PRAST DZĪVOT UN PRAST MIRT

Izdevniecība “Sētava” laidusi klajā Ošo grāmatas “Prast dzīvot un prast mirt” 2. izdevumu. Ieskatam – fragments no šīs grāmatas. Jaunajā izdevumā – mākslinieces Ilzes Kalvānes Ilustrācijas.

Dzīve virzās garumā – septiņdesmit, simt gadu… Nāve irintensīva, nav izstiepta. Tā notiek. Tā notiek acumirklī. Dzīvei ir jārit simt gadu vai septiņdesmit gadu, tā nevar būt tik spēja. Nāve atnāk vienā mirklī, tā atnāk pilnībā, ne daļēji. Tā ir tik intensīva, ka tu nezināsi neko citu tai līdzīgu. Bet, ja tev ir bail… Ja, pirms nāve atnāk, tu baiļu iespaidā slēpies, vairies no tās, tu palaidīsi garām vienu no dižākajām iespējām – zelta vārtus. Ja savas dzīves laikā esi pieņēmis visu, – tad, kad atnāks nāve, tu pacietīgi, paļāvīgi to pieņemsi un ieiesi tajā bez jebkādām iespējām aizbēgt. Ja tu spēj ieiet nāvē nepretojoties, klusi, bez jebkāda saspringuma, – nāve pazūd. Upanišadās ir sens stāsts, kas man vienmēr ir paticis.

…Dižens karalis, saukts par Jajati, kļuva simt gadu vecs. Ar to pietiktu. Viņš bija dzīvojis ievērojamu dzīvi. Viņš bija izbaudījis visu, ko dzīve spēj dot. Savā laikā bija viens no slavenākajiem karaļiem.

Stāsts ir brīnišķs…

Ieradās Nāve un teica Jajati: „Gatavojies! Pienācis tavs laiks, un es esmu ieradusies, lai tevi paņemtu.” Jajati redzēja Nāvi. Viņš bija lielisks kareivis, viņš bija uzvarējis vairākos karos…

Jajati sāka trīsēt pie visām miesām un iesaucās: „Bet laiks ir Pienācis pārāk agri!” Nāve atteica: „Pārāk agri!? Tu esi bijis dzīvs Simt gadu. Pat tavi bērni ir kļuvuši veci. Tavam vecākajam dēlam ir astoņdesmit gadu. Ko tu vēl gribi?”

Jajati bija simt dēlu, jo viņam bija simt sievu. Viņš Nāvei lūdza: „Vai vari man izdarīt pakalpojumu? Es zinu, ka tev ir kāds jāņem līdzi. Ja es pārliecināšu kādu no saviem dēliem, vai liksi mani mierā vēl kādus simt gadus, vai paņemsi kādu no maniem dēliem?”  Nāve noteica: „Labi, ja doties projām gatavs ir kāds cits. Bet nu… nezinu gan. Ja tu neesi gatavs, un tu esi tēvs, un esi nodzīvojis ilgāk, un esi izbaudījis pilnīgi visu, kāpēc gan lai gatavs būtu tavs dēls?”

Jajati sasauca savus simt dēlus. Vecākie dēli bija nerunīgi. Iestājās liels klusums, neviens neko nebilda.

Tikai viens, jaunākais dēls, kuram bija tikai sešpadsmit gadu, piecēlās kājās un teica: „Es esmu gatavs.”

Pat Nāve izjuta žēlumu pret zēnu, un jaunajam cilvēkam teica: „Iespējams, tu esi pārāk šķīsts, mazliet vientiesīgs. Vai tu neredzi, ka tavi deviņdesmit deviņi brāļi ir pavisam nerunīgi? Kādam ir astoņdesmit, kādam ir septiņdesmit pieci, vēl kādam ir septiņdesmit astoņi, citam ir septiņdesmit vai sešdesmit – viņi ir dzīvojuši, bet tie joprojām grib dzīvot. Bet tu neesi dzīvojis nemaz. Pat man kļūst skumji, zinot, ka būs jāņem līdzi tevi. Tu padomā vēlreiz!”

Bet zēns teica: „Nē, esmu visu pārdomājis, es nešaubos. Neskumsti, neizjūti žēlumu, es došos līdzi ar absolūtu izpratni. Ja mans tēvs nav apmierināts simt gados, tad kāda ir jēga būt šeit? Kā gan es varu būt gandarīts? Es redzu savus deviņdesmit deviņus brāļus, neviens nav mierā, nav dzīves piepildīts. Tad kāpēc izšķiest laiku? Vismaz es varu izdarīt šo pakalpojumu savam tēvam. Vecumdienās ļauj viņam izbaudīt vēl simt gadus. Bet es beigšu dzīvot.Redzot šo situāciju, ka nevienam nav gana, neviens nav apmierināts, es varu pilnīgi saprast vienu – pat ja es dzīvoju simt gadus, arī tad es nebūšu dzīves piepildīts. Tāpēc nav nozīmes, vai es aizeju šodien vai pēc deviņdesmit gadiem. Ņem mani līdzi!”

Nāve paņēma zēnu. Pēc simt gadiem tā atgriezās. Bet Jajati bija tādā pašā situācijā. Viņš teica: „Šie simt gadi pagāja tik ātri! Visi mani vecie dēli ir nomiruši, bet man ir vēl cits pulks. Es varu tev iedot kādu no šiem dēliem. Tikai apžēlojies par mani!” Tā tas turpinājās… Nāve nāca desmit reižu. Deviņas reizes tā paņēma kādu dēlu, un Jajati dzīvoja vēl simt gadus.

Desmitajā reizē Jajati teica: „Lai gan es joprojām esmu tikpat neapmierināts, cik biju iepriekš, kad tu ieradies pirmo reizi, tagad, lai gan nelabprāt, negribot – es aiziešu, jo es nevaru turpināt izlūgties. Tas ir par daudz. Un esmu pārliecinājies par vienu – ja simt gadi nevar padarīt mani apmierinātu, tad pat ar desmit tūkstošiem nepietiks.”

Tā ir pieķeršanās. Tu vari turpināt dzīvot, bet, tiklīdz tev prātā iešausies doma par nāvi, tu sāksi drebēt aiz bailēm. Bet, ja tu neesi nekam pieķēries, nāve var atnākt kuru katru brīdi, un tu būsi gaidošā noskaņojumā. Tu būsi gatavs aiziet pilnībā. Šāda cilvēka priekšā nāve tiek sakauta. Nāvi sakauj tikai tie, kuri ir gatavi mirt ik brīdi, bez jebkādas vilcināšanās. Viņi kļūst nemirstīgi, viņi top par budām.

Šī brīvība ir visu reliģisko meklējumu mērķis. Brīvība no pieķeršanās ir brīvība no nāves. Brīvība no pieķeršanās ir brīvība no piedzimšanas un nāves rata. Brīvība no pieķeršanās padara tevi spējīgu ieiet Visuma gaismā un kļūt vienotam ar to. Un tā ir vislielākā svētība, galējā ekstāze, ārpus kuras nekas cits neeksistē. Tu esi pārnācis mājās…

Gadskārtējais Ošo Festivāls

Gadskārtējais Ošo Festivāls Latvijā notiks no 13.-15. oktobrim Rīgā, Ošo centra telpās, Cēsu ielā 8, 5.stāvs.

Festivāls veltīts Ošo meditācijām, terapijām, mūzikai un praksēm. Telpa, kur tiekas seni un jauni draugi, dejā, mūzikā, priekā!

Viesosies mūziķi, pasniedzēji, praktizējošie un visi, kas vienkārši vēlas izmēģināt, kas tas ir “meditācija”. Šogad arī viespasniedzēji no Indijas un Grieķijas, dalībnieki no visām Baltija valstīm.

 

“Svinībās viss Visums svin kopā ar jums. Svinībās mēs saplūstam ar sākotnējo, bezgalīgo. Tikai svinot, mēs izejam no dzīves un nāves loka!”

Osho

– Ošo aktīvās meditācijas – Dinamiskā meditācija, Kundalini, Nadabrama,   Ošo Terapijas un Meditatīvās terapijas

– Tantra

– Transa dejas

– Darbs ar ķermeni

– Sufi prakses

– Tantriskās pulsācijas

– Vakara tikšanās ar Ošo videolekciju

– Ošo spontānā māksla

– Dejas dzīvās mūzikas pavadījumā

 

Aicinām arī Tevi uz dzīves svinēšanu šajās 3 fantastiskajās festivāla dienās! Būsim kopā Ošo enerģijā un mīlestības pilnā atmosfērā!

Ošo festivāls ir visā pasaulē labi zināms notikums, kas pazīstams ar savu patiesi priecīgo, mīlošo un atvērto telpu, kur satiekas vecie un jaunie draugi. Pievienojies arī Tu šai dzīves svinēšanai, paņemot pārtraukumu no pilsētas dzīves – atpūsties, atjaunoties, lai kļūtu laimīgāks, mīlošāks un dziļāks savā klusumā! Būsim vienoti būtībā.

Festivāla dienas tiks pavadītas dažādās praksēs un meditācijās, par kuru norises kārtību un saturu informējam osholatvia.lv

Ikviens ir laipni aicināts pievienoties – nav nepieciešama iepriekšējā pieredze!

Lai apstiprinātu savu dalību nepieciešams reģistrēties un iegādāties biļetes iepriekš.

Reģistrācija šeit: http://ej.uz/osholatvia

Dalības maksa līdz 30.septembrim: 3 dienu biļete – 75 Eur

1 dienas biļete – 35 Eur,.

Dalības maksa no 1.oktobra – 3 dienas – 90 Eur un 1 dienas – 40 Eur.

Informācija par festivāla norisēm: http://osholatvia.lv/

Facebook: https://www.facebook.com/osholatvia/

Ošo dinamiskā meditācija

Ja nespēj nosēdēt mierā, Ošo dinamiskā meditācija domāta tieši tev!

Ošo centrs Latvijā organizē ikdienas meditācijas Rīgā, Cēsu ielā 8, Dance&Meditation centra telpās.

Ošo veidotā Dinamiskā meditācija ir viens no spožākajiem dimantiem, ko jebkurš XX-XXI gadsimta meistars ir mums atstājis. Šī meditācijas prakse ir pieejama un tiek ieteikta visdažādākā gadagājuma un izcelsmes ļaudīm – gan iesācējiem, gan pieredzes bagātiem meditētājiem, kas vēlas savā dzīvē mazināt stresu un ciešanas un kam patiesi rūp sava veselība un personīgā izaugsme. Tās mērķis ir palīdzēt tev pieredzēt psiholoģisku brīvību, klusumu un mieru, kas sastopami aiz tavas personības ieslodzījuma mūriem. Tā palīdz atgriezt tavu apziņas centru atpakaļ sirdī, atpakaļ dzīvespriekā un dzīvīgumā.

Dzirdot vārdu “meditācija”, prātā nāk lotosa pozā sēdošs vai guļošs cilvēks, aizvērtām acīm. Taču šī nebūt nav vienīgā meditācijas forma, un to pierāda Ošo radītā dinamiskā meditācija. Kas tā tāda?

Dinamiskā meditācija norit ātri, intensīvi un fundamentāli salauž senus, iedzīvojušos prāta un ķermeņa modeļus, kas iesloga cilvēku pagātnē. To ieteicams veikt rīta pusē, kad mostas daba, nakts pagājusi un aust saule, visam dzīvajam atjaunojot apziņu un modrību. Tā palīdz aizvadīt spriedzi un apslāpētās emocijas, kā arī dāvā krietnu tiesu enerģijas.

Ošo dinamiskā meditācija ilgst stundu un iedalās piecās pakāpēs. Pakāpju maiņu iezīmē mūzika, kas radīta īpaši šai meditācijai. Visā tās laikā acis jātur aizvērtas. Meditāciju iespējams veikt vienatnē, taču tās iedarbība vēl jo spēcīgāka ir kopā ar citiem praktizētājiem. Ošo aktīvās meditācijas regulāri notiek centrā “Dance&Meditation”.

Laipni lūgti pievienoties!

Lai nu kā, pieredze ir un paliek individuāla, tādēļ apkārtējiem ļaudīm nevajadzētu pievērst uzmanību, turot acis aizvērtas, ja iespējams, izmantojot acu aizsēju. Vislabāk meditēt tukšā dūšā. Apģērbam ieteicams būt vaļīgam un ērtam.

 

Tā teica Ošo…

Pats Ošo par savu metodi (“Ezotērikas psiholoģija”, Runa nr.4) saka tā: “Modernais cilvēks ir gluži nesen izveidojies fenomens. Tradicionālās metodes nav iespējams pielietot tieši tādā formā, kādā tās saglabājušās, jo modernais cilvēks ir jauna parādība. Līdz ar to tradicionālās metodes savā ziņā zaudējušas nozīmi.

Piemēram, cik ļoti mainījies mūsu ķermenis! Tas pilns dažādu ķīmisku vielu, tādēļ tradicionālās metodes tam vairs nespēj palīdzēt. Visa vide nu ir mākslīga – gaiss, ūdens, sabiedrība, dzīves apstākļi. Nav nekā dabiska. Cilvēks piedzimst mākslīgos apstākļos un tajos attīstās. Šī iemesla dēļ tradicionālās metodes mūsdienās var kaitēt. Tām jāpielāgojas esošajai situācijai.

Vēl kas – pašos pamatos mainījusies arī prāta ievirze. Patandžali* laikos cilvēka personības centrs bija nevis smadzenes, bet gan sirds. Agrāk centrs pat neatradās sirdī, bet zemāk – nabas apvidū. Centrs no nabas aizvirzījies vēl tālāk. Nu tas atrodas smadzenēs. Tieši tādēļ pievilcīgi šķiet tādi Skolotāji kā Krišnamurti. Nav nepieciešama metodika, nedz arī kāda īpaša tehnika – vienīgi izpratne. Taču tīri verbāla, intelektuāla izpratne neko nemaina, nenotiek nekādas pārvērtības. Šādā veidā iespējams vien uzkrāt zināšanas.

Es pielietoju haotisku metodoloģiju, nemeklējot sistemātiskumu, jo haotiskās metodes palīdz centru aizvirzīt lejup no smadzenēm. Sistemātiskas metodes centru lejup aizvirzīt nespēj, jo sistemātiskums prasa smadzeņu līdzdalību. Sistemātiskā metode smadzenes tikai spēcina, dod tām papildu enerģiju. Pielietojot haotisku metodoloģiju, smadzenes tiek izslēgtas. Tām trūkst darāmā. Metodoloģija ir tik haotiska, ka centrs no smadzenēm automātiski pārvirzās uz sirdi. Aktīvi, nesistemātiski un haotiski sekojot manai dinamiskās meditācijas metodoloģijai, centrs pārvirzās uz sirdi – tur arī tiek piedzīvota katarse.

Šī ir meditācija, kas prasa nemitīgu apziņas modrību. Lai kas notiktu, saglabājiet “novērotāja” skatījumu!

Ošo

Katarse nepieciešama, jo sirds, smadzeņu darbības dēļ, tiek apspiesta. Smadzenes pārņēmušas tik ievērojamu esības daļu, ka sākušas pār mums dominēt. Sirdij vairs nav vietas, un tādējādi tiek apspiestas arī sirds ilgas. Cilvēks nekad no sirds nesmejas, nedzīvo no sirds, vispār neko nedara no visas sirds. Smadzenes aizvien tiecas ieviest sistēmu, darīt visu matemātiskāku, un sirds tiek apslāpēta. Haotiskā metodoloģija vispirmām kārtām nepieciešama, lai apziņas centru no smadzenēm pārvirzītu uz sirdi.

Tad jāseko katarsei, lai sirds tiktu atslogota, atmetot tās nastas, padarot sirdi atvērtu. Sirdij kļūstot vieglai un nenoslogotai, apziņas centrs var pārvirzīties vēl zemāk – tas nokļūst nabā. Naba ir dzīvības spēka avots, sēklas avots, no kā rodas pilnīgi viss – miesa, prāts un pārējais.

Es šo haotisko metodoloģiju pielietoju ļoti pārdomāti. Mūsdienās sistemātiska metodoloģija ir veltas pūles, jo smadzenes to pielāgo kā savu instrumentu. Pašlaik nelīdzētu pat bajānu skandēšana, jo sirds ir tā pārslogota, ka nespēj atplaukt patiesā dziesmā. Apziņa jāpārbīda zemāk pie tās avota, tās saknēm. Tikai tad iespējamas pārvērtības. Ar haotiskās metodoloģijas palīdzību es varu apziņu pārvirzīt lejup no smadzenēm.

 

oso-dinamiska-meditacija-2

 

Haosa apstākļos smadzenes pārstāj darboties. Piemēram, esot pie stūres un kādam pēkšņi izskrienot jums priekšā uz ceļa, seko tik strauja reakcija, ka tā nevar būt smadzeņu radīta. Smadzeņu darbība prasa laiku. Smadzenes pārdomā, kā rīkoties un kā labāk nerīkoties. Līdzko rodas avārijas situācija un cilvēks nospiež bremzes pedāli, nabas apvidū parādās specifiska izjūta, it kā reaģētu tieši vēders. Avārijas dēļ apziņa tikusi pārvirzīta lejup uz nabu. Ja avāriju būtu iespējams iepriekš izskaitļot, smadzenes pievērstos situācijas risināšanai. Taču avārijas apstākļos notiek kas neizprotams. Tādos brīžos iespējams pamanīt, kā apziņa pārvirzījusies lejup pie nabas.

Pajautājiet dzen mūkam: “Ar kuru vietu tu domā?” Viņš uzliks plaukstas uz sava vēdera.

Rietumniekiem, pirmoreiz sastopot japāņu mūkus, bija grūti to saprast: “Kādas blēņas! Kā var domāt ar vēderu?”

Taču dzen atbilde ir jēgpilna. Apziņa var izmantot jebkuru ķermeņa centru. Tās sākotnējam avotam vistuvākais centrs atrodas pie nabas. Smadzenes ir vistālāk no sākotnējā avota – ja dzīvības enerģija virzās uz ārpusi, par apziņas centru kļūst tieši smadzenes. Ja dzīvības enerģija virzās uz iekšieni, beigu beigās par centru kļūs naba.

Haotiskā metodoloģija nepieciešama, lai aizvirzītu apziņu pie tās saknēm, jo tikai no saknēm iespējamas pārvērtības. Citādi viss kļūst verbāls un pārmaiņas nenotiek. Nepietiek vienkārši zināt, kā ir pareizi. Nepieciešama pārvērtība pašā saknē vai arī pārmaiņas varam negaidīt.

Ja cilvēks zina, kā ir pareizi, taču neko nespēj tā labā iesākt, rodas dubulta spriedze. Viņš aptver, taču neprot rīkoties. Izpratne ir jēgpilna tikai tad, ja tā dzimst no nabas, no saknēm. Smadzeņu piedāvāta izpratne neko nepārveido.

Pašu svarīgāko nav iespējams uzzināt ar smadzeņu palīdzību, jo, funkcionējot smadzeņu līmenī, cilvēks nav saskaņā ar saknēm, no kurām cēlies. Problēma slēpjas tieši aiziešanā no nabas. No nabas cilvēks ir dzimis un caur to aizies nāvē. Ikviens atgriežas pie savām saknēm. Taču atgriešanās prasa grūtus pūliņus.

Tradicionālās metodes piesaista ar savu senatni. Tik daudzi savulaik ar tām guvuši panākumus. Tās varbūt zaudējušas aktualitāti, taču kalpoja par vaduguni Budam, Mahāvīram, Patandžali un Krišnam. Tās bija jēgpilnas un vadīja ceļā. Senās metodes nu, iespējams, zaudējušas nozīmi, taču Budas sasniegumi ar šīm metodēm piesaista ievērību. Tradicionālo metožu sekotājs jūtas tā: “Ja Buda, pielietojot šādas metodes, sasniedza tik daudz, kāpēc lai to nevarētu arī es?”

Tomēr mūsdienās esam gluži citādā situācijā. Visa vide, visa domu telpa ir mainījusies. Jebkura metode organiski piemērojas konkrētajiem apstākļiem, konkrētajam prātam, konkrētajam cilvēkam. Seno metožu neefektivitāte neliecina par to nelietderību. Tas liecina vienīgi par to, ka pašām metodēm jāmainās. Es to redzu tā – mūslaiku cilvēks ir tik ļoti mainījies, ka viņam vajadzīgas jaunas metodes, jauni paņēmieni.”

* Patandžali* – senais jogas sūtru sistematizētājs.

No 14.augusta līdz 3.septembrim Ošo centrs Latvijā organizē 21.dienas Dinamiskās meditācijas intensīvu ar lozungu “Mostamies Kopā!”

Pētījumi apstiprina, ka 21 dienas laikā cilvēks var mainīt jebkuru savu ieradumu. Tas ir tieši tik ilgs laiks, cik nepieciešams, lai ķermenis un prāts pilnībā izmainītos un dotos citā virzienā.

Ošo dinamiskās meditācijas 21 dienas intensīvs ir paredzēts, lai izveidotu jaunu dimensiju tavā dzīvē. Tas mainīs tavu priekšstatu par pašu sevi un par tavu apkārtējo pasauli. Tu atradīsi, kas tev traucē dzīvot dzīvi ar pilnu potenciālu. Atverot zemapziņas durvis, tu transformēsi savu enerģiju apzinātībā un uzsāksi jaunu dzīvi – patiesu, prieka pilnu, veselīgu un radošu!

Visiem dalībniekiem tiks sniegts Ošo centra Latvijā pasniedzēju atbalsts un rekomendācijas. Meditācijas vadīs pieredzējis Ošo meditāciju un meditatīvo terapiju pasniedzējs Asti.
Asti 7 gadus nodzīvoja Indijā, meditējot, iepazīstot sevi, atbrīvojoties no pieņemtajām identitātēm un maskām. Pa to laiku iemācījās un iemīlēja darbu ar enerģijām, meditāciju, meditatīvās terapijas un visbeidzot arī darbu ar ķermeni-masāžas.

 

 

Meditācijas notiks ik rītu plkst.7.00 Dance&Meditation centrā, Cēsu ielā 8, 5.stāvs.

Reģistrācija: http://ej.uz/dinamika_21diena

Maksa par intensīvu: Eur 77.-

Informācija: 27759979,

info@danceandmeditation.lv

 

 

 

 

OŠO PĀRDOMAS

Fragmenti no nākamās Ošo grāmatas 

THE COLORS OF YOUR LIFE (Osho Coloring Book) tulkojuma

Pārmaiņa

Pasaule, jaunrade nepārtraukti mainās, bet nekas nevar tikt līdz galam izveidots vai pilnīgi  iznīcināts.

Pārmaiņa ir realitāte.

Ar pārmaiņu es domāju, ka tikai forma mainās, bet saturs – nekad.

Pamats vienmēr paliek tas pats, tikai izteiksmes veids, formālais veidols izmainās.

Un šī pārmaiņa ir nepārtraukta, tā ir mūžīga.

Vienpatība

Jūs varat būt vienatnē, tomēr šī vienpatība var būt arī neīsta. Tā var būt tikai vientulība, un, būdams viens, jūs varat domāt un fantazēt par visādām lietām.

Vienpatība nāk no apziņas. Tai nav nekāda sakara ar to, kur jūs atrodaties ārpasaulē. Tai ir svarīgi,   kur jūs esat iekšējā pasaulē.

Dumpinieks

Vissvarīgākais – ja katrs cilvēks kļūst viņš pats, tad cilvēks būs brīvs indivīds, dumpinieks, nevis komformists un pūļa sekotājs.

Viņš radīs briesmas izglītības iestādēm, skolotājiem, priesteriem, sabiedrības kopu līderiem un pašai sabiedrībai.

Vairumam laužu ir bail no nekomformistiem un dumpiniekiem. Tie uzslavē komformistus un to piekritējus. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi cilvēki, sākot no prezidenta un beidzot ar vecākiem, vienā balsī uzspiež  bērniem būt sekotājiem un imitatoriem. Citādi tie nevar būt droši, kurš par ko izaugs.

Apziņa

Ieklausieties, vienkārši aizveriet acis un klausieties! Klausieties klusumā, putnu balsīs, vēja brāzmā, kas šūpo kokus, bērna raudās, akas vindas skaņās. Vienkārši sadzirdiet savas elpas skaņu un savus sirdspukstus. Un tad jūs atradīsiet sevī jaunu rāma miera dimensiju.

Jūs pamanīsiet, – lai gan ārā ir troksnis, – jūsos ir klusums.  Būs absolūts iekšējs miers, galvā nebūs domu, būs tikai tīra apziņa. Šajā tukšumā jūsu uzmanība un apziņa vēršas turp, kur ir jūsu  īstā māja. No esības ārpuses jūs pagriezīsities uz savu īsto māju.

Nosacījumi

Individualitāte tiek dota, bet personību uzspiež sabiedrība. Personība sabiedrībai ir sociāli ērta. Vairums cilvēku nevar paciest individualitāti, jo brīvs indivīds nesekos pūlim kā aita. Individualitātei piemīt lauvas īpašības. Lauva pārvietojas vienatnē, patstāvīgi. Aitas vienmēr atrodas pūlī, tur tās cer justies ērti. Pūlī cilvēki jūtas vairāk aizsargāti un drošāki. Ja kāds uzbruks, pūlī ir daudz iespēju sevi pasargāt, bet, ja tu esi viens pats?… Tikai lauvas klīst vienatnē. Un ikkatrs no jums ir piedzimis par lauvu, bet sabiedrība turpina jūs nosacīt un programmēt jūsu prātu –  it kā jūs būtu aitas.

Iekšējā balss

Mūsu būtības visdziļākajā centrā  ir milzum plaša gaisma, neizmērojami liela skaidrība.  Bet, neraugoties uz to, mēs dzīvojam uz perifērijas, kur ir trokšņaini. Meditācija ir māksla sadzirdēt savu iekšējo balsi. Tā ir jūsos, tā ir vienmēr tur. Jūsu būtība vienmēr vēlas ar jums parunāt. Tai jums ir daudz sakāma. Ik situācijā tā uzreiz dod jums ziņu. Un būtībai ir vienmēr taisnība, šeit nav jautājuma par pareizo vai nepareizo, jums nevajag izvēlēties. Būtība vienkārši parāda jums, kas jādara, kurp jāiet, kādu virzienu izvēlēties. Tas ir skaidri redzams, un nav nekādu „ja” un „bet”. Skaidrība ir tik dziļa, ka jūs nevarēsiet palaist to garām, jūs spēsiet ieraudzīt gaismu.

Mīlētāji

Pat mīlestībā, kad jūs domājat, ka esat kopā, patiesībā jūs neesat vienoti, esat atsevišķi. Ir tikai divas vienpatības. Īstā mīlestībā nekas netiek zaudēts. Kad divi mīlētāji pavada laiku kopā, ja viņi ir patiesi mīlētāji, tad tie necenšas viens pār otru dominēt… jo tā nav mīlestība. Tas ir naida un vardarbības veids. Ja cilvēki mīl un ja mīlestība nāk no viņu vienpatības, tad jūs redzēsiet divas skaistas vienpatības kopā.  Tās ir līdzīgas Himalaju virsotnēm augstajās debesīs, tomēr tās stāv atstatus. Tās neskar viena otru. Patiesībā dziļa mīlestība jums atklās jūsu tīro vienpatību.

Ārpus ilūzijām

Prāts ir sava veida ilūzija. Tas neļauj jums redzēt realitāti tādu, kāda tā ir. Prāts izkropļo esošo, dod tai savu krāsu. Prāts piespiež savas vēlmes un izmanto realitāti kā ekrānu. Tas nedod jums skaidru priekšstatu par to, kas patiesībā notiek. Lai redzētu patiesi esošo, jums ir jāatmet  prāts. Jums  jāiemācās apjaust realitāti bez prāta iejaukšanās. Tādēļ pastāv meditācija –  metode -, kas māca nolikt prātu malā… pat uz dažiem mirkļiem.

 Svinības

Darbaholiķi ir nodarījuši milzīgu kaitējumu pasaulei.  Viņi atņēmuši dzīvei  līksmus svinību mirkļus. Viņu dēļ ir tik maz svētku, un ik diena kļūst arvien garlaicīgāka, drūmāka un nožēlojamāka. Patiesībā mūsdienu pasaulē izklaide ir ieņēmusi svinību vietu. Taču izklaide ļoti atšķiras no svinībām, no svētku svinēšanas. tas nav viens un tas pats.  Svinībās jūs esat dalībnieki. Savukārt izklaidē jūs esat tikai skatītāji, jūs skatāties, kā citi spēlē un līksmo jūsu vietā.  Svinības ir aktīvas, bet izklaide ir pasīva. Svinībās svinot jūs dejojat, kamēr izklaidē jūs skatāties, kā kāds cits dejo, un jūs viņam par to pat maksājat.  Šajā apziņas pasaulē nekas nav tik noderīgs kā svētku svinēšana. Tā ir kā veldze augiem, to aplaistīšana. Ikdienas rūpes savukārt  ir svētku svinēšanas antonīms, tās līdzinās  sakņu griešanai. Esiet laimīgi! Sviniet, dejojiet savā klusumā!

Drosme

Bailes un drosme, tās abas iznīcina. Bet bailes tikai iznīcina. Sēkla vienkārši satrūd. Kad jūs iesējat drosmes sēklu augsnē, tad tā arī nomirst , bet tā nesatrūd. Tā nomirst un pārvēršas jaunā veidolā – piedzimst no jauna. Asns nāk augšup.

Drosme jūs nogalinās tāpat kā bailes, bet bailes vienkārši nogalinās, nedodot neko jaunu pretī. Drosme dos jums jaunu dzīvi. Izvēlieties drosmi, vienmēr izvēlieties to!

Transformācija

Gatavas atbildes nepalīdz. Ja vien jūs atrodat atbildes pats, ja vien patiesība ir jūsu pieredze, tikai tad jūs piedzīvosiet transformāciju. Informācija nav transformācija.  Jūs varat kļūt ļoti zinošs, pateicoties  informācijai, bet tomēr jūs paliksiet tikpat nezinošs. Visgudrākais, viszinošākais cilvēks ir tikpat nezinošs kā jebkurš nejēga.

Stress

Stress rodas tad, kad cilvēks ir orientēts uz rezultātu. Jums nevajag neko iegūt, sasniegt.  Izņemot to, lai jūs darītu it visu ar bezgala lielu prieku. Un tad stress pazudīs. Stress ir dabisks, kad jums vajag rezultātu. Tad šis rezultāts allaž būs jūsu domās, tas padarīs tās smagas. Stress  vienmēr nāk no mērķa. Ja nav mērķa, nav arī stresa.  Tas ir tāpat kā rīta pastaiga bez noteikta galapunkta.  Jūs varat baudīt sauli, putnus, kokus un cilvēkus, kurus jūs sastopat savā ceļā. Un jūs varat griezties atpakaļ no jebkuras vietas, jo jums nav galapunkta, jums nav mērķa.

Izrāviens

Mūsdienu zinātnieki,  īpaši sapņu pētnieki, tikai nesen atklājusi jauna veida sapni.  Viņi to sauc par izrāviena sapni. Tas ir sapnis, kurā jūsos dzimst sava veida apziņa.  Parasts sapnis ir bezapziņas,  tas ir pasīvs. Jūs vienkārši vērojat, jūsos nerodas apziņa, jūs vienkārši identificējat sevi ar sapni. Izrāviena sapnis ir citāds. Tas nav pasīvs, tas ir aktīvs . Tāds sapnis nedominēs pār jums. Jūs savā veidā paliksiet tajā pilnīgi apzinošs.

Radītājs

Mēs dzīvojam tikai brīžos, kad esam radoši.  Kad mēs kaut ko radām, tas ir vienīgais patiesas dzīves mirklis.  Nav svarīgi, kas tiek radīts.  Apzināšanās, ka esat  kaut ko radījis, ir vissvarīgākā izjūta. Jūs esat kļuvis par radītāju. Brīdī, kad apzināties, ka esat radītājs…  tā var būt tikai daļa gleznas, tikai dzejolītis vai kas cits…  tai brīdī jūs esat ko īstenojis, kaut kas ir sācis ziedēt.

 

 

Kā sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju?

OŠO PAR ĶERMENI:

Kā sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju?

Tev ir nepieciešams padomāt par savu ķermeni. Ķermenis ir tava bāze,  tavs pamats, tavs fundaments. Nemīlēt savu ķermeni nozīmē sagraut sevi, kļūt šizofrēniskam, tapt nelaimīgam,  radīt sevī elli. Tu esi ķermenis. Protams, tu esi daudz vairāk  nekā ķermenis, bet šis “vairāk” atnāks vēlāk. Tu, pirmkārt, esi ķermeņis.

Ķermenis – tā ir tava galvenā patiesība, nekad neesi pret to. Ja tu esi pret ķermeni, tad tu noliedz Dievu. Kad tu necieni savu miesu, savu augumu, tu zaudē saikni ar realitāti, jo tieši ķermenis nodrošina šo saikni. Tavs ķermenis ir tilts. Tavs ķermenis ir templis. Ķermenis ir lielisks. Tas ir lielākais noslēpums.

Tomēr tevi mācīja noniecināt ķermeni. Gadās, tevi apbur zaļojoša koka noslēpums vai Mēness, Saules un ziedu mīkla, bet tevi nekad nevaldzina savs ķermenis. Bet tavs ķermenis ir vissarežģītākais dzīves fenomens. Nevienam ziedam, nevienam kokam nav tik skaista auguma kā tev. Nedz Mēness, nedz Saule, nedz zvaigznes nav radījušas tādu mehānismu, kāds ir Tev.

Tevi taču iemācīja novērtēt vienkārša zieda un koka skaistumu. Tevi iemācīja novērtēt akmeņu, klinšu, kalnu, upju daili, bet tev nekad nemācīja cienīt un apbrīnot savu ķermeni. Jā, tas ir ļoti tuvu, tāpēc ir tik viegli aizmirst par to. Tomēr ķermenis ir visbrīnišķīgākais fenomens.

Ja kāds apbrīno ziedu, cilvēki teic: “Cik estētiski!”  Un, ja kāds apbrīno skaistu  sievietes vai vīrieša seju, ļaudis nosaka: “Tā ir miesas kārība!”

Ja tu pieiesi pie koka, stāvēsi tam blakus un aizgrābts aplūkosi tā ziedu, plaši atvērtām acīm, ar visām savām sajūtām uztverot tā daiļumu,  citi padomās, ka esi dzejnieks, mākslinieks, mistiķis. Bet, ja  pieiesi pie sievietes vai pie vīrieša un ar cieņu un apbrīnu lūkosies uz viņu, aizgrābtības pilns baudot šī cilvēka skaistumu, tad vari  sastapties ar policiju.

Pirmkārt, tev ir nepieciešams iemācīties cienīt savu ķermeni, aizmirstot visas tās muļķības par miesu un augumu, kas tev tika mācītas. Pretējā gadījumā tu nekad nespēsi pavērst sevi iekšup, ielūkoties sevī, iziet ārpus sevis paša robežām. Sāc no sākuma. Ķermenis ir tavs sākums.

Ķermenis ir jāattīra no jebkādas vardarbības. Tam ir nepieciešama liela katarse. Tas ir tapis saindēts, jo tu biji pret to, tu to visādi nomāci. Tavs ķermenis saņem minimumu, un tas ir iemesls, kāpēc tu neesi laimīgs. Svētlaime ir iespējama tikai tad, kad tu dzīvo maksimāli un intensīvi. Bet kā  gan tu vari dzīvot intensīvi, ja esi pret savu ķermeni? Cilvēkam ir pelēcīga dzīve, viņa dzīves uguns tikko gruzd, patiesībā tā ir gandrīz jau nodzisusi. Šī uguns tika nīdēta gadsimtiem. Tā ir jāaizdedz no jauna. Sākumā Tev ir nepieciešams attīrīt savu ķermeni no visiem vardarbības veidiem. Tev  jāatjauno ķermeņa enerģijas plūsma un jānovērš ikviena saspringtība.

Ir ļoti grūti sastapt cilvēku, kuram nav enerģētiskas aiztures, kura ķermenis nav saspringts. Atslābinies, spriedze tikai bloķē tavu enerģiju. Šī saspringuma dēļ brīva enerģijas plūsma kļūst neiespējama.

Kāpēc visi cilvēki ir tik saspringti? Kādēļ ir tik grūti atslābināties? Vai tu esi redzējis pēcpusdienas miegā snaudošu kaķi? Cik vienkārši un cik prasmīgi viņš atpūšas! Vai tad tu nevari tikpat labi atpūsties? Tu grozies gultā no viena sāna uz otru un nespēj atmest spriedzi.

Kopš bērnības cilvēks ir iemācīts dzīvot saspringumā. Viņš neelpo dziļi  – aiz bailēm. Viņam ir bail no seksualitātes, un tāpēc ir pārstājis brīvi elpot. Kad tu elpo dziļi, elpa iet tieši uz seksa centru un sit to, masējot no iekšpuses un uzbudinot. Pieaugušie māca, ka sekss ir bīstams, un tāpēc bērni sāk elpot pavirši, krūšu līmenī. Bērns nekad neelpo dziļāk, jo pēkšņi viņš var sajust uzbudinājumu: parādīsies seksuāla interese un līdz ar to arī bailes. Ja cilvēks elpos dziļi, seksuālā enerģija tiks atbrīvota.

Seksuālā enerģija ir  jāatbrīvo. Tai brīvi jāplūst visā ķermenī. Tad  tavs ķermenis kļūs orgasmisks. Bet tev ir bail elpot, tik ļoti bail, ka gandrīz puse no tavām plaušām ir piepildīta ar oglekļa dioksīdu… Plaušās ir seši tūkstoši alveolu. Parasti trīs tūkstoši no tām nekad netiek tīrītas un vienmēr paliek pildītas ar oglekļa dioksīdu. Tieši tāpēc tu izskaties tik skumjš un tev trūkst vitalitātes,  tieši tāpēc sasniegt apziņu ir tik grūti. Oglekļa dioksīds nav vajadzīgs cilvēkam, plaušām to vajag pastāvīgi ekstrahēt. Tev ir nepieciešams jauns, svaigs gaiss. Tev jāieelpo vairāk skābekļa. Skābeklis aizdedzina tavu iekšējo uguni. Skābeklis veicinās tevī liesmu parādīšanos. Bet skābeklis arī liks uzliesmot tavai seksualitātei.

Ja esi pilnīgi brīvs, tu spēsi sasniegt daudz. Tikai ļoti seksuāli un enerģiski cilvēki var būt patiesi saprātīgi. Turklāt postulāts, ka sekss ir grēcīgs, ir bijis spēcīgs trieciens intelektam. Kad seksuālās enerģijas plūsmai nav šķēršļu, kad seksuālā sfērā nav konfliktu, kad tu attīsti savu seksualitāti, tad tavs prāts darbojas optimāli. Tu būsi saprātīgs, apzinošs, dzīvs. Ar ķermeni ir jāsadraudzējas.

Vai tu jūti savu paša ķermeni, vai arī tu jūties kā kapu pagrabā? Lūk, kas notiek. Cilvēki atrodas gandrīz iesaldētā stāvoklī, viņi nes savu ķermeni kā zārku. Tas ir smags, tas ir neērts, tas traucē sajust realitāti. Ja tu ļausi sava ķermeņa elektrībai plūst no kāju pirkstiem līdz pat galvai, ja tu ļausi savai bioenerģijai pilnīgu brīvību, tad tu kļūsi par upi un vispār nejutīsi ķermeni. Ja tu necīnīsies ar savu miesu, tu kļūsi bezķermenisks. Un otrādi, ķermenis pārvērtīsies par nastu, ja tu ar to cīnīsies. Un, ja tu nes savu ķermeni kā nastu, tad tu nekad nenonāksi Dieva valstībā.

Nav viegli sākt cienīt savu ķermeni. Tu  nosodīji to un vienmēr atradi tajā  trūkumus. Tu nekad nenovērtēji to, nekad to nemīlēji. Un pēkšņi tu gaidi brīnumu, lai kāds atnāk un iemīl tavu ķermeni. Ja tu pats nespēj savu ķermeni mīlēt, tad neviens cits to arī nemīlēs, jo tavas vibrācijas cilvēkus atvairīs.

Ir iespējams iemīlēties tikai tādā cilvēkā, kurš mīl pats sevi. Sākumā ir nepieciešams  iemīlēt sevi, tikai no šī centra var izaugt otra cilvēka mīlestība. Tu nemīli savu ķermeni. Tu to visādi slēp. Tu slēp sava ķermeņa smaržu, tu to tuntulē ar drēbēm, tu aizslēp savu augumu zem rotām. Tu mēģini radīt skaistumu, kā, tavuprāt tev pastāvīgi trūkst. Rodas samākslotība.

Tiklīdz tu sāc pieņemt sevi, tevī uzplaukst skaistums. Kad būsi sajūsmā par savu ķermeni, tad sajūsmināsi arī citus. Daudzi iemīlēsies tevī, jo tu mīli sevi. Taču tagad tevī ir neapmierinātība. Tu domā, ka esi neglīts, pretīgs, atbaidošs. Šāda attieksme pret sevi tikai attālinās cilvēkus.  Šāds paštēls nepalīdzēs viņiem iemīlēties tevī, cilvēki vairīsies no tevis. Pienākot tuvāk, tie jutīs tavas negatīvās vibrācijas un aizies prom.

Nav jēgas skriet kādam pakaļ. Nepieciešamība dzīties kādam pakaļ rodas tikai tad, kad mēs paši sevi nemīlam. Pretējā gadījumā tavā dzīvē kāds būtu jau parādījies. Grūti neiemīlēties tevī, ja tu sevi mīli. Mīli savu ķermeni, sadraudzējies ar to, cieni un rūpējies par to. Ķermenis ir Dieva dāvana. Labi izturies pret savu augumu, un tas atvērs tev lielus noslēpumus. Visa tava augsme ir atkarīga no tā, kā tu izturies pret savu ķermeni.

Tev ir noteikta ideja par to, kādam jābūt ķermenim. Kad cilvēkam ir noteikta ideja par kādu lietu, tad cilvēks ir nolemts ciešanām. Tev ir tāds ķermenis, kādam tam jābūt. Ja tev ir cits viedoklis par šo jautājumu, tad tu cietīsi. Atmet to!

 

Šis ķermenis pieder tev, Dievs iedeva tev šo ķermeni. Izmanto to… baudi to! Ja tu mīlēsi savu ķermeni, tas sāks mainīties. Kad cilvēks mīl savu miesu, viņš rūpējas par to, un tās rūpes ietver absolūti visu. Tad cilvēks neēd pārtiku, kura ir kaitīga ķermenim, jo viņš gādā par to. Tad cilvēks nespīdzina savu augumu  līdz nāvei ar badošanos, jo viņš rūpējas par to. Tad cilvēks ieklausās ķermaņa vajadzībās, tā signālos par to, ko tam vajag un kad tas ir nepieciešams.

Kad cilvēks domā par savu ķermeni un mīl to, kad viņš ieklausās tā vajadzībās, tad pats augums automātiski kļūst staistāks.

 

Ja tev nepatīk sava miesa, tieši tas rada problēmas. Jo šajā gadījumā tu pakāpeniski kļūsti vienaldzīgs un vairs nerūpējies par to. Vai tad kāds rūpēsies par ienaidnieku? Tu pat neskatīsies uz to un centīsies no tās izvairīties. Tu pārstāsi klausīties sava auguma  signālus un vēlāk vienkārši to ienīdīsi.

 

Tu pats arī radi šo pretrunu. Ķermenis nekad nav sarežģītības avots, visi samezglojumi ir prātā. Tā ir iedomāta ideja par ķermeni. Neviens dzīvnieks necieš no domas par to, kādam jābūt viņa ķermenim, neviens dzīvnieks… pat hipopotams! Neviens necieš, visi ir ļoti apmierināti, jo dzīvnieku prāts nerada šādas pārdomas, citādi hipopotams padomātu: “Kāpēc es esmu tāds?” Dzīvniekiem tādu problēmu nav.

Vienkārši atmet ideālus. Iemīli savu ķermeni: tas ir tavs! Tā ir Dieva dāvana Tev. Ķermenim jābūt laimīgam, par to jārūpējas. Kad tu gādā par ķermeni, tu vingro, tu ēd, tu guli. Tas ir tavs instruments. Tu taču mazgā savu mašīnu? Ieklausies katrā troksnī, lai laicīgi atrastu vainu, vai ne? Tu raizējies pat par to, lai nebūtu neviena skrāpējuma. Par ķermeni jārūpējas, un tad viss būs labi. Ķermenis ir skaists! Tas ir tik brīnišķīgs mehānisms, tik sarežģīts un tajā pašā laikā tik efektīvi darbojošs. Ķermenis veiksmīgi funkcionē septiņdesmit gadus (pat vairāk!). Guli vai esi nomodā, pilnā prātā vai bezsamaņā, tavs ķermenis turpina funkcionēt, un dara to klusi. Tas darbojas pat bez tavām rūpēm par to. Tas turpina kalpot tev. Mums jābūt pateicīgiem savam ķermenim.

 

Izmaini savu attieksmi, un sešu mēnešu laikā tu redzēsi, ka tavs ķermenis mainīs formu. Tas līdzinās tam, kā mīlestība uzreiz pārveido sievieti. Tā kļūst skaista, ja kāds iemīlas viņā. Viņa varēja nepievērst uzmanību savam ķermenim, kamēr vīrietis neiemīlējās viņā. Bet tagad viņa sāk rūpēties par sevi. Sieviete stāv stundu pie spoguļa… jo kāds viņu mīl! Tas pats notiek ar ķermeni: tu mīli savu ķermeni, un tas sāk mainīties. To mīl, par to rūpējas, tas kādam ir vajadzīgs! Ķermenis ir ļoti delikāts mehānisms, bet  cilvēki izturas rupji pret to. Vienkārši izmaini savu attieksmi, un tad tu to redzēsi!

 

Ošo domas par veģetārismu

Mūsdienu cilvēkam ir daudz vieglāk saprast veģetārismu, jo tagad mēs zinām, ka visas dzīves formas ir savstarpēji saistītas un atkarīgas. Cilvēks nav vientuļa sala, viņš dzīvo nebeidzamā tīklā ar miljoniem dzīves formu un Esību. Mēs dzīvojam ciklā, mēs neesam izolēti. Nogalināt dzīvniekus ir ne tikai pretīgi, neestētiski, necilvēciski, bet arī nezinātniski. Mēs iznīcinām mūsu pašu eksistences pamatu.

vegetarism

Dzīve ir organiska vienotība. Cilvēks var pastāvēt tikai kā vienota dabas orķestra daļa. Iedomājieties cilvēku bez putniem, bez dzīvniekiem un bez zivīm. Tāda dzīve būtu ārkārtīgi skumja, tā zaudētu visu sarežģītību, dažādību, bagātību un krāsainību. Pilnīgi tukšs mežs, nav dzeguzes balss, un ūdens ir tik drūms bez zivīm…

Aiz visa tā stāv kas zinātnisks. Tā nav nejaušība, ka visas Indijā dzimušās reliģijas balstās uz veģetārismu. Un visas reliģijas, kuras ir dzimušas ārpus Indijas, nav saistītas ar veģetārismu. Toties reliģiskās apziņas augstākās virsotnes tika sasniegtas tikai Indijā, un nekur citur.
Veģetārisms ir kā tīrīgums. Kad jūs ēdat dzīvniekus, jūs vairs neesat saskaņā ar dzīves likumu. Jūs kļūstat smags, jūs sliecaties tuvāk zemei. Ja esat veģetārietis, jums ir gaisma, jums ir grācija, spēks un kārtīgums. Un jūs tiecaties uz debesīm.
Jūsu ēdiens nav tikai pārtika. Tas esat jūs pats. Jūs kļūstat par to, ko jūs ēdat. Ja jūs ēdat kaut ko, kas savā būtībā ir saistīts ar slepkavību, vardarbību, jūs nevarat pacelties pāri dzīves likumam. Lielākā vai mazākā mērā jūs būsiet dzīvnieki. Cilvēks piedzimst, kad sāk pacelties virs dzīvniekiem, kad jūs sākat darīt to, ko nevar izdarīt neviens dzīvnieks.
Veģetārisms ir apzināti centieni, apzinātas pūles, lai atbrīvotos no smaguma, kas sien jūs pie zemes. Lai jūs spētu lidot. Jo vieglāks ir ēdiens, jo dziļāka ir meditācija. Jo smagāks ir ēdiens, jo grūtāka kļūst meditācija. Es nesaku, ka ne-veģetāriešiem meditācija nav iespējama – tas ir iespējams, bet pārāk grūti.
Tas ir tāpat kā cilvēkam, kas kāpj kalnos, un visu laiku ceļā ir daudz akmeņu. Iespējams, ka, pat nesot akmeņus, jūs varat sasniegt kalna virsotni, bet tas rada nevajadzīgu sarežģītību. Jūs varētu nomest akmeņus, jūs varētu atbrīvot sevi, un jūsu ceļš būtu vieglāks, patīkamāks. Saprātīgs cilvēks, kurš jau tā cieš no kāpšanas kalnā, tad neciestu nevajadzīgi vēl vairāk. Un, jo augstāk jūs kāpjat, jo vieglāks un vieglāks kļūst ceļš. Pat ja ejošais kaut ko nes, viņš tomēr no tā atbrīvojas. Kad Edmunds Hilarijs un Tenzings Norgejs pirmoreiz vēsturē kāpa Everestā, viņi pa ceļam atmeta visu – jo augstāk tie kāpa, jo grūtāk bija ko nest. Viņi atmeta pat visnozīmīgāko. Nest sevi bija vairāk nekā pietiekami.
Veģetārisms ir milzu palīdzība. Tas maina jūsu iekšējo ķīmiju. Kad jūs ēdat un dzīvojat no dzīvniekiem… Pirmkārt, kad dzīvnieks tiek nogalināts, viņš ir dusmu pārņemts, viņam ir bail – tas ir dabiski. Kad jūs nogalināt dzīvnieku… tikai iedomājieties, ka kāds nogalina jūs. Kāds būs jūsu prāta stāvoklis? Jūsu organismā parādīsies visi indes veidi, jo, kad jūs esat saniknots, jūsu asinīs rodas īpaša, indīga viela. Kad Jums ir bail, jūsu asinīs plūst jau cita inde. Un, kad jūs mirstat, tas izraisa gan bailes, gan dusmas. Jūsu ķermeņa daļas izdala visas savas indes.
Cilvēks turpina dzīvot, ēdot šo saindēto gaļu. Nav pārsteigums, ka jūs kļūstat aizkaitināts, vardarbīgs, agresīvs. Tas ir dabiski. Ja jūs dzīvojat nogalinot, jūs necienāt dzīvību, jūs esat naidīgs pret dzīvi. Cilvēks, kuram ir ienaids pret eksistenci, nevar iedziļināties lūgšanā, – jo lūgsna nozīmē godbijību pret dzīvību.
Un tie, kas ir naidīgi pret Dieva radībām, nevar būt draudzīgi pret Dievu. Ja jūs iznīcināt Pikaso gleznu, jūs nevarat cienīt Pikaso – tas ir neiespējami. Visas radības pieder Dievam. Dievs dzīvo tajās. Dievs elpo tajās – tās ir Dieva izpausmes, tāpat kā jūs. Viņi ir jūsu brāļi un māsas.
Ja jūs skatāties uz dzīvniekiem, un jums nav domas par brālību, tad jūs nezināt, kas ir lūgšana, un jūs nekad nezināsiet, kas ir lūgsna. Un pati ideja, ka tikai ēdiena dēļ, tikai lai paēstu, jūs varat iznīcināt dzīvību, ir tik neglīta. Grūti ticēt, ka cilvēks joprojām turpina to darīt.
Pitagors bija pirmais, kas ieviesa veģetārismu Rietumos. Dziļa cilvēka gudrība – iemācīties dzīvot harmonijā ar dabu. Tas kļūst par pamatu. Tikai uz šī pamata cilvēks var balstīt savu lūgšanu, savu meditāciju. Jūs varat redzēt to paši, – kad jūs ēdat gaļu, meditācija kļūst arvien grūtāka.

Buda dzimis ne-veģetāriešu ģimenē. Viņš bija kšatrijs un piederēja pie kaujinieku kastas. Taču meditācijas pieredze pamazām pārvērta viņu par veģetārieti. Tā bija viņa iekšējā izpratne. Kad viņš ēda gaļu, viņam bija grūtāk meditēt. Kad viņš izvairījās no gaļas ēšanas, meditācija tapa vieglāka. Tas bija vienkāršs, ikdienišķs novērojums.
Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, ka visdižākie cilvēki pasaulē bijuši veģetārieši. Visi divdesmit četri džainisma skolotāji ir dzimuši ne-veģetāriešu ģimenēs. Visi viņi bija karavīri, viņi tika audzināti kā cīnītāji. Visi divdesmit četri džainisma skolotāji bija kšatriji. Kas notika? Kāpēc šie cilvēki, kuri no bērnības bija audzināti ēst gaļu, ir radījuši vienu lielu veģetāriešu kustību pasaulē? Tikai tāpēc, ka viņi eksperimentēja ar meditāciju.
Mēs nevaram ignorēt faktu – ja jūs vēlaties meditēt, ja jūs vēlaties atbrīvoties no domām, ja vēlaties justies viegli, tik viegli, ka zeme nenosvērs jūs lejup, tik viegli, ka jūs sāksiet lidot, tik viegli, ka jums atvērsies debesis -, tad jums jāaizmirst ne-veģetāriešu dzīve un jāpieņem veģetārisma brīvība.

Veģetārismam nav nekāda sakara ar reliģiju, tā pamatā ir kas zinātnisks. Tam nav nekāda sakara ar morāli, veģetārisms vairāk ir saistīts ar estētiku. Grūti noticēt, ka jūtīgs, apzinīgs, inteliģents, mīlošs cilvēks var ēst gaļu. Un, ja viņš ēd gaļu, tad viņam kaut kā trūkst, viņš joprojām nav sapratis, ka viņš neizprot savas rīcības nozīmību.
Pitagoru nesadzirdēja. Viņam neticēja. Gluži pretēji – viņu izsmēja un vajāja. Toties viņš atnesa no Austrumiem uz Rietumiem vienu no vislielākajiem dārgumiem. Viņš atnesa lielu eksperimentu. Ja tas tiktu izdzirdēts, Rietumi spētu būt pilnīgi cita pasaule.
Problēmas, ar kurām mēs saskaramies šodien, – nekad nebūtu radušās, ja Pitagors kļūtu par Rietumu apziņas pamatu. Tad nebūtu šo lielo pasaules karu. Viņš pilnībā izmainītu vēstures virzību. Viņš ļoti centās, darīja visu, ko spēja, tā nav viņa vaina. Cilvēki ir akli, kurli, viņi neprot klausīties, viņi nespēj saprast. Un tie negrib mainīt savus ieradumus.
Cilvēki dzīvo ar saviem paradumiem, viņi dzīvo mehāniski. Pitagors atnesa apzināšanos. Rietumi varēja atbrīvot milzīgu meditatīvu enerģiju. Ādolfs Hitlers, Musolīni un Staļins būtu neiespējami. Tā būtu pilnīgi cita pasaule. Taču joprojām cilvēkiem ir tie paši vecie ieradumi.
Mēs nevaram izmainīt cilvēka apziņu, kamēr nesākam mainīt viņa ķermeni. Kad jūs ēdat gaļu, jūs absorbējat dzīvniekus un nekļūstat pārāks par tiem. Izvairieties no tā! Ja jūs patiešām vēlaties iet augstāk un augstāk, ja jūs vēlaties kāpt savas apziņas virsotnē, ja jūs tiešām cerat iepazīt Dievu – jums ir jāmaina viss.
Jums ir jāpaskatās uz visu, kas ir jums apkārt, jums ir jāapsver sīkāk katrs mazākais ieradums, jo dažreiz ļoti nelielas izmaiņas var pārvērst jūsu dzīvi. Dažreiz tā var būt pavisam vienkārša lieta, un tā var mainīt jūsu dzīvi tik nozīmīgi, ka tas iepriekš šķistu gandrīz neticami.
Centieties būt veģetārieši, un jūs būsiet pārsteigti, jo meditācija kļūs daudz vieglāka. Mīlestība kļūs vieglāka, tā zaudēs svaru, blīvumu un kļūs jūtīgāka, vairāk līdzīga lūgsnai un mazāk jutekliska. Jūsu ķermenis arī sāks vibrēt citādi. Jūs kļūsiet smalkāks, maigāks, dvēseliskāks, mazāk agresīvs, iecietīgāks. Veģetārisms – tās ir alķīmiskas izmaiņas jūsos. Tas rada telpu, kurā jūs varat pārvērst parasto metālu zeltā.
Otra lieta, kuru Pitagors atklāja Rietumu prātam, –  bija ideja par reinkarnāciju. Tā arī ir saistīta ar veģetārismu. Atkal jūs būsiet pārsteigti, ka visas veģetāriešu reliģijas tic reinkarnācijai, un visas ne-veģetāriešu reliģijas tic tikai vienai dzīvei. Tā nav nejaušība. Indijā ir trīs lielas reliģijas – brahmanisms, džainisms, budisms. Tām ir dažāda veida atšķirības – to ideoloģija ir tik citāda, ka jūs nekad neatradīsiet pretrunīgākas ideoloģijas. Hinduisti tic Dievam, viņi tic dvēseles esamībai. Džainisms netic Dievam – tas ir ļoti svarīgi – tā ir reliģija bez Dieva. Budisti pat netic dvēselei – Dieva nav, nav dvēseles. Jūs nevarat iedomāties reliģiju bez Dieva un bez dvēseles. Tās ir atšķirības.

 

Tomēr vienai lietai tās visas piekrīt, un tā ir ideja par reinkarnāciju, atdzimšanu. Pat Buda, kurš neatzīst dvēseli, tai piekrīt. Izskatās ļoti smieklīgi – kā jūs varat atdzimt, ja jums nav dvēseles? Buda neatzīst dvēseli, bet viņš tic nepārtrauktībai. Viņš teic, ka tas ir tāpat kā, ja jūs aizdedzat  sveci naktī – no rīta, kad jūs nodzēšat to – vai jūs varat teikt, ka tā ir tā pati uguns, ko iededzāt naktī? Tā nav tā pati uguns – un tomēr kaut kur tās ir saistītas. Liesmas pazūd naktī un pārvēršas par dūmiem, un to vietā ik brīdi rodas jauna liesma. Patiesībā kustība,  pārvērtības bija tik ātras, ka jūs nespējāt saredzēt starplaiku. Tā bija nepārtraukta un pastāvīga pārmaiņa, ļoti strauja un dziļa. Viena liesma tika nomainīta pret citu liesmu visas nakts garumā.
Tātad, kad jūs iededzat sveci no rīta, vakarā tā nav tā pati uguns,  – kaut gan šķiet, ka tā ir tā pati. Pirmā un pēdējā liesma ir savienotas. Tās ir daļas no vienas ķēdes, no viena procesa. Tomēr jūs nevarat pateikt, ka tā ir viena liesma, viena dvēsele.
Tā ir budistu ideja par reinkarnāciju – nepārtrauktība turpinās, bet personība pazūd. Taču Buda ticēja reinkarnācijai. Džainisti tic reinkarnācijai, bramini arī tic reinkarnācijai. Tomēr jūdaisti, kristieši un musulmaņi reinkarnācijai netic. Trīs lielās reliģijas, kuras ir dzimušas ārpus Indijas. Kāpēc visas trīs Indijas reliģijās pieņem reinkarnāciju par faktu, pat ja tās nepiekrīt visām citām lietām? Kāpēc šis reliģijas piekrīt reinkarnācijai? No kurienes, kādā veidā tās nonāca līdz šai pieredzei? Jūs būsiet pārsteigti, bet atbilde ir – veģetārisms.

Ja cilvēks ir absolūts veģetārietis, viņš var viegli atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Viņš ir tik tīrs, ka pat spēj redzēt savas agrākās dzīves. Viņam nav blīvuma, enerģija netiek bloķēta, tā virzās viegli. Viņa apziņas plūsma var iekļūt senlaikos. Tā var atgriezties pagātnē tik tālu, cik vien cilvēks grib.
Ne-veģetāriešu apziņa ir bloķēta daudzos veidos. Ne-veģetārietis uzkrāj smagu vielu. Šī blīvā viela (matērija) darbojas kā barjera. Tieši tāpēc visas trīs, ārpus Indijas dzimušās reliģijas, kuras palikušas ne-veģetāriskas, nespēja atklāt ideju par reinkarnāciju.
Pitagors dzīvoja Indijā. Dziļi meditējot, viņš izprata iepriekšējo dzīvi. Viņš spēja redzēt sevi pagātnē. Pitagors varēja saprast, ko Buda domājis, kad teicis: “Reiz es biju bīskaps, reiz es biju zivs, reiz es biju koks.”

Ideja par evolūciju vienmēr pastāvējusi Austrumos un daudz izsmalcinātākā veidā, nekā to pasniedz Darvins Rietumu zinātnē. Darvina ideja ir ļoti rupja. Viņš teic, ka pērtiķis kļuva par cilvēku. Bet darvinisti joprojām nespēj pierādīt šo ideju, jo viņi arvien meklē saikni starp pērtiķi un cilvēku. Un rodas problēma – kāpēc tikai daži pērtiķi kļuva par cilvēkiem? Kas noticis ar citiem pērtiķiem? Pērtiķi galvenokārt ir  atdarinātāji. Ja daži pērtiķi pārvērstos par cilvēkiem, tad visi citi pērtiķi atdarinātu tos. Kas ir noticis ar citiem pērtiķiem? Tie ir lieliski atdarinātāji – kāpēc tikai daži no tiem kļuva par cilvēkiem?

Un joprojām pērtiķis pastāv! Ir pagājuši tūkstošiem gadu, un pērtiķis vēl arvien ir pērtiķis. Un jūs neatradīsiet nevienu pērtiķi, kas negaidīti būtu kļuvis par cilvēku. Kādu rītu pērtiķis pamostas…  un viņš ir cilvēks. Neviens nekad nav redzējis tādu brīnumu! Lūk, jautājums –  kur ir tā saikne starp pērtiķi un cilvēku? Un atšķirība starp pērtiķi un cilvēku ir liela, tā nav nenozīmīga.

Nesen kāds man jautāja: “Dakteris Džons Lilijs teica, ka cilvēks nav vienīgā būtne uz zemes, kurai ir apziņa. Ir arī citas būtnes ar apziņu. Vai tā ir? Vai Džonam Lilijam ir taisnība?”

Par šīm citām būtnēm cilvēki neko nezināja, un tas bija Džons Lilijs, kurš atklāja šos dzīvniekus. Šī atklāšana turpinās. Ir dzīvnieki, kuriem ir lielāka apziņa, nekā tika domāts agrāk. Taču, pat ja mēs atrodam dzīvnieku ar attīstītākām smadzenēm, šo atklāsmi izdarām mēs, nevis šis dzīvnieks. Viņa lielās smadzenes vienkārši nespēj  mūs atrast.

Ir ļoti attīstīti dzīvnieki, bet nav dzīvnieku, kuri būtu attīstītāki par cilvēku. Un atšķirība ir milzīga! Džons Lilijs ir strādājis ar delfīniem, un viņš uzskata, ka delfīniem ir daudz attīstītāka apziņa. Ja jūs kādreiz tiksities ar Džonu Liliju, tad teiciet viņam, ka nevis delfīns atklāja Džonu Liliju, bet viņš (Džons Lilijs) atklāja delfīnus. Un loģiski, ka tam, kurš atklāj, ir attīstītāka apziņa.

Delfīni nerunā par sevi, taču cilvēki runā par delfīniem. Delfīni pat nespēj apstiprināt kaut kādu informāciju par sevi. Delfīni ir brīnišķīgas būtnes, un Džons Lilijs bija uz pareiza ceļa. Tomēr delfīniem nav attīstītāka apziņa kā cilvēkiem. Starp cilvēkiem ir dzimuši Buda, Patandžali, Pitagors un pat Džons Lilijs.

Rietumu evolūcijas koncepcija, Darvina evolūcijas koncepcija ir ļoti smaga. Austrumu skats uz evolūciju ir ļoti smalks. Jautājums nav, ka pērtiķa ķermenis kļūst par cilvēka ķermeni vai zivs ķermenis pārtop par cilvēka ķermeņi. Tas nekad nav noticis. Zivs iekšējā būtība turpina augt, tā turpina mainīties no viena ķermeņa uz otru.

Izaugsme, evolūcija nepāriet no ķermeņa uz ķermeni, augsme notiek prātā. Kad pērtiķis sasniedz noteiktu apziņu, tad nākamajā dzimšanā viņš kļūst par cilvēku. Pērtiķis nomirs un piedzims pērtiķis-cilvēks. Evolūcija nenotiek pērtiķa ķermenī. Ķermenis izmanto dvēseli vai,  kā jūs to saucat, nepārtrauktību. Pērtiķa ķermenis  tam kalpo, un tagad dvēsele ir gatava piedzimt labākā ķermenī ar lielākām izaugsmes iespējām.

Un, kad jūs sāksiet aptvert savas pagājušās dzīves, tad jūsu tagadējā dzīve pilnībā izmainīsies. Kāpēc? Jo, kad jūs redzēsiet, ka visas šīs muļķīgās lietas, kuras jūs tagad darāt vai gribat izdarīt, jūs esat jau darījuši daudzu, daudzu pagājušo dzīvju laikā… Jūs darījāt to pašu daudzas reizes un katru reizi nekas netika sasniegts.

Piemēram, ja jūs gribat iegūt daudz naudas, esat traks naudas dēļ! – un tad pēkšņi jūs atcerēsities, ka iepriekšējā dzīvē jūs tāpat gribējāt daudz naudas, un jums gāja labi, un jūs kļuvāt bagāts, ļoti bagāts, un pēc tam jūs nomirāt… Un visa tā bagātība, visa tā pārpilnība bija bezjēdzīga. Nāve paņēma jūs, un jūs nomirāt tukšām rokām, tikpat nabadzīgs, kāds bijāt pirms. Un jūs pat atceraties, kā bija tad, kad jūs bijāt karalis un jums bija lieliska, diža karaliste… Un tomēr jūs bijāt vīlies. Un tomēr jūs bijāt nelaimīgs. Jūs nomirāt nelaimes gadījumā. Un vai tagad jūs atkal darītu to pašu un gribētu, lai jums būtu vairāk naudas? Tas ir neiespējami. Vēlme vienkārši pazudīs. Kā jūs varat atkal un atkal atkārtot to pašu muļķību, ja spējat atcerēties pagātni? Jūs atkārtosiet to pašu aplamo kļūdu tikai tad, ja jūs neatcerēsieties. Ideja par reinkarnāciju ir filozofiska.  Tā nāk no pieredzes, tā ir pilnīgi zinātniska. Cilvēki atceras savas pagājušās dzīves.

Kad jūs ieejat mazliet dziļāk meditācijā… tur mēs turpinām izmantot visas šīs metodes. Taču tās darbojas tikai tad, ja jūs esat absolūti veģetārieši. Pretējā gadījumā jūs nevarēsiet iet dziļāk par šo, pašreizējo dzīvi. Jūsu prāts nespēs virzīties. Prātam jābūt tik vieglam, kā spalviņai, lai tas spētu pārvietoties no vienas esamības, no vienas dzīves uz otru. Un, jo vieglāks ir prāts, jo dziļāk tas iekļūst.

NĀVES NOLIEGUMS

OŠO  pārdomas

naves-noliegums1

1990. gada 19. janvārī Ošo devās mūžībā.

LŪK, KO VIŅŠ TEICIS PAR NĀVI:
Tava piedzimšana bija nāves sākums. Kopš tā laika tu neesi darījis neko citu, kā vien miris – ik dienu, nepārtraukti, lai arī process ir nesteidzīgs un lēns. Tas var prasīt septiņdesmit vai astoņdesmit gadus, pirms kaps jau ir tepat, tepat jau klāt. Bet tu sliecies tā virzienā, kopš atstāji šūpuli. Konsekventi… bez brīvdienām, nenovirzoties. Jo nav veida, kā no šī ceļa izvairīties. Lai ko tu darītu, lai kurp tu dotos, tavs ceļš ved kapsētas virzienā.

Dzimšana un nāve ir tikai instruments. Nedz dzimšana, nedz nāve nav reālas. Mēs pastāvējām pirms dzimšanas, tātad, kā gan piedzimšana var būt patiesa? Un mēs pastāvēsim pēc nāves, tātad, kā gan nāve var būt patiesa? Tikai viena lieta ir reāla: apzināšanās, kas tiek dota līdz ar dzimšanu un seko līdz nāvei – varbūt dzimšana ir durvis un nāve arī! Varbūt durvis ir vienas, tikai tavs virziens ir cits?…

Ja tu spēj uzmest sev vērīgu skatienu, tu sapratīsi, ka nekad neesi dzimis un nekad nebūsi miris. Jā, dzimšana un nāve ir risinājušās tev apkārt, taču ne ar tevi. Ķermenis mira, prāts mira, ķermenis piedzima, prāts piedzima no jauna, bet tu mūžīgi saglabājies nemainīgi.

Pazīt dzīvi tās nedrošībā nozīmē pazīt dzīvi tās netveramajā skaistumā, pazīt dzīvi tās īstumā. Pazīt dzīvi tās nedrošībā, bez jebkādām bailēm, nozīmē pārspēt nāvi, apzinoties,  ka dzīvība nekad nemirst.
Vai jebkad apzināti esi skatījis nāvi? Vai esi devies uz kapsētu, sēdējis tur un domājis par cilvēkiem, kuri atdusas savos kapos? Arī tu tur būsi,  tas ir ceļš – bez atpakaļceļa. Kāpēc kapsētas atrodas ārpus pilsētas, nost no lielceļa? – tādēļ, lai tev nebūtu tās jāšķērso, lai tev nebūtu tās jāredz.  Patiesībā kapsētām jāatrodas tieši pilsētas vidū, tā, lai tās būtu jāšķērso vairākas reizes dienā, lai ikviens patiesi apzinātos, ka tie, kuri atdusas kapos, reiz dzīvoja gluži tāpat kā tu. Un kādu dienu arī tu būsi viņu vidū.

Atceries, ja izzūd bailes no nāves, citas bailes izzūd automātiski.  Tāpēc, ka citas bailes nav nekas cits kā galveno baiļu blakusprodukts. Pamata bailes ir bailes no nāves. Iedziļinies jebkurās savās bailēs un, galu galā, tu nonāksi līdz to viszemākajai robežai, un tās būs bailes no nāves. Vai tev ir bail zaudēt naudu? Iedziļinies šajās bailēs, un tu sapratīsi, ka nauda savā veidā sniedz tev aizsargātības izjūtu, ka tu vari pretoties nāvei vairāk par nabagajiem. Tādēļ tev arī ir bail zaudēt naudu. Ja tu esi ietekmīgs, politiski ietekmīgs, tas sniedz tev tādu izjūtu, it kā tu būtu uzvarējis nāvi.

Laiks ir prāts. Laiks ir nāve. Iziet ārpus laika robežām nozīmē iziet ārpus prāta un nāves robežām.

Nāve vienmēr atnāk, pirms tu esi piepildījis savas vēlmes. Pat, ja tu nodzīvosi tūkstoš gadu, tavas vēlmes paliks nepiepildītas.

Kur slēpjas sanjasas būtība? Tas nozīmē pieņemt dzīves nedrošību, pieņemt nāvi, pieņemt to, ka jebkurā brīdī viss var izzust. Tava mīlestība, tava draudzība, tu pats. Viss pastāv vien mirkli. Nākamajā brīdī ziedlapiņas novītīs, viss būs zudis.

No dzimšanas līdz nāves brīdim cilvēks atrodas ciešā miegā, dažreiz sapņojot  aizvērtām acīm, citreiz atvērtām, bet sapņojot vienu un to pašu, visu laiku…

osho2Nāve ir nodalīšanās no apziņas un ķermeņa. Tā kā ir šī nošķiršanās, ir bezjēdzīgi to saukt par nāvi – tā ir tikai atslābināšanās, savienojuma lūzums. Tas nav nekas vairāk kā apģērbu maiņa. Tātad tas, kurš mirst ar izpratni, nekad nenomirst, tāpēc viņam nekad nerodas jautājums par nāvi. Viņš pat nesauks nāvi par ilūziju. Viņš pat neteiks, kurš mirst un kurš nemirst. Viņš vienkārši teiks, ka tā, ko mēs saucām par dzīvi līdz vakardienai, bija tikai saikne. Šī saikne nu ir pārrauta. Tagad ir sākusies jauna dzīve, kas, iepriekšējā nozīmē, nav tā pati saikne. Iespējams, ka tā ir jauna savienošanās, jauns ceļojums.

Tas atgadās ar ikvienu, kurš meditē: jo vairāk tu meditē, jo skaļāk tava iekšējā balss teic: “Ļauj ego mirt!”. Jo vairāk tu meditē, jo vairāk tu saproti, ka vispārpieņemtā nāve ir nenovēršama. Tu zini tikai vienu nāves veidu, tātad, dabiski, tu to iztulko nepareizi, tu uzskati, “es miršu”. Tu nemirsi, tikai “es”, ego, personība mirs, tā izzudīs.

Kad tu vēlies to, kā tev nav, šī vēlme turpinās tevi uztraukt tik ilgi, kamēr tā netiks piepildīta. Tātad, kad visas vēlmes mirst, kāpēc gan cilvēkam ir jāatgriežas pasaulē? Bet tu atgriezies, jo tu miri nepiepildīts. Un tā tas notiek daudzreiz. Tu joprojām esi ieinteresēts pasaulīgajā laimē, joprojām ir vēlmes, un tās kliedz uz tevi: „Kurp tu ej? Nāc atpakaļ!” Neviens nesūta tevi atpakaļ uz šo pasauli, tu atnāc pats savu vēlmju dēļ. Tu atgriezies pats, tu ceļo pāri savu vēlmju tiltam. Ķermenis ir atstāts, bet tu atgriezies ar tādu pašu prātu un sāc savu ceļojumu vēlreiz no jauna. Tu nonāc citā dzemdē, un tu atkārto to pašu…
Nāve, kas kļūst par līdzekli jaunai piedzimšanai, īstenībā, nav īsta nāve. Mistiķis Kabīrs teic, ka tā ir „nepabeigtā nāve”. Tā ir nenobriedusi nāve, tāda, kas nav pilnīga. Tu vēl neesi pieaudzis. Tu vēl neesi kļuvis gudrs un miris nobriedušā nāvē. Tu vēl neesi sasniedzis gudrību.  Gudrība ne vienmēr iet roku rokā ar vecumu. Mati kļūst sirmi lietu dabiskajā norisē, bet pastāv liela atšķirība starp iegūto gudrību un sirmiem matiem. Gudrība tiek sasniegta tikai tad, kad cilvēka vēlmes kļūst vecas un sairušas, tikai tad, kad cilvēka vēlmes vairs neeksistē.
Mirt ir māksla. Ja tu mirsti pareizi vienreiz, tev nevajadzēs to darīt atkal. Esība dod mums iespēju. Tā nesteidzas, tai ir pārpārēm laika. Un tik ilgi, cik tu turpini kļūdīties, tu tiksi atmests atpakaļ pasaulē. Tu tiksi noķerts tās tīklā tikai tad, kad varēsi doties atpakaļ pie Esības ar pilnu un pabeigtu šīs dzīves pieredzi.

Tu esi gluži kā bērns, kurš tiek nosūtīts atpakaļ uz to pašu klasi vēl un vēlreiz, kamēr viņš nokārto savus eksāmenus. Mēs viņam sakām, ka viņš netiks nākamajā klasē, kamēr viņš nepabeigs šo. Mīlestības mājoklis paliek slēgts tev tādā pašā veidā. Kamēr tu neesi izgājis cauri dzīvei.

Cilvēkam, kurš apzinoši iziet cauri dzīvei, vairs nav nekā, ko mācīties. Viņš ir iemācījies visu, ko var iemācīties šajā materiālajā pasaulē. Ir izgājis cauri smagajam ilgu pārbaudījumam un vēlmju ugunij. Tagad viņam atveras durvis uz nākamo klasi, tagad viņš tiek tajā uzņemts. Viņš ir apguvis visu, ko var apgūt šeit. Tāpēc šīs durvis viņam ir slēgtas. Tagad viņš vairs nevar atgriezties: „Kabīrs sastapa nāvi, lai nekad nebūtu jāmirst vēlreiz.”

Dzīvo tā, lai nav jāpiedzimst vēlreiz, un mirsti tā, lai nekad nebūtu jāmirst vēlreiz. Ja ir piedzimšana, tad noteikti būs nāve, nāve sekos automātiski. Tāpēc dzīvo tā, lai nebūtu vēl kāda piedzimšana – un tad vairs nebūs arī nāves.

Ikviens vēlas būt pasargāts no nāves. Vai tu vari atrast cilvēku, kurš negrib sevi pasargāt no miršanas? Tad kāpēc tas nevienam nav izdevies? Tu nevari būt pasargāts no nāves tik ilgi, cik ilgi tu nevēlies būt pasargāts no piedzimšanas. Piedzimšana un nāve ir viens vesels. Tas nozīmē, ka piedzimšana ir dzīves viens pols un nāve ir dzīves otrs pols.
Cilvēkam, kurš ir piedzimis, būs jāmirst. Lietai, kas ir sākusies, būs arī jābeidzas. Bet, ja nav beigu, tad nevar būt arī sākuma. Tāpēc, ja tu gribi paglābt sevi no beigām, nekad neizvēlies sākumu. Neilgojies pēc sākuma, ja tu vēlies bezgalīgo, ja tu vēlies neierobežoto. Vienkārši pamēģini pasargāt sevi no sākuma.

putni

 

Uzraksts uz Ošo kapakmens

kapakmens

PRETRUNĪGAIS OŠO

PRETRUNĪGAIS OŠO

Vispirms atcerēsimies, ka pats Ošo nekad sevi nedēvēja nedz par guru – skolotāju, nedz par pravieti. Viņš neradīja nekādas savas dogmas. Ošo radīja jaunu cilvēka attieksmi pret pasauli un pašam pret sevi. Viņš sacēlās pret aklu sekošanu svešām idejām. Viņš uzstāja tikai un vienīgi uz gara brīvību – meklējiet savu patiesību, ejiet savu ceļu, esiet brīvi no jebkurām mācībām!
oso1Ošo neaicināja sekot viņam, pielūgt viņu kā pasaules glābēju. Tāda attieksme viņam bija pilnīgi nepieņemama. Viņš veicināja savu domubiedru iekšējo brīvību, spēku un vēlmi kļūt pašiem. Pašam domāt, pašam lemt, pašam atklāt un izprast. Ošo ļaudis arvien vairāk izjūt savu individualitāti, savu neatkārtojamību, savu iekšējo brīvību un vienlaikus – savu saistību ar Esību, tās veselumu. Ošo sekotāji pārstāj būt sabiedriskā pūļa sastāvdaļa, tie mācās dzīvot pēc saviem likumiem, pēc sava prāta. Protams, VARAI tas nepatīk. Ošo bija un ir daudz nelabvēļu.
Ošo bija meklētājs, tāpat kā daudzi no mums. Meklēt patiesību bija visa viņa mūža uzdevums. Vienīgā atšķirība – viņš bija jau pamodies, apgaismots, bet ļaudis viņam apkārt vēl snauda un turpina snaust…
Jau kopš bērnības Ošo patika diskusija – strīds. Viņš strīdējās par visu, meklēja atbildes it visā. Galvenais jautājums – dzīves jēga. Un nāves jēga. Tad reliģiju spožums un posts. Ģimene. Agrāk, tagad un… vai tai ir nākotne? Mīlestība un brīvība. Vai mans partneris ir mans privātīpašums? Un, vai mīlestības skurbumā, varu solīt mūžīgu mīlestību? Nē. Ošo teic, ka Ganga plūst… Tāds, kāds biji vakar, rīt vairs nebūsi. Un tavs partneris arī. Tu nezini, kāds būsi pats, kāds tavs mīļotais cilvēks. Šāds solījums būtu apzināti maldi.
Iepazinis galvenās dzīves likumsakarības, Ošo saprot, ka mainīgs ir absolūti viss. Visa dzīve ir kā upe – mainās pats cilvēks, viņa iekšējā un ārējā pasaule, uzskati, pārliecība. Nevar iekāpt vienā upē divreiz. Dzīve plūst. Ir tikai cilvēka ceļš uz Patiesību. Ceļš, kas turpinās visu mūžu.

Aizejot Ošo teicis: – Neceliet man statujas, nepierakstiet manus vārdus. Es negribu būt simbols, negribu, ka mani pielūdz. Un vairāk par visu es baidos, ka jūs kļūsiet par atdarinātājiem.
– Mani cilvēki nepieder nevienai organizētai reliģijai. Viņi ir neatkarīgi, patstāvīgi meklētāji. Viņi ir mani ceļabiedri un draugi, nevis skolēni vai mācekļi.
Tātad – neradīsim elku. Ošo bija Cilvēks. Ar savu spēku un savu vājumu. Ar savu patiesību un savām kļūdām. Bet nenoliedzami – spilgts, fascinējošs, domāt rosinošs. Pieņemsim no viņa to, kas mums šodien ir nozīmīgs un apstrīdēsim to, kas ir pretrunā ar mūsu šodienas uztveri. Upe plūst, mainīgā upe. Ošo šobrīd arī būtu ne jau nu gluži tas pats. Un teiktu citus vārdus. Paradoksālus? Jā, un arī pretrunīgus, kā viņš to mēdza darīt. Kāpēc? Nav vienas nemainīgas patiesības. Ir ceļš uz to. Cauri paradoksiem, pretrunu mīklām. Dzīve ir daudzšķautņaina. Taču paliek būtība – cilvēkam jābūt brīvam. Vienmēr un visur. To nevar atņemt pat nebrīve un važas. Tā ir tevī, manī, mūsos – lielākā no vērtībām.
Par sevi Ošo ir teicis, ka nācis atmodināt cilvēku, nevis to mācīt. Viņš uzskatīja, ka vārdiem un sarunām nav lielas vērtības, vērtīgi ir tikai tukšumi starp tiem. Vārdi ir tikai instruments, kas palīdz atklāt tukšumu. Un paradoksāli – iztukšojoties jūs piepildāties…

OŠO dzimšanas dienai

Decembrī ir Ošo šūpuļsvētki. Decembris ir īpašs mēnesis mums visiem – atvadas no aizgājušā un jaunā gaidas – cerība, ticība un… MĪLESTĪBA. Šai tumšākajā gada laikā, pašā gada nogalē Zemi pārņem īpaša aura – cilvēki alkst mīlestības, un viņi to dāvā cits citam.
Nav svarīgi, vai mums tie ir Saulgrieži vai Jaungada gaidas vai Ziemsvētki – decembris ir mīlestības un cerību mēnesis.

Pirms daudziem gadiem, savā dzimšanas dienā – 11. decembrī, Ošo teica šos vārdus. Ieklausīsimies tajos arī šodien!

 

MANI MĪĻIE, ES JŪS MĪLU!

Attēlu rezultāti vaicājumam “ОШО”

 

Visas būtnes jau iesākumā ir budas.

Tas ir kā ūdens un ledus.

Tāpat kā bez ūdens nav ledus,

ārpus dzīvām būtnēm nepastāv buda.

Nezinādami, ka buda ir tepat,

jūs meklējat viņu tālumā.

Cik žēl!

Gluži kā ūdenī esošie, kas žēlojas par slāpēm;

gluži kā bagātu ļaužu bērni,

kas klīst starp nabagiem.

Mēs riņķojam cauri sešām pasaulēm,

jo maldāmies neziņas tumšajos ceļos.

Kā gan mums izrauties no piedzimšanas un nāves rata,

ja klīstam arvien tālāk un tālāk tumšajos ceļos?

Mahajānas Dzen meditācija

ir visaugstāko uzslavu vērta.

Dāsnums un tikumība – labas īpašības,

kas nosaucamas vārdos – nožēla un disciplīna,

un daudzas citas labas lietas

atgriežas līdz ar meditāciju.

Pateicoties vienkāršai sēdēšanai,

pagaist neskaitāmi uzkrātie grēki.

Un nekas te nevar būt nepareizi.

 

 

Mani mīļie, es jūs mīlu!

Mana vēsts ir mīlestība – lai tāda ir arī jūsējā! Mīlestība ir mana krāsa un mana aura. Mīlestība ir mana vienīgā reliģija. Viss pārējais ir tikai blēņas, viss pārējais ir tikai fantāzijas, kas jauc galvu. Mīlestība ir vienīgā būtiskā lieta dzīvē, viss pārējais ir ilūzija. Lai jūsos aug mīlestība, un Dievs uzradīsies pats no sevis. Ja jūsos nebūs mīlestības, jūsos nebūs Dieva un nebūs nekā.

 

Pie Dieva nevar nokļūt bez mīlestības. Par Dievu var aizmirst – ja neaizmirsīsiet par mīlestību, Dievs uzradīsies pats. Tas uzradīsies kā sekas. Dievs ir tikai un vienīgi mīlestības smarža. Patiesībā Dieva nemaz nav; ir dievišķība. Tāda persona kā Dievs nekur nav atrodama. Atmetiet visu savu bērnišķīgo attieksmi, beidziet meklēt tēvu. Dieva nav, ir tikai dievišķība. Sacīdams, ka pastāv dievišķība, es gribu sacīt, ka visā, kas pastāv, ir Dievs. Zaļie, sarkanie un zeltainie koki – tie visi ir dievišķi. Ķērcoša vārna, spārnos pacēlies putns, bērns, kurš līksmi smej, un suns, kurš aizgūtnēm rej – viss ir dievišķs. Nekā cita nav.

 

Mana vēsts ir mīlestība –

lai tāda ir arī jūsējā!

 

Kad jūs jautājat „Kur ir Dievs?”, jūs uzdodat nepareizo jautājumu. Jo uz Dievu nekur nevar parādīt ar pirkstu. Viņa nav nevienā konkrētā vietā, viņš nav nekas konkrēts, viņš nav konkrēta būtne. Dievs ir universāls. Pajautājiet, kur Dieva nav, un jūs būsiet uzdevuši īsto jautājumu. Bet, lai nonāktu līdz īstajam jautājumam, jums ir jāsagatavo augsne savā sirdī. Tas ir tas, ko es saprotu ar mīlestību – augsnes sagatavošana jūsu sirdīs. Kad jūs piepilda mīlestība, tad pasauli piepilda Dievs – tās ir paralēlas lietas, vienas simfonijas daļas.

 

Dievs ir Visuma atbalss. Kad jūs mīlat, tad atbalss ir. Kad jūs nemīlat, kur gan radīsies atbalss? Tas esat tikai jūs, kas atkal un atkal atspulgojas tūkstošiem dažādos veidos; tas esat jūs, ko jūs atkal un atkal saņemat atpakaļ. Ja jūs mīlat, Dievs ir. Ja jūs nemīlat, tad jūsu vispār nav, nemaz nerunājot par Dievu.

 

Es lauzīju galvu, ko man šodien jums piedāvāt. Jo šodien ir mana dzimšanas diena, diena, kad es iemiesojos šajā ķermenī. Šajā dienā man tika dota iespēja ieraudzīt zaļojošus kokus un zilas debesis. Šī ir diena, kad es pirmo reizi atvēru acis un visapkārt jutu Dievu. Protams, es tobrīd nezināju vārdu „Dievs”, bet tas, ko es apjautu, bija Dievs. Domādams, ko man šodien jums piedāvāt, es atcerējos Budas sacīto: „Sabba Danam Dhamma Danana Jnati – patiesības dāvana ir pārāka par visām citām dāvanām.” Un mana patiesība ir mīlestība.

 

Vārds „patiesība” man šķiet mazliet par sausu un garlaicīgu. Vārds „patiesība” man neliekas visai piemērots – tas šķiet pārāk loģisks, pārāk racionāls. Tas vairāk saistās ar filosofiju, ne reliģiju. Tas liek domāt par secinājumiem, par to, ka aiz tā stāv kāds siloģisms, argumentācija, loģika, spriedumi. Nē, es nesaku – „ patiesība”; es saku – „mīlestība”. Mīlestība nāk no sirds. Patiesība ir daļēja, tajā ir iesaistīts tikai prāts. Mīlestībā jūs esat iesaistīts pilnīgi viss – gan jūsu ķermenis, gan prāts, gan dvēsele.

 

Mīlestība jūs padara par veselumu, iegaumējiet – par veselumu, nevis par elementu apvienojumu. Apvienojumā elementi, kas savienojas, joprojām paliek atsevišķi. Veselumā tie izšķīst, tie kļūst par vienu, tie saplūst viens otrā. To brīdi, kad mīlestība jūs padara par vienu veselumu, es saucu par patiesības brīdi. Pirmkārt, mīlestība jūs padara par vienu veselu jūsu visdziļākajā būtībā. Jūs vairs neesat ne ķermenis, ne prāts, ne dvēsele. Jūs esat tikai veselums – nenosaukts, nedefinēts, neklasificēts. Jūs vairs neesat ierobežots, definējams, aptverams. Jūs esat mistērija, prieks, pārsteigums, gaviles, līksme.

 

Tātad, pirmkārt, mīlestība jums dod iekšēju veselumu. Un, kad iekšējais veselums ir sasniegts, tālākais notiek pats no sevis – jums nekas nav jādara. Jūs sākat kļūt viens vesels ar lielo veselumu. Ūdens lāse pazūd okeānā, un okeāns pazūd ūdens lāsē. Šajā brīdī, jūsu saplūsmes brīdī ar lielo veselumu, jūs kļūstat par budu. Šajā brīdī jūsos ir ienācis Buda. Vai, pareizāk sakot, jūsos ir atklājies Buda – tas vienmēr ir bijis jūsos, tikai jūs to neapzinājāties.

 

Es saku: mīlestība. Es saku: Mani mīļie, es jūs mīlu! Un es gribētu, lai jūs piepildāt visu pasauli ar mīlestību. Lai tā kļūst par mūsu reliģiju. Ne kristietība, ne hinduisms, ne islams, ne džainisms, ne budisms, bet mīlestība. Mīlestība bez nekādiem apzīmētājiem. Ne kristīga mīlestība, jo kā gan mīlestība var būt kristīga? Tas ir muļķīgi. Kā gan mīlestība var būt hinduisma mīlestība? Tas ir smieklīgi. Mīlestība ir vienkārši mīlestība. Mīlestībā jūs varat būt Kristus, mīlestībā jūs varat būt Buda – bet nav tādas budisma mīlestības, un nav tādas kristīgās mīlestības.

 

Mīlestībā jūs izgaistat, jūsu prāts zūd. Mīlestībā jūs nonākat līdz absolūtai relaksācijai. To es jums mācu – es mācu mīlestību. Un nav nekā augstāka par mīlestību.

 

Es nolēmu, ka man vajadzētu jums šajā dienā piedāvāt kaut ko skaistu. Un es atcerējos Hakuina meditācijas dziesmu. Tā ir ļoti neliela dziesmiņa, bet tai pašā laikā tā ir liela dāvana. Hakuins ir viens no dižākajiem Dzen skolotājiem. Viņa dziesmā ir viss: visas Bībeles, visi korāni un visas vēdas. Nelielā dziesmiņa ir kā sēkla – ļoti maziņa, bet, ja jūs to ielaižat savā sirdī, tā var izaugt par lielu koku. Tā var izaugt par bodhi koku ar kuplu lapotni, kuras paēnā tūkstošiem cilvēku sēdēs un atpūtīsies. Tam būs lieli zari, kuros putni varēs vīt ligzdas.

 

Redziet: es esmu kļuvis par koku. Jūs esat atnākuši vīt ligzdas manos zaros. Arī jūs varat kļūt par tādiem kokiem. Ikvienam vajadzētu tādam kļūt – jo, kamēr jūs tādi neesat, jūs negūstat piepildījumu. Ja jūs nekļūsiet par lielu koku ar plašu lapotni, ziediem un augļiem – kas nozīmē piepildījumu – jūs paliksiet neapmierināti. Ciešanas turpinās plosīt jūsu sirdi, posts un bēdas nerimsies. Vārds „svētlaime” jums būs tikai tukša skaņa. Vārds „Dievs” jums šķitīs tikai neskaidra murmināšana. Bet, sasniedzot piepildījumu, parādās žēlastība, un parādās Dievs. Savā piepildījumā jūs atskārtīsiet Esamības dievišķību.

 

Hakuins šīs rindas ir nosaucis par „dziesmu”, un tā IR dziesma. Ja meditācijā nav dziesmas, tā ir nedzīva – tā nepulsē un neelpo. Tā ir dziesma un deja: dziediet to un dejojiet. Nedomājiet par to – tad jūs pazaudēsiet tās vēstījumu, pazaudēsiet tās saturu. Jūs atklāsiet šīs dziesmas saturu tikai tad, ja jūs dziedāsiet un dejosiet. Tad, kad jūs ļausieties dzīves mūzikai.

 

Hakuina dziesma ir maza un reizē milzīga. Tas ir neticami, kā cilvēks var nedaudz vārdos koncentrēt tik daudz patiesības un tik daudz mīlestības. Hakuins nebija daudzvārdīgs, viņš bija klusuma cilvēks. Gadiem ilgi viņš vispār nerunāja, un tad pateica vienu vai divus vārdus.

 

Reiz Japānas imperators viņu uzaicināja noturēt pilī svētbrīdi. Karaliene un karalis, premjerministrs un ministri, augsti ierēdņi un ģenerāļi – visi sapulcējās un bija gatavi viņu uzklausīt ar lielu cieņu. Hakuins atnāca, pastāvēja īsu brīdi, paskatījās visapkārt un izgāja no zāles. Karalis samulsa. Viņš jautāja premjerministram: „Kas ir noticis ar šo vīru? Mēs bijām sanākuši klausīties.” Vecais premjerministrs atbildēja: „Šis ir lieliskākais svētbrīdis, ko es jebkad esmu piedzīvojis. Viņš to ir noturējis! Jūs lūdzāt viņu nākt un sniegt mācību par klusumu. Un viņš to izdarīja! Viņš stāvēja klusēdams, viņš bija klusums. Ko vēl gan jūs gribat? Ko vēl jūs prasāt? Stāvēdams tur tās dažas sekundes, viņš bija nevainojams klusums. Viņš bija absolūts klusums. Viņš bija trīsošs, pulsējošs klusums, trīsošs, pulsējošs. Bet jūs gribējāt sadzirdēt vārdus!”

 

Par klusumu neko nevar pateikt. Viss, kas tiks pateikts par klusumu, būs aplams. Kā gan var kaut ko pateikt par klusumu? Kaut ko pateikt nozīmē to falsificēt. Tāpēc Laodzi saka, ka neko nav iespējams pateikt par Dao – ja kaut kas tiek pateikts, tad, jau to sakot, tas ir kļuvis nepatiess. Dao ir klusējošs. Bet tas nav kapsētas klusums. Tas ir dārza klusums – dārza, kurā aug dzīvi, elpojoši koki un kurā tomēr ir absolūts klusums. Tas nav miris klusums, tas ir dzīvs klusums. Tāpēc Hakuins to ir nosaucis par „Meditācijas dziesmu”.

 

Buda teic: Es īstenībai neticu, es uz to skatos. Viņa reliģiju mēdz saukt par „Ihi Passika”, kas nozīmē ‘Nāc un skaties!” Buda nesaka: „Nāc un tici!” Buda saka: „Nāc un skaties!” Īstenība ir šeit un tagad – vienkārši nāc un skaties. Viņš neprasa, lai jūs ticētu. Viņš ir vienīgais lielais skolotājs pasaulē, kurš ir atmetis ticību – un, atmetot ticību, viņš reliģiju ir pārvērtis no ļoti bērnišķīgas lietas par kaut ko nobriedušu. Līdz ar Budu reliģija kļuva jauneklīga. Agrāk tā bija bērnišķīga. Tā bija ticības, bet ticība ir māņticība, ticība rodas no bailēm. Un ticība ir akla. Buda ir iedevis reliģijai acis. Viņš saka: „Skaties!”; un vairs nav vajadzības ticēt. Kad jūs skatīsieties un ieraudzīsiet, tad tā nebūs ticība – jūs neticēsiet, jūs zināsiet.

 

Hakuina dziesma ir par to, kā skatīties un ieraudzīt – kā atvērt acis. Jo patiesība pastāv vienmēr, tā ir bijusi vienmēr. Patiesība nav jārada. Buda saka: Yatha Bhutam – Tā ir! Tā jau pastāv, tā stāv tavā acu priekšā! Tā ir austrumos, tā ir rietumos, tā ir ziemeļos, tā ir dienvidos. Tā ir visapkārt – tā ir ārpus jums un jūsos. Bet jums tā ir jāierauga: Ihi Passika. Jūsu acis ir aizvērtas, jūs esat aizmirsuši, kā tās atvērt. Meditācija ir tikai un vienīgi acu atvēršanas māksla. Acu atvēršana, putekļu notīrīšana no mūsu apziņas spoguļa. Tas ir dabiski, ka sakrājas putekļi. Cilvēks ceļo un ceļo cauri tūkstošiem dzīvju, un putekļi sakrājas. Mēs visi esam ceļotāji, un putekļu ir sakrājies daudz – tik daudz, ka spogulis vairs nav redzams, tikai putekļi kārtu kārtām. Spogulis nav redzams, bet tas tur joprojām ir, to nevar pazaudēt, jo spogulis – tā ir pati jūsu būtība. Ja tas ir pazaudējams, tad tā nav jūsu būtība. Tas nenozīmē, ka jums ir spogulis: jūs pats esat spogulis. Ceļotājs ir spogulis – viņš nevar to pazaudēt, viņš var to tikai aizmirst.

 

Jūs neesat pazaudējuši Budu sevī. Buda jūsos ir spogulis, kuru neklāj putekļi. Spogulis, kurš atkal ir nebojāts, atkal atstaro, atkal darbojas. Buda jūsos ir apziņa, kura ir pamodusies. Tā vairs neguļ, tā nesapņo, tā nealkst. Tas, ka putekļi sakrājas, ir dabiski, bet jūs tiem pieķeraties, un jūsu alkas un iekāres ir kā līme.

 

Vajadzētu saprast, kas tad ir jūsu alkas un iekāres. Ja jūs saprotat savas alkas un iekāres, tad jūs saprotat visu. Jo, saprotot alkas un iekāres, tās pazūd. Un, kad alkas un iekāres pazūd, jūs pēkšņi jūtaties pilnīgi citāds; jūs vairs neesat vecais. Kas ir alkas un iekāres? Pēc kā jūs tiecaties? Ko jūs meklējat?

 

Laimi, svētlaimi, prieku – to jūs meklējat. Jūs meklējat gadu tūkstošiem, un vēl neesat to atradis. Ir laiks, ir īstais laiks atkal padomāt, atkal meditēt. Jūs esat tik ļoti meklējis, tik ļoti pūlējies – varbūt jums nav laimes tieši tāpēc, ka jūs tik ļoti cenšaties? Varbūt tās ir pūles, kas neļauj jums būt laimīgam? Padomājiet par to. Mazliet atvelciet elpu no saviem meklējumiem.

 

Jūs esat meklējis daudzās dzīvēs. Nav vajadzības atcerēties iepriekšējās dzīves, pietiks ar to, ka jūs esat meklējis šajā dzīvē. Bet jūs neesat atradis laimi. Un neviens nekad to nav atradis meklējot. Kaut kas nav kārtībā ar pašu meklēšanu. Skaidrs, ka meklējumos jūs aizmirstat sevi; jūs meklējat laimi visur citur. Jūs lūkojaties uz ziemeļiem un uz dienvidiem, uz austrumiem un uz rietumiem, debesīs un jūras dzīlēs, un jūs turpināt meklēt visur kur. Un meklējumi kļūst arvien izmisīgāki un izmisīgāki – jo vairāk jūs meklējat un neatrodat, jo lielāks pieaug jūsu nemiers – „Vai šoreiz man izdosies vai arī atkal neizdosies?”

 

Arvien vairāk un vairāk izmisuma, arvien vairāk un vairāk posta, arvien vairāk un vairāk ārprāta. Jūs jūkat prātā. Un laime ir tikpat tālu kā vienmēr – patiesībā tā atkāpjas vēl tālāk no jums. Jo vairāk jūs to meklējat, jo mazāka ir varbūtība to iegūt. Jo tā ir jūsos.

 

Laime ir jūsu apziņas funkcija, kad apziņa ir pamodusies. Bēdas ir jūsu apziņas funkcija, kad apziņa ir aizmigusi. Bēdas ir jūsu spogulis, kuru klāj putekļu kārtu smagais slogs un pagātne. Laime ir tad, kad slogs tiek nomests un spogulis ir atkal redzams. Jūsu spogulis atkal var atspoguļot kokus un sauli, un smiltis, un jūru, un zvaigznes. Kad jūs atkal esat kļuvis šķīsts, kad jums atkal ir nevainīga bērna acis – tādā skaidrībā jūs esat laimīgs.

 

Es lasīju kādas Maikla Adama rindas. Tās ir skaistas.

 

„Varbūt tieši cenšanās pēc laimes padara mūs nelaimīgus. Varbūt ar manām vēlmēm saistītā kņada neļauj laimes putnam nosēsties uz mana pleca. Es esmu ilgi un skaļi pūlējies, dzīdamies pēc laimes. Esmu meklējis tuvumā un tālumā. Es vienmēr esmu iztēlojies, ka laime ir kā sala upes vidū. Bet varbūt tā ir upe. Es domāju, ka laime ir viesnīcas nosaukums ceļa galā. Bet varbūt tā ir ceļš. Man allaž šķita, ka laime vienmēr būs rīt, un tad atkal rīt un atkal citurīt. Bet varbūt tā ir šeit. Varbūt tā ir tagad. Visur citur es jau esmu meklējis.

 

Tātad: šeit un tagad.

 

Bet ir skaidri redzams, ka šeit un tagad laimes nav. Varbūt tādas laimes vispār nav. Varbūt laime nemaz nepastāv, varbūt tā ir tikai sapnis, ko izsapņojis nelaimīgs prāts. Tās noteikti nav, ja jau es to iztēlojos savā nelaimīgajā prātā. Šeit un tagad laimes nav. Tātad laimes nav. Tātad nav ko sevi izniekot tam, kā nav. Es varu aizmirst par laimi; es varu beigt pēc tās tiekties un tā vietā interesēties par kaut ko tādu, ko es pazīstu, ko es varu sajust un pilnībā izbaudīt. Laime ir tukšs sapnis; bet tagad ir rīts, un es varu pamosties un palikt kopā ar savu postu – ar to, kas šobrīd šeit zem saules ir reāls. Tagad es redzu, cik ļoti mans posts rodas no centieniem būt laimīgam; es redzu, ka pati cenšanās jau ir posts. Laime necenšas…

 

Beidzot es esmu šeit un tagad. Beidzot es esmu tas, kas es esmu. Es neizliekos, esmu dabisks. Es esmu nelaimīgs – nu un tad?… Vai tas ir tas, no kā es bēgu? Vai tiešām tas ir posts un bēdas? …

 

Padomājiet par to, meditējiet par to.

 

Kad es pārtraucu censties būt laimīgs vai vēl kaut kāds, kad es vairs nemeklēju, kad es vairs netiecos kaut kur doties un kaut ko iegūt, tad šķiet, ka es jau esmu nonācis kādā jaunā vietā – es esmu šeit un tagad. Kad es redzu, ka neko nevaru izdarīt un ka viss, ko es daru, atkal ir tikai sapnis – tiklīdz es to saprotu, mans prāts, vecais sapņotājs un klaiņotājs, uz brīdi kļūst mierīgs un klātesošs.

 

Tas ir dabiski – ja jūs nemeklējat, nealkstat, nesapņojat, tad uz brīdi prātā iestājas klusums. Prāts ir rāms. Nav nekā, ko iekārot, nekā, par ko uztraukties, nekā, uz ko cerēt, nekā, par ko vilties. Uz brīdi prāts pārtrauc savu mūžīgo pakaļdzīšanos. Šajā miera brīdī jūs esat kādā dīvainā vietā, kādā dīvainā telpā – nepazīstamā, agrāk nezināmā. Ir atvērušās jaunas durvis. Uz brīdi prāts ir mierīgs un klātesošs.

 

Uz brīdi šeit un tagad parādās reālā pasaule, un, skat: šeit un tagad jau ir viss, ko es meklēju un centos iegūt kaut kur citur, ārpusē. Jāsaka vēl vairāk: es dzinos pakaļ ēnām, bet realitāte ir šeit, šajā saulainajā vietā, šobrīd šajā putna dziesmā. Tieši mana dzīšanās pēc realitātes bija mani no tās atrāvusi; alkas un iekāres bija padarījušas mani kurlu. Putns bija šeit dziedājis visu laiku.

 

Izskatās, ka tad, kad esmu mierīgs un mani neuztrauc laimes meklējumi, laime pati spēj atrast mani. Tā notiek, ja esmu patiesi rāms, mierīgs kā nāve – ja es esmu pilnīgi miris, šeit un tagad.”

 

Laime pēkšņi nokrīt no skaidrām debesīm. Kad alkas un iekāres pagaist, uzrodas laime. Kad jūs vairs necenšaties, tad pirmo reizi ieraugāt, kas jūs esat. To bija domājis Buda, sacīdams: Nāc un redzi – Ihi Passika. No kurienes viņš jūs sauc: „Nāc un redzi”? Viņš jūs sauc projām no jūsu vēlmēm un alkām. Jūs esat aizgājis tālu prom no savām mājām, jūs esat pazaudējis savas mājas pamatus. Jūs neesat tur, kur jums šķiet. Jūsu sapnis ir aizvedis jūs uz tāltālām zemēm – iedomātām, iluzorām, jūsu paša radītām.

 

Dzen cilvēki meditāciju mēdz saukt par „fu-sho”. Fu-sho nozīmē ‘neradīts’. Jūs nevarat to radīt, jūs nevarat neko darīt, lai to radītu. Jums nekas nav jādara, jābūt pasīvā stāvoklī – tad tā atnāk. Tad tā nāk pēkšņi, no nekurienes, no skaidrām debesīm. Un šajā atnākšanā, šajā klusuma un miera pārpilnībā notiek pārvērtības. Dzen cilvēki teic – tas nav nekas īpašs. Kā gan tas varētu būt kas īpašs? Tā ir ikviena cilvēka daba, kā gan tā varētu būt īpaša? Tā ir absolūti parasta, tā ir ikvienam. Varbūt jūs to zināt, varbūt nezināt – tas ir kas cits – bet jums tā ir. Ne uz mirkli jums nav tās trūcis. Ne uz mirkli tā nav jums atņemta. Tā visu laiku ir bijusi, stāvējusi un gaidījusi, kad jūs atgriezīsieties mājās.

 

Vēl viens vārds, kādā Dzen cilvēki sauc meditāciju, ir ‘wu-shi‘. Tas nozīmē ‘nekas īpašs’ jeb ‘nekāda satraukuma’.

 

Tagad par Hakuina dziesmu:

 

Visas būtnes jau iesākumā ir budas.

 

Ar šo vienu teikumu pietiek. Tas ir sākums, vidus un beigas. Tas ir viss. Alfa un omega.

 

Visas būtnes jau iesākumā ir budas.

 

Jūs esat buda. Nekad ne uz mirkli nav bijis citādi. Nevar citādi būt. Jūs īstenībā nevarat aiziet nekur prom no tā, ka jūsos ir Buda, jūs varat tikai sapņot. Jūs varat tikai sapņot, ka esat tikuši projām, bet sapņodams, jūs joprojām paliksiet šeit un tagad. Ir neiespējami pazaudēt budu sevī, jo Dievs ir visā un visos. Hakuins, sacīdams: „Visas būtnes jau iesākumā ir budas”, nerunā tikai par cilvēkiem. Tas attiecas arī uz dzīvniekiem, tas attiecas arī uz putniem un kokiem, un akmeņiem. Tas attiecas uz to visu.

 

Vārds „būtne” ir radies no sanskrita saknes ‘bhu‘. Bhu nozīmē ‘tas, kurš aug’. Viss, kas aug, ir Dievs. Koki aug, putni aug, akmeņi aug. Viss, kas aug, ir Dievs; un viss aug savā tempā. Neaizmirstiet, vārda „būtne” sakne ir bhu. Tas nozīmē – tas, kurš elpo, tas, kurš aug, tas, kurš ir dzīvība – lai cik rudimentāra, lai cik primitīva tā būtu. Vārds „būtne” nozīmē to visu.

 

Visas būtnes jau iesākumā ir budas.

 

Un ko nozīmē „buda”? Buda nozīmē ‘apziņa, kas atgriezusies pie sevis’ – tā vairs neklīst sapņos, nedomā un nesapņo par nākotni, tā vairs nedomā par pagātni. Apziņa, kas nav atmiņu vai iedomu pārņemta. Apziņa, kas ir atbrīvojusies no pagātnes, atbrīvojusies no nākotnes, apziņa, kurai ir tikai tagadne. Apziņa, kas dzīvo tikai un vienīgi šeit un tagad. Modra, pamodusies, starojoša.

 

Visas būtnes ir budas. Dzen cilvēki šo vienu teikumu sauc par „Lauvas rēcienu”. Un tas tāds ir. Vienā vienīgā rindiņā Hakuins ir jūs atbrīvojis, ir jūs izglābis no sevis paša. Nekāda cita atpestīšana nav vajadzīga. Ar vienu vienīgu apgalvojumu pietiek, lai atbrīvotu jūs no jūga. Jūs esat buda. Bet neaizmirstiet, ka, būdams buda, jūs neesat nekas īpašs. Visi ir budas – jūsu suns, jūsu govs, jūsu bullis un jūsu ēzelis – visi! Tāpēc nekļūstiet augstprātīgs: „Es esmu buda”. Nepadariet to par ambīcijām, neaizejiet pa ambīciju ceļu! Viss ir Buda. Dzīvība ir Buda, būtnes ir Buda, esamība ir Buda!

Vienu no dižākajiem apgalvojumiem, kāds jebkad izteikts, Hakuins ir formulējis vienā teikumā. Pārējā dziesma patiesībā ir atkārtošanās. Pārējā dziesma ir tiem, kuri nespēj saprast pirmo apgalvojumu. Runā, ka tobrīd, kad Hakuins rakstīja šīs dziesmas pirmo teikumu, „Visas būtnes jau iesākumā ir budas”, viens no viņa skolniekiem, kurš tur sēdēja, esot sacījis: „Tagad vairāk neko nesaki. Tagad vairs nav nekā, ko sacīt.” Un viņš esot gājis ārā, teikdams: „Tagad nav jēgas šeit palikt. Tu esi pabeidzis savu sakāmo jau pirmajā teikumā – tam vajadzēja būt pēdējam teikumam!”

 

Bet dziesma tik un tā ir skaista. Tā jums palīdzēs no dažādām pusēm nonākt pie vienas un tās pašas patiesības. Tā jums palīdzēs saskatīt galveno no dažādiem skatupunktiem, paraudzīties pa dažādiem logiem. Pa visiem tempļa logiem jūs ieraudzīsiet vienu un to pašu sēdošo Budu. Un tas ir labi, jo varbūt, pa dažiem logiem raugoties, uz Budu kritīs vairāk gaismas, pa citiem – Budas sejā atspoguļosies koku zaļās lapotnes, vēl citiem – Budas sejā atspīdēs zvaigzne, un, varbūt vēl pa kādu lūkojoties, tur sēdēs un savu dziesmu dziedās putns.

 

Visas būtnes jau iesākumā ir budas.

 

Visums ir veidots no matērijas, ko sauc par „Dievu”. Tātad Dievs nav beigās. Dievs ir sākumā, vidū un beigās. Ir tikai Dievs. Bet atļaušos atgādināt, ka, lietodams vārdu „Dievs”, es ar to domāju dievišķību.

 

Tas ir kā ūdens un ledus.

Tāpat kā bez ūdens nav ledus,

ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.

 

Hakuins teic: Tas ir kā ūdens un ledus. Ūdens un ledus ir viens un tas pats, bet tomēr ir zināma atšķirība. Ja jūs iesiet uz veikalu pirkt ledu, jūs nepirksiet ūdeni. Jūs pirksiet ledu, jūs to pieprasīsiet. Ja jums teiks: „Pērciet šo ūdeni”, jūs sacīsiet: „Es esmu nācis pēc ledus.” Ir zināma atšķirība. Bet atšķirība nav liela, nav būtiska – tā ir tikai virspusēja. Ledus izkusīs un pārvērtīsies ūdenī, bet ūdens var sasalt un pārvērsties ledū. Tās ir vienas parādības divas stadijas.

 

Jūs esat kā ledus, un buda ir kā ūdens. Jūs esat sasalis, buda ir izkusis. Un es atkārtošu vēlreiz: vienīgā alķīmija, kas jums palīdzēs izkust, ir mīlestība. Mīlestība izkausē, jo mīlestība ir siltums. Cilvēki izkūst tikai mīlestībā. Kad viņi nemīl, viņi kļūst auksti, un aukstumā viņi sasalst. Jūs noteikti esat to novērojuši pat savos mazajos ceļos. Kad jūs mīlat, jūs esat plūstošs. Kad jūs esat plūstošs, jūs mirdzat. Kad jūs mīlat, jūs izplešaties. Kad jūs nemīlat, jūs saraujaties. Kad jūs mīlat, jums apkārt ir siltums. Kad jūs nemīlat, jūs ieskauj salts vējš – jūs salstat, un visi, kas jums pietuvojas, salst.

 

Ir cilvēki, kuru aukstais skatiens mums uzdzen drebuļus. Un ir cilvēki, kuru siltais, mīlestības pilnais skatiens pēkšņi liek mums justies kā mājās. Ir acis, kuras liek justies kā mājās, un ir acis, kuras liek justies kā svešiniekam.

 

Tāpat kā bez ūdens nav ledus,

ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.

 

Tātad tas, ka jūsos ir Buda jeb jūs esat buda, ir saplūšana jeb sakušana. Sasalums ir zudis. Jūsu stingrās robežas ir zudušas. Jūs vairs neesat ierobežots, jūs vairs neesat iekalts važās. Dziļākajā būtībā jūsu vairs nav. Jo, ja jūs esat, tad jūsos ir zināms sasalums. Ja jūs esat, tad jūs nevarat būt plūstošs – kaut kas jūs kavē, jūs kaut kur iestiegat un kaut kas aizšķērso ceļu. Kad jūsu vispār nav… Divi mīlnieki, kas cieši apskāvušies, nav divi cilvēki. Ir tikai viena riņķojoša enerģija. Kad divi mīlnieki ir patiesi cieši apskāvušies, pienāk brīdis, kad sieviete aizmirst, vai viņa ir sieviete vai vīrietis, un vīrietis aizmirst, vai viņš ir vīrietis vai sieviete. Ja tāds brīdis nav pienācis, tad jūs neesat mīlējis.

Dziļā mīlestībā jūs izzūdat. Kaut kas joprojām pastāv, kaut kas ir – bet neviena nav. Nav sasaluša ledus kodola, nav patības. Buda daudzkārt ir apgalvojis, ka jūsu patība traucē jums būt budam. „Es esmu” sajūta ir tā, kas liek jums pārvērsties ledū, būt saltam, aukstam. Ja šī „es esmu” sajūta zūd, problēmu vairs nav. Ledus izkūst.

 

Tas ir kā ūdens un ledus.

Tāpat kā bez ūdens nav ledus,

ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.

 

Budisma mācība runā par Budas trim ķermeņiem. Tos vajadzētu saprast. Pirmo ķermeni sauc par patiesības ķermeni, universālo ķermeni, svēto ķermeni. To var saukt arī par Dievu. Otro ķermeni sauc par svētlaimīgo ķermeni – tas ir tilts starp pirmo ķermeni un trešo. To var saukt arī par dvēseli. Un trešais ir fiziskais ķermenis.

 

Jūs pazīstat tikai savu fizisko ķermeni. Jūs nepazīstat savu otro, svētlaimīgo, ķermeni. Un, kamēr jūs nepazīsiet savu otro ķermeni, jūs nespēsiet iepazīt trešo, dziļāko, ķermeni – savu universālo ķermeni, savu kosmisko ķermeni, savu budas ķermeni.

 

Tā ir budisma trīsvienība – tēvs, dēls un svētais gars. To sauc par budisma trimūrti jeb trim Dieva sejām. Buda apgalvo, ka visiem ir šie trīs ķermeņi. Pirmais, fiziskais, ķermenis ir sasalis, ciets; otrais ir šķidrs; un trešais ir tvaikveidīgs. Vispirms ledus izkūst un pārvēršas ūdenī, un tad ūdens iztvaiko. Vai esat novērojuši, ka ledum ir stingras robežas, bet ūdens ir nenoteikts, bez robežām? Ielejot ūdeni krūzē vai kādā citā traukā, tas pieņem trauka formu. Tas nepretojas, nav agresīvs, tas necīnās. Tas ir šķidrs, tas pielāgojas.

 

Žēlsirdīgs un mīlošs cilvēks ir kā ūdens, viņš pielāgojas. Viņam nav pretestības, viņš nevienam neuzspiež savu formu. Viņš pielāgojas, viņš ir labvēlīgs, viņš ir neierobežots.

 

Un trešais, kad ūdens ir iztvaikojis, pazudis, kļuvis neredzams. Tad to nevar pat ieliet traukā. Tas ir pārcēlies uz debesīm, uz mūžību, uz bezgalību.

 

Tie ir trīs ūdens stāvokļi, un tie ir arī trīs apziņas stāvokļi. Jūs esat kļuvis pārāk smags, tāpēc ka jūs pārāk identificējaties ar savu pirmo ķermeni. Tas ir tāpat, kā kad cilvēks aplam domātu, ka mājas sienas ir pati māja. Mājas sienas nav māja, jums ir jāiet mazliet dziļumā. Jums ir jāatrod sava dziļākā būtība – un šī dziļākā būtība ir neredzama. Tā ir gandrīz kā tukšums.

 

Pirmais ķermenis ir būtība, otrais ķermenis ir forma, trešais ķermenis ir darbība. Cilvēki, kuri dzīvo tikai fiziskajā ķermenī, dzīvo tikai rīcībā – viņi domā tikai par to, ko darīt un ko nedarīt. Visa viņu dzīve ir tikai šaudīšanās, šūpošanās turpu šurpu. Viņu dzīvi veido rīcība; viņi nepazīst neko citu.

 

Otrais ķermenis ir forma. Cilvēks sāk pamanīt mirkļus, kuros nav darbības. Tas ir tas, kas notiek meditācijā – kad jūs sēžat klusām un nedarāt neko, tad rodas liels prieks. No nekurienes, bez jebkāda iemesla. Jūs nezināt, no kurienes tas rodas – tas rodas it kā no nekā, maģiski, kā brīnums. Tāds ir otrais ķermenis – forma. Prieks iegūst apveidu.

 

Un tad ir trešais ķermenis. Ja jūs turpināt un virzāties iekšup, tad kādu dienu nonākat līdz būtībai. To Buda sauc par patiesības ķermeni. Tajā nav ne darbības, ne bezdarbības. Viss ir pagaisis, dualitāte ir pazudusi, jūs esat nonācis līdz pašai esamības būtībai. Šī būtība ir atbrīvojoša. Šī būtība ir nirvāna. Un, lai to atrastu, jums nav nekur jādodas; tā visu laiku ir jūsos.

 

Visas būtnes jau iesākumā ir budas.

Tas ir kā ūdens un ledus.

Tāpat kā bez ūdens nav ledus,

ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.

Nezinādami, ka Buda ir tepat,

jūs meklējat viņu tālumā.

 

Ja jūs turpināsiet meklēt tālumā to, kas ir tepat, jūs to neatradīsiet. Neviens pie tā nav vainīgs. Pirms dodaties to meklēt uz visām četrām debess pusēm, vispirms ieejiet sevī. Ja tur jūs to neatrodat, tad varat doties, kurp vien gribat. Bet cilvēki nedodas iekšup, viņi sāk ar ārpusi. Bet ārpuse ir neaptverama – jūs varat iet un iet, un pārmeklēt visu pasauli. Un cilvēki tā dara. Viņi ierodas pie manis un saka: „Mēs meklējam visu mūžu. Mēs esam bijuši tālu un tuvu, mēs esam bijuši Japānā un Ceilonā, Birmā un Taizemē, mēs esam apceļojuši visus Austrumus. Un tomēr mēs neesam to atraduši.”

 

Austrumi ir jūsos! Tie nav ne Taizemē, ne Indijā. Budu jūs neatradīsiet nevienā konkrētā vietā. Ja nu vienīgi jūs nejauši satiksiet kādu apgaismotu cilvēku, viņš novirzīs jūs atpakaļ pie sevis. Viņš jums to neiedos. Neviens nevar jums to iedot. Tas jau ir jūsos; nav vajadzības to dot.

 

Mūsdienu pasaulē, kur pārvietošanās un ceļošana ir kļuvusi vienkārša, cilvēki kļūst vēl trakāki. Viņi metas no vienas pilsētas uz nākamo, no vienas lidostas uz citu. Viņi jūk prātā. Bet, lai nonāktu mājās, nav jākāpj ne lidmašīnā, ne vilcienā, ne automašīnā; arī biļete nav jāpērk – jums tikai jāieiet sevī. Un neviens jums neliegs to darīt; tā ir jūsu teritorija.

 

Man gadījās dzirdēt par to, kā kāda amerikāņu grupa reiz ieradusies aplūkot Vezuvu krāšņa izvirduma laikā. Viens no amerikāņiem bijīgā tonī iesaucies: „Nu, sakiet, vai tas nepārspēj pašu elli?!”

„Velns,” itāļu gids nogrozījis galvu, „jūs, amerikāņi, pat uz elli ceļojat!”

 

Cilvēki meklē un dzenas pēc tā, ko nav nekādas vajadzības meklēt, ko var atrast tikai tad, kad meklējumi beidzas. Un es nesaku, lai jūs cenšaties pārtraukt meklējumus – tad jūs faktiski atkal būsiet tos sācis. Ja jūs centīsieties pārtraukt meklēt, tad jūs neesat sapratis lietas būtību. Jums jāsaprot, ka tieši cenšanās ved jūs projām no sevis, ka cenšanās rada arvien lielāku spriedzi. Jāierauga realitāte – Ihi Passika. To ieraugot, cenšanās pazūd un pēkšņi iestājas miers. Un šajā mierā jūs sastapsiet pirmo svētlaimes mirkli. Jūs ieiesiet savā otrajā ķermenī. Un, kad jūs būsiet iegājis savā otrajā ķermenī, tad būs arvien vieglāk un vienkāršāk ieslīdēt visdziļākajā būtībā – būtiskajā ķermenī, patiesības ķermenī.

 

Kad jūs jau esat sajutis kaut ko no savas iekšējās svētlaimes, tad jūs sākat saprast, kur patiesībā meklēt, kurp tagad doties. Iegremdējieties savā visdziļākajā būtībā, un jūs to atradīsiet. Meklējiet, un jūs neatradīsiet. Nemeklējiet, un jūs atradīsiet.

 

Nezinādami, ka Buda ir tepat,

jūs meklējat viņu tālumā.

Cik žēl!

Gluži kā ūdenī esošie, kas žēlojas par slāpēm;

gluži kā bagātu ļaužu bērni,

kas klīst starp nabagiem.

 

Bagātu ļaužu bērns, kurš ir aizmirsis, ka ir bagāts, var kļūt par ubagu. Jūs esat bagāti, bezgala bagāti. Jūs visi esat karaļi un karalienes, dievi un dievietes. Tikai jums tas jāapzinās. Neaizraujieties par daudz ar ubagošanu – alkas un iekāres rada ubagu. Pat Maķedonijas Aleksandrs ir ubags, jo viņā ir alkas un iekāres. Napoleons ir ubags, jo viņā ir alkas un iekāres. Palūkojieties uz šīs planētas bagātākajiem cilvēkiem, un jūs ieraudzīsiet vienīgi ubagus. Bet dažkārt gadās, ka satiekat ubagu, bet patiesībā viņš ir karalis, kuram nekā nav un kurš ne pēc kā nedzenas.

 

Tikai iegūstiet sevi, un jūs būsiet ieguvis visu. Valdiet pār sevi, un jūs valdīsiet pār visu. Iegūstot lietas, jūs paliksiet ubags. Cilvēki turpina mainīties, bet viņi nepārvēršas. Viņi iegūst vienu lietu, tad sāk iegūt otru lietu, tad – vēl citu. Dažreiz viņi sāk iegūt nemateriālas lietas, bet nekas nemainās, tikai viena lieta nomaina citu. Dažs iegūst naudu, cits iegūst tikumu. Tas ir viens un tas pats, būtiskas atšķirības nav.

 

Reiz dzirdēju par šādu gadījumu:

Kādā agrā svētdienas rītā zemnieks Džailss palūkojās ārā un ieraudzīja lielu, melnu vārnu baru, kas kāri notiesāja viņa lepnumu – agrīno kāpostu lauku.

Kvēlās dusmās viņš traucās ārā un sāka kā apsēsts skraidīt turpu šurpu pa lauku, vīstīja dūres, plēsa matus un ar putām uz lūpām kliedza uz plēsīgajiem putniem: „F…ing mēsli, p… projām!” un visus citus iespējamos lamu vārdus.

Ar riteni garām brauca vikārs un brīnījās par dīvaino skatu un rupjajām lamām. Viņš tūlīt apstājās un māja niknajam zemniekam.

Samulsis un nosarcis, Džailss pienāca un pazemīgi sveicināja: „Labrīt, Tēvs!”

„Džails, tā nu gan nevar,” sacīja labais vikārs. „Svētdienas rītā te tuvumā var gadīties sievietes. Un arī šie putni ir Dieva radības. Ja tu gribi tos padzīt no sava īpašuma, tad dari to žēlsirdīgi, ar mīlestību. Saki „Tiš! Tiš! Tiš!”, un tad alkatīgie melnie f…ing mēsli aizp… projām.”

 

Kāda gan atšķirība? Jūs un jūsu priesteri, jūs un jūsu tā saucamie svētie tēvi, visi esat vienā laivā.

 

Es nesaku, lai jūs sākat censties beigt censties, jo tad jūs vienkārši nosauksiet savu ārprātīgo rosīšanos citā vārdā, bet jūs nemainīsieties. Jūs tikai nomainīsiet savas neirozes nosaukumu. Ir cilvēki, kuri dzenas pēc naudas, un ir cilvēki, kuri dzenas pēc Dieva. Nav pilnīgi nekādas atšķirības, tas ir viens un tas pats. Nav svarīgi, pēc kā jūs dzenaties. Alkatība paliek alkatība.

 

Jums jāsaprot, ka dzīšanās pēc kaut kā ir bezjēdzīga, ka traukšanās kaut kur ir bezjēdzīga. Ne tāpēc, ka es tā saku; jums tas jāierauga pašiem: Ihi Passika. Jums tas jāierauga, jums nav tam jānotic. Ticēšana nelīdzēs; ticēšana ir tikai virsmas balsināšana. Skatieties un ieraugiet, un tad jūs nonāksiet pie pārvērtībām.

 

Gluži kā ūdenī esošie, kas žēlojas par slāpēm…

 

Hakuins saka: Jūs raudat pēc laimes, jūs esat kā zivs ūdenī, kas žēlojas: „Man slāpst.” Jums jau tā ir, bet jūs to meklējat visās malās.

 

…gluži kā bagātu ļaužu bērni,

kas klīst starp nabagiem.

Mēs riņķojam cauri sešām pasaulēm,

jo maldāmies neziņas tumšajos ceļos.

Kā gan mums izrauties no piedzimšanas un nāves rata,

ja klīstam arvien tālāk un tālāk tumšajos ceļos?

 

Kas ir neziņas tumšie ceļi? Palūkojieties tālumā: jo tālāk jūs skatīsieties, jo lielāku tumsu ieraudzīsiet. Jo gaisma deg jūsos. Palūkojieties tuvumā: jo tuvāk, jo vairāk gaismas. Tāpēc mēs saucam Budu par „apgaismotu” – viņš zina par savu gaismu un izstaro to. Tā ir mūžīgā gaisma – tā spīd bez enerģijas avota, tā nekad nebeidzas. Saules izdegs, mēneši ies bojā un zvaigznes nodzisīs. Bet tā gaisma, kas deg jūsos kā apziņa, nekad nebeigsies. Tā ir mūžīga.

 

…Reiz sensenos laikos pilī dzīvoja vecs karalis. Lielajā zālē, uz zelta galda pašā vidū spīdēja liels un krāšņs dārgakmens. Ar katru karaļa dzīves dienu, dārgakmens spīdēja arvien košāk.

 

Kādu dienu zaglis nozaga dārgakmeni, izskrēja no pils un paslēpās mežā. Kad viņš ar sajūsmu lūkojās uz dārgakmeni, liels bija viņa pārsteigums, kad tajā parādījās karaļa tēls.

 

„Es atnācu tev pateikties,” sacīja karalis. „Tu esi atbrīvojis mani no pieķeršanās pasaulīgām lietām. Man likās, ka es būšu atbrīvots, kad iegādājos šo dārgakmeni, bet tad es uzzināju, ka būšu atbrīvots tikai tad, kad ar tīru sirdi nodošu to tālāk kādam citam.”

 

„Katru savas dzīves dienu es to spodrināju, līdz beidzot pienāca diena, kad akmens bija tik skaists, ka tu to nozagi, un es to esmu nodevis tālāk un esmu atbrīvots.”

 

Dārgakmens, kas pieder jums, ir Sapratne. Jūs nevarat padarīt to skaistāku, nedz noslēpjot un liekot manīt, ka tas jums nepieder, nedz uzpūtīgi rotājoties ar to. Tā skaistums nāk no apziņas, ka tas pieder arī citiem. Godājiet to, kas piešķir tam skaistumu.

 

Tāpēc budas nemitīgi dod jums visu to, ko ir ieguvuši, nemitīgi dalās. Jo skaistais ir skaists tikai tad, ja tajā dalās. Tāpēc Hakuins dziedāja šo dziesmu. Tāpēc es dalos ar jums savā būtībā, savā priekā, savā līksmē. Lai to uzturētu dzīvu, tajā ir jādalās. Tas ir jāatdod. Jo vairāk jūs atdodat, jo vairāk jums ir.

 

Nekad neskopojieties ar mīlestību un sapratni. Dalieties tajās. Un jums būs arvien vairāk un vairāk. Neglabājiet tās pie sevis, tad jūs tās zaudēsiet. Kādu dienu jūs atklāsiet, ka tās ir pazudušas, smaka vien palikusi. Nesmaržos, bet smirdēs. Dalieties mīlestībā ar visiem un ikvienu. Neierobežojiet savu mīlestību. Labākais veids, kā dalīties, ir dalīties savā sapratnē, dalīties savā meditācijā.

 

Hakuins to dara savā dziesmā. Viņš dalās, – ka viņā ir Buda un ka viņš ir buda. Viņš izdzied un cildina to, ko ir sapratis. Viņš to skaidro cilvēkiem, kuri vēl nav to sasnieguši, bet VAR sasniegt. Varbūt kāds sadzird šo dziesmu, kādu tā satriec, kādam trāpa pašā sirdī. Tas ir lauvas rēciens, kurš varbūt pamodinās kādu no miega.

 

Mēs riņķojam cauri sešām pasaulēm,

jo maldāmies neziņas tumšajos ceļos.

Kā gan mums izrauties no piedzimšanas un nāves rata,

ja klīstam arvien tālāk un tālāk tumšajos ceļos?

 

Piedzimšana nozīmē pieķeršanos fiziskajam ķermenim. Nāve nozīmē neapmierinātību ar šo pieķeršanos ķermenim. Atbrīvošanās no piedzimšanas un nāves nozīmē atbrīvošanos no fiziskā ķermeņa. Bet kā gan ir iespējams būt brīvam no fiziskā ķermeņa? Nepazīstot otro ķermeni, nav iespējams atbrīvoties no fiziskā ķermeņa. Tādējādi runa nav par atbrīvošanos no fiziskā ķermeņa; galvenais ir jautājums, kā ieiet otrajā ķermenī. Kad jūs ieejat otrajā ķermenī, jūs atbrīvojaties no pirmā. Un, kad jūs ieejat trešajā ķermenī, jūs atbrīvojaties arī no otrā.

 

Tāpēc jūs neredzat smejošu Budu. Ne tāpēc, ka viņš nebūtu smējies, bet tāpēc, ka viņu neattēlo smejošu. Jo trešajā ķermenī, patiesības ķermenī, pat svētlaimībai nav nozīmes. Pirmais ķermenis, fiziskais ķermenis, ir bēdu un ciešanu ķermenis. Pieķeroties fiziskajam ķermenim, jūs paliekat bēdās un ciešanās. Otrais ir svētlaimes ķermenis. Kad jūs to sasniedzat, visas bēdas un ciešanas pazūd, jūs esat svētlaimīgs. Bet svētlaime ir bēdu un ciešanu pretišķība – daļa no dualitātes. Patiesības ķermenis paceļas pāri abiem, tas ir transcendentāls. Bēdas un ciešanas ir pazudušas, kāda gan jēga paturēt svētlaimi? Kad nav bēdu un ciešanu, tad svētlaimei nav jēgas. Kad nabadzības vairs nav, kāda jēga ir bagātībai? Arī no tās var atbrīvoties.

 

Kad dualitātes vairs nav – kad nav vairs baudas un sāpju, laimes un nelaimes, dienas un nakts, dzīvības un nāves – tad jūs pirmo reizi esat nonācis pie Dieva.

 

Mahajānas Dzen meditācija

ir visaugstāko uzslavu vērta.

Dāsnums un tikumība – labas īpašības,

kas nosaucamas vārdos – nožēla un disciplīna,

un daudzas citas labas lietas

atgriežas līdz ar meditāciju.

 

Hakuins teic: – Vienīgais, ko gadsimtu gaitā ir paveikusi reliģija, ir pasakāms vienā vārdā, un tā ir meditācija – dhyana. Un kas ir dhyana? Sava fiziskā ķermeņa apzināšanās ir pirmā dhyana, pirmais meditācijas solis. Tā ir sava fiziskā ķermeņa vērošana. Vērojiet, kā jūs staigājat, vērojiet, kā jūs ēdat, vērojiet, kā jūs skrienat, runājat, klausāties. Vērojiet. Un vērodams jūs ieraudzīsiet, ka jūs neesat tas pats, kas jūsu fiziskais ķermenis. Tāpēc, ka vērotājs nevar būt vērojamais, redzošais nevar būt redzētais, zinošais nevar būt zināmais.

 

Vērojiet fizisko ķermeni, un parādīsies otrais ķermenis. Tas jau ir, bet jūs sāksiet to sajust. Jūs sāksiet to apzināties, tas sāks jūs pārņemt. Tas ir meditācijas pirmais solis – fiziskā ķermeņa vērošana. Tad nāk otrais un pēdējais solis – svētlaimīgā ķermeņa vērošana. Vērojiet savu ekstāzi. Un tad jūs pēkšņi ieraudzīsiet, ka vērotājs nevar būt vērojamais: „Ir ekstāze, bet es esmu tālu no tās. Ir svētlaime, bet es esmu tas, kurš to zina.”

 

Tad jūs sāksiet ieiet trešajā ķermenī, patiesības ķermenī. Tad jūs kļūsiet par tīru vērotāju – sakshin. Un tā būs atbrīvošanās. Hakuins saka, ka Budu sevī var atklāt vai atrast no jauna ar meditācijas palīdzību.

 

Pateicoties vienkāršai sēdēšanai,

pagaist neskaitāmi uzkrātie grēki.

Un nekas te nevar būt nepareizi.

 

Tas var notikt, vienkārši sēžot. Hakuins nesludina pakāpenisku ceļu, Hakuins sludina, ka tas var notikt vienā acumirklī. Tas var notikt tagad. Jums nav tas jāatliek uz rītdienu. Kas zina? – Rītdiena var nekad nepienākt. Patiesībā, tā nekad nepienāk. Tas var notikt šai pašā brīdī. Ja jūsu apziņa ir skaidra, ja tā ir kristālskaidra, tas var notikt šai pašā brīdī. Vienkārši sēžot, jūs varat kļūt par budu. Neviens jums neliek šķēršļus, vienīgi jūs pats. Neviens nav jūsu ienaidnieks, un neviens nav jūsu draugs, vienīgi jūs pats.

 

Pateicoties vienkāršai sēdēšanai,

pagaist neskaitāmi uzkrātie grēki.

 

Hakuins teic: Neraizējieties par grēkiem un savu pagātnes karmu. Vienā meditācijas seansā to visu var iznīcināt. Meditācijas ugunij ir tik liels potenciāls, ka tā var vienā mirklī sadedzināt visu jūsu pagātni. Nav nepieciešams uztraukties par pagātnes karmu – „Es esmu darījis sliktu, tāpēc man ir jācieš. Es esmu kaut ko nelabu izdarījis, tāpēc man jānonāk ellē.” Ja jūs gribat turp doties, tad jums nāksies turp doties! Jūs cenšaties veidot racionālus spriedumus. Bet, ja jums ir vēlēšanās, un tā ir jūsu vēlēšanās – tā piepildīsies. Šī esamība ir ļoti atbalstoša – ja jūs vēlaties nokļūt ellē, esamība jūs atbalsta. Tā saka: „Ej! Es tevi pilnībā atbalstu.”

 

Bet, ja jūs nolemjat: „Pietiek! Es esmu pietiekami cietis,” tad gana ar vienu meditatīvu mirkli, lai sadedzinātu visas neskaitāmās iepriekšējās dzīves un visas neskaitāmās nākotnes dzīves. Un tā ir atbrīvošanās.

 

Sāciet meditēt. Vispirms par ķermeni. Pēc tam par savu iekšējo svētlaimes sajūtu, prieku. Un turpiniet ceļu sevī. Un kādu dienu Hakuina dziesma uzplauks arī jūsos. Jūs uzziedēsiet. Ja jūs neziedat, tad jūs neesat dzīvojis vai esat dzīvojis velti. Jūs esat, lai ziedētu. Kamēr jūsu zari nelīkst ziedos un augļos, jūs dzīves jēgu neatradīsiet.

 

Cilvēki nāk pie manis un jautā: „Kāda ir dzīves jēga?” It kā dzīves jēgu varētu kaut kur iegādāties. It kā dzīves jēga būtu kāda prece. Jēga ir jārada. Dzīvē jēga nav atrodama. Tā nav nekas dots, tā ir jārada. Tai jākļūst par jūsu iekšējo darbu. Tad radīsies jēga, liela jēga.

 

Mīliet un meditējiet, un jūs nonāksiet pie jēgas. Un jūs nonāksiet pie dzīves, pie bagātas dzīves.

 

OŠO. ĶERMENIS,KAS  IR BUDA, 1.d.

 

Prem Sambhavo

OSHO

TERAPEITS

Prem Sambhavo ir augsti kvalificēts psihoterapeits, psiholoģijas zinātņu doktors, un kaislīgs kait-sērfotājs. Viņš ir bijis Florences un Bologņas universitāšu pasniedzējs un zinātnieks. Viņa cilvēka potenciāla izzināšanas kaislība un pašatklāsmes tieksme noveda viņu pie meditācijas un psiholoģijas ļoti agrīnā vecumā, kur viņš iepazinās ar daudzām pašizpētes metodēm un terapijām. Pēdējos 20 gadus Sambhavo ir strādājis ar cilvēkiem, apguvis daudzas terapeitiskas metodes, tai skaitā Stratēģisko Īslaicīgo Terapiju, Traumu Novēršanu (Somatiskā Pieredze), Grupu Dinamika, Bioenerģētika, Seksuālā Trauma, Sākotnējā Terapija (Primal), Tantra, Mīlestības Ceļš.

 Šobrīd viņš strādā par OSHO terapeitu, vadot un veidojot grupas OSHO Multiuniversitātē Punē (Indijā) un daudzās pasaules valstīs.

 

raksts1

 

SARUNA

Prem Sambhavo intervē:

 

Dance&Meditation centra pārstāvis,

sanjasins Asti Ginters (Latvija)

raksts2

Asti Ginters Meditatīvo terapiju apguvis OSHO Meditāciju centrā Punē, Indijā, kur arī pats vadījis meditācijas un meditatīvās terapijas.

Pašlaik Asti vada meditatīvās terapijas Rīgā.

 

Sveiks, Sambhavo! Prieks tevi atkal dzirdēt šajā Skype intervijā! Drīz gaidām tavu atgriešanos Rīgā ar Latvijā vēl nebijušu piedāvājumu! Vai vari, lūdzu, pastāstīt sīkāk par Praimal procesu un Praimal grupu, ko pie mums vadīsi?

 

Vispirms vēlos piebilst – jūtos laimīgs par iespēju veikt šāda tipa darbu Rīgā, jo šis ir patiesi spēcīgs process, un, manuprāt, tas noderētu ikvienam cilvēkam uz mūsu planētas. Procesa spēks slēpjas iespējā atbrīvot mūs no pagātnes, no visa apgūtā, no pārliecības, kas bērnībā pārmantotas mūsu ģimenēs. Ikvienam ir tēvs un māte. Protams, ja paveicas… Uz šīs zemes ir arī ne mazums tādu ļaužu, kam ģimenes nav. Bērnībā mēs piesavināmies daudz ko tādu, kas mums nepiederas, aizklājot paši savu būtību, savu sirdi. Praimal process ļauj šo dimantu noslīpēt, attīrīt sirdi un mūsu patību no saņemtajiem nosacījumiem. Tādējādi pietuvināmies savai individualitātei, tam, kas patiesībā esam. Mēs to beidzot noskaidrojam. Kļūstam unikālas būtnes. Tādēļ uzskatu, ka šis ir viens no iedarbīgākajiem procesiem visā pašattīstības iespēju pasaulē. Ikvienam derētu tam pievērsties. Tas ir svarīgi. Īpaši būtisks šis process ir tiem, kas bērnībā daudz cietuši, augdami disfunkcionālās ģimenēs līdzās disfunkcionālam tēvam un mātei. Viņiem šāds process patiesi noderētu.

 

Vai vari to nedaudz raksturot? Kas īsti būs tas, ko mēs darīsim?

 

Būtībā šis process ir kā padziļināta bērnības pieredzes izpēte – kas ar cilvēku noticis viņa ģimenē, kāda bijusi tēva attieksme, kāda – mātes attieksme, kādas pārliecības un kādas traumas cilvēks tolaik guvis. Kādēļ to dēvēju par padziļinātu izpēti? Redzi, mēs visi, saskārušies ar traumatisku situāciju, cenšamies to aizmirst. Šis pašaizsardzības mehānisms mūs pasargā, sargā no traumas mūsu prātu un mūsu patību. Tiekot traumēti, pūlamies to noliegt vai likt ievainojumam pazust. Taču tas nekas nekur nepazūd. Traumatiskais notikums vai sāpinošā situācija vienkārši pārvietojas uz prāta neapzināto daļu, no kurienes turpina mūs ietekmēt. Lūk, piemērs – ja tēvs mani rāja, varbūt pat sita vai kādā citā veidā pārspīlēti apliecināja savu autoritāti, es parasti itin kā saraušos brīžos, kad man pašam jāuzņemas varas pozīcija. Vai arī jutīšos apdraudēts, kad citi cilvēki tādu ieņems, jo neapzināti projicēju bērnībā gūto traumu. Tā nu es būšu pieradis sagaidīt, ka jebkurš cilvēks-autoritāte mani ievainos – gluži kā to darīja mans tēvs. Tas ir viens acīmredzams iemesls, vai ne? Turklāt mēs no vecākiem pārmantojam ne mazums pārliecību.

 

Runa ir tikai par māti un tēvu vai arī vecvecākiem, māsām un brāļiem?

 

Nē, galvenokārt par māti un tēvu, jo brāļi un māsas uzaug tādos pašos apstākļos kā mēs. Protams, viņus tie var ietekmēt pavisam citādi. Tomēr pamatā apgūstam vienu un to pašu. Tātad ģimenēs mēs ne vien tiekam traumēti, bet arī piesavināmies sava veida ticību. Visbīstamākā ticība ir tāda ticība, kas pretrunā ar mūsu dzīvi, mūsu patību. Piemēram, nedroša māte, kas bieži izjūt kaunu, šīs jūtas nodod saviem bērniem. Iespējams, viņa mūs bāra vai kritizēja situācijās, kurās būtu kritizējusi pati sevi. Netieši māte mums nodevusi tādu pašu pārliecību, to pašu kaunu, ko izjutusi. Ir tik ļoti svarīgi no tā atbrīvoties, jo šāda ticība ietekmē ikvienu mūsu dzīves dimensiju. Bieži vien grupās satieku daiļas sievietes, kuras sevi par tādām neuzskata. Spēcīgus vīriešus, kuri par sevi domā kā par vājiem.

 

Tas nāk no bērnības?

 

Tas nāk no bērnības. Visas šīs blēņas nāk no mūsu bērnības. Protams, savu tiesu iegulda skolu sistēma. Arī tam veltīsim uzmanību. Tāpat labu daļu pārliecību mums iemāca sabiedrība – arī to neatstāsim bez ievērības. Tomēr mātei un tēvam ir nenoliedzami lielākā ietekme uz mūsu uztveri, viņu pārliecības mūsos iesakņojas, vēl maziem esot.

 

Kāda vecuma pieredze būs mūsu darba lauks?

 

Es teiktu – gandrīz no 0 – 6 gadiem vai no 0 – 10. Visai plašs posms, taču man līdzīgie terapeiti, kas strādā šajā jomā, zina, ka visspēcīgāko pieredzi bērni gūst tieši līdz 4 gadu vecumam. Četru gadu vecumā jau apgūtas pamatpārliecības, saņemtas lielākās traumas, dziļākie ievainojumi, pārmantots būtiskākais pašnoliedzošais skatījums. Šis ir tas vecums, kam jāpievērš uzmanība. Vairums ļaužu šo vecumu nemaz neatceras. Viņi neatceras, kas ar viņiem notika 3 gadu vecumā, neatceras, kas notika pat 5 gadu vecumā. Tādēļ jau tas ir tik būtiski – neizpētīta patības daļa, ko pilnībā ignorējam un vispār neapzināmies.

 

Esmu dzirdējis, ka Praimal terapijai ir dažādi virzieni, piemēram, Praimal terapija seksualitātes atbrīvošanai, Primārā, Sekundārā un Terciārā Praimal terapija. Kam pieskaitāms šis process?

 

Es to nesauktu ne par Primāro, ne Sekundāro, ne Terciāro. Šis ir ceļojums dzīlēs, lai sastaptu tur mītošo problēmu. Piecu dienu garumā mēs intensīvi un padziļināti darbosimies sava veida retrīta apstākļos, kuros cilvēki koncentrēsies vienīgi paši uz sevi. Darbs tiks apvienots ar meditāciju. Man nepatīk tādi apzīmējumi kā “Praimal terapija 1”, “Praimal terapija 2” vai “Pamata Praimal terapija”. Mēs vienkārši uzlūkosim pieredzi, ar ko cilvēki sastapušies bērnībā, ievainojumus, ko guvuši. Mūsu mērķis – viņus uz visiem laikiem no tā atbrīvot. Protams, tiem, kas jau meditē vai strādājuši grupās, ir krietni lielāka spēja sevi šādējādi uzlūkot. Viņiem vieglāk uzlūkot arī bērnības pieredzi. Tiem, kas šādi strādā pirmoreiz, varētu izrādīties grūtāk sevī iedziļināties. Tomēr process būs iedarbīgs kā vieniem, tā otriem. Gan pieredzes bagātajiem, gan iesācējiem.

 

Vai pirms procesa būtu ieteicama, piemēram, Dinamiskā meditācija vai Kundalini meditācija?

 

Pavisam noteikti! Tā neizmērojami palīdzētu gaidāmajā darbā. Šī procesa laikā cilvēks atbrīvojas no liela daudzuma negatīvo emociju. Tuvinoties procesam ar zināmu pieredzi Dinamiskajā Vai kundalini meditācijā,  ko izmantosim arī nodarbībās, cilvēki sev tikai un vienīgi palīdzētu.

 

Būtu sagatavotāki darbam?

 

Tieši tā! Sagatavotāki, spējīgāki sevi vadīt, jo iedziļināšanās savā patībā prasa resursus, tāpat kā tos prasa visu šo neapzināto jautājumu apzināšanās.

 

Kas būtu šī procesa mērķauditorija? Jebkurš cilvēks vai tomēr process noderīgāks kādam, kurš cenšas izprast specifiskākus jautājumus?

raksts3

Kopā ar nodarbības dalībniekiem

 

Manuprāt, šis process paredzēts tiem, kas meklē izaugsmi, cenšas pāraugt kādu bērnībā iegūtu problēmu, kas pastāvīgi parādās viņu romantiskajās vai darba attiecībās. Process piemērots visiem, kam ir tāda veida grūtības. Neviens gan bez tādām neiztiek.

 

Tā jau ir.

 

Tādēļ jau tam der pievērsties. Process palīdzēs arī tiem, kas vēlas labāk izprast meditāciju, jo tas sakņojas un aptver meditācijas pieredzi. Šis nav tikai terapeitisks process, lai gan tajā būs krietna tiesa terapijas. Šajā procesā cilvēki apgūs meditācijas piedāvātās iespējas – prasmi iecentrēt sevi emociju virpuļa vidū vai kādas traumas sāpju izvirduma vidū. Cilvēki apgūs sevis iecentrēšanas mākslu, kā arī, izprotot meditāciju, iemācīsies no šīs traumas izkļūt. Process sniegs daudz vērtīgu palīglīdzekļu, ko izmantot arī vēlāk dzīvē, lai nezaudētu pamatu zem kājām. Turpmākās situācijās, ar kurām cilvēks sastapsies, viņam jau būs šīs meditācijā iegūtās prasmes.

 

Paldies, Sambhavo! Pēdējais, taču ne mazsvarīgākais… Kā tu pats nonāci līdz Praimal terapijas vadīšanai?

 

Vispirms jau mani pie šī darba noveda nepieciešamība strādāt pašam ar sevi. Kā bērns es nāku no ārkārtīgi disfunkcionālas ģimenes. Mans tēvs mūždien ķīvējās ar māti, mūsu mājās valdīja pastāvīgs karš. Mēs ar māsu tiešām ļoti cietām. Tā rezultātā visas manas attiecības ar sievietēm, manas mīlas attiecības ar bijušajām draudzenēm, bija disfunckionālas un nebeidzās diez ko labi. Jutu šo urdošo nepieciešamību strādāt ar sevi. Viena no pirmajām pieejām, ko atradu, bija tieši Praimal terapija. Strādājot pašam ar sevi, pirmoreiz dzīvē jutos tik atjaunots – it kā no pleciem novēlusies milzu nasta, nasta novēlusies no prāta un sirds. Kopš tās dienas mana mīlas dzīve un karjera guvušas piepildījumu. Vairs nesastapos ar tādām problēmām, kādas mani piemeklēja pirms šī procesa.

 

Protams, esmu arī terapeits un psihologs, tātad cilvēks, kuru interesē šāda tipa darbs. Mani tas aizrauj, un daru to sevis dēļ. Tāpat paveicās vairākus gadus gūt apmācību Punē, Indijā – Ošo komūnā. Vienu no spēcīgākajiem Praimal terapijas procesiem sauc par Brīvības procesu jeb A.F.H. Mūsdienu pasaulē tam nav līdzinieka. Mācījos piecus gadus. Apguvu, kā palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no bērnībā gūtās traucējošās pieredzes gan individuālās sesijās, gan grupu darbā. Mana interese auga, mācījos aizvien vairāk, praktizēju un strādāju ar šo procesu.

 

Process ilgst piecas dienas. Tam nepieciešama kārtīga struktūra. Tas prasa palīdzību un vadību. Kādreiz Praimal terapija bija veidota kā 12 dienu ilgs process. Protams, Punē joprojām pieejams šis 12 dienu retrīts – Brīvības process, taču vairums cilvēku spēj sasniegt fantastiskus rezultātus tikai 5 dienu Praimal terapijas laikā. Darbs jau nekad nebeidzas, tādēļ mums palaimējies, ka Punā piedāvā arī 12 dienu procesu. Vismaz reizi gadā cilvēki var turp doties. Tomēr 12 dienu procesu izvēlas tikai tie, kas bērnībā guvuši vērienīgas traumas. Lielākā daļa atvieglojumu pieredz arī pēc 5 dienu darba.

 

Skaidrs. Tātad tu pats izgāji šo procesu. Kā nonāci līdz tā vadīšanai?

 

Es šo procesu veicu kopā ar kādu terapeiti, kura mani pēc tam nedaudz apmācīja Praimal terapijā. Tomēr pamatmācību guvu piecu gadu laikā Punā, iepazīstot, kā vadīt procesu un jebkuras tā variācijas.

 

Lielākajai daļai Praimal terapijas speciālistu nav pieredzes šāda tipa spēcīgā procesā. Žēl – tajā slēpjas būtiska bērnības traumu un ievainojumu izpratne. Tomēr terapeitam nav ne vainas. Viņi sniedz brīnišķīgu palīdzību, un cilvēki priecājas par kopīgi veikto darbu.

 

Mana pieredze ir tieši šis piecus gadus ilgais apmācības posms A.F.H. Brīvības procesā. Saprotams, esmu arī psihologs un psihoterapeits. Vienmēr jutīšu vēlmi palīdzēt ļaudīm atbrīvoties no viņu traumām un traucējošajām pārliecībām.

 

Tad jau savā darbā apvieno psihoterapiju, psiholoģiju un meditāciju?

 

Precīzi! Mani interesē tieši psihoterapijas un meditācijas apvienojums. Esam novērojuši, ka tieši tas cilvēkiem sniedz labākos rezultātus. Ne psihoterapija vien… Ne meditācija vien…

 

Tā ir, arī mana pieredze to apliecina. Paldies par sarunu! Uz drīzu tikšanos Rīgā!

 

Jā, paldies, Asti! Mīļi apskāvieni visiem, visiem!

 

Nodošu! Ciao!

 

 

Pirmatnējā apziņa – ceļš mājup 

Mūsu dzīves ceļa būtiska daļa ir izlīgums ar pagātni. Bērnībā esam mācīti pielāgoties vecāku un plašākās sabiedrības prasībām. Šī pielāgošanās joprojām norisinās, sasaista mūs un ietekmē mūsu attiecības, ķermeni, karjeru, radošumu, kā arī citas dzīves jomas. Tā apgriež mums spārnus, kavējot lidojumu pretim tagadnes brīvībai.
Lielākoties mēs neapzināmies savu īsto esību, tikai nojaušam mūsos iemitušās dziļas sāpes, vientulību un alkas pēc brīvības.

Pielāgošanās rada sava veida mānīgu uzslāņojumu, kas sedz mūsu patieso dabu. Procesa gaidā pievērsīsim uzmanību šim mānīgajam slānim. Ar apziņas, izpētes un izpausmes palīdzību to izkausēsim un izšķīdināsim, lai beidzot varam savienoties paši ar savu būtību, dzīvot skaisti un brīvi.

Tas ir iespaidīgs piecu dienu ilgs ceļojums, kura laikā izdziedēsim bērnībā gūtās psiho-traumas, kuras joprojām ietekmē jūsu pieaugušā cilvēka ikdienu, neļaujot realizēt jūsu dabas doto potenciālu visā pilnībā.
Ceļojuma mērķis – atjaunot saikni ar savu patieso iedabu, mums katram piemītošo spēku, atbalstu, drosmi un mīlestību.

Šo procesu aizvadīsiet klusumā un izolētībā, lai visu savu uzmanību un enerģiju veltītu uzdevumam – no jauna atrast pašiem sevi.

Nodarbības paredzētas cilvēkiem, kas vēlas padziļināti strādāt pie pašatklāsmes un pašpārveides.

Prem Sambhavo ir augsti kvalificēts psihoterapeits, psiholoģijas zinātņu doktors un aizrautīgs pūķotājs. Kā pasniedzējs un zinātnieks darbojies Florences un Boloņas universitātēs . Cilvēka potenciāla izziņas kaislība un pašatklāsmes tieksme jau agrīnā vecumā aizveda pie meditācijas un psiholoģijas ceļa, kas mudināja viņu iepazīt dažādas pašizpētes metodes un terapijas virzienus. Pēdējos 20 gadus strādājis kā individuālais un grupu terapeits. Sambhavo apguvis tādas terapeitiskās metodes kā Stratēģiskā īslaicīgā terapija, Traumu novēršana (Somatiskā pieredze), Grupu dinamika, Bioenerģētika, Seksuālā trauma, Sākotnējā terapija (Primal), Tantra, Mīlestības ceļš. Pašlaik Sambhavo apceļo pasauli, palīdzot tūkstošiem sieviešu un vīriešu labāk iepazīt sevi un savu otro pusīti.

info@butiba.lv