžnišs bija kļuvis par profesoru. Viņa lekcijas pārvērtās par diskusiju klubiem. Visiem tika atļauts šaubīties un pierādīt savu viedokli. Viss tika pakļauts analīzei. Viņš patika studentiem. Neviens cits pasniedzējs nedeva tiem tik daudz brīvības, uzmanības un iespēju izpausties. Protams, ne vienmēr tas bija pa prātam augstskolas vadībai un kolēģiem. Šokējoši bija arī tas, ka Ošo ignorēja klasisko pasniedzēja apģērbu un reiz pat ieradās augstskolā piesedzies tikai ar gurnu apsēju, šādi satriecot ne tikai kolēģus, bet pārsteidzot arī savus studentus. Uz vadības aizrādījumu Ošo atbildējis, – ja viņam neļaušot nēsāt gurnu apsēju, viņš to nekavējoties noņemšot pavisam. Neviens vairs neesot riskējis viņam ko teikt.

Neticīga cilvēka reputācija bieži sarežģīja Ošo dzīvi. Tā sabiedrībā tika uzskatīta par amorālu īpašību. Un kur tad vēl viņa ekscentriskā uzvedība un brīvdomīgie uzskati! Ticīgie baidījās ar viņu runāt, diskutēt, jo Ošo loģika bija dzelžaina, to apstrīdēt nebija iespējams, jo viņš bija izlasījis tik daudz! Arī visdažādāko ticību svētos rakstus tai skaitā. No viņa baidījās, izvairījās, pat nesasveicinājās. Sabiedrībā taču valdīja (un daudzviet joprojām valda) uzskats – ja esi reliģiozs, ticīgs, – tātad labs, uzticams un godājams cilvēks. Bet pamēģini būt pret reliģiju!

Ošo necieta vārdu “reliģija”, bet viņš bija augstskolas filozofijas pasniedzējs, profesors, viņam bija par to jārunā. Viņš pats skaidro, ka patiesībā aiz viņa runām par reliģiju slēpās nevis tas, ko pieņemts domāt ar šo jēdzienu. Viņš teic, ka tā bijusi viņa stratēģija – izmantot pierastos vārdus: Dievs, ticība, atbrīvošanās, mokša… Bet savās runās viņš šiem vārdiem piešķīris pavisam citu, filozofisku nozīmi. (Par to mēs varam pārliecināties, lasot grāmatas, kas veidotas no viņa lekciju audio un video ierakstiem). Tikai pateicoties šādai “stratēģijai”, Ošo izdevās piesaistīt sev cilvēkus. Līdz tam bailes, neuzticēšanās, nepārliecinātība allaž guva virsroku. Pavisam savādi šķiet tas, ka daudzi klausījās Ošo ar aizrautību, bet patiesībā viņa teikto nesaprata vai arī saprata tā, kā bija “pareizi”, kā bija pieņemts un ierasts. Kad Ošo sāka savās uzstāšanās reizēs pieminēt Kristu, viņu kā lektoru aicināja kristīgās koledžas un reliģiskie institūti. Tur Ošo tika uzklausīts, bet patiesībā viņu nedzirdēja. Galvenais, ka lektors citē Kristu! To, ka Kristus vārdiem tiek piešķirta cita jēga, neviens pat nesaprata. Ar vārdiem var spēlēties, un Ošo to prata lieliski. Tas bija viņa lielākais  talants. Auditorija bija apmierināta, pat vēl vairāk – sajūsmināta. Tāds lektors! Un kā viņš citē Kristu! Arī Ošo sirdsapziņa bija tīra, viņš bija palicis uzticīgs pats sev, nebija melojis, runājis pretēji savai pārliecībai. Tiesa, tikai ļaužu nesaprasts.

Taču universitātes sienas drīz vien kļūst par šaurām nākamajam mistiķim, tāpat arī oficiālās lekcijas dažādās valsts organizācijās. Ošo nolemj ceļot pa valsti, uzstāties ļaudīs ar savām atziņām, savu pasaules redzējumu. Viņš tikās ar dažādiem cilvēkiem. Gan ietekmīgiem, gan nabadzīgo slāņu ļaudīm. Nav tiesa, ka Ošo bija bagāto guru. Viņš brauca ar vilcieniem, jāja uz ēzeļa, kilometriem soļoja kājām… Pulcināja ap sevi  visus, kas vien vēlējās viņu uzklausīt.  Viņu neinteresēja cilvēka sociālais stāvoklis. Viņam svarīga bija cilvēka individualitāte, iekšējā pasaule. Viņa vēlākā  it kā  dižošanās ar rollsroisiem, pulksteņu kolekcijām un citām ārišķībām patiesībā bija  bērnišķīgs joks,  zināms puiciskums, kas viņam neapšaubāmi piemita visu mūžu. Viņam reizēm patika pārsteigt, šokēt, „izrādīties”, nepiešķirot tam visam patiesībā nekādu nozīmi. Kaut kas no tā senā bērnības laika, kad vectēvs viņu uzsēdināja uz ziloņa, izrotāja puķēm un sudraba monētu maisiem. Lepnais radža ziloņa mugurā vai rollsroisa sēdeklī… Jāteic gan, ka viņš ar saviem rollsroisiem tikpat kā nebrauca.  Šīs mašīnītes viņam bija kā puišeļa rotaļlietas, kā svētdienas joks. Ošo reti bija absolūti nopietns. Jokot viņam patika visu mūžu. Un kaitināt savus nelabvēļus arīdzan. Viņš lieliski apzinājās visa materiālā bezvērtību un daudzreiz uzsvēra, ka cilvēks šai pasaulē ierodas kails un kails no tās aiziet…

Ošo gadiem ceļoja pa Indiju. Savās publiskajās diskusijās meta izaicinājumus ortodoksālo reliģiju līderiem, kritizēja organizēto reliģiju, atmaskoja Dieva vārdā nesto postu – krusta karus, inkvizīciju, brīvas zinātniskās domas vajāšanu, cilvēka individualitātes apspiešanu, viņa gara pakļaušanu un to cilvēku dedzināšanu sārtos, kuriem bija savi dzīves uzskati un viedoklis par reliģiju un zinātni. Nav nekādas reliģiozitātes ne krusta karā, ne džihādā! Un, ja cilvēki asinsizliešanu dēvē par svētu, tad  kas gan  nav svēts? Viņš bija par brīvu, neatkarīgu cilvēku, par jaunu sabiedrības modeli.

Ošo apmētāja akmeņiem, veciem zābakiem un dunčiem. Bet vienlaikus viņa domubiedru skaits auga… Ļaudis sāka iedziļināties viņa idejās, domāt, analizēt. Tas bija Ošo moku ceļa atalgojums.

MISTIĶA CEĻŠ

oso3Ošo – 35 gadi.

Džabalpūrā, kur Radžnišs ilgi bija dzīvojis un pasniedzis universitātē, notiek  atvadu balle. Ošo no darba augstskolā aiziet. Viņam nepieciešama absolūta darbības brīvība un plašums. Viņš pārceļas uz Bombeju, kur regulāri vada vakara uzstāšanās, uz kurām sākumā ierodas ap piecdesmit cilvēku.

…Ošo jau ir sācis izstrādāt savas unikālās dinamiskās meditācijas.

Dažādās vietās Indijā viņš sāk organizēt meditāciju nometnes, kurās desmit dienu garumā notiek individuālas sarunas ar nometnes dalībniekiem. Viņš tajās vada meditācijas ar paša izstrādātajām tehnikām.

Beidzot Ošo var strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri viņu saprot, ieklausās viņā –  ar saviem domubiedriem. Beidzot viņš savā darbībā ir brīvs un neatkarīgs.

Ošo arvien vairāk saista dinamiskā meditācija. Katarses meditācija. Tā ir pilnīga garīga attīrīšanās, sava nomāktā “ES” atbrīvošana. Dinamiskā meditācija kļūst par Ošo vizītkarti, paver viņam ceļu uz pasauli. Uz viņa lekcijām ierodas izglītoti cilvēki no dažādām valstīm un kontinentiem. Viņi kļūst par Ošo sekotājiem. Sanjasiniem.Viņa sanjasini nelīdzinās senāk zināmajiem šī paša vārda nesējiem.  Ošo sanjasini neatsakās no pasaulīgās dzīves, taču viņi met izaicinājumu sabiedrības tradicionālajiem uzskatiem.

Ja agrāk sanjasins atteicās no pasaules, no privātīpašuma, no cilvēciskiem ikdienas priekiem, tad Ošo sanjasini atmeta pasaules uzspiestos nosacījumus – reliģiju, kastas, brahmanismu, džainismu, kristietību…

Ar ko īpašas ir Ošo izstrādātās meditācijas? Ošo meditāciju filozofija – iedarboties uz prātu caur ķermeni. Viņš uzskatīja, ka cilvēka ķermenis ir visnoslēpumainākais esības veidojums. Tas ir svēts, ķermenis ir mūsu apziņas mājas. Tur mīt mūsu dvēsele, mūsu apziņas templis. Mūsdienās tas ir piesārņots, pilns lieku grabažu, tur nekad nav miera, klusuma, tur valda haoss…

Mūsdienu cilvēka prāts ir jāatbrīvo no šīs nastas. Visas nevajadzīgās pabiras – viss uzspiestais, nedabiskais – ir jāizmet.

Pēc Ošo domām, mūsdienu cilvēki ir neirotiski grausti. Sabiedrība ir slima. Tai jāattīrās. Un tad no pirmatnīgā šķīstuma ir jāizaug iekšējai apskaidrībai. Cilvēci nekādi nevar nosaukt par veselu, uzskatīja Ošo. Trīs tūkstoš gadu laikā  cilvēce ir piedzīvojusi piecus tūkstošus karu! Ošo izvirzīja savu jaunā cilvēka ideju. Jaunais cilvēks pārvarēs visas rasu, reliģijas, dzimuma un ādas krāsas aizspriedumus. Viņš visu pasauli padarīs par savām mājām, izjaucot Austrumu un Rietumu barjeras.

Ošo sekotāju kļūst arvien vairāk. 1974. gadā Ošo pārceļas uz parku Punes tuvumā. Tur tiek iegādātas divas mājas ar apkārt esošo sešu akru zemi.Tas ir meditāciju nometnes sākums. Taču tur notiek ne tikai meditācijas vien. Kopš 1981. gada Ošo ik rītu vada īpašas sarunas. Mēnesi hindu, mēnesi – angļu valodā. Viņš komentē dažādu apgaismoto mistiķu mācības. Punē uzturas daudz ārzemnieku. Ošo vienmēr tiem atgādina – nekļūstiet par misionāriem, nemeklējiet sekotājus no durvīm uz durvīm.  Visam jānotiek dabiski. Jā, ejiet ļaudīs, dalieties savā pieredzē, stāstiet.  Kā teica Meistars, – izsējiet sēklas un ejiet tālāk. Nāks pavasaris, kāda no sēklām noteikti izdīgs…

1975. gadā Ošo savu darbības programmu paplašina. Notiek semināri, kurus papildina Rietumu psihoterapijas metodes, savienojumā ar austrumu meditācijas formām. Daudzi no Rietumvalstīm atbraukušie bija psihoterapeiti. Ikdienas grupu darbā tika iekļauta arī dinamiskā un kundalini meditācija.

Taču pasaules konservatīvā sabiedrība nesaprata Ošo un viņa komūnas darbību un mērķus. Viņš tika nosodīts, asi kritizēts un apmelots. Viņa darbību nodēvēja par sektantisku un viņu pašu – par sektas līderi. Viņa ārzemju sekotājiem tika atteiktas vīzas, tika aizliegti celtniecības darbi nometnē. Indijas avīzēs bija publicēts aicinājums padzīt Ošo no valsts, jo… viņš iznīcina reliģiju! (Sektants, kas iznīcina reliģiju?!)

1980. gadā, lekcijas laikā, pret Ošo tika veikts uzbrukums. Hinduistu fundamentālistu pārstāvis Vilass Tupe meta uz Ošo dunci. Ošo šai situācijā  turpināja lasīt lekciju, it kā nekas nebūtu noticis… Policija Tupi arestēja, bet drīz vien atbrīvoja. Bez soda.

Bija pat tādi radikāļi, kas aicināja Ošo  izgriezt mēli, lai viņš nekad vairs nespētu runāt.

Un Ošo apklust. No 1981. gada aprīļa sākas Meistara dižā klusēšana. Katrā viņa   tikšanās reizē skan sena indiešu dziesma. Ošo klusē. Skan mūzika. Ļaudis dejo… Lai apkārt plosās vētra, lai lūst koki un grūst pilis…  Dvēselēs jābūt mieram…

Lai gan oficiālās reliģiskās organizācijas gan Rietumos, gan Austrumos asi vērsās pret Ošo, Meistara sekotāju skaits tolaik jau pārsniedza ceturtdaļu miljona.

OŠO AMERIKĀ

(1981-1985)

Vēlāk Ošo atzīs, ka Amerikas laiks ir bijusi viņa kļūda.

Amerikā dzīvojošo sanjasinu mudināts (arī veselības problēmu mocīts un vairīdamies no Indijas lielajiem nodokļu maksājumiem), viņš dodas uz Ameriku, lai tur veidotu savu nākotnes vīzijas komūnu. Tā bija tuksnešaina vieta, ar nelielu dzīvojamo māju un dažām saimniecības ēkām. Galvenais mērķis bija uzcelt pilsētu Radžnišpuri – oāzi tuksnesī. 1981. gada pavasarī un vasarā strauji pieaug komūnas piederīgo skaits. Atbraukušie apmetas teltīs, liek pamatus  lauksaimniecībai un lopkopībai. Tiek vilkta elektrība, liktas caurules, asfaltēti ceļi, upes krastus nostiprina, un kailu pauguru nogāzēs veido dārzus. Attīrīšanas un laistīšanas sistēmas saudzē un uzlabo augsni. Taču komūnas kaimiņu naidīgums auga. Sākās nesaskaņas, kuras  arī uzkurināja komūnas vadītājas, Ošo sekretāres, agresīvās izdarības. Rezultātā tika aizliegta celtniecība, Ošo un viņa komunāri saņēma draudus, bet Portlendas viesnīcā, kuru bija nopircis Ošo, sprāga bumba. Konflikts auga un attīstījās. Viņus dēvēja par sektantiem. Ošo bija sašutis. – Kāda mums reliģija!? Ne Dieva, ne Svētā Gara, ne Jēzus Kristus, ne Romas pāvesta. Mums nav ne lūgšanu, ne sprediķu! Drīzāk nosauciet mūs par antipraviešiem! Mūsu komūna nekādi nav uzskatāma par reliģiju! Taču vietējos kristiešus – fundamentālistus Ošo neapstrīdamā loģika neapmierināja. Tie nosauca Ošo par antikristu. Komunārus sāka vajāt, izsmiet, terorizēt.

Ošo saviem sekotājiem teica: – Esmu kļūdījies. Arī Buda pieļāva kļūdas, arī Mahavīra maldījās. Arī mana kļūda bija doties uz Oregonu.

1984. gadā Radžnišpures juridiskajā nodaļā strādāja jau vairāk nekā divsimt darbinieku, kas nodarbojās ar daudzajiem tiesu darbiem. Ir pierādīts, ka norādījums – izmest Ošo no Amerikas bija nācis no pašas augšas – no Reigana valdības.

Arī pašu komunāru vidū sākās nesaskaņas, daudzi bija neapmierināti ar Šīlas agresīvo darbību. Patiesībā tieši viņas noziegumi izraisīja apkārtējo amerikāņu naidu. Un Ošo nācās piedzīvot arī  viņas nodevību. …Arī  Kristum bija savs Jūda, – vēlāk teica viņš.  Viņa līdzgaitniece, viņa sekretāre Šīla Silvermene savu Skolotāju nodeva. Savā būtībā Šīla bija tālu no garīguma. Viņa bija tipiska biznesa sieviete, ar dzelzs raksturu, allaž staigāja ādas biksēs. Taču arī laba psiholoģe un manipulatore, lieliska organizatore un izrīkotāja. Sieviete ar dzelzs raksturu.  1985. gada 14. septembrī viņa kopā ar savu sabiedroto grupu pameta Ošo, noņemot no komūnas konta 55 miljonus dolāru,  un aizbrauca  uz Vāciju. Aiz viņas palika smagu pārkāpumu ķēde, par kuriem bija jāatbild Ošo. Visdažādākie noziegumi, mahinācijas, arī centieni noindēt Ošo personīgo ārstu, sprādziena organizēšana zemes  ierīcības komitejā un citi…  Atklājās noklausīšanās ierīču sistēma kopienas locekļu sarunu kontrolei un citas Šīlas ļaundarības. Laikā, kad Ošo gatavoja savas garīgās lekcijas un veica filozofiskas pārrunas un meditācijas, Šīlas grupa nodarbojās ar pavisam pretējām lietām. Ošo dabā nebija kontrolēt, viņš bija tālu no aizdomīguma un neuzticēšanās, apzinoties, ka nav tik labs organizators kā Šīla. Viņam bija cits, galvenais uzdevums – nest ļaudīs savas idejas, palīdzēt tiem ar paša izstrādātajām meditācijām, kuras viņš pilnveidoja un attīstīja tālāk. Tas bija garīgs darbs, kas aizņēma visas viņa domas un laiku.

Vai tiešām Ošo neredzēja, ko dara Šīla? Viņš patiešām neredzēja! No savas mājas viņš praktiski neizgāja. Izņemot Šīlu, ne ar vienu netikās.  Arī par komūnas seksuālajām izpriecām viņš īsti nebija lietas kursā. Ošo seksa brīvību saistīja ar cilvēka augstāko apziņu, attiecību skaistumu un psiholoģisko kulmināciju, kas ir pāri primitīvam, bioloģiskam seksam, kuru viņš neatzina. Ik dienu viņš veica meditācijas, iegrima ilgstošā klusēšanā, nezinot un nekontrolējot, kas notiek ārpus viņa mītnes sienām.Vēl jāņem vērā viņa lielās veselības problēmas (astma un diabēts) un biežs spēku izsīkums. Visus praktiskos, organizatoriskos un komūnas dzīves vadības lēmumus  pieņēma Šīla. Viņa pārzināja un kontrolēja itin visu. Ošo zināja par viņas lieliskajām izrīkošanas spējām, kas palīdzēja Šīlai radīt komūnu, bet nezināja par viņas rakstura noziedzīgajām nosliecēm, kuras izpostīja šo komūnu.

Ošo par visu Šīlas nodarīto bija jāatbild ne tikai varas iestādēm, bet arī saviem komunāriem. Lai gan Šīlas melno darbu saraksts ir garš, Ošo vēlāk atgādināja, ka Šīla tomēr  kopā ar visiem bija radījusi šo komūnu, kopā ar pārējiem šo tuksnesi pārvērtusi ziedošā dārzā. Katrai medaļai ir divas puses, – domāja Ošo.

Ošo tiek apcietināts. 12 dienas viņu turēja izolatorā kopā ar rūdītiem noziedzniekiem, kuri bija slimi ar visdažādākajām infekcijas slimībām. Ošo tika apsūdzēts 34 imigrācijas likumu pārkāpumos. Viens no galvenajiem:  viņa brauciena mērķis uz Ameriku – radīt vietu meditācijām daudziem cilvēkiem, tāpēc ka viņa ašrams Indijā bijis pārāk mazs. (!)

Ošo piesprieda 400 000 dolāru lielu sodu – par divu imigrācijas likumu pārkāpšanu. Tika atņemts viņa personīgais helikopters, viņa rollsroisi un daudz cita.  Piecu dienu laikā viņam Amerika bija jāpamet uz visiem laikiem. Kad Ošo no Amerikas tika izsūtīts, štata prokurors Čarlzs Tērners preses konferencē atzinās, ka Ošo nav izdarījis nekādus noziegumus. Bet par deportācijas iemeslu prokurors pateica: – Mēs gribējām iznīcināt šo kopienu. Tas bija mūsu galvenais uzdevums.”

Savā atbrīvošanas dienā Ošo bija nolēmis ar lidmašīnu apmeklēt daudzas pasaules valstis, bet ASV izdarīja spiedienu un 21 (!) valsts vai nu vienkārši aizliedza mistiķim ierasties savā teritorijā, vai deportēja viņu no valsts bez jebkādiem paskaidrojumiem.

Šīla tika atrasta ar Interpol palīdzību. Viņu atzina par vainīgu nelikumīgā noklausīšanās ierīču izmantošanā, cilvēku iebiedēšanā un fiziskā ietekmēšanā, slepkavības mēģinājumos, 750 cilvēku tīšā inficēšanā. Viņai tika piespriests ievērojams naudas sods. Taču apcietinājumā viņa pavadīja tikai 29 mēnešus. 1988. gada beigās viņa aizbrauca uz Šveici, apprecējās  ar savu  trešo vīru. Tur viņai pieder divi  pansionāti – ar Alheimera slimību sirgstošiem vecļaudīm.

Tā noslēdzās Ošo Amerikas periods, kas pierādīja, ka Meistars nav pratis apvienot savu Domātāja misiju ar pavisam praktisku lietu organizēšanu un vadīšanu mūsdienu pasaulē.

Un vēl… Vēstures gaitā daudzi jo daudzi ideālisti, to skaitā pazīstami filozofi, ir centušies veidot savu ideju praktisko realizāciju – kopienu, kurā augstos mērķus dzīvē īstenotu aizrautīgi domubiedri, līdzīgu uzskatu cilvēki. Neviena no šādām komūnām nav bijusi dzīvotspējīga. Tās sagrāvuši gan ārēji, gan iekšēji faktori. Vai Ošo nesaprata, ka cilvēks joprojām ir tik nepilnīgs?

Ošo atgriežas Punē. Tur viņš turpina savu misiju, sanjasinu ieskauts. Pune kļūst par Ošo meditāciju un viņa ideju centru.

Brīva pasaule – bez reliģijām, bez nācijām un represīviem orgāniem – armijas, politiķiem u.c. – bija ideālista Ošo lielais sapnis. Vienota, nedalīta  pasaule. Bez robežām. Taču vidusmēra cilvēks savā garīgumā un  morālē nav audzis. Pasaule joprojām bruņojas, joprojām karo… Tauta pret tautu, reliģija pret reliģiju. Pasaule  savā dziļākajā būtībā nemainās.

Un tomēr Ošo lolotais nākotnes jaunais cilvēks – Zorba Buda – ir lielisks! Viņš ir  spējīgs baudīt gan Grieķa Zorbas pasaulīgos priekus, gan Gautama Budas kluso mieru. Viņam līdzinājās pats Ošo – jestrs, humora un trakulību pilns un arī – kluss, sevī iegrimis dziļš domātājs.

VIVEKA

(MA PREM NIRVANO)

vivekaViņai bija tikai divdesmit divi gadi, kad viņas dzīvē ienāca Ošo. Tā bija likteņa nejaušība, ka jaunā angliete nokļuva Indijā, un pavisam neparedzama bija viņas tikšanās ar Ošo. Meitene pēc dabas bija bezgala jūtīga, emociju pārpilna un neizpratnē par dzīvi un savu vietu tajā. Tomēr tieši viņai bija lemts kļūt par dižā mistiķa ceļabiedri. 18 gadus. Līdz pat viņas nāvei 40 gadu vecumā..

…Tas bija 1971. gadā. Viveka (Kristīne Vulfa), tāpat kā daudzi rietumnieki, intereses mudināta, ieradās Ošo meditāciju nometnē. Kad Viveka ieraudzīja daudzos ļaudis, kas veica dinamisko meditāciju, viņa divas dienas slēpās krūmos, neuzdrošinādamās tiem pievienoties.

To ievēroja Radžnišs, un, sapratis meitenes nedrošību, aicināja viņu pienākt pie viņa. Viņš runāja ar meiteni, un Viveku pārņēma dīvainas sajūtas. Nākamajā dienā viņš apņēma viņu ap pleciem un teica: – Tu turpini dzīvot manī…

Atcerēsimies Ošo bērnības draudzeni. Viņa mirstot lūdza, lai Radžnišs sauc viņu atpakaļ. Austrumu cilvēkiem reinkarnācija neizraisa ne mazākās šaubas. Ikviens indietis par to ir pilnīgi pārliecināts. Viveka nāca no Rietumu pasaules, tomēr visus atlikušos dzīves gadus viņa juta neatvairāmu saikni starp sevi, sen mirušo meiteni un Ošo. Arī Ošo, varbūt vēlamo gribēdams padarīt par esošu, Vivekā redzēja savu sen zaudēto draudzeni, viņas atdzimšanu.

Viveka pieņēma sanjasu. No 1974. gada viņa dzīvoja kopā ar Ošo. Viņas dzīves uzdevums kļuva – rūpēties par dižo Meistaru. Viņa slimību brīžos tieši viņa bija tā, kas spēja vislabāk atrast esošajā situācijā vislabāko sāpju un moku atvieglojumu. Ošo bija vesela slimību buķete. Diabēts, kas sākās jau agri, jaunībā, tad, kad, gulēdams uz dīvāna, viņš lasīja kaudzēm grāmatu, vienlaikus notiesājot milzum daudz vecmāmiņas nesto saldumu. Pēc vectētiņa nāves vecmāmiņa bija kopā ar mīļoto mazdēlu arī sava dēla namā, loloja un lutināja viņu, cik vien spēja. Diabētam pievienojās astma. Vēlāk, brieduma gados Ošo mocījās vēl arī ar locītavu sāpēm un virkni citu kaišu. Tā bija Viveka, kas bija līdzās Ošo gan saulainās dzīves dienās – meditāciju ritmiskajās dejās, ikdienas smieklos un jautrībā, gan pie viņa slimības gultas. Ošo lekciju laikā viņa vienmēr sēdēja pie Meistara kājām. Sieviete – bērns, kā viņu dēvēja. Tomēr Vivekā bija arī daudz iekšēja spēka un apņēmības kritiskos brīžos rast risinājumu. Viņa bija kopā ar Ošo arī grūtajā laikā Amerikā. Tur Ošo sekretāre Šīla esot centusies noorganizēt Vivekas nogalināšanu. Tas tā varēja būt. Šīlai intrigas un noziegumi bija ikdiena, un viņa gribēja būt pirmā un vienīgā. Viveka bija šķērslis. Vēlāk Šīla atzinās, ka esot bijusi iemīlējusies Ošo.

oso4Lai gan Ošo apjūsmotāji cenšas Ošo un Vivekas dzīvi atainot kā ideālu, romantikas pilnu  mīlas stāstu, patiesībā bija arī daudz tumšu brīžu.

Jau no bērnības Viveku mocīja depresija. Viņas vecāki, kad viņa bija bērns, ievietoja viņu Šveices klīnikā, jo viņa atteicās ēst. Pēdējos dzīves gados viņai bija hormonāli un ķīmiski organisma darbības traucējumi. 1989. gadā, depresijas mākta, viņa meklēja palīdzību Anglijas psihiatriskajā slimnīcā, bet uzturējās tur tikai divas dienas, vīlusies ārstu profesionalitātē. Nepalīdzēja nekas. Viņa bieži aizslēdza durvis, lai paliktu viena. Dažreiz runāja, ka grib mirt. Pēc tam atkal saņēmās… Viņas noskaņojums mainījās kā svārsts. Te augšup, te lejup… Daudzreiz viņa devās prom no Ošo, teikdama, ka sāks jaunu dzīvi. Ošo nekad neiebilda. Viņš vienmēr ļāva cilvēkiem pašiem lemt. Vairākkārt  Viveka devās uz Angliju, bet pēc divām, trim dienām atgriezās. Gadā pirms nāves viņa bija Austrālijā, lai sāktu citu dzīvi, bet atkal atgriezās. Spānija, Šveice, Austrumzemes… Viņa brauca uz daudzām vietām, bet drīz vien bija atpakaļ.

Ošo izmēģināja visu, kas iespējams. Viņš deva Vivekai  jebko, ko viņa vēlējās. Protams, viņš gribēja, lai Viveka paliek pie viņa, bet vienlaikus viņš ļāva viņai iet, kurp viņa vēlas. Viveka bija absolūti brīva veidot savu dzīvi, mainīt to.

Ošo teicis:

– Es nekad nepateicos Vivekai par dažādām ikdienišķām lietām. Viņas kalpošana man bija augstāka par vārdiem. Pateicības vārdi nekad nevar būt tik dziļi, lai būtu patiesi. Pēdējie gadi viņai bija ļoti smagi kopā ar mani. Man bija grūti palikt savā ķermenī. Ilgus gadus viņa bija mana ēna, darīja manis labā tūkstošiem lietu… Vēl pirms tam, kad es lūdzu viņai kaut ko, viņa jau zināja, kas man vajadzīgs. Kā gan es varu viņai par to pateikties? Tas nav iespējams. Vārds pateicība ir tik nepilnīgs…

– Jā, nereti viņa bija saspringta, nervoza, bet man tas netraucēja. Viņa citādi nevarēja. Ikviens var tāds kļūt, īpaši sieviete, un īpaši, ja tai ir jābūt kopā ar cilvēku divdesmit četras stundas diennaktī, pat ilgāk, ar tādu cilvēku kā es… tik smagu…

…Ošo kļūst pavisam slikti. Viņš pārvietojas pavisam lēni, viņa spēki izsīkst.

Viņa skatiens meditāciju zālē lēni pārslīd sanjasiniem, neapstājoties ne pie vienas sejas… Viņš teic:

– Daudzi jūs manī klausāties, bet  ir maz to, kuri mani dzird…

1989. gada 9. decembrī  Viveka no dzīves aiziet. Viņa izdara pašnāvību, izdzerot lielu daudzumu miega zāļu.

Pēc 41 dienas – 1990. gada 19. janvārī mirst Ošo.

Ošo nāves oficiālais iemesls – sirds mazspēja. Taču bija daudzi, kuri šim viņa ārsta slēdzienam neticēja. Un neticēja arī Vivekas pašnāvības versijai. Abi mirušie tūlīt pēc nāves tika dažu stundu laikā lielā steigā kremēti. Pēc Ošo tuvāko sanjasinu prasības – veikt izmeklēšanu -, tas netika darīts, jo no Ošo ķermeņa jau pāri vairs bija palikusi tikai urna pelnu… Kad Ošo mātei, kas dzīvoja turpat, ašramā, paziņoja par dēla nāvi, viņa esot iesaukusies: – Viņi to nogalināja! Viņi? Kas – viņi?…

Pēc Ošo nāves attieksme pret viņu mainījās. Tagad viņš tiek uzskatīts par ievērojamu indiešu  un visas pasaules garīgo skolotāju. Indijā šodien viņa vārds tiek minēts līdzās Gautamas Budas un Mahatmas Gandija vārdiem. Viņa lekciju un uzstāšanos audio un video ierakstus sanjasinu izveidotajās vairāk nekā 200 grāmatās lasa visos pasaules kontinentos, tās tulkotas vairāk nekā 30 valodās. Pasaulē ir neskaitāmi Ošo meditāciju centri un viņa sekotāju grupas. Ošo dibinātais meditāciju centrs Punē ir kļuvis par ievērojamu, labiekārtotu meditāciju kūrortu, kurp ik gadu dodas tūkstošiem cilvēku no visas pasaules.

Grāmatplaukts un lasītava

JAUNA MEDITĀCIJU GRĀMATA Septembrī apgāds “Sētava” lasītājiem piedāvā jaunu indiešu garīgā skolotāja Ošo grāmatu: ”Meditācijas aizņemtiem cilvēkiem”. Tās ir meditācijas, kas ļauj atslābt no saspringuma un stresa pavisam īsā laikā. Nevajag nedz jogas paklājiņu, nedz klusu, vientuļu vietu. Šo meditāciju būtība – iesaistīt meditatīvo domāšanu ikvienā ikdienas nodarbē. Lietišķā sanāksmē, saskarsmē ar klientiem vai gaidot
Lasīt tālāk →
NEATKARĪGAIS PRĀTS
NEATKARĪGAIS PRĀTS
Ilzes Kalvānes ilustrācijas   No grāmatas: Ošo, ja kāds pārstāj ticēt un cerēt, ja nav ticības un pārliecības, vai tas nenovedīs pie degradācijas un nepareizas rīcības? It kā tieši tagad rīcība ir ārkārtīgi laba, ir kā tieši tagad tiek ievērota augsta ētika, it kā tūkstošu gadu laikā nav atgadījušās nepareizas rīcības. Ja stāvoklis, kādā pašlaik
Lasīt tālāk →
TAVAS DZĪVES KRĀSAS
TAVAS DZĪVES KRĀSAS
Lasi! Izkrāso! Meditē! IEKŠĒJĀ BALSS Mūsu būtības viszilākajā centrā ir milzum plaša gaisma, neizmērojami liela skaidrība. Bet, neraugoties uz to, mēs dzīvojam perifērijā, kur ir trokšņaini. Meditācija ir māksla sadzirdēt savu iekšējo balsi. Tā ir tevī, tā vienmēr ir tur. Tava būtība vienmēr vēlas ar tevi parunāt. Tai tev ir daudz sakāma. Ik situācijā tā
Lasīt tālāk →
MEKLĒT
MEKLĒT
KĀ RAST SAVU IEKŠĒJO SPĒKU, SAVU POTENCIĀLU Šajā grāmatā – Ošo komentāri par 12. gadsimta ķīniešu meistara Kuo-ana oriģinālo stāstu par desmit buļļiem. Cilvēkos ir kāds neizsakāms dzinulis jeb tieksme meklēt iekšējo spēku, kas nepieciešams, lai sasniegtu savu patieso potenciālu. Tie ir pirmavota un dzīves jēgas meklējumi. Mēs esam, mums ir dzīve, – bet mēs
Lasīt tālāk →
DZĪVE, MĪLA, SMIEKLI
DZĪVE, MĪLA, SMIEKLI
PATURI PRĀTĀ TRĪS VĒRTĪBAS: DZĪVE, MĪLA, GAISMA. Dzīve tev ir dota, gaisma ir klātesoša, bet starp gaismu un dzīvi ir jāizveido tilts, un šis tilts ir mīlestība. Šie trīs elementi padarīs tavu mūžu pilnvērtīgu un radīs jaunu esamību.  
Lasīt tālāk →
EMOCIJAS
EMOCIJAS
ATBRĪVOŠANĀS NO DUSMĀM, GREIZSIRDĪBAS un BAILĒM Emocijas. Gan mūsu personīgajā dzīvē, gan darbā tās nereti apgrūtina mūsu attiecības, ietekmē mūsu labklājību un dažreiz pat iedragā mūsu fizisko veselību. Ošo māca izprast, kā rodas mūsu emocijas un zināt, kā tās attīstās. Vairāk nekā 30 gadu praktiskās pieredzes laikā viņš izstrādājis paņēmienus un radis iemaņas, kuras pielietojot,
Lasīt tālāk →
OŠO IKKATRAI DIENAI
OŠO IKKATRAI DIENAI
365 MEDITĀCIJAS Ošo atziņas – mūsu pārdomām gada garumā, ikvienai dienai. …Lai kur jūs nonāktu, atcerieties, – tas ir tikai sākums. Pabeigtība nav iespējama, jo dzīve ir mūžīga. To atceroties, cilvēks vienmēr paliek bērns – zinātkārs, svaigs, dzīvīgs, brīnumus alkstošs.. Tad katrs mirklis atver jaunas durvis.
Lasīt tālāk →
MEDITĀCIJA – pirmā un pēdējā brīvība
MEDITĀCIJA – pirmā un pēdējā brīvība
OŠO MEDITĀCIJU ROKASGRĀMATA Jūs neticat Dievam? Tas nav šķērslis meditācijai. Jūs neticat dvēselei? Tas nav šķērslis meditācijai. Jūs vispār nekam neticat? Tas nav šķērslis. Jūs varat meditēt, jo meditācija jums pasaka priekšā, kā doties sevī: vienalga, vai tāda dvēsele ir vai nav, tam nav nozīmes, vienalga vai Dievs ir vai nav, tam nav nozīmes. Tikai
Lasīt tālāk →
ORANŽĀ   GRĀMATA
ORANŽĀ GRĀMATA
IESKATS OŠO MEDITĀCIJĀS Meditāciju tehniku krājums, kuru caurvij Ošo dzīvais gars un daudzveidība. Grāmatā nav dogmu, Ošo sniedz izvēli mums pašiem. Var izmantot visu, kas palīdz tieši jums, ceļ jūsu apzinātību – senās jogu metodes, nesen radītos terapeitu paņēmienus, kā arī viņa paša izveidotās unikālās meditāciju tehnikas. Uzskatiet meditāciju kā piedzīvojumu, bet Ošo “Oranžo grāmatu”
Lasīt tālāk →
MĪLESTĪBA. BRĪVĪBA & VIENPATĪBA
MĪLESTĪBA. BRĪVĪBA & VIENPATĪBA
JAUNS ATTIECĪBU REDZĒJUMS Mīlestība ir kāpnes. Tā sākas ar vienu cilvēku, tā beidzas ar visu. Mīlestība ir sākums, beigas ir Dievs. Baidīties no mīlestības, baidīties no pieaugošajām mīlestības sāpēm – tas nozīmē palikt ieslēgtam tumšā cellē. Lai ir sāpes, lai ir ciešanas. Ejiet cauri tumšai naktij, un jūs nonāksiet līdz skaistam saullēktam.
Lasīt tālāk →
GRĀMATA PAR EGO
GRĀMATA PAR EGO
ATBRĪVOŠANĀS NO ILŪZIJĀM Šai grāmatā Ošo runā par cilvēka vēlmēm, ideāliem, politiku un varu, par mīlestības laimi un sāpēm, par brīvību un pakļautību. Par Patieso ES un par EGO: – Ego piemīt visas alkas un ambīcijas, tas vienmēr un visur vēlas būt priekšgalā. Ego tevi izmanto. Un tas ne reizi tev neļauj pat uzmest aci
Lasīt tālāk →
GRĀMATA PAR SIEVIETI
GRĀMATA PAR SIEVIETI
SASKARSMĒ AR SIEVIŠĶO SPĒKU Sieviete spēj radīt dzīvību, vīrietis to nespēj. Tādējādi vīrietis ir pakļauts sievietei, un šī pakļautība ir galvenais cēlonis vīriešu tieksmei dominēt pār sievietēm. Mazvērtības komplekss piespiež vīrieti izlikties esam pārākam, šādi maldinot pasauli un sevi. Vīrieši gadsimtiem ilgi ir centušies noniecināt sieviešu prāta spējas, talantus un dotības, lai pierādītu sev un
Lasīt tālāk →
GRĀMATA PAR VĪRIETI
GRĀMATA PAR VĪRIETI
VĪRIŠĶĪBAS KRĪZE KĀ PAŠATKLĀSMES IESPĒJA Mūsdienu vīrietis ir dziļā krīzē. Rodas jautājums: „Ko tagad, Ādam?” Visas ārējās revolūcijas ir cietušas neveiksmi. Ir pienācis laiks iekšējai revolūcijai.
Lasīt tālāk →
GRĀMATA PAR BĒRNU
GRĀMATA PAR BĒRNU
BRĪVĪBA BŪT SEV PAŠAM Bērni ir pelnījuši visu iespējamo cieņu, kādu vien tiem spējat sniegt, jo viņi šai pasaulē ir ieradušies tikai nesen, viņi ir tik nevainīgi, tik šķīsti…
Lasīt tālāk →
PAR SEKSU
PAR SEKSU
NO SEKSA LĪDZ AUGSTĀKAJAI APZIŅAI Visi drīkst saindēt tavu prātu ar aizspriedumiem pret tuvību, bet neviens nedrīkst mācīt patiesību. Neviens netiecas padarīt tuvību par mākslu, lai gan tā patiesi tāda ir. Dzīves enerģija sakņojas seksā. Tu esi piedzimis, tātad jau esi saistīts ar seksu. Sekss ir dzīvākā enerģija, patiesībā – tā ir tava vienīgā enerģija.
Lasīt tālāk →
PRAST DZĪVOT UN PRAST MIRT
PRAST DZĪVOT UN PRAST MIRT
SVINĒT DZĪVI UN SVINĒT NĀVI Ošo: – Mans darbs ir mācīt tevi, kā dzīvot un kā mirt, kā būt priecīgam un kā būt bēdīgam, kā izbaudīt savu jaunību un kā izbaudīt savas vecumdienas, kā izbaudīt savu veselību un kā izbaudīt savu slimību. Ja es tev iemācu tikai to, kā izbaudīt savu veselību, savu prieku un
Lasīt tālāk →
SAZVĒRNIEKU DIEVS
SAZVĒRNIEKU DIEVS
Reliģijas tic, ka Dievs radīja pasauli un arī cilvēci. Bet, ja kāds jūs ir radījis, jūs esat tikai marionete. Viņš jums nejautāja, vai jūs gribat būt radīts, viņš jums arī nejautās: „Vai gribi, lai atņemu tev dzīvību?” Dievs ir vislielākais diktators, ja jūs pieņemat izdomājumu, ka viņš radīja pasauli un arī cilvēci. Visas auklas ir
Lasīt tālāk →
DROSME
DROSME
PRIEKS DZĪVOT RISKĒJOT Šajā grāmatā Ošo runā par bailēm un drosmi. Mēs nevaram izvairīties no bailēm, bet mēs spējam ar tām sarast. Ikviens drosmīgais zina, kas ir bailes, viņam tās ir. Tās ir ikvienam. Bailes ir dabiskas. Tikai daži no mums to priekšā apstājas, bet citi dodas uz priekšu – nezināmajā. Par spīti bailēm.
Lasīt tālāk →
BRIEDUMS
BRIEDUMS
BŪT SEV PAŠAM Laikā, kad tiek pielūgta jaunība, kad vai ikviens vēlas izvairīties no vecuma, viagras un plastiskās ķirurģijas laikmetā Ošo uzdrošinājies izvirzīt gandrīz vai aizmirstu jautājumu: ko mēs iegūstam, ja novecošanās procesu pieņemam kā dabisku, ja necenšamies turēties pie jaunības un tās izpriecām līdz pat kapam?
Lasīt tālāk →
JAUNRADE
JAUNRADE
IEKŠĒJO SPĒKU ATRAISĪŠANA Radošam cilvēkam piemīt vērīgums. Ja kāds spēj ieraudzīt to, ko nav saskatījis neviens pirms viņa un spēj izdzirdēt to, ko jebkad agrāk nav saklausījis neviens cits – viņš spēj radīt. Radošs cilvēks tiecas visu izdarīt nepareizi. Ja tu vienmēr ej pareizo ceļu, tu nekad nebūsi radošs, jo pareizais ceļš ir tas, ko atklājuši citi.
Lasīt tālāk →
BRĪVĪBA
BRĪVĪBA
DROSME BŪT SEV PAŠAM Ošo šeit runā par brīvību. Par atšķirību starp brīvību un visatļautību, par to, kādēļ cilvēki teic, ka vēlas brīvību, bet patiesībā no tās baidās. Autors atgādina, ka brīvības cena ir atbildības uzņemšanās visā tās pilnībā, viņš arī pamato to, kāpēc brīvība ir dzīves vislielākā vērtība.
Lasīt tālāk →
APZIŅA
APZIŅA
ATSLĒGA LĪDZSVAROTAI DZĪVEI Lai ko mēs darītu, ir svarīgi šai brīdī būt modram un klātesošam. Tā ir kvalitāte, kuru Ošo sauc par apzināšanos. Ja spējam to pazīt un izprast, patiesībā esam ieguvuši atslēgu savai dzīvotprasmei. Apzināšanās ir valdīšana pār sevi, darbība no sava centra.
Lasīt tālāk →
INTUĪCIJA
INTUĪCIJA
ĀRPUS LOĢIKAS ESOŠĀS ZINĀŠANAS Šajā grāmatā tiek aplūkotas atšķirības starp intelektuālo, loģisko prātu un daudz plašāko cilvēka intuitīvo pasauli. Loģika ir veids, kādā prāts izzina realitāti, bet intuīcija ir veids, kādā reālo pasauli izjūt cilvēka būtība.
Lasīt tālāk →
PRIEKS
PRIEKS
LAIME TEVĪ Kā iegūt prieku? Kā kļūt laimīgam? Mēs esam iesaistīti nedabiskās rūpēs: nauda, prestižs, vara… Ošo šai grāmatā runā par prieka patieso būtību, kam nav nekā kopēja ar ārpus pašā cilvēkā esošo.
Lasīt tālāk →
TUVĪBA
TUVĪBA
UZTICĒŠANĀS SEV UN CITIEM Ceļvedis tuvības līkločos – tā varētu nosaukt šo Ošo pārdomu grāmatu. Mēs baidāmies no tuvības un vienlaikus alkstam tās. Kad mums ir mīļotais cilvēks, mēs nepārtraukti vaicājam sev: „Kas būs rīt? Vai mēs vēl būsim kopā?” Šīs bažas mums neļauj izbaudīt tuvības skaistumu…
Lasīt tālāk →
SAPRĀTS
SAPRĀTS
RADOŠA ATSAUKŠANĀS MIRKLIM Uzkrājot informāciju un vairojot intelektu, cilvēce nav ieguvusi nedz brīvību, nedz sapratni, nedz prieku, – šai grāmatā teic Ošo. Viņš atver durvis mūsu daudzos gadsimtos būvētajiem idejiskajiem cietumiem. Skolotājs atgādina, ka saprāts ir dabas dota īpašība, viņš rāda mums mūsu patieso ceļu – uz savu sirds gudrību.
Lasīt tālāk →
LĪDZCIETĪBA
LĪDZCIETĪBA
VISKRĀŠŅĀKAIS MĪLAS ZIEDS Līdzcietība nav labestība; labestība nav līdzcietība. Labestība ir kvalitāte, kas nostiprina ego. Kad esat pret kādu labestīgs, jūs jūtat, ka esat pārāks par viņu – jūs pazemojat to otro. Līdzcietība ir nemotivēta, jūs dodat vienkārši tādēļ, ka jums ir, ko dot, – ne tāpēc, ka citam tas ir nepieciešams.
Lasīt tālāk →