Ilzes Kalvānes ilustrācijas
No grāmatas:
Ošo, ja kāds pārstāj ticēt un cerēt, ja nav ticības un pārliecības, vai tas nenovedīs pie degradācijas un nepareizas rīcības?
It kā tieši tagad rīcība ir ārkārtīgi laba, ir kā tieši tagad tiek ievērota augsta ētika, it kā tūkstošu gadu laikā nav atgadījušās nepareizas rīcības. Ja stāvoklis, kādā pašlaik atrodamies, nav nepareiza rīcība, tad kas ir nepareiza rīcība? Kas mums ir dzīvē tāds, par ko varam teikt, ka tas nav sabrukums? Bet, tā kā tas turpinājies tūkstošiem gadu, mēs esam pie tā pieraduši. Bet ja vienlaikus mēs no tā aizvirzāmies, mēs jutīsimies ļoti nobijušies. Tas ir līdzīgi kā slimais, kurš jautā: „Ja es sākšu lietot medikamentus un izārstēšu savu slimību, kas tad
notiks?”
Sekas ticības un pārliecības esamībai ir tādas, ka cilvēks sabrūk. Šī sabrukuma pamatā ir aklums; sabrukums sākas līdz ar aklumu. Cilvēkam, kurš aizņēmies domāšanu un kontemplāciju, kas gan cits var notikt viņa dzīvē, ja ne sabrukums? Kāds, kurš iznīcinājis savu cieņu, kurš vienkārši iznīcinājis brīvību domāt, nevar būt labākā stāvoklī par dzīvnieku. Ja vispār pastāv kāda atšķirība starp dzīvnieku un cilvēku, tad tā ir tāda, ka cilvēks ir spējīgs domāt. Ja mēs pārstājam domāt un sākam ticēt, mēs nenovēršami nonākam dzīvnieka stāvoklī. Tam, kurš nedomā, nav cita ceļa kā sabrukums. Tā ir visa šī ticības un pārliecības propaganda tūkstošiem gadu garumā, kas novedusi mūs šādā stāvoklī.
Uzdot šādu jautājumu ”Vai cilvēks nenomaldīsies?” nozīmē tikai vienu: lai arī kas to uzdotu, viņš sevi uzskata par neordināru personu. Jebkurš, kas to jautā, jautā žēluma dēļ pret citiem. Viņš jūt, ka viņam nav ko baidīties, jo viņš ir absolūti īpašs, jo tikai pārējie – parastie ļaudis – nomaldīsies.
Pēdējā laikā man ir bijusi izdevība katru dienu sastapt tūkstošiem cilvēku, un līdz šim es neesmu saticis nevienu vienīgu cilvēku, kurš teiktu: „Es esmu parasts.” Katram šādam cilvēkam ir maldīgs uzskats, ka viņš ir īpašs, un visi citi ir parasti. Ikviens uzdod man vienu un to pašu jautājumu: „Kas notiks ar parastajiem cilvēkiem?” Līdz šim neviens nav nācis un pajautājis: „Kas notiks ar mani?”
Kur ir šie parastie cilvēki? Es arī esmu viņus meklējis, bet vēl neesmu atradis. Ja jūs atrodat, lūdzu dariet man zināmu, kas viņi ir. Kas ir šie parastie cilvēki? Un kas ir daži izvēlētie? Vienīgi ego ir tas, kas uzskata sevi par īpašu un pārējos par parastiem. Un ikvienam un visiem piemīt šis ego: viņš ir īpašs, bet visi pārējie ir parasti ļaudis.
Arābijā ir sena paruna, kas teic: – Vienmēr, kad Dievs rada cilvēku un sūta viņu pasaulē, tas iečukst viņa ausī ko dīvainu. Radīšanas procesā, kad tas gatavojas sūtīt viņu pasaulē, tas saka viņam: „Es nekad neesmu radījis labāku cilvēku par tevi!” Tas visiem teic to pašu. Un liekas, tā ir taisnība. Kaut kam tādam jānotiek, citādi ikviens nebūtu tik maldināts.
…Gandijs aizbrauca uz Angliju, lai Londonā piedalītos konferencē. Viņa sekretārs Mahadevs Desaī aizgāja uz tikšanos ar Džordžu Bernardu Šovu. Mahadevs viņam teica: „Jūs droši vien arī uzskatāt Gandiju par mahatmu, šķīstu dvēseli, vai ne tā?”
Bernards Šovs atteica: „Tā ir, bet es lieku viņu otrajā vietā. Kas attiecas uz pirmo vietu, – tas esmu es”.
Mahadevs bija pamatīgi pārsteigts. Viņš nekad nebija domājis, ka kaut kas tāds var atgadīties. Indijā neviens neuzdrīkstētos teikt, ka viņš ir pirmajā vietā. Kāds dziļi sirdī varētu par to padomāt, bet to neteiktu atklāti. To varētu pateikt kādam aiz muguras, bet neviens neteiktu viņam tieši acīs. Tādējādi Mahadevs nekad nevarēja iedomāties, ja kāds viņam teiktu tieši acīs, ka Gandija šķīstā dvēsele ir otrajā vietā, bet viņš pats – pirmajā. Viņš atgriezās gluži nomākts un atstāstīja to Gandijam.
Gandijs teica: „Liekas, Šovs ir ļoti patiess, godīgs vīrs. Viņš tikai pateica to, kā katrs cilvēks apzinās sevi”.
Ikkatrs cilvēks dzīvo ar maldinošu uzskatu, ka viņš ir neordinārs, bet pārējie ir parasti. Tāpēc ikviens ir norūpējies par pārējiem – parastajiem ļaudīm. Kas notiks ar viņiem? Kas notiks ar tiem nabadziņiem? Tāpēc ļauj man pavēstīt, ka šis ego veids ir ļoti izplatīts. Doma „Es esmu īpašs” ir visparastākā cilvēka pazīme. Tas nekad nenotiek ar tiem, kas ir patiešām īpaši, tāpēc ka viņi patiesi ir īpaši. Tie, kuri tiešām ir īpaši, nekad nedomā, ka ir īpaši. Tai pat laikā viņi arī nedomā, ka kāds būtu parasts.
Ja jūs man jautātu, kuru es uzskatītu par parastu cilvēku, es varu tikai teikt, ka parasts cilvēks ir tas, kurš netic sava paša saprātam, sava paša domāšanai, bet tā vietā tic otra cilvēka saprātam un domāšanai. Tikai tāds ir parasts cilvēks. Ja viņš grib izlauzties no nebrīves, kad tiek saukts par parastu, pirmais, kas viņam jādara, ir atmest ticības un pārliecības aklumu. Kad es jums saku, lai atmetat ticības un pārliecības aklumu, tas nozīmē, ka jums pašam jānotic sev. Cilvēks, kurš tic citiem, nenovēršami zaudē ticību sev. Tā ir neuzticēšanās sev, kas kļūst par uzticēšanos citiem. Ja es neticu saviem paša spēkiem, tad es neticēšu citu cilvēku spēkiem.
Ticība sev nav traucēklis, bet ticība kādam citam ir fatāla. Kad es jums teicu domāt, tas bija ar nozīmi ticēt sev. Kad es jums saku stāvēt uz savām paša kājām, pašiem domāt un vērot, pašiem pieredzēt, es saku jums ticēt sev. Es ar nodomu nelietoju vārdu ticība, jo šis vārds ir kļuvis postošs un var maldināt. Tādējādi es teicu jums domāt, es teicu jums pašiem pētīt. Bet mans nolūks ir ļoti skaidrs: es vēlos, lai jūs pārstājat ticēt citiem un sākat ticēt sev. Ticība sev ir vienīgais ceļš uz dvēseli. Kad es uzstāju, lai jūs pārstājat ticēt citiem, tas ir tikai viena iemesla dēļ: jūs varat sākt noticēt sev.
Neviens nav parasts. Tikai cilvēks, kas netic sev, ir parasts, viens pats viņš ir slims. Kas notiks ar parasto cilvēku, ja viņš sāks ticēt sev? Lai kas arī notiktu, tas būs ļoti pozitīvi. Kādas bailes stāv aiz šī jautājuma? Šīm bailēm ir iemesli.
Viens no iemesliem ir – ja parastais cilvēks kļūs par brīvas gribas cilvēku, viņš kļūs amorāls, viņš kļūs neētisks, viņš ignorēs garīgumu. Bet kāpēc šīs bailes? Mums ir šīs bailes, tāpēc ka pašlaik, lai arī kādu garīgumu redzam cilvēkos, tas ir tiem uzspiests. Lai arī kādu morāli mēs viņos saredzam, tā viņiem uzlikta kā nasta. Tās ir bailes.
Ja brīvība aizslauka mūsu morāli un mūsu garīgumu, mums jāzina, ka tās ir viltus morāles un maldus garīgumi. Morāle un garīgums, kas mums tiek atņemti līdz ar brīvības dzimšanu, noteikti ir viltojums. Tikai tas garīgums un morāle, kas kļūst dziļāki un pamatīgāki līdz ar brīvības iestāšanos, ir patiesi. Bet, ņemot vērā, ka mūsu garīgums ir viltus, mūsu morāle un ētika ir neīsta, – mums piemīt šīs bailes.
Garīgums, kas ir uzspiests cilvēkam, ir viltus, visa viņa morāle ir melīga. Viņa labais tikums nerodas no dvēseles, bet, drīzāk, baiļu un alkatības dēļ viņš to valkā kā mantiju. No šejienes nāk bailes, – ja cilvēks sāks domāt neatkarīgi, viņš kļūs amorāls.
Brīvība, gluži vienkārši, ir pārbaudījums. Jūs nezogat, jo policists stāv uz ceļa; jūs nezogat, jo miertiesnesis sēž tiesā. Bet pastāv arī Dieva tiesa, kas jūs nosūtīs uz elli vai debesīm. Tieši tāpēc jūs nezogat. Ja visas šīs tiesas pazudīs, ja visa vara izzudīs – viscaur no Dieva līdz policistam – pastāv bailes, ka mēs visi sāksim zagt. Bet vai to var saukt par morāli, ja mēs nezogam baiļu dēļ? Baidoties no visām šīm varām? Vai tā ir dievbijība? Vai to esamība vien nav pierādījums, ka mēs neesam morāli? Aiz bailēm no elles un debesīm jūs nezogat un nekrāpjaties. Vai tas ir pierādījums, ka esat morāls? Nē, vienīgais pierādījums tam, ka esat šķīsts, ir tas, ka joprojām esat garīgi tīrs, kaut arī nav neviena, no kā bīties. Kad nav no kā bīties, jūsu dzīvē ienāk labestība. Ja nav nekāda veida atalgojuma, patiesība un mīlestība plūst caur jūsu dzīvi. Brīvība ir vienīgais kritērijs tam, vai cilvēks ir morāls vai amorāls.
Tieši brīvība visās tās izteiksmēs norādīs, kur mēs atrodamies.
Ļaujiet man arī teikt šo: savā veidā bailes, kādas ir tā saucamajiem dievbijīgajiem ļaudīm visā pasaulē – ja būs vairāk brīvības, pieaugs amorālums – ir taisnība, jo tūkstošiem gadu garumā tie ir uzspieduši cilvēkiem viltus morāli. Nevajadzīgi uzskatot mani par džentlmeni, ir labāk palikt sliktajam puisim; vismaz tas būs tuvāk patiesībai. Mana apzināšanās, ka esmu zaglis, vismaz būs tuvāk patiesībai. Tad, kad es skaidri apzinos faktu, ka esmu zaglis, ir radīta transformācijas iespējamība – zagšanas izbeigšana.
Ja mēs pilnībā apzināmies, ka cilvēks nav morāls, bet amorāls, ka mūsu civilizācija ir māņi, un mūsu kultūra – tīrās blēņas, ja tas kļūst mums pilnīgi skaidrs, mēs varam sākt mainīt domas par cilvēku, par mums pašiem, par jebkuru. Tad varam domāt, kā mainīt dzīvi, izvēloties jaunu virzienu. Bet tiem, kuri ir maldu pārņemti, ka viņi ir morāli un ētiski, kaut gan dziļi sirdī tie ir amorāli un neētiski, durvis uz transformāciju paliek aizslēgtas.
Kad mēs sākam domāt neatkarīgi, pirmais, kas notiks, ir tas, ka mēs būsim spējīgi atklāt dažas patiesības par sevi. Tikai nedaudzi no mums spēj tās saskatīt; mēs visi domājam, kas esam kaut kas, kas neesam. Kāds valkā kādu īpašu talāru un domā, ka viņš ir svētais. Kāds uzziež sandalkoka pastu uz pieres, nēsā mala, apliek svēto vītni sev ap savu kaklu, un domā, ka viņš ir reliģiozs. Kāds iet uz templi ik rītu un ir pārliecināts, ka tādējādi iegūst tikumu. Kad mēs sāksim domāt neatkarīgi, mēs spēsim saskatīt, ka visā tajā nav nekā reliģioza.
Vai kāds var kļūt par svēto, valkājot noteikta veida drānas? Vai kāds var kļūt par svēto, ēdot noteikta veida ēdienus? Neviens nekļūst par svēto, ēdot īpašus ēdienus, neviens arī nekļūst par mūku, nēsājot īpašas drānas. Uzturs un apģērbs ir pavisam ikdienišķas lietas, bet svētums ir kas unikāls un dārgs. Neviens nekļūst par svēto, darot šādas ikdienišķas lietas.
Mēs pat nekad neuzzinām šīs patiesības par sevi, mēs pat nekad neuzzinām šos faktus, jo mūsu domāšana nav neatkarīga. Ja kāds teic, ka cilvēki, kuri valkā šādas drānas, ir svētie, mēs arī sākam tā uzskatīt. Un tieši tāpēc, ka pieņēmām cilvēkus, kas valkā šīs drānas, par svētajiem, kādu dienu mēs uzvelkam šīs drānas un sākam domāt, ka mēs arī esam svētie. Mēs pat nepadomājam, kāds tam visam sakars ar svētumu, mēs tikai to akli pieņemam.
Patiesība ir tāda, ka ir grūti atrast lielāku pamuļķi kā to, kurš saskata svētumu faktā, ka kāds valkā noteikta veida drānas. Taču par cilvēku, kurš saskata svētumu faktā, ja kāds ēd atšķirīgus ēdienus, jūs varat tikai pasmieties – neko vairāk. Mēs nekad nesaskatām šādus smieklīgus faktus, jo, lai tos redzētu, mums ir nepieciešama neatkarīga domāšana. Tikai neatkarīga domāšana atklās mums acīmredzamo patiesību. Ja mūsos ir elle, tā atklās šo elli. Mēs to varētu pārklāt ar smaržīgiem ziediem – tas neko nemaina. Ja mūsos ir dzīvnieks, šis dzīvnieks tiks atmaskots visā savā kailumā. Ja vien skaidri nesaskatīsim mūsu patiesību un mūsu realitāti, mūsu dzīvē nav iespējama augsme.
Tad, kad jūsu prāts kļūs spējīgs neatkarīgi domāt, jūs aptversiet, kur reāli atrodaties. Tad tēls, kāds jums izveidojies par sevi, var nebūt sevišķi pievilcīgs. Tad jums būs sāpīgi uz to paraudzīties. Kad ilūzija, kāda jums par sevi bijusi tik ilgu laiku, tiek sagrauta, jūs varat nobīties, bet jums būs jāiziet cauri šīm sāpēm.
Ikvienam, kurš vēlas piedzimt no jauna, ir jāiziet cauri dzemdību sāpēm. Viņam būs jāatbrīvojas no visām savām drānām, viņam būs jāatliek malā visu savu tukšo morāli, jāieskatās sevī un jāpajautā: “Kas ir manī? Kas tur mīt?“ Ja viņš sevī redz dzīvnieku, nav jēgas tūlīt pat no jauna ietīties morāles apmetnī, jo tikai nēsājot šīs drānas, dzīvnieks ir dzīvs un paliek dzīvs. Tāpēc dariet visu, lai šis ģērbs tiktu aizvākts.
Nebīstieties no brīvības, bīstieties no nepatiesuma. Bīstieties no maldināšanas un pašapmāna.
Bīstieties no maldiem, ar kuriem mēs turpinām sadzīvot. Bīstieties no drānām, ko mēs esam sev uzvilkuši, lai apslēptu savu patieso seju. Nomaskējot sevi kā Ramu, jūs nekad nekļūsiet par Ramu. Jūs būsiet tas pats cilvēks, kāds esat sevī; dziļi sevī jūs būsiet tas pats.
Un tā… Ja jūs izlemjat būt neatkarīgs, jūs izjutīsiet sāpes, bet ļaujieties tām. Iepazīstiet dziļi savu būtību. Kamēr savā domāšanā esat atkarīgs, jūs nespēsiet mainīt sevi. Tas nav iespējams.
