BRIEDUMS

briedums

BŪT SEV PAŠAM

Laikā, kad tiek pielūgta jaunība, kad vai ikviens vēlas izvairīties no vecuma, viagras un plastiskās ķirurģijas laikmetā Ošo uzdrošinājies izvirzīt gandrīz vai aizmirstu jautājumu: ko mēs iegūstam, ja novecošanās procesu pieņemam kā dabisku, ja necenšamies turēties pie jaunības un tās izpriecām līdz pat kapam?

Dzīve ir ciešanas un prieks, laime un nelaime.
Dzīve ir diena un nakts, dzīvība un nāve.
Tev būs jāapzinās gan viens, gan otrs…
Ieklausies savā dvēselē. Tā nepārtraukti dod tev mājienus.
Tā ir klusa, sīka balstiņa, tā nekliedz uz tevi, bet ir patiesa.
Un, ja esi mazliet pieklusis, tu sāc izjust savu ceļu.
Esi tas, kas tu esi patiesībā! Nekad necenties būt cits,
un tu kļūsi nobriedis. Briedums ir atbildība būt tam,
kas esi savā būtībā, lai ko tas arī maksātu. Riskējot ar visu –
būt sev pašam. Lūk, kas ir briedums.

Šajā grāmatā – par atšķirību starp novecošanas un izaugsmes procesiem, par to, kā nebaidīties no vecuma un rast prieku augsmē, kā dzīvi padarīt par nepārtrauktiem svētkiem.

PRASME DZĪVOT

Cilvēks piedzimst, lai rastu dzīvi. Un viss ir viņa rokās. Viņš var arī to pazaudēt. Viņš var turpināt elpot, turpināt ēst, viņš var turpināt novecot un turpināt virzīties pretī kapam, bet tā nav dzīve, tā ir pakāpeniska nāve. No šūpuļa līdz kapam… pakāpeniska nāve septiņdesmit gadu garumā. Un tā kā miljoniem cilvēku visapkārt mirst šajā pakāpeniskajā, lēnajā nāvē, tu arī sāc viņus atdarināt. Bērni to mācās no visiem apkārtējiem. Mūs iekļauj mirušie.

Tādēļ pirmais, kas ir jāsaprot, – ko es domāju ar vārdu „dzīve”. Tai nav jābūt vienkārši kā novecošanās procesam, tai jābūt izaugsmei. Bet tās ir divas
dažādas lietas.

Novecot spēj ikviens dzīvnieks. Izaugsme – cilvēku privilēģija. Tikai nedaudzi pieprasa sev šīs tiesības.

Izaugsme nozīmē – virzīties ar katru mirkli dziļāk un dziļāk dzīvē; tā nozīmē attālināšanos no nāves un nevis tuvošanos tai. Jo dziļāk tu dodies dzīvē, jo vairāk izproti nemirstību sevī. Tu attālinies no nāves. Pienāk brīdis, un tu saproti, ka nāve nav nekas cits kā pārģērbšanās, pārcelšanās uz citu māju, formas maiņa. Nekas nemirst, nekas nevar nomirt.

Nāve ir vislielākā no ilūzijām.

Lai saprastu izaugsmi, pavēro koku. Lai gan koks aug augšup, tā saknes tiecas arvien dziļāk zemē. Ir līdzsvars – jo augstāk paceļas koks, jo dziļāk nolaižas saknes. Nemēdz būt piecdesmit pēdu augsts koks, bet ar nelielām saknēm, tās nespēs noturēt tik gigantisku koku.

Dzīvē izaugsme nozīmē, ka tu audz arvien dziļāk pats sevī – tieši tur ir tavas saknes.

Man tas ir pirmais meditācijas princips. Viss pārējais ir pakārtots. Un bērnība ir vislabākais laiks. Kļūstot vecākam, tu virzies tuvāk nāvei, un ieiet meditācijā ir arvien grūtāk.
Meditācija nozīmē ieiet savā nemirstībā, ieiet savā mūžībā, savā dievišķībā. Un bērns ir viskvalificētākais cilvēks, jo viņš nav noslogots ar zināšanām, reliģiju, izglītību, nav noslogots ar visdažādākajām blēņām. Viņš ir šķīsts.

Bet, par nelaimi, viņa šķīstumam ir nolemts pārtapt par gara aprobežotību. Šķīstumam un aprobežotībai ir zināma līdzība, bet tas nav viens un tas pats. Aprobežotība ir neziņas stāvoklis, tāpat kā šķīstums, bet ir arī milzīga atšķirība, kuru līdz pat šim laikam cilvēce nav pamanījusi. Šķīstums nezina, un arī negrib zināt. Tas ir pilnīgi apmierināts, piepildīts.

Mazam bērnam nav ambīciju, nav vēlēšanos. Viņš ir tā pārņemts ar esošo mirkli – lidojošs putns piesaista viņa skatienu tik pilnīgi… Vienkāršs tauriņš, tā skaistās krāsas viņu sajūsmina… Varavīksne debesīs… Un bērns nespēj iedomāties, ka var būt vēl kas svarīgāks, bagātāks par šo varavīksni. Nakts, pilna zvaigžņu, bezgalīga zvaigžņota debess…

Šķīstums ir bagāts, pilnīgs, tīrs.

Aprobežotība ir nabaga. Tā ir ubags. Tā grib to vai citu, grib būt zinoša, respektabla, grib būt turīga, tā vēlas iegūt varu. Aprobežotība virzās pa vēlmju ceļu. Šķīstums ir stāvoklis, kad nav vēlmju. Bet tā kā tiem abiem nav zināšanu, mēs jaucām to dabu. Mēs pieņēmām tos kā vienu un to pašu.

Pirmais solis dzīves mākslā – izprast starpību starp aprobežotību un šķīstumu. Šķīstums ir jāatbalsta, jāsargā, jo bērns ir atnesis sev līdzi milzīgu dārgumu, dārgumu, kuru svētie cenšas iegūt ar lieliem pūliņiem. Svētie saka, ka atkal esot kļuvuši par bērniem, ka piedzimuši no jauna. Indijā īsts bramins, īsts gudrais, dēvē sevi par divreiz dzimušo. Kāpēc par divreiz dzimušo? Kas notiek ar pirmo piedzimšanu? Kāda nepieciešamība dzimt otrreiz? Un kas tiks sasniegts, piedzimstot otru reizi?

Otrajā piedzimšanā viņš sasniedz to pašu, kas bija sasniedzams arī pirmajā, bet ko sabiedrība, vecāki, viņam apkārt esošie cilvēki izpostīja, sagrāva. Ikvienu bērnu pārpilda ar zināšanām. Viņa vienkāršība kaut kādā veidā ir jāatņem, jo tā viņam nepalīdzēs šajā konkurences pasaulē. Ar savu vienkāršību viņš pasaulei šķitīs vientiesis, viņa nevainību ekspluatēs, kā vien spēs. Baidoties no sabiedrības, baidoties no pasaules, kuru mēs paši esam izveidojuši, mēs cenšamies padarīt ikvienu bērnu pēc iespējas viltīgāku, slīpētāku, zinošāku – lai viņš būtu to ļaužu pulkā, kuri ir pie varas un nevis apspiesto un vājo kategorijā.

Un tikko bērns sāk augt nepareizā virzienā, viņš tajā arī turpina virzīties – visa viņa dzīve plūst turp.

Kad tu saproti, ka esi palaidis garām dzīvi, pirmais princips – atgriezties šķīstībā. Atmet zināšanas, aizmirsti savus svētos rakstus, reliģiju, teoloģiju, filozofiju. Piedzimsti no jauna, kļūsti nevainīgs, tas ir tavās rokās. Attīri savu prātu no visa, kas nav tevis izzināts, no visa, kas ir aizgūts, kas nāk no tradīcijas, paražas. Tiec vaļā no visa, ko tev devuši citi – vecāki, skolotāji, universitātes. Esi atkal vienkāršs, esi atkal bērns. Un šis brīnums ir iespējams meditācijā.

Meditācija ir savāda ķirurģiska metode, kura atšķeļ tevi no visa, kas nav tavs un saglabā tikai tavu patieso būtību. Tā sadedzina visu pārējo un atstāj tevi kailu saulē un vējā. Tu esi gluži kā pirmais cilvēks, kurš ieradies uz Zemes, kurš neko nezina, kuram viss ir jāatklāj no jauna, jākļūst par meklētāju un jādodas svētceļojumā.

Otrais princips: svētceļojums. Dzīvei ir jābūt meklējumam – ne vēlmei, bet meklējumam; ne ambīcijai kļūt par to vai citu, par prezidentu vai premjerministru… Tai jābūt meklējumam, centieniem atrast: „Kas es esmu?”

Ir ļoti dīvaini, ka cilvēki, kuri nezina, kas viņi ir, cenšas par kaut ko kļūt. Viņi pat nezina, kas viņi ir šajā pašā mirklī! Viņi nav izglītoti par savu pašu būtību, bet viņiem ir mērķis – par kaut ko kļūt.
Kļūšana ir dvēseles slimība.

Esība – tas esi tu pats.

Un savas esības atklāšana ir dzīves sākums. Tad katrs mirklis ir jauns atklājums, ik brīdis atnes jaunu prieku. Jauns noslēpums atver durvis, jauna mīlestība sāk augt tevī, jauna līdzjūtība, kuru tu nekad neesi izjutis agrāk, jauna atvērtība skaistumam un labestībai. Tu kļūsti tik jūtīgs, ka vismazākajai zālītei tev ir milzīga nozīme. Jūtīgums tev dod atskārsmi, ka šī sīkā zālīte esībai ir tikpat nozīmīga kā vislielākā zvaigzne; bez šīs zālītes esība būtu nabadzīgāka, nekā tā ir. Šī mazā zālīte ir unikāla, neaizvietojama, tai piemīt personīga individualitāte.

Un šis jūtīgums sniegs tev jaunas draudzības. Draudzības ar kokiem, putniem, dzīvniekiem, ar kokiem, upēm, okeāniem, zvaigznēm… Dzīve kļūst bagātāka, kad plūst mīlestība, kad aug spēja mīlēt.

Svētā Franciska dzīvē ir brīnišķīgs gadījums. Viņš mira… Bieži viņš ceļoja uz ēzeļa no vienas vietas uz otru un dalījās savā pieredzē. Visi viņa mācekļi sapulcējās, lai dzirdētu viņa pēdējos vārdus. Cilvēka pēdējie vārdi vienmēr ir vissvarīgākie, jo tie satur visu viņa dzīves pieredzi.

Bet tas, ko mācekļi izdzirdēja… viņi nespēja noticēt.

Svētais Francisks nevērsās pie mācekļiem; viņš vērsās pie ēzeļa. Viņš teica:
– Brāl, es esmu tev liels parādnieks. Tu mani vadāji no vienas vietas uz otru un nekad nesūrojies, nekad nepukojies. Viss, ko es gribu izdarīt, pirms atstāju šo pasauli, – lūgt tev piedošanu: es nebiju ar tevi cilvēcisks.
Tie bija Svētā Franciska pēdējie vārdi. Ārkārtējs jūtīgums… pateikt ēzelim:
– Brāl ēzeli… Palūgt piedošanu.

Kad tu kļūsti jūtīgāks, dzīve kļūst plašāka. No maza dīķīša tā pārvēršas par okeānu. Tā neaprobežojas tikai ar tevi, tavu sievu un bērniem – absolūti nemaz neaprobežojas. Visa esamība kļūst par tavu ģimeni. Un, kamēr visa esamība nekļūs par tavu ģimeni, tu nebūsi uzzinājis, kas ir dzīve, jo neviens cilvēks nav sala, mēs visi esam savienoti.

Mēs esam bezrobežu kontinents, miljoniem saišu sasaistīts.

Un ja mūsu sirdis nav mīlestības pilnas pret veselo, tajā pašā proporcijā mūsu dzīve tiek saīsināta.
Meditācija atnesīs tev jūtīgumu, lielas piederības jūtas šai pasaulei. Tā ir mūsu pasaule, mūsu zvaigznes, mēs šeit neesam svešinieki. Mēs pēc savas dabas piederam esībai. Mēs esam tās daļa, tās sirds.

Otrkārt, meditācija atnesīs tev lielu klusumu – jo visas zināšanu drazas aizies. Domas arī ir daļa zināšanu… bezgalīga klusēšana, un tu esi pārsteigts: šī klusēšana ir vienīgā iespējamā mūzika.

Visa mūzika ir pūliņi novest šo klusēšanu līdz kādai izteiksmei. Austrumu gudrie uzsvēra, ka visas dižās mākslas – mūzika, dzeja, dejas, glezniecība, tēlniecība -, ir dzimušas no meditācijas. Tas viss ir pūliņi kaut kādā veidā ienest neizzināmo zināmā pasaulē tiem, kuri nav gatavi svētceļojumam. Tās vienkārši ir veltes tiem, kuri nav gatavi doties šajā svētceļojumā. Varbūt dziesma pamodinās vēlmi doties pirmsākuma meklējumos, varbūt statuja…

Nākamajā reizē, kad tu ieiesi Gautamas Budas templī, pavēro viņa statuju, jo tā veidota tādā veidā un proporcijā, ka, to vērojot, tu iegrimsi klusēšanā.. Tā ir meditācijas statuja; tai nav nekādas saistības ar Gautamu Budu.

Tieši tādēļ visas dižās statujas izskatās tik dzīvas – Mahavira, Gautama Buda, Neminatha, Adinatha… Divdesmit četri džainu tirthankaras… vienā templī tu atradīsi divdesmit četras līdzīgas, pilnīgi vienādas statujas. Savā bērnībā es jautāju tēvam:
– Paskaidro man, lūdzu, kāpēc šie divdesmit četri cilvēki ir vienādi? Viens un tas pats izmērs, tas pats deguns, tāda pati seja un ķermenis…
Un viņš atbildēja:
– Nezinu. Es pats vienmēr esmu bijis neizpratnē, kāpēc viņi nekādi neatšķiras. Tas ir gandrīz vai kaut kas nedzirdēts – pasaulē nav pat divu vienādu cilvēku, ko gan lai saka par divdesmit četriem?

Taču, kad uzplauka mana meditācija, es atradu atbildi. Es to neizdzirdēju ne no viena cita. Es atradu atbildi, ka šīm statujām nav nekā kopīga ar cilvēkiem. Šīs statujas vēsta to, kas notiek šajos divdesmit četros cilvēkos. Bet notiek precīzi viens un tas pats. Mēs neraizējamies par ārējo, mēs uzsveram to, ka tikai iekšējam ir vērts veltīt uzmanību. Ārējais ir mazsvarīgs. Kāds ir jauns, cits – vecs, kāds ir melnais, bet cits – baltais, kurš ir vīrietis, kura sieviete… Tas nav svarīgi, būtiski ir tas, kas ir tevī – klusēšanas okeāns. Šajā okeāna stāvoklī ķermenis ieņem noteiktu pozu.

Tu pats to esi redzējis, taču nebiji vērīgs. Vai neesi pamanījis, ka tad, kad esi dusmās, tavs ķermenis ieņem noteiktu pozu. Dusmās tu nevari turēt rokas atvērtas, dusmās tās ir sažņaugtas dūrē… Dusmās tu nevari smaidīt, vai varbūt vari? Noteiktā emociju brīdī ķermenis ieņem konkrētu pozu.

Šīs nelielās lietas ir iekšēji dziļi saistītas.

Šīs statujas ir izveidotas tā, ka ja tu vienkārši sēdi klusējot un vēro, bet pēc tam aizver acis, negatīvs, ēnu attēls ieplūst tavā ķermenī un tu sāc izjust kaut ko tādu, ko nekad agrāk neesi izjutis. Šīs statujas un tempļi ir uzcelti ne jau pielūgsmei, tie ir uzcelti, lai sniegtu pieredzi. Tās ir zinātniskas laboratorijas, tām nav nekā kopīga ar reliģiju. Gadsimtiem tika izmantota noteikta slepena zinātne, lai nākamā paaudze varētu nonākt saskarsmē ar iepriekšējo paaudžu pieredzi. Un ne ar grāmatu vai mutvārdu palīdzību, bet daudz dziļāk – klusēšanā, meditācijā, mierā.

Vienlaikus ar klusēšanu pieaug tava spēja būt draudzībā, aug tava mīlestība, tava dzīve kļūst par deju no mirkļa uz mirkli, par prieku, tā kļūst par svētkiem.

Tu nekad neesi aizdomājies – kāpēc visā pasaulē, ikvienā kultūrā un sabiedrībā gadā ir vairākas svētku dienas? Visi šie svētki tikai kompensē, jo sabiedrība ir atņēmusi tavai dzīvei svinēšanu, un ja tev neko nedotu pretī, tava dzīve varētu kļūt bīstama kultūrai.

Katrai kultūrai bija jādod tev kāda kompensācija, lai tu nejustos kā sevi pazaudējis ciešanās un skumjās. Taču šīs kompensācijas ir nepatiesas.

Uguņošanas un salūti nespēj sniegt tev prieku. Tie ir tikai bērniem, tev – galvassāpes. Taču iekšējā pasaulē var turpināties uguņošana, dziesmas, līksme.

Vienmēr atceries, ka sabiedrība dod tev kompensāciju, ja jūt, ka tas, kas bijis apspiests, bīstamā situācijā var uzsprāgt. Sabiedrība atrod kaut kādus veidus, lai ļautu tev atbrīvot apspiesto, bet tā nav patiesa svinēšana un nevar būt patiesi svētki.

Patiesiem svētiem jāatnāk no tavas dzīves, jāienāk tavā dzīvē.

Patiesi svētki nevar atbilst kalendāram – pirmajā novembrī jūs svinat… Dīvaini, visu gadu jūs bijāt nelaimīgi, bet pirmajā novembrī pēkšņi izejat no nelaimes un dejojat? Vai nu nelaime bijusi nepatiesa, vai arī nepatiess ir bijis pirmais novembris, abi tie nevar būt patiesi. Un tikko pirmais novembris ir beidzas, tu atkal atgriezies melnajā caurumā,

Ikviens – savā nelaimē, savās raizēs.

Dzīvei jābūt kā pastāvīgiem svētkiem, ugunīgiem svētkiem, kuri ilgst cauru gadu. Tikai tad tu vari izaugt, uzziedēt.

Pārveido sīkas lietas svinēšanā.

Japānā, piemēram, ir tējas ceremonija. Katrā dzenbudistu klosterī un ikvienā mājā, kura var to atļauties, ir neliels templis tējas dzeršanai. Tēja vairs nav parasta, ikdienišķa lieta, tā transformēta par svētkiem. Templis tējas dzeršanai izveidots noteiktā veidā – krāšņā dārzā ar skaistu dīķi. Dīķī peld gulbji, visapkārt zied puķes. Kad atnāk viesi, tiem jāatstāj apavi ārpusē, jo tas ir templis. Templī nedrīkst sarunāties, jums būs jāatstāj savas domas un runas ārpusē, kopā ar kurpēm. Jūs apsēžaties meditatīvā pozā. Saimnieces, sievietes, kura gatavo jums tēju, kustības ir tik graciozas, it kā viņa dejotu. Viņa gatavo tēju, saliek jūsu priekšā tasītes un apakštasītes tā, it kā jūs būtu dievi. Ar tādu godbijību… viņa paklanās un jūs to pieņemat ar tādu pašu cieņu.

Tēja tiek gatavota īpašā patvārī, no kura nāk brīnišķas skaņas, sava mūzika. Ceremonijā ietilpst, ka ikvienam jāklausās šī tējas mūzika. Un visi klusējot klausās… ārā, dārzā dzied putni, un patvāris… tēja rada savu dziesmu. Visapkārt miers…

Kad tēja ir gatava, un tā ir salieta visās tasēs, jūs to nedzerat tā, kā ļaudis to visur parasti dzer. Vispirms tev jāieelpo tējas aromāts. Tu malko tēju tā, it kā tā būtu no ārpasaules, lēni… Tev nav kurp steigties… Kāds varbūt sāk spēlēt flautu vai sitāru. Parasta lieta – vienkārši tēja – bet to padarījuši par brīnišķiem reliģioziem svētkiem. Katrs iznāk atjaunots, svaigs, jūtas jaunāks, dzīves enerģijas pilns.
Un to pašu, ko ar tējas dzeršanu, var darīt ar visu – ar apģērbu, ēdienu… Cilvēki dzīvo gandrīz kā sapnī, neredzot, ka ik audumā, ik apģērbā ir savs skaistums, sava izjūta. Ja esi jūtīgs, tavs apģērbs ir ne tikai, lai aizsegtu tavu ķermeni, tad tas ir kaut kas tāds, kas izsaka tavu individualitāti, kas izsaka tavu gaumi, kultūru, tavu būtību. Visam jāatspoguļo tevi, uz visa ir jābūt tavam parakstam. Tad dzīve kļūst par pastāvīgiem svētkiem.

Pat ja esi slims un guli gultā, tu šos gulēšanas mirkļus padarīsi par skaistuma un prieka mirkļiem, par atslābināšanās un meditācijas, mūzikas un dzejas brīžiem. Nav jābūt skumjam tāpēc, ka esi slims. Tev jāpriecājas, ka visi iet uz darbu, bet tu guli gultā kā karalis un atpūties. Kāds gatavo tev tēju, patvāris dzied dziesmu, draugi piedāvā atnākt pie tevis un uzspēlēt flautu…

Šīs lietas ir svarīgākas par jebkurām zālēm. Kad esi slims, paaicini ārstu. Bet vēl svarīgāk, pasauc tos, kurus mīli, jo nav zāļu, svarīgāku par mīlestību. Pasauc tos, kuri var tevi ieskaut ar skaistumu, mūziku, dzeju, jo nekas tā neārstē kā svētku noskaņojums. Zāles ir viszemākā ārstēšanas forma, bet, šķiet, ka mēs visi to esam aizmirsuši, un mums jāpaļaujas uz zālēm un jābūt nomāktiem un skumjiem, it kā tu esi palaidis garām lielu prieku, neaizgājis uz darbu! Birojā tu biji nelaimīgs… tikai viena diena mājās, un tu arī te ķeries pie nelaimes – tu nelaid to vaļā.

Padari visu radošu, izveido labāko no sliktākā – lūk, ko es nosaucu par mākslu dzīvot. Un ja cilvēks ir visu savu dzīvi nodzīvojis, piepildot ikvienu tās mirkli ar skaistumu mīlestību, prieku, tad dabiski, ka viņa nāve būs viņa dzīves pūliņu visaugstākā virsotne. Pēdējie pieskārieni… viņa nāve nebūs nejauka, kā tas parasti notiek ar ikvienu.

Ja nāve ir pretīga, tas nozīmē, ka visa tava dzīve ir bijusi tukša laika izšķiešana. Nāvei ir jābūt kā mierīgai piekrišanai, mīlošai ieiešanai nezināmajā, priecīgam atvadu brīdim no draugiem, no vecās pasaules. Tajā nav jābūt nekādai traģēdijai.

Viens dzenbudistu skolotājs, Lin-Či, mira… Tūkstoši skolnieku bija sapulcējušies, lai izdzirdētu viņa pēdējo sprediķi, bet Lin-Či vienkārši gulēja – priecīgs, smaidīgs, nesakot ne vārda.

Redzot, ka viņš tūlīt pat mirs, un tomēr nesaka ne vārda, kāds atgādināja Lin-Či . Tas bija vecs draugs, arī skolotājs. Viņš nebija Lin-Či skolnieks, tādēļ varēja viņam to pateikt:
– Lin-Či, vai tu esi aizmirsis, ka tev jāsaka pēdējie vārdi? Es vienmēr esmu teicis, ka tev ir slikta atmiņa. Tu mirsti… tu ko – esi aizmirsis?
Lin-Či ierunājās:
– Klausieties!
Pa jumtu, skaļi dipinādamas, skraidīja divas vāveres.
– Cik skaisti! – viņš pateica.
Un nomira.

Mirklī, kad viņš teica: – Klausieties! – iestājās absolūts klusums. Visi padomāja, ka viņš pateiks kaut ko grandiozu, bet tikai divas vāveres plosījās, dipinādamas skraidelēja pa jumtu… Viņš pasmaidīja un nomira. Bet viņš nodeva pēdējo vēstījumu: nepadariet lietas mazas un lielas, triviālas un svarīgas. Svarīgs ir viss. Un šajā mirklī Lin-Či nāve ir tikpat svarīga, kā šīs divas vāveres, kuras skraida pa jumtu. Nav nekādas atšķirības. Esamībā viss ir vienlīdz nozīmīgs. Tā bija visa viņa filozofija, visa viņa dzīves mācība – nekas nav liels un nekas nav mazs. No tevis ir atkarīgs, ko tu ar to izdarīsi.

Sāc ar meditāciju, un tas viss sāks tevī augt – klusēšana, miers, svētlaime, jūtīgums. Un lai kas arī ienāktu meditācijā, pacenties to ienest savā dzīvē. Dalies ar to, jo viss, ar ko tu dalies, aug ātrāk. Un kad tu sasniegsi nāves punktu, tu uzzināsi, ka nāves nav. Tu vari atvadīties, bet nav vajadzīgas nekādas skumju asaras. Tās var būt prieka asaras, bet ne skumju.

Bet tev būs jāsāk no šķīstības.

Tādēļ vispirms izmet visas tās pabiras, kuras tu nēsā sev līdzi. Ikviens nēsā tik daudz drazu! Interesanti, kāpēc? Vienkārši tādēļ, ka ļaudis tev ir teikuši, ka tās ir dižas idejas, principi… Tu neizturējies gudri pats pret sevi. Esi pret sevi saprātīgs!

Dzīve ir ļoti vienkārša, tā ir līksma deja. Un visa zeme var būt pilna prieka un deju. Bet ir cilvēki, kuri ir ieguldījuši visu tajā, lai neviens nebaudītu dzīvi, lai neviens nesmaidītu, nesmietos. Dzīve esot grēks, tā esot sods… Kā tu vari baudīt dzīvi, ja visa gaisotne ir tāda, ka tev pastāvīgi saka, ka tā ir sods? Ja teic, ka tu ciet tāpēc, ka esi rīkojies nepareizi, ka dzīve ir sava veida cietums, kurā tevi ir iemetuši, lai tu ciestu.

Es saku tev, ka dzīve nav cietums un tā nav sods. Dzīve ir balva, un tā tiek dota tikai tiem, kas to ir nopelnījuši, kuri ir tās vērti. Baudīt – ir tavas tiesības, grēks būtu nebaudīt. Tas būtu pret esību, ja tu nerotātu to, ja tu atstātu to tādu pašu, kādu atradi. Nē, atstāj to nedaudz laimīgāku, nedaudz skaistāku un tīkamāku.