APZIŅA

apzina

ATSLĒGA LĪDZSVAROTAI DZĪVEI

Lai ko mēs darītu, ir svarīgi šai brīdī būt modram un klātesošam. Tā ir kvalitāte, kuru Ošo sauc par apzināšanos. Ja spējam to pazīt un izprast, patiesībā esam ieguvuši atslēgu savai dzīvotprasmei. Apzināšanās ir valdīšana pār sevi, darbība no sava centra.

Vakar tu domāji par šodienu, jo tad tas bija – rīt.
Tagad tā ir šodiena, un tu domā par rītdienu.
Bet, kad pienāks rītdiena, tā būs šodiena, –
jo viss, kas pastāv, ir šeit un tagad.
Un nevar pastāvēt citādi.
Tavs prāts vienmēr lūkojas rītdienā.
Kad gan tu dzīvosi?

Viena no svarīgākajām lietām, kas jāsaprot: cilvēks ir aizmidzis. Kaut arī viņš domā, ka atrodas nomodā, patiesībā tā nav. Viņa nomods ir ļoti trausls, tas ir tik trausls, ka tam vispār nav nozīmes. Cilvēka nomods ir tikai skaists, taču pilnīgi tukšs vārds.

Tu atrodies miegā gan nakti, gan dienu. No dzimšanas līdz nāvei tu turpini mainīt miega veidus, taču patiesībā tu nekad neatmosties. Nemuļķo sevi – acu atvēršana nenozīmē, ka vairs neguli. Nedomā, ka esi jau nomodā, iekams tavas iekšējās acis nav atvērušās un tu nekļūsti gaismas pilns, kamēr tu nespēj redzēt pats sevi, kas tu esi, – nedomā, ka esi nomodā. Tā ir cilvēka vislielākā ilūzija. Un, ja reiz tu pieņem, ka esi jau atmodies, tad vairs nevar būt runa par jebkādiem pūliņiem mosties.

Pirmais, kam dziļi jāiegulst tavā sirdī: tu guli ciešā miegā. Tu sapņo dienu pēc dienas. Dažreiz tu sapņo vaļējām acīm, citreiz – aizvērtām, taču tu sapņo, – tu esi sapnis. Tu neesi īstenība.

Jebkas, ko tu dari sapnī, protams, ir mazsvarīgi. Lai arī ko tu domātu, tam nav nozīmes. Viss, ko esi iecerējis, paliek daļa no tava sapņa un neļauj tev ieraudzīt īstenību.

Tāpēc visi budas ir neatlaidīgi aicinājuši: – Atmosties!

Gadsimtiem ilgi to atgādinājuši. Visu viņu mācību var ietvert vienā frāzē: Esi atmodies! Tie ir izgudrojuši metodes, stratēģijas, radījuši kontekstus, telpas un enerģijas laukus, lai ar šoka palīdzību cilvēkus novestu apzinātībā.

Jā, pirms tu nebūsi satriekts līdz pašiem pamatiem, tu neatmodīsies. Miegs ir bijis tik ilgs, ka aizsniedzis tavas būtības saknes, tu esi pārpilns ar to. Katra ķermeņa šūna un smadzeņu šķiedra ir miega pilna. Tāpēc, lai iegūtu modrību, uzmanību, vērīgumu un kļūtu par liecinieku, ir ļoti jāpūlas.

Ja visi pasaules budas piekrīt kādai vienīgai patiesībai, tad tā ir: cilvēks, tāds, kāds viņš ir, atrodas miegā, un cilvēkam, kādam tam vajadzētu būt, ir jābūt nomodā. Nomods ir visu budu mācību mērķis. Zaratustra, Lao-Czi, Buda, Bahaudins, Kabīrs, Nanaks – visi apgaismotie mācījuši vienu vienīgu patiesību. Dažādās valodās un metaforās, taču viņu dziesma ir viena. Tāpat kā jūras ūdens garša ir sāļa, neraugoties uz tās ziemeļu, austrumu vai rietumu pusi, budisma prakses garša ir nomods.

Jūs negūsiet panākumus, ja turpināsiet uzskatīt, ka esat jau atmodies. Tādā gadījumā zūd pūliņu jēga. Kāpēc censties?

Jūs esat radījuši reliģijas, dievus, lūgšanas, rituālus ārpus saviem sapņiem – jūsu dievi ir tikpat liela jūsu sapņu daļa kā viss pārējais. Jūsu politika, jūsu reliģijas, jūsu dzeja, jūsu gleznošana, vienalga ar kādu mākslas veidu jūs nodarbojaties… Tā ir jūsu sapņu daļa. Ja jūs to darāt, būdams aizmidzis, jūs to darāt saskaņā ar sava paša prāta esošo stāvokli.

Jūsu dievus nevar atšķirt no jums. Kas tos rada? Kas tiem dod veidolu, krāsu un formu? Jūs tos radāt. Un viņiem ir tādas acis, deguns un prāts, kā jums pašiem. Dievs Vecajā Derībā teic: „Es esmu ļoti greizsirdīgs Dievs.” Kurš radījis greizsirdīgu Dievu? Dievs nevar būt greizsirdīgs, un, ja tas tā ir, tad kas slikts greizsirdībā? Ja pat Dievs ir greizsirdīgs, kāpēc gan jādomā, ka darāt sliktu, būdams greizsirdīgs? Greizsirdība ir dievišķa.

Dievs Vecajā Derībā apgalvo: „Es esmu ļoti dusmīgs Dievs! Ja nepildīsiet manus norādījumus, es iznīcināšu jūs. Jūs mūžīgi degsiet elles ugunīs. Arī tādēļ, ka esmu ļoti greizsirdīgs, neupurējiet nevienam citam. Es necietīšu to!” Kas radījis tādu Dievu? Šis Dieva tēls ir radies no jūsu pašu greizsirdības un dusmām. Tā ir jūsu projekcija, jūsu ēna. Tā neatspoguļo nevienu citu kā vien jūs pašus. Tāpat kā visi dievi un reliģijas.

Buda nekad nerunāja par Dievu. Viņš sacīja: „Kāda gan jēga man runāt par Dievu ar cilvēkiem, kuri ir aizmiguši? Viņi klausīsies miegā. Viņi sapņos par jebko, kas viņiem tiek stāstīts, un viņi radīs paši savus dievus – neīstus, bezspēcīgus, pilnīgi bezjēdzīgus. Labāk lai šādi dievi nebūtu!”

Tieši tāpēc Budu neinteresē runas par dieviem. Viņa vienīgā interese ir jūs pamodināt.

Ir zināms stāsts par kādu budistu, apgaismotu meistaru, pie kura kādu vakaru, kad viņš sēdējis upes krastā un priecājies par upes ūdens un tās krastu kokos šalcošā vēja skaņām, pienācis kāds vīrs un pajautājis: „Vai jūs varat pateikt kaut vienu vārdu par jūsu reliģijas būtību?”

Meistars apklusis. Apklusis pilnīgi. Tā, it kā viņš nebūtu dzirdējis jautājumu. Jautātājs noprasījis: „Vai esat nedzirdīgs? Vai jums kas atgadījies?”

Meistars sacījis: „Es dzirdēju jūsu jautājumu un arī sniedzu atbildi. Klusēšana ir atbilde. Es kļuvu klusējošs. Tā pauze, tas intervāls bija mana atbilde.”

Vīrs turpinājis: „Es nespēju saprast šādu mīklainu atbildi. Vai jūs varētu izteikties nedaudz saprotamāk?”

Tad meistars maziem burtiem smiltīs uzrakstījis vārdu „meditācija”. Vīrs izsaucies: „Tagad es varu izlasīt. Tas ir labāk nekā iepriekš. Vismaz ir vārds, kuru es varu apcerēt. Tomēr, vai jūs varētu padarīt to vēl saprotamāku?”

Meistars atkal uzrakstījis vārdu „MEDITĀCIJA”. Tikai šoreiz lieliem burtiem. Vīrs juties nedaudz apmulsis, nonācis neziņā, apvainots, dusmīgs. Viņš jautājis: „Atkal jūs uzrakstījāt to pašu vārdu? Vai jūs varētu būt man mazliet saprotamāks?”

Tad meistars ļoti lieliem burtiem uzrakstījis „MEDITĀCJA”.

Vīrs noteicis: „Šķiet, ka jūs esat neprātis.”

Meistars atbildējis: „Es jau pārāk tālu esmu aizgājis no īstenības. Pirmā atbilde bija pareizā, otrā ne tik pareiza, trešā vēl aplamāka, un ceturtā bija pilnīgi nepareiza, jo, kad jūs rakstāt vārdu „MEDITĀCIJA” ar lielajiem burtiem, jūs no tā radāt Dievu.

Tādēļ vārdu Dievs raksta ar lielo sākumburtu. Ja tu vēlies padarīt kaut ko augstāku un bezgalīgu, tu raksti tā vārdu ar lielo burtu. Meistars piebildis: „Es esmu grēkojis.” Tad viņš izdzēsis visus smiltīs ierakstītos vārdus, teikdams: „Lūdzu, klausieties manā pirmajā atbildē – tikai tajā es esmu patiess.”

Klusums ir telpa, kurā ikviens atmostas, turpretim trokšņains prāts ir vieta, kurā ikviens iegrimst miegā. Ja tavs prāts turpina trokšņot, tu joprojām esi aizmidzis. Ja, mierīgi sēžot, prāts izzūd, tu sadzirdi putnu dziesmas. Bez prāta darbības. Klusumā. Šis putna svilpiens, vidžināšana… Un nekādas prāta rosības. Absolūta klusēšana… Tad nāk atmoda. Tā nenāk no ārienes, tā rodas tevī pašā, tā tevī aug. Citādi, atceries, – tu joprojām esi aizmidzis.

SAPRATNE

Es vispār nekad dzīvē nelietoju vārdu „atsacīšanās”. Es teicu: Priecājieties par mīlestību, meditāciju, pasaules skaistumu, eksistences ekstāzi – priecājieties par visu!

Pārvērtiet ikdienišķo svētajā. Pārveidojiet šo krastu citā krastā, pārvērtiet zemi paradīzē.

Tad sākas atsacīšanās. Taču tā notiek pati no sevis, jūs to nedarāt. Tā nav darbība, ko var izdarīt, tā notiek pati. Tu sāc atteikties no savas muļķības, sāc atteikties no pabirām, no nenozīmīgām attiecībām. No darba, kas nesniedz gandarījumu. No vietām, kur tava augsme nebija iespējama. Taču es to nesaucu par atsacīšanos. Es saucu to par sapratni, apziņu.

Ja, turot rokās akmeņus, tu domā, ka tie ir dimanti, es neteikšu, ka tev jāatsakās no šiem akmeņiem. Es vienkārši bildīšu: „Esi modrs un paraugies vērīgāk!” Ja tu pats redzi, ka tie nav dimanti, vai vajadzīgs no tiem atteikties? Tie paši izkritīs no tavām rokām. Ja tu vēl joprojām vēlies tos nēsāt, tad tev būs mazliet jāpiepūlas. Taču ilgi tu to nespēsi. Ja reiz būsi izpratis, ka tie nav lietderīgi, ir nenozīmīgi, tu tos aizmetīsi.

Un, ja reiz tavas rokas ir brīvas, tu vari meklēt īstus dārgumus. Īstie dārgumi tevi negaida nākotnē. Tie atrodami šeit un tagad.