JAUNA MEDITĀCIJU GRĀMATA

Septembrī apgāds “Sētava” lasītājiem piedāvā jaunu indiešu garīgā skolotāja Ošo grāmatu: ”Meditācijas aizņemtiem cilvēkiem”. Tās ir meditācijas, kas ļauj atslābt no saspringuma un stresa pavisam īsā laikā. Nevajag nedz jogas paklājiņu, nedz klusu, vientuļu vietu. Šo meditāciju būtība – iesaistīt meditatīvo domāšanu ikvienā ikdienas nodarbē. Lietišķā sanāksmē, saskarsmē ar klientiem vai gaidot lidmašīnu lidostā…

“Izmantojiet meditācijai ikvienu brīdi! Desmit minūtes, kad esat dušā, piecas minūtes pusdienojot, trīs minūtes, gaidot liftu, – un jūs sajutīsiet, ka meditācija piepilda jūs ar enerģiju!” iesaka Ošo.

 

Neliels ieskats grāmatā:

Ja ir stress, izmantojiet to kā radošu enerģiju. Pirmkārt, pieņemiet to! Nav vajadzības ar to cīnīties. Pieņemiet! Tas vienkārši vēsta: „Ir finanšu  problēmas, kaut kas nogājis greizi, tu vari kļūt par zaudētāju.” Stress vienkārši ir zīme, ka ķermenis gatavojas tikt galā ar šo situāciju. Ja jūs mēģināsiet atslābināties vai iedzersiet pretsāpju līdzekļus vai trankvilizatorus, jūs iesiet pret ķermeni.

 

Ķermenis ir gatavs risināt noteiktu samezglotu situāciju, noteiktu izaicinājumu. Priecājieties par izaicinājumu! Pat ja kādreiz jūs nevarat naktī gulēt, nav vajadzības raizēties. Izmantojiet stresa radīto enerģiju – pasoļojiet uz priekšu un atpakaļ, paskrieniet, dodieties pastaigā… Izplānojiet, ko jūs vēlētos darīt, ko prāts jums teic uzsākt. Labāk izmantojiet situāciju radoši tā vietā, lai mēģinātu aizmigt, kas nav iespējams. Prāts vienkārši ziņo, ka ķermenis ir gatavs tikt galā ar problēmu. Šis nav laiks, kad relaksēties. Relaksācija var notikt vēlāk.

 

Ja esat pilnībā izgājis cauri stresam, jūs nonāksiet pie relaksācijas automātiski, jums tikai jātiek līdz šai robežlīnijai, tad ķermenis atslābināsies pats. Ja jūs vēlaties atslābt pa vidu, jūs radāt grūtības, ķermenis nevar atslābināties stresa vidū. Tas ir tāpat kā, kad olimpiskais skrējējs ir gatavībā, gaidot starta pistoles šāvienu, gaidot signālu, un viņš aizskries, viņš lidos kā vējš. Viņš ir pilnībā saspringts. Tas nav laiks, kad norimt. Ja viņš iedzers trankvilizatoru, viņš būs nederīgs šajās sacīkstēs. Un, ja viņš atslābs un mēģinās sākt Transcendentālo meditāciju, viņš zaudēs pilnībā. Viņam ir jāliek lietā savs stress. …Stress mutuļo, skrējējs uzkrāj enerģiju. Viņš top arvien spēcīgāks, pilns ar enerģijas potenciālu. Tagad viņam jāizdzīvo šis stress un jāizmanto tas kā enerģija, kā degviela.

 

Hanss Selje nosauca šo stresa veidu jaunā vārdā: viņš to nodēvēja par eistresu. eiforija… Tas ir pozitīvs stress. Pēc tam, kad skrējējs būs pabeidzis skrējienu, viņš iekritīs dziļā miegā, problēma būs atrisināta. Tad, kad problēma vairs nepastāv, stress izzūd pats no sevis.

 

Izmēģiniet to arī jūs! Kad rodas stresa stāvoklis, nesāciet trakot, neizbīstieties no tā! Izdzīvojiet to, izmantojiet to, lai cīnītos. Cilvēkam piemīt milzu enerģija. Un, jo vairāk jūs to izmantosiet, jo vairāk jums tās būs.

 

Kad esat stresa situācijā, cīnieties! Dariet visu, ko varat, metieties iekšā it visā trakulīgi. Ļaujieties tam, pieņemiet un sveiciet to! Stress ir labs, tas jūs sagatavo cīņai. Un, kad tiksiet galā ar uzdevumu, jūs būsiet pārsteigts: iestājas liels atslābums. Un šo atslābumu neesat radījis jūs. Varbūt divas vai trīs dienas jūs nevarēsiet pagulēt, bet tad 48 stundas jūs nespēsiet atmosties, un tam tā jābūt!

NEATKARĪGAIS PRĀTS

Ilzes Kalvānes ilustrācijas

 

No grāmatas:

Ošo, ja kāds pārstāj ticēt un cerēt, ja nav ticības un pārliecības, vai tas nenovedīs pie degradācijas un nepareizas rīcības?

It kā tieši tagad rīcība ir ārkārtīgi laba, ir kā tieši tagad tiek ievērota augsta ētika, it kā tūkstošu gadu laikā nav atgadījušās nepareizas rīcības. Ja stāvoklis, kādā pašlaik atrodamies, nav nepareiza rīcība, tad kas ir nepareiza rīcība? Kas mums ir dzīvē tāds, par ko varam teikt, ka tas nav sabrukums? Bet, tā kā tas turpinājies tūkstošiem gadu, mēs esam pie tā pieraduši. Bet ja vienlaikus mēs no tā aizvirzāmies, mēs jutīsimies ļoti nobijušies. Tas ir līdzīgi kā slimais, kurš jautā: „Ja es sākšu lietot medikamentus un izārstēšu savu slimību, kas tad
notiks?”

Sekas ticības un pārliecības esamībai ir tādas, ka cilvēks sabrūk. Šī sabrukuma pamatā ir aklums; sabrukums sākas līdz ar aklumu. Cilvēkam, kurš aizņēmies domāšanu un kontemplāciju, kas gan cits var notikt viņa dzīvē, ja ne sabrukums? Kāds, kurš iznīcinājis savu cieņu, kurš vienkārši iznīcinājis brīvību domāt, nevar būt labākā stāvoklī par dzīvnieku. Ja vispār pastāv kāda atšķirība starp dzīvnieku un cilvēku, tad tā ir tāda, ka cilvēks ir spējīgs domāt. Ja mēs pārstājam domāt un sākam ticēt, mēs nenovēršami nonākam dzīvnieka stāvoklī. Tam, kurš nedomā, nav cita ceļa kā sabrukums. Tā ir visa šī ticības un pārliecības propaganda tūkstošiem gadu garumā, kas novedusi mūs šādā stāvoklī.

Uzdot šādu jautājumu ”Vai cilvēks nenomaldīsies?” nozīmē tikai vienu: lai arī kas to uzdotu, viņš sevi uzskata par neordināru personu. Jebkurš, kas to jautā, jautā žēluma dēļ pret citiem. Viņš jūt, ka viņam nav ko baidīties, jo viņš ir absolūti īpašs, jo tikai pārējie – parastie ļaudis – nomaldīsies.

Pēdējā laikā man ir bijusi izdevība katru dienu sastapt tūkstošiem cilvēku, un līdz šim es neesmu saticis nevienu vienīgu cilvēku, kurš teiktu: „Es esmu parasts.” Katram šādam cilvēkam ir maldīgs uzskats, ka viņš ir īpašs, un visi citi ir parasti. Ikviens uzdod man vienu un to pašu jautājumu: „Kas notiks ar parastajiem cilvēkiem?” Līdz šim neviens nav nācis un pajautājis: „Kas notiks ar mani?”

Kur ir šie parastie cilvēki? Es arī esmu viņus meklējis, bet vēl neesmu atradis. Ja jūs atrodat, lūdzu dariet man zināmu, kas viņi ir. Kas ir šie parastie cilvēki? Un kas ir daži izvēlētie? Vienīgi ego ir tas, kas uzskata sevi par īpašu un pārējos par parastiem. Un ikvienam un visiem piemīt šis ego: viņš ir īpašs, bet visi pārējie ir parasti ļaudis.

Arābijā ir sena paruna, kas teic: – Vienmēr, kad Dievs rada cilvēku un sūta viņu pasaulē, tas iečukst viņa ausī ko dīvainu. Radīšanas procesā, kad tas gatavojas sūtīt viņu pasaulē, tas saka viņam: „Es nekad neesmu radījis labāku cilvēku par tevi!” Tas visiem teic to pašu. Un liekas, tā ir taisnība. Kaut kam tādam jānotiek, citādi ikviens nebūtu tik maldināts.

…Gandijs aizbrauca uz Angliju, lai Londonā piedalītos konferencē. Viņa sekretārs Mahadevs Desaī aizgāja uz tikšanos ar Džordžu Bernardu Šovu. Mahadevs viņam teica: „Jūs droši vien arī uzskatāt Gandiju par mahatmu, šķīstu dvēseli, vai ne tā?”

Bernards Šovs atteica: „Tā ir, bet es lieku viņu otrajā vietā. Kas attiecas uz pirmo vietu, – tas esmu es”.

Mahadevs bija pamatīgi pārsteigts. Viņš nekad nebija domājis, ka kaut kas tāds var atgadīties. Indijā neviens neuzdrīkstētos teikt, ka viņš ir pirmajā vietā. Kāds dziļi sirdī varētu par to padomāt, bet to neteiktu atklāti. To varētu pateikt kādam aiz muguras, bet neviens neteiktu viņam tieši acīs. Tādējādi Mahadevs nekad nevarēja iedomāties, ja kāds viņam teiktu tieši acīs, ka Gandija šķīstā dvēsele ir otrajā vietā, bet viņš pats – pirmajā. Viņš atgriezās gluži nomākts un atstāstīja to Gandijam.

Gandijs teica: „Liekas, Šovs ir ļoti patiess, godīgs vīrs. Viņš tikai pateica to, kā katrs cilvēks apzinās sevi”.

Ikkatrs cilvēks dzīvo ar maldinošu uzskatu, ka viņš ir neordinārs, bet pārējie ir parasti. Tāpēc ikviens ir norūpējies par pārējiem – parastajiem ļaudīm. Kas notiks ar viņiem? Kas notiks ar tiem nabadziņiem? Tāpēc ļauj man pavēstīt, ka šis ego veids ir ļoti izplatīts. Doma „Es esmu īpašs” ir visparastākā cilvēka pazīme. Tas nekad nenotiek ar tiem, kas ir patiešām īpaši, tāpēc ka viņi patiesi ir īpaši. Tie, kuri tiešām ir īpaši, nekad nedomā, ka ir īpaši. Tai pat laikā viņi arī nedomā, ka kāds būtu parasts.

Ja jūs man jautātu, kuru es uzskatītu par parastu cilvēku, es varu tikai teikt, ka parasts cilvēks ir tas, kurš netic sava paša saprātam, sava paša domāšanai, bet tā vietā tic otra cilvēka saprātam un domāšanai. Tikai tāds ir parasts cilvēks. Ja viņš grib izlauzties no nebrīves, kad tiek saukts par parastu, pirmais, kas viņam jādara, ir atmest ticības un pārliecības aklumu. Kad es jums saku, lai atmetat ticības un pārliecības aklumu, tas nozīmē, ka jums pašam jānotic sev. Cilvēks, kurš tic citiem, nenovēršami zaudē ticību sev. Tā ir neuzticēšanās sev, kas kļūst par uzticēšanos citiem. Ja es neticu saviem paša spēkiem, tad es neticēšu citu cilvēku spēkiem.

Ticība sev nav traucēklis, bet ticība kādam citam ir fatāla. Kad es jums teicu domāt, tas bija ar nozīmi ticēt sev. Kad es jums saku stāvēt uz savām paša kājām, pašiem domāt un vērot, pašiem pieredzēt, es saku jums ticēt sev. Es ar nodomu nelietoju vārdu ticība, jo šis vārds ir kļuvis postošs un var maldināt. Tādējādi es teicu jums domāt, es teicu jums pašiem pētīt. Bet mans nolūks ir ļoti skaidrs: es vēlos, lai jūs pārstājat ticēt citiem un sākat ticēt sev. Ticība sev ir vienīgais ceļš uz dvēseli. Kad es uzstāju, lai jūs pārstājat ticēt citiem, tas ir tikai viena iemesla dēļ: jūs varat sākt noticēt sev.

Neviens nav parasts. Tikai cilvēks, kas netic sev, ir parasts, viens pats viņš ir slims. Kas notiks ar parasto cilvēku, ja viņš sāks ticēt sev? Lai kas arī notiktu, tas būs ļoti pozitīvi. Kādas bailes stāv aiz šī jautājuma? Šīm bailēm ir iemesli.

Viens no iemesliem ir – ja parastais cilvēks kļūs par brīvas gribas cilvēku, viņš kļūs amorāls, viņš kļūs neētisks, viņš ignorēs garīgumu. Bet kāpēc šīs bailes? Mums ir šīs bailes, tāpēc ka pašlaik, lai arī kādu garīgumu redzam cilvēkos, tas ir tiem uzspiests. Lai arī kādu morāli mēs viņos saredzam, tā viņiem uzlikta kā nasta. Tās ir bailes.

Ja brīvība aizslauka mūsu morāli un mūsu garīgumu, mums jāzina, ka tās ir viltus morāles un maldus garīgumi. Morāle un garīgums, kas mums tiek atņemti līdz ar brīvības dzimšanu, noteikti ir viltojums. Tikai tas garīgums un morāle, kas kļūst dziļāki un pamatīgāki līdz ar brīvības iestāšanos, ir patiesi. Bet, ņemot vērā, ka mūsu garīgums ir viltus, mūsu morāle un ētika ir neīsta, – mums piemīt šīs bailes.

Garīgums, kas ir uzspiests cilvēkam, ir viltus, visa viņa morāle ir melīga. Viņa labais tikums nerodas no dvēseles, bet, drīzāk, baiļu un alkatības dēļ viņš to valkā kā mantiju. No šejienes nāk bailes, – ja cilvēks sāks domāt neatkarīgi, viņš kļūs amorāls.

Brīvība, gluži vienkārši, ir pārbaudījums. Jūs nezogat, jo policists stāv uz ceļa; jūs nezogat, jo miertiesnesis sēž tiesā. Bet pastāv arī Dieva tiesa, kas jūs nosūtīs uz elli vai debesīm. Tieši tāpēc jūs nezogat. Ja visas šīs tiesas pazudīs, ja visa vara izzudīs – viscaur no Dieva līdz policistam – pastāv bailes, ka mēs visi sāksim zagt. Bet vai to var saukt par morāli, ja mēs nezogam baiļu dēļ? Baidoties no visām šīm varām? Vai tā ir dievbijība? Vai to esamība vien nav pierādījums, ka mēs neesam morāli? Aiz bailēm no elles un debesīm jūs nezogat un nekrāpjaties. Vai tas ir pierādījums, ka esat morāls? Nē,  vienīgais pierādījums tam, ka esat šķīsts, ir tas, ka joprojām esat garīgi tīrs, kaut arī nav neviena, no kā bīties. Kad nav no kā bīties, jūsu dzīvē ienāk labestība. Ja nav nekāda veida atalgojuma, patiesība un mīlestība plūst caur jūsu dzīvi. Brīvība ir vienīgais kritērijs tam, vai cilvēks ir morāls vai amorāls.
Tieši brīvība visās tās izteiksmēs norādīs, kur mēs atrodamies.

Ļaujiet man arī teikt šo: savā veidā bailes, kādas ir tā saucamajiem dievbijīgajiem ļaudīm visā pasaulē – ja būs vairāk brīvības, pieaugs amorālums – ir taisnība, jo tūkstošiem gadu garumā tie ir uzspieduši cilvēkiem viltus morāli. Nevajadzīgi uzskatot mani par džentlmeni, ir labāk palikt sliktajam puisim; vismaz tas būs tuvāk patiesībai. Mana apzināšanās, ka esmu zaglis, vismaz būs tuvāk patiesībai. Tad, kad es skaidri apzinos faktu, ka esmu zaglis, ir radīta transformācijas iespējamība – zagšanas izbeigšana.

Ja mēs pilnībā apzināmies, ka cilvēks nav morāls, bet amorāls, ka mūsu civilizācija ir māņi, un mūsu kultūra – tīrās blēņas, ja tas kļūst mums pilnīgi skaidrs, mēs varam sākt mainīt domas par cilvēku, par mums pašiem, par jebkuru. Tad varam domāt, kā mainīt dzīvi, izvēloties jaunu virzienu. Bet tiem, kuri ir maldu pārņemti, ka viņi ir morāli un ētiski, kaut gan dziļi sirdī tie ir amorāli un neētiski, durvis uz transformāciju paliek aizslēgtas.

Kad mēs sākam domāt neatkarīgi, pirmais, kas notiks, ir tas, ka mēs būsim spējīgi atklāt dažas patiesības par sevi. Tikai nedaudzi no mums spēj tās saskatīt; mēs visi domājam, kas esam kaut kas, kas neesam. Kāds valkā kādu īpašu talāru un domā, ka viņš ir svētais. Kāds uzziež sandalkoka pastu uz pieres, nēsā mala, apliek svēto vītni sev ap savu kaklu, un domā, ka viņš ir reliģiozs. Kāds iet uz templi ik rītu un ir pārliecināts, ka tādējādi iegūst tikumu. Kad mēs sāksim domāt neatkarīgi, mēs spēsim saskatīt, ka visā tajā nav nekā reliģioza.

Vai kāds var kļūt par svēto, valkājot noteikta veida drānas? Vai kāds var kļūt par svēto, ēdot noteikta veida ēdienus? Neviens nekļūst par svēto, ēdot īpašus ēdienus, neviens arī nekļūst par mūku, nēsājot īpašas drānas. Uzturs un apģērbs ir pavisam ikdienišķas lietas, bet svētums ir kas unikāls un dārgs. Neviens nekļūst par svēto, darot šādas ikdienišķas lietas.

Mēs pat nekad neuzzinām šīs patiesības par sevi, mēs pat nekad neuzzinām šos faktus, jo mūsu domāšana nav neatkarīga. Ja kāds teic, ka cilvēki, kuri valkā šādas drānas, ir svētie, mēs arī sākam tā uzskatīt. Un tieši tāpēc, ka pieņēmām cilvēkus, kas valkā šīs drānas, par svētajiem, kādu dienu mēs uzvelkam šīs drānas un sākam domāt, ka mēs arī esam svētie. Mēs pat nepadomājam, kāds tam visam sakars ar svētumu, mēs tikai to akli pieņemam.

Patiesība ir tāda, ka ir grūti atrast lielāku pamuļķi kā to, kurš saskata svētumu faktā, ka kāds valkā noteikta veida drānas. Taču par cilvēku, kurš saskata svētumu faktā, ja kāds ēd atšķirīgus ēdienus, jūs varat tikai pasmieties – neko vairāk. Mēs nekad nesaskatām šādus smieklīgus faktus, jo, lai tos redzētu, mums ir nepieciešama neatkarīga domāšana. Tikai neatkarīga domāšana atklās mums acīmredzamo patiesību. Ja mūsos ir elle, tā atklās šo elli. Mēs to varētu pārklāt ar smaržīgiem ziediem – tas neko nemaina. Ja mūsos ir dzīvnieks, šis dzīvnieks tiks atmaskots visā savā kailumā. Ja vien skaidri nesaskatīsim mūsu patiesību un mūsu realitāti, mūsu dzīvē nav iespējama augsme.

Tad, kad jūsu prāts kļūs spējīgs neatkarīgi domāt, jūs aptversiet, kur reāli atrodaties. Tad tēls, kāds jums izveidojies par sevi, var nebūt sevišķi pievilcīgs. Tad jums būs sāpīgi uz to paraudzīties. Kad ilūzija, kāda jums par sevi bijusi tik ilgu laiku, tiek sagrauta, jūs varat nobīties, bet jums būs jāiziet cauri šīm sāpēm.

Ikvienam, kurš vēlas piedzimt no jauna, ir jāiziet cauri dzemdību sāpēm. Viņam būs jāatbrīvojas no visām savām drānām, viņam būs jāatliek malā visu savu tukšo morāli, jāieskatās sevī un jāpajautā: “Kas ir manī? Kas tur mīt?“ Ja viņš sevī redz dzīvnieku, nav jēgas tūlīt pat no jauna ietīties morāles apmetnī, jo tikai nēsājot šīs drānas, dzīvnieks ir dzīvs un paliek dzīvs. Tāpēc dariet visu, lai šis ģērbs tiktu aizvākts.

Nebīstieties no brīvības, bīstieties no nepatiesuma. Bīstieties no maldināšanas un pašapmāna.
Bīstieties no maldiem, ar kuriem mēs turpinām sadzīvot. Bīstieties no drānām, ko mēs esam sev uzvilkuši, lai apslēptu savu patieso seju. Nomaskējot sevi kā Ramu, jūs nekad nekļūsiet par Ramu. Jūs būsiet tas pats cilvēks, kāds esat sevī; dziļi sevī jūs būsiet tas pats.

Un tā… Ja jūs izlemjat būt neatkarīgs, jūs izjutīsiet sāpes, bet ļaujieties tām. Iepazīstiet dziļi savu būtību. Kamēr savā domāšanā esat atkarīgs, jūs nespēsiet mainīt sevi. Tas nav iespējams.

Top filmas. Kā tās top…

WILD, WILD COUNTRY

Ošo pieminot – vienaldzīgo nav. Ir tie, kas mīl un tie, kas nīst. Joprojām.  Tik daudz gadu pēc viņa aiziešanas mūžībā. Šķēpi tiek lauzti no jauna. Tiek vētīti seni notikumi, tos pasniedzot tendenciozi un  mērķtiecīgi, tiem piešķirot skandaloza detektīva valdzinājumu. Un pasaule aplaudē. Kam? Dzīves faktiem, indivīda kļūdām un neveiksmēm, kuras viņš pats ir atzinis.

Ošo saviem sekotājiem teica: – Esmu kļūdījies. Arī Buda pieļāva kļūdas, arī Mahavīra maldījās. Arī mana kļūda bija doties uz Oregonu.

Kad Ošo no Amerikas tika izsūtīts, štata prokurors Čarlzs Tērners preses konferencē atzinās, ka Ošo nav izdarījis nekādus noziegumus. Bet par deportācijas iemeslu prokurors pateica: – Mēs gribējām iznīcināt šo kopienu. Tas bija mūsu galvenais uzdevums.”

Filma ir par Ošo Amerikas laiku. Tā nav par viņa idejām, viņa garīgo mantojumu, par daudzu  cilvēku iedvesmojošām atziņām, milzu ieguldījumu meditāciju jomā. Par to – ne vārda! Tas filmas  autorus neinteresē. Neatbilst izvēlētajam kriminālajam žanram un nomelnojošajiem mērķiem. Amerikāņu kases gabals. Pasaule skatās, elpu aizturējusi. Patiesi profesionāls veikums.

Arī prese izmanto skandalozo sižetu, uzdodot saviem lasītājiem jautājumus, tādus kā: – Vai pēc filmas WILD, WILD COUNTRY noskatīšanās jūs vēl spējat mīlēt Ošo?!

Diemžēl seriālā  nav atbilžu uz daudziem jautājumiem. Piemēram, kāpēc patiesā inkriminēto noziegumu vaininiece, Ošo nodevusī sekretāre Šīla Silvermena, no piespriestajiem 20 ieslodzījuma gadiem (tai skaitā par ļaužu tīšu inficēšanu, Ošo personīgā ārsta slepkavības mēģinājumu un daudziem citiem patiesi smagiem noziegumiem) – Amerikas cietumā nosēdēja tikai divus gadus. Kas un kāpēc viņu atbrīvoja? Un kur palika viņas no Ošo komūnas nozagtie un uz personīgajiem kontiem pārskaitītie 55 miljoni  dolāru? Atbildes nav.

 

PROFESIONĀLISMS RADA TICAMĪBU

Te vēl gribētos vilkt paralēles ar citu filmu, arī profesionāļu radītu – ARTE filmu Reportagen und Recherchen “Kulturkampf in Lettland Angst vor der russischen Minderheit”. (ARTE ir viens no lielākajiem Eiropas kultūras un izziņas TV kanāls, pārraida franču un vācu valodā).

Kurš gan, patieso situāciju nezinošs skatītājs, pēc šīs  filmas vēl šaubīsies, ka latvieši patiešām ir visīstākie fašisti? Ārprāts! Latvijā cittautiešiem ar varu tiek uzspiesta latviešu valoda! Filmā tie paši profesionālie paņēmieni, kas iepriekš minētajā – aizkustinošas intervijas, sāpju pilni bēdu stāsti utt…

Un tiek radīts neapšaubāms viedoklis.

 

TOP JAUNS KINODARBS

ghai

Indiešu režisors un producents Subhašs Ghaijs.

 

Kannu starptautiskajā kinofestivālā šī gada 15. maijā tika paziņots par jaunu starptautisku kino projektu, kurā tiks atainota pretrunīgā guru Ošo (OSHO) dzīve.

Indiešu režisors un producents Subhašs Ghaijs (Subhash Ghai) paziņoja, ka viņa vadītā kino kompānija “Mukta Arts” apvienos radošos spēkus ar itāļu “NAVALA Production” kopīgas filmas izveidei par spilgto XX gadsimta pārstāvi – mistiķi Ošo. Tā būs spēlfilma biogrāfiskās drāmas žanrā. Filmas darba nosaukums: “Ošo. Pilnmēness Pavēlnieks”.

Pats Subhašs Ghaijs ir jaunā, radošā projekta padomdevējs. Viņš pauda domu, ka gaidāmais projekts bijis neizbēgams. “Es jau vairāk nekā 30 gadus esmu lasījis Ošo darbus,” viņš teica ekskluzīvā intervijā 71. Kannu kinofestivāla Indijas paviljonā.  “Ošo runā viedi, teic patiesību, viņš stāsta par cilvēciskām  vērtībām.  Skolotājs  savos darbos ir atbildējis uz visiem sociālajiem, politiskajiem un personīgajiem jautājumiem, kas gadiem ilgi mani satrauca. Viņa teiktais ir palīdzējis man ierakstīt ainas manis veidotajās filmās,” režisors piebilda.

ORANŽĀ GRĀMATA

Atkārtoti izdota “Oranžā grāmata” – ieskats Ošo meditācijās.

Neliels fragments no grāmatas:

AUGSTĀKAIS PRIEKS DZĪVĒ

Pirmais, kas jāzina – kas ir meditācija. Viss pārējais sekos. Es nevaru jums pateikt, ka jums ir jāmeditē, es tikai varu jums paskaidrot, kas tā ir. Ja jūs mani saprotat, jūs būsiet meditācijā, un nav nekāda „tas ir jādara”! Ja jūs mani nesaprotat, jūs nebūsiet meditācijā.

 

KAS IR MEDITĀCIJA?

Meditācija ir ārpus-prāta stāvoklis. Meditācija – tas ir tīrās apziņas stāvoklis bez satura. Parasti mūsu apziņa ir pārāk pārpildīta ar niekiem, gluži kā spogulis, kas putekļiem klāts. Prāts – tā ir pastāvīga burzma: kustībā ir domas, virzās vēlmes, pārvietojas atmiņas, uzpeld ambīcijas. Tā ir pastāvīga drūzma! Diena atnāk, un diena aiziet. Pat, kad jūs guļat, prāts darbojas, tas sapņo. Tā joprojām ir domāšana, joprojām – satraukums un skumjas. Tas gatavojas nākamajai dienai, turpinās rosīga gatavošanās.

Tāds stāvoklis – nav meditācija. Meditācija ir tieši pretējais. Kad nav nemiera un domāšana rimusi, neviena doma neplūst, nav nevienas vēlmes, jūs esat pilnīgi klusējošs. Tāda klusēšana ir – meditācija. Šajā klusēšanā ir Patiesība, tikai tajā un ne – citur.

Meditācija ir ārpus prāta esošs stāvoklis. Jūs nevarēsiet rast meditāciju ar prāta palīdzību, jo prāts vienmēr atradīs pats sevi. Jūs varēsiet atrast meditāciju, tikai atstājot prātu ārpusē, kļūstot aukstiem, vienaldzīgiem, ar prātu nesaistītiem, vērojot, kā prāts paiet garām, bet neesot saistījumā ar to, nedomājot, ka es – tas ir prāts.

Meditācija – tā ir apzināšanās, ka es nav – prāts. Kad šī apzināšanās gulst dziļāk un dziļāk, pamazām rodas mirkļi. Klusēšanas, klusuma mirkļi, tīras esošās telpas, caurspīdīguma brīži, kad nekas jūsos nepaliek un viss ir pastāvīgs. Šajos pastāvīguma, bezvārdu mirkļos jūs uzzināt, kas esat, jums atklājas šīs zemes esības, eksistences noslēpumi.

Pienāks diena… Lielās svētlaimes diena, kad meditācija kļūs par jūsu dabisko stāvokli.

Prāts – tas ir kaut kas nedabisks, tas nekad nekļūs par jūsu atraisīto stāvokli. Bet meditācija ir dabiska situācija, kuru mēs esam zaudējuši. Tā ir zaudētā paradīze. Taču paradīzi var atgūt.

Paraugieties bērnu acīs, ieskatieties – un jūs ieraudzīsiet bezgalīgu klusēšanu, šķīstumu. Ikviens bērns atnāk ar meditatīvu pozīciju, bet viņam ir jānostājas uz sabiedrības iestaigātā ceļa – viņš ir jāapmāca, kā domāt, kā izskaitļot, kā prātot un strīdēties; viņam jāiemāca vārdi, valoda , jēdzieni. Un soli pa solim viņš zaudē saskari ar savu šķīstumu. Viņš kļūst sabojāts, sabiedrības aptraipīts. Pārtop par efektīvu mehānismu, viņš vairs nav cilvēks.

Viss, kas nepieciešams – no jauna atgūt šo šķīstuma telpu. Jūs to jau zinājāt, tātad – kad jūs pirmo reizi iepazīsiet meditāciju, būsiet pārsteigts – jūsos ieplūdīs neaptveramas, lielas jūtas, it kā jūs tās jau kādreiz esat zinājis. Jūs esat aizmirsuši… Dimants ir pazudis pabiru kalnos. Bet, ja jūs spēsiet tās aizmēzt, jūs no jauna atradīsiet šo dārgakmeni – tas ir jūsu.

Patiesībā to nedrīkst pazaudēt, par to drīkst tikai piemirst. Jūs esat dzimuši, lai būtu meditējoši. Bet… vēlāk mēs pētām prāta ceļus. Bet mūsu patiesā daba ir noslēpta kaut kur dziļi mūsos kā apakšzemes straume. Reiz, nedaudz iedziļinoties, jūs atklāsiet, ka avots joprojām plūst – tīrā ūdens avots; un augstākais prieks dzīvē – to atrast.

 

 MEDITĀCIJA – TĀ NAV KONCENTRĒŠANĀS

Meditācija nav koncentrēšanās. Ja ir koncentrēšanās, tad ir tas, kurš koncentrējas, un ir objekts, uz kuru koncentrējas. Ir divdabība. Meditācijā neviena nav tevī un neviena – ārpus tevis. Tā nav koncentrācija. Nav nekāda dalījuma starp “tevī” un “ārpus”. “Tevī” ieplūst no “ārpus tevis” un otrādi. Sadales līnijas robežas vairs nav. “Ārpuse” ir “Iekšpusē” – tā ir nedivdabīga apziņa.

Koncentrēšanās – tā ir divdabīga apziņa, jo tā rada nogurumu. Kad jūs koncentrējaties, jūs jūtat spēku izsīkumu. Jūs nespēsiet koncentrēties visas divdesmit četras stundas diennaktī, jums būs nepieciešams laiks atpūtai. Koncentrēšanās nekad nevarēs kļūt par jūsu dabiskumu. Meditācija jūs nenogurdina, tā jūs nenomoka. Meditācija var ilgt divdesmit četras stundas – dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Tā var kļūt par mūžīgumu. Tā ir pašatslābināšanās.

Koncentrēšanās ir darbība. Meditācija – tas ir bez-gribas, bez-darbības stāvoklis. Tā ir atslābināšanās. Ir vienkārši jāiegrimst savā paša esamībā, un tā ir esība… Koncentrējoties prāts darbojas, tas nāk no slēdziena – jūs kaut ko darāt. Koncentrēšanās nāk no pagātnes. Meditācijā nav nekādu slēdzienu ārpus tās pašas. Jūs nedarāt neko īpašu, jūs vienkārši esat. Tajā nav nekādas pagātnes, tā nav pagājušā piesārņota. Tajā nav nekādas nākotnes, tā ir tīra no nākamības. Tas ir tas, ko Lao Czi nosaucis par vei-vu-vei, “darbība bez darbības”. Tas ir tas, par ko vēstījuši dzen meistari:

Klusējot sēdēt, neko nedarīt, pavasaris atnāk – un zāle aug pati no sevis…

Atcerieties, “pati no sevis” – nekas netiek darīts. Jūs neraujat zāli uz augšu, pavasaris atnāk – un zāle aug pati no sevis. Šis stāvoklis – kad jūs ļaujat dzīvei iet savu ceļu, kad jūs negribat to vadīt, nevēlaties nekādi to kontrolēt, nemanipulējat, neuzspiežat tai nekādas disciplīnas – tas ir tīra , nedisciplinēta spontānuma stāvoklis, tā ir – meditācija.

Meditācija – tagadnē, vistīrākajā tagadnē. Meditācija ir tiešums. Jūs nevarat meditēt, jūs varat būt meditācijā. Jūs nevarat būt – koncentrācijā, jūs varat koncentrēties. Koncentrācijas stāvoklis – tas ir cilvēciskais, meditācija – dievišķais.

TAVAS DZĪVES KRĀSAS

Lasi! Izkrāso! Meditē!

Šajā krāsojamā grāmatā ir 78 mistiski attēli, kurus radījusi Deva Padma –  transcendentālai  dzen spēlei –  OŠO DZENA TARO. Krāsojot šos zīmējumus, vari iekļaut arī tās krāsas, kuras tu piešķir savai dzīvei – visiem tās aspektiem.

Šī unikālā krāsojamā grāmata apvieno divas terapeitiskas pieejas: attēlu krāsošana dod mums iespēju gūt atpūtu un sniedz gandarījumu. Attēlu komentāri veicina pārdomas un pozitīvu attieksmi pret daudziem mūsu dzīves aspektiem, ļaujot tos atpazīt, atzīt par labiem un integrēt. Tie palīdz atklāt un izpaust to, kas mūsos ir unikāls un oriģināls, vienlaikus aicinot atgūt bērna dabisko pasaules redzējumu, tā šķīstumu.

SAPNIS

Mēs esam vieni, būt kopā  ir tikai sapnis, ilūzija. Faktiski nav divu, pastāv tikai viens. Tāpēc visas at­tiecības ir iluzoras. Nav neviena, kas ir saistīts ar citu.

Tā ir augstākā izpratnes virsotne. To saprotot, visas ciešanas pazudīs.  Ciešanas rodas, jo cilvēkam ir ilū­zija, ka pastāv otrs.

krasas

Nāve Pirms Nāves

Māksla atbrīvoties

4. dienu Apzinātas Nāves Ceļojums


Izmantojot Sufi un Šamaņu nāves izpratnes meditāciju tehnikas, mēs dosimies personības filtru un tās ierobežojumu ceļojumā. Ļausimies atkal apvienoties ar mūsu dabiskās mīlestības plūsmu, mūsu iekšējo skaistumu un sajūtu, ka atkal esam “mājās”.


Pasniedzējs: Kaifi (Grieķija), terapijas grupas “No Nošķirtības uz Vienotību” radītājs un Transcendentālā Koučinga līdzautors. Ir iniciēts un apmācīts dažādās terapiju un meditāciju metodēs un praksēs. Viņš ir Vācijas Neiroloģionālās programmēšanas asociācijas – DVNLP, Ericksonian Hypnosis sertificēts praktiķis un OSHO meditatīvo terapiju un aktīvo meditāciju pasniedzējs.


Informācija un reģistrācija:

info@butiba.lv

(+371) 27-75-99-79 Asti

 

 

PRAST DZĪVOT UN PRAST MIRT

Izdevniecība “Sētava” laidusi klajā Ošo grāmatas “Prast dzīvot un prast mirt” 2. izdevumu. Ieskatam – fragments no šīs grāmatas. Jaunajā izdevumā – mākslinieces Ilzes Kalvānes Ilustrācijas.

Dzīve virzās garumā – septiņdesmit, simt gadu… Nāve irintensīva, nav izstiepta. Tā notiek. Tā notiek acumirklī. Dzīvei ir jārit simt gadu vai septiņdesmit gadu, tā nevar būt tik spēja. Nāve atnāk vienā mirklī, tā atnāk pilnībā, ne daļēji. Tā ir tik intensīva, ka tu nezināsi neko citu tai līdzīgu. Bet, ja tev ir bail… Ja, pirms nāve atnāk, tu baiļu iespaidā slēpies, vairies no tās, tu palaidīsi garām vienu no dižākajām iespējām – zelta vārtus. Ja savas dzīves laikā esi pieņēmis visu, – tad, kad atnāks nāve, tu pacietīgi, paļāvīgi to pieņemsi un ieiesi tajā bez jebkādām iespējām aizbēgt. Ja tu spēj ieiet nāvē nepretojoties, klusi, bez jebkāda saspringuma, – nāve pazūd. Upanišadās ir sens stāsts, kas man vienmēr ir paticis.

…Dižens karalis, saukts par Jajati, kļuva simt gadu vecs. Ar to pietiktu. Viņš bija dzīvojis ievērojamu dzīvi. Viņš bija izbaudījis visu, ko dzīve spēj dot. Savā laikā bija viens no slavenākajiem karaļiem.

Stāsts ir brīnišķs…

Ieradās Nāve un teica Jajati: „Gatavojies! Pienācis tavs laiks, un es esmu ieradusies, lai tevi paņemtu.” Jajati redzēja Nāvi. Viņš bija lielisks kareivis, viņš bija uzvarējis vairākos karos…

Jajati sāka trīsēt pie visām miesām un iesaucās: „Bet laiks ir Pienācis pārāk agri!” Nāve atteica: „Pārāk agri!? Tu esi bijis dzīvs Simt gadu. Pat tavi bērni ir kļuvuši veci. Tavam vecākajam dēlam ir astoņdesmit gadu. Ko tu vēl gribi?”

Jajati bija simt dēlu, jo viņam bija simt sievu. Viņš Nāvei lūdza: „Vai vari man izdarīt pakalpojumu? Es zinu, ka tev ir kāds jāņem līdzi. Ja es pārliecināšu kādu no saviem dēliem, vai liksi mani mierā vēl kādus simt gadus, vai paņemsi kādu no maniem dēliem?”  Nāve noteica: „Labi, ja doties projām gatavs ir kāds cits. Bet nu… nezinu gan. Ja tu neesi gatavs, un tu esi tēvs, un esi nodzīvojis ilgāk, un esi izbaudījis pilnīgi visu, kāpēc gan lai gatavs būtu tavs dēls?”

Jajati sasauca savus simt dēlus. Vecākie dēli bija nerunīgi. Iestājās liels klusums, neviens neko nebilda.

Tikai viens, jaunākais dēls, kuram bija tikai sešpadsmit gadu, piecēlās kājās un teica: „Es esmu gatavs.”

Pat Nāve izjuta žēlumu pret zēnu, un jaunajam cilvēkam teica: „Iespējams, tu esi pārāk šķīsts, mazliet vientiesīgs. Vai tu neredzi, ka tavi deviņdesmit deviņi brāļi ir pavisam nerunīgi? Kādam ir astoņdesmit, kādam ir septiņdesmit pieci, vēl kādam ir septiņdesmit astoņi, citam ir septiņdesmit vai sešdesmit – viņi ir dzīvojuši, bet tie joprojām grib dzīvot. Bet tu neesi dzīvojis nemaz. Pat man kļūst skumji, zinot, ka būs jāņem līdzi tevi. Tu padomā vēlreiz!”

Bet zēns teica: „Nē, esmu visu pārdomājis, es nešaubos. Neskumsti, neizjūti žēlumu, es došos līdzi ar absolūtu izpratni. Ja mans tēvs nav apmierināts simt gados, tad kāda ir jēga būt šeit? Kā gan es varu būt gandarīts? Es redzu savus deviņdesmit deviņus brāļus, neviens nav mierā, nav dzīves piepildīts. Tad kāpēc izšķiest laiku? Vismaz es varu izdarīt šo pakalpojumu savam tēvam. Vecumdienās ļauj viņam izbaudīt vēl simt gadus. Bet es beigšu dzīvot.Redzot šo situāciju, ka nevienam nav gana, neviens nav apmierināts, es varu pilnīgi saprast vienu – pat ja es dzīvoju simt gadus, arī tad es nebūšu dzīves piepildīts. Tāpēc nav nozīmes, vai es aizeju šodien vai pēc deviņdesmit gadiem. Ņem mani līdzi!”

Nāve paņēma zēnu. Pēc simt gadiem tā atgriezās. Bet Jajati bija tādā pašā situācijā. Viņš teica: „Šie simt gadi pagāja tik ātri! Visi mani vecie dēli ir nomiruši, bet man ir vēl cits pulks. Es varu tev iedot kādu no šiem dēliem. Tikai apžēlojies par mani!” Tā tas turpinājās… Nāve nāca desmit reižu. Deviņas reizes tā paņēma kādu dēlu, un Jajati dzīvoja vēl simt gadus.

Desmitajā reizē Jajati teica: „Lai gan es joprojām esmu tikpat neapmierināts, cik biju iepriekš, kad tu ieradies pirmo reizi, tagad, lai gan nelabprāt, negribot – es aiziešu, jo es nevaru turpināt izlūgties. Tas ir par daudz. Un esmu pārliecinājies par vienu – ja simt gadi nevar padarīt mani apmierinātu, tad pat ar desmit tūkstošiem nepietiks.”

Tā ir pieķeršanās. Tu vari turpināt dzīvot, bet, tiklīdz tev prātā iešausies doma par nāvi, tu sāksi drebēt aiz bailēm. Bet, ja tu neesi nekam pieķēries, nāve var atnākt kuru katru brīdi, un tu būsi gaidošā noskaņojumā. Tu būsi gatavs aiziet pilnībā. Šāda cilvēka priekšā nāve tiek sakauta. Nāvi sakauj tikai tie, kuri ir gatavi mirt ik brīdi, bez jebkādas vilcināšanās. Viņi kļūst nemirstīgi, viņi top par budām.

Šī brīvība ir visu reliģisko meklējumu mērķis. Brīvība no pieķeršanās ir brīvība no nāves. Brīvība no pieķeršanās ir brīvība no piedzimšanas un nāves rata. Brīvība no pieķeršanās padara tevi spējīgu ieiet Visuma gaismā un kļūt vienotam ar to. Un tā ir vislielākā svētība, galējā ekstāze, ārpus kuras nekas cits neeksistē. Tu esi pārnācis mājās…

Gadskārtējais Ošo Festivāls

Gadskārtējais Ošo Festivāls Latvijā notiks no 13.-15. oktobrim Rīgā, Ošo centra telpās, Cēsu ielā 8, 5.stāvs.

Festivāls veltīts Ošo meditācijām, terapijām, mūzikai un praksēm. Telpa, kur tiekas seni un jauni draugi, dejā, mūzikā, priekā!

Viesosies mūziķi, pasniedzēji, praktizējošie un visi, kas vienkārši vēlas izmēģināt, kas tas ir “meditācija”. Šogad arī viespasniedzēji no Indijas un Grieķijas, dalībnieki no visām Baltija valstīm.

 

“Svinībās viss Visums svin kopā ar jums. Svinībās mēs saplūstam ar sākotnējo, bezgalīgo. Tikai svinot, mēs izejam no dzīves un nāves loka!”

Osho

– Ošo aktīvās meditācijas – Dinamiskā meditācija, Kundalini, Nadabrama,   Ošo Terapijas un Meditatīvās terapijas

– Tantra

– Transa dejas

– Darbs ar ķermeni

– Sufi prakses

– Tantriskās pulsācijas

– Vakara tikšanās ar Ošo videolekciju

– Ošo spontānā māksla

– Dejas dzīvās mūzikas pavadījumā

 

Aicinām arī Tevi uz dzīves svinēšanu šajās 3 fantastiskajās festivāla dienās! Būsim kopā Ošo enerģijā un mīlestības pilnā atmosfērā!

Ošo festivāls ir visā pasaulē labi zināms notikums, kas pazīstams ar savu patiesi priecīgo, mīlošo un atvērto telpu, kur satiekas vecie un jaunie draugi. Pievienojies arī Tu šai dzīves svinēšanai, paņemot pārtraukumu no pilsētas dzīves – atpūsties, atjaunoties, lai kļūtu laimīgāks, mīlošāks un dziļāks savā klusumā! Būsim vienoti būtībā.

Festivāla dienas tiks pavadītas dažādās praksēs un meditācijās, par kuru norises kārtību un saturu informējam osholatvia.lv

Ikviens ir laipni aicināts pievienoties – nav nepieciešama iepriekšējā pieredze!

Lai apstiprinātu savu dalību nepieciešams reģistrēties un iegādāties biļetes iepriekš.

Reģistrācija šeit: http://ej.uz/osholatvia

Dalības maksa līdz 30.septembrim: 3 dienu biļete – 75 Eur

1 dienas biļete – 35 Eur,.

Dalības maksa no 1.oktobra – 3 dienas – 90 Eur un 1 dienas – 40 Eur.

Informācija par festivāla norisēm: http://osholatvia.lv/

Facebook: https://www.facebook.com/osholatvia/

Ošo dinamiskā meditācija

Ja nespēj nosēdēt mierā, Ošo dinamiskā meditācija domāta tieši tev!

Ošo centrs Latvijā organizē ikdienas meditācijas Rīgā, Cēsu ielā 8, Dance&Meditation centra telpās.

Ošo veidotā Dinamiskā meditācija ir viens no spožākajiem dimantiem, ko jebkurš XX-XXI gadsimta meistars ir mums atstājis. Šī meditācijas prakse ir pieejama un tiek ieteikta visdažādākā gadagājuma un izcelsmes ļaudīm – gan iesācējiem, gan pieredzes bagātiem meditētājiem, kas vēlas savā dzīvē mazināt stresu un ciešanas un kam patiesi rūp sava veselība un personīgā izaugsme. Tās mērķis ir palīdzēt tev pieredzēt psiholoģisku brīvību, klusumu un mieru, kas sastopami aiz tavas personības ieslodzījuma mūriem. Tā palīdz atgriezt tavu apziņas centru atpakaļ sirdī, atpakaļ dzīvespriekā un dzīvīgumā.

Dzirdot vārdu “meditācija”, prātā nāk lotosa pozā sēdošs vai guļošs cilvēks, aizvērtām acīm. Taču šī nebūt nav vienīgā meditācijas forma, un to pierāda Ošo radītā dinamiskā meditācija. Kas tā tāda?

Dinamiskā meditācija norit ātri, intensīvi un fundamentāli salauž senus, iedzīvojušos prāta un ķermeņa modeļus, kas iesloga cilvēku pagātnē. To ieteicams veikt rīta pusē, kad mostas daba, nakts pagājusi un aust saule, visam dzīvajam atjaunojot apziņu un modrību. Tā palīdz aizvadīt spriedzi un apslāpētās emocijas, kā arī dāvā krietnu tiesu enerģijas.

Ošo dinamiskā meditācija ilgst stundu un iedalās piecās pakāpēs. Pakāpju maiņu iezīmē mūzika, kas radīta īpaši šai meditācijai. Visā tās laikā acis jātur aizvērtas. Meditāciju iespējams veikt vienatnē, taču tās iedarbība vēl jo spēcīgāka ir kopā ar citiem praktizētājiem. Ošo aktīvās meditācijas regulāri notiek centrā “Dance&Meditation”.

Laipni lūgti pievienoties!

Lai nu kā, pieredze ir un paliek individuāla, tādēļ apkārtējiem ļaudīm nevajadzētu pievērst uzmanību, turot acis aizvērtas, ja iespējams, izmantojot acu aizsēju. Vislabāk meditēt tukšā dūšā. Apģērbam ieteicams būt vaļīgam un ērtam.

 

Tā teica Ošo…

Pats Ošo par savu metodi (“Ezotērikas psiholoģija”, Runa nr.4) saka tā: “Modernais cilvēks ir gluži nesen izveidojies fenomens. Tradicionālās metodes nav iespējams pielietot tieši tādā formā, kādā tās saglabājušās, jo modernais cilvēks ir jauna parādība. Līdz ar to tradicionālās metodes savā ziņā zaudējušas nozīmi.

Piemēram, cik ļoti mainījies mūsu ķermenis! Tas pilns dažādu ķīmisku vielu, tādēļ tradicionālās metodes tam vairs nespēj palīdzēt. Visa vide nu ir mākslīga – gaiss, ūdens, sabiedrība, dzīves apstākļi. Nav nekā dabiska. Cilvēks piedzimst mākslīgos apstākļos un tajos attīstās. Šī iemesla dēļ tradicionālās metodes mūsdienās var kaitēt. Tām jāpielāgojas esošajai situācijai.

Vēl kas – pašos pamatos mainījusies arī prāta ievirze. Patandžali* laikos cilvēka personības centrs bija nevis smadzenes, bet gan sirds. Agrāk centrs pat neatradās sirdī, bet zemāk – nabas apvidū. Centrs no nabas aizvirzījies vēl tālāk. Nu tas atrodas smadzenēs. Tieši tādēļ pievilcīgi šķiet tādi Skolotāji kā Krišnamurti. Nav nepieciešama metodika, nedz arī kāda īpaša tehnika – vienīgi izpratne. Taču tīri verbāla, intelektuāla izpratne neko nemaina, nenotiek nekādas pārvērtības. Šādā veidā iespējams vien uzkrāt zināšanas.

Es pielietoju haotisku metodoloģiju, nemeklējot sistemātiskumu, jo haotiskās metodes palīdz centru aizvirzīt lejup no smadzenēm. Sistemātiskas metodes centru lejup aizvirzīt nespēj, jo sistemātiskums prasa smadzeņu līdzdalību. Sistemātiskā metode smadzenes tikai spēcina, dod tām papildu enerģiju. Pielietojot haotisku metodoloģiju, smadzenes tiek izslēgtas. Tām trūkst darāmā. Metodoloģija ir tik haotiska, ka centrs no smadzenēm automātiski pārvirzās uz sirdi. Aktīvi, nesistemātiski un haotiski sekojot manai dinamiskās meditācijas metodoloģijai, centrs pārvirzās uz sirdi – tur arī tiek piedzīvota katarse.

Šī ir meditācija, kas prasa nemitīgu apziņas modrību. Lai kas notiktu, saglabājiet “novērotāja” skatījumu!

Ošo

Katarse nepieciešama, jo sirds, smadzeņu darbības dēļ, tiek apspiesta. Smadzenes pārņēmušas tik ievērojamu esības daļu, ka sākušas pār mums dominēt. Sirdij vairs nav vietas, un tādējādi tiek apspiestas arī sirds ilgas. Cilvēks nekad no sirds nesmejas, nedzīvo no sirds, vispār neko nedara no visas sirds. Smadzenes aizvien tiecas ieviest sistēmu, darīt visu matemātiskāku, un sirds tiek apslāpēta. Haotiskā metodoloģija vispirmām kārtām nepieciešama, lai apziņas centru no smadzenēm pārvirzītu uz sirdi.

Tad jāseko katarsei, lai sirds tiktu atslogota, atmetot tās nastas, padarot sirdi atvērtu. Sirdij kļūstot vieglai un nenoslogotai, apziņas centrs var pārvirzīties vēl zemāk – tas nokļūst nabā. Naba ir dzīvības spēka avots, sēklas avots, no kā rodas pilnīgi viss – miesa, prāts un pārējais.

Es šo haotisko metodoloģiju pielietoju ļoti pārdomāti. Mūsdienās sistemātiska metodoloģija ir veltas pūles, jo smadzenes to pielāgo kā savu instrumentu. Pašlaik nelīdzētu pat bajānu skandēšana, jo sirds ir tā pārslogota, ka nespēj atplaukt patiesā dziesmā. Apziņa jāpārbīda zemāk pie tās avota, tās saknēm. Tikai tad iespējamas pārvērtības. Ar haotiskās metodoloģijas palīdzību es varu apziņu pārvirzīt lejup no smadzenēm.

 

oso-dinamiska-meditacija-2

 

Haosa apstākļos smadzenes pārstāj darboties. Piemēram, esot pie stūres un kādam pēkšņi izskrienot jums priekšā uz ceļa, seko tik strauja reakcija, ka tā nevar būt smadzeņu radīta. Smadzeņu darbība prasa laiku. Smadzenes pārdomā, kā rīkoties un kā labāk nerīkoties. Līdzko rodas avārijas situācija un cilvēks nospiež bremzes pedāli, nabas apvidū parādās specifiska izjūta, it kā reaģētu tieši vēders. Avārijas dēļ apziņa tikusi pārvirzīta lejup uz nabu. Ja avāriju būtu iespējams iepriekš izskaitļot, smadzenes pievērstos situācijas risināšanai. Taču avārijas apstākļos notiek kas neizprotams. Tādos brīžos iespējams pamanīt, kā apziņa pārvirzījusies lejup pie nabas.

Pajautājiet dzen mūkam: “Ar kuru vietu tu domā?” Viņš uzliks plaukstas uz sava vēdera.

Rietumniekiem, pirmoreiz sastopot japāņu mūkus, bija grūti to saprast: “Kādas blēņas! Kā var domāt ar vēderu?”

Taču dzen atbilde ir jēgpilna. Apziņa var izmantot jebkuru ķermeņa centru. Tās sākotnējam avotam vistuvākais centrs atrodas pie nabas. Smadzenes ir vistālāk no sākotnējā avota – ja dzīvības enerģija virzās uz ārpusi, par apziņas centru kļūst tieši smadzenes. Ja dzīvības enerģija virzās uz iekšieni, beigu beigās par centru kļūs naba.

Haotiskā metodoloģija nepieciešama, lai aizvirzītu apziņu pie tās saknēm, jo tikai no saknēm iespējamas pārvērtības. Citādi viss kļūst verbāls un pārmaiņas nenotiek. Nepietiek vienkārši zināt, kā ir pareizi. Nepieciešama pārvērtība pašā saknē vai arī pārmaiņas varam negaidīt.

Ja cilvēks zina, kā ir pareizi, taču neko nespēj tā labā iesākt, rodas dubulta spriedze. Viņš aptver, taču neprot rīkoties. Izpratne ir jēgpilna tikai tad, ja tā dzimst no nabas, no saknēm. Smadzeņu piedāvāta izpratne neko nepārveido.

Pašu svarīgāko nav iespējams uzzināt ar smadzeņu palīdzību, jo, funkcionējot smadzeņu līmenī, cilvēks nav saskaņā ar saknēm, no kurām cēlies. Problēma slēpjas tieši aiziešanā no nabas. No nabas cilvēks ir dzimis un caur to aizies nāvē. Ikviens atgriežas pie savām saknēm. Taču atgriešanās prasa grūtus pūliņus.

Tradicionālās metodes piesaista ar savu senatni. Tik daudzi savulaik ar tām guvuši panākumus. Tās varbūt zaudējušas aktualitāti, taču kalpoja par vaduguni Budam, Mahāvīram, Patandžali un Krišnam. Tās bija jēgpilnas un vadīja ceļā. Senās metodes nu, iespējams, zaudējušas nozīmi, taču Budas sasniegumi ar šīm metodēm piesaista ievērību. Tradicionālo metožu sekotājs jūtas tā: “Ja Buda, pielietojot šādas metodes, sasniedza tik daudz, kāpēc lai to nevarētu arī es?”

Tomēr mūsdienās esam gluži citādā situācijā. Visa vide, visa domu telpa ir mainījusies. Jebkura metode organiski piemērojas konkrētajiem apstākļiem, konkrētajam prātam, konkrētajam cilvēkam. Seno metožu neefektivitāte neliecina par to nelietderību. Tas liecina vienīgi par to, ka pašām metodēm jāmainās. Es to redzu tā – mūslaiku cilvēks ir tik ļoti mainījies, ka viņam vajadzīgas jaunas metodes, jauni paņēmieni.”

* Patandžali* – senais jogas sūtru sistematizētājs.

No 14.augusta līdz 3.septembrim Ošo centrs Latvijā organizē 21.dienas Dinamiskās meditācijas intensīvu ar lozungu “Mostamies Kopā!”

Pētījumi apstiprina, ka 21 dienas laikā cilvēks var mainīt jebkuru savu ieradumu. Tas ir tieši tik ilgs laiks, cik nepieciešams, lai ķermenis un prāts pilnībā izmainītos un dotos citā virzienā.

Ošo dinamiskās meditācijas 21 dienas intensīvs ir paredzēts, lai izveidotu jaunu dimensiju tavā dzīvē. Tas mainīs tavu priekšstatu par pašu sevi un par tavu apkārtējo pasauli. Tu atradīsi, kas tev traucē dzīvot dzīvi ar pilnu potenciālu. Atverot zemapziņas durvis, tu transformēsi savu enerģiju apzinātībā un uzsāksi jaunu dzīvi – patiesu, prieka pilnu, veselīgu un radošu!

Visiem dalībniekiem tiks sniegts Ošo centra Latvijā pasniedzēju atbalsts un rekomendācijas. Meditācijas vadīs pieredzējis Ošo meditāciju un meditatīvo terapiju pasniedzējs Asti.
Asti 7 gadus nodzīvoja Indijā, meditējot, iepazīstot sevi, atbrīvojoties no pieņemtajām identitātēm un maskām. Pa to laiku iemācījās un iemīlēja darbu ar enerģijām, meditāciju, meditatīvās terapijas un visbeidzot arī darbu ar ķermeni-masāžas.

 

 

Meditācijas notiks ik rītu plkst.7.00 Dance&Meditation centrā, Cēsu ielā 8, 5.stāvs.

Reģistrācija: http://ej.uz/dinamika_21diena

Maksa par intensīvu: Eur 77.-

Informācija: 27759979,

info@danceandmeditation.lv

 

 

 

 

OŠO PĀRDOMAS

Fragmenti no nākamās Ošo grāmatas 

THE COLORS OF YOUR LIFE (Osho Coloring Book) tulkojuma

Pārmaiņa

Pasaule, jaunrade nepārtraukti mainās, bet nekas nevar tikt līdz galam izveidots vai pilnīgi  iznīcināts.

Pārmaiņa ir realitāte.

Ar pārmaiņu es domāju, ka tikai forma mainās, bet saturs – nekad.

Pamats vienmēr paliek tas pats, tikai izteiksmes veids, formālais veidols izmainās.

Un šī pārmaiņa ir nepārtraukta, tā ir mūžīga.

Vienpatība

Jūs varat būt vienatnē, tomēr šī vienpatība var būt arī neīsta. Tā var būt tikai vientulība, un, būdams viens, jūs varat domāt un fantazēt par visādām lietām.

Vienpatība nāk no apziņas. Tai nav nekāda sakara ar to, kur jūs atrodaties ārpasaulē. Tai ir svarīgi,   kur jūs esat iekšējā pasaulē.

Dumpinieks

Vissvarīgākais – ja katrs cilvēks kļūst viņš pats, tad cilvēks būs brīvs indivīds, dumpinieks, nevis komformists un pūļa sekotājs.

Viņš radīs briesmas izglītības iestādēm, skolotājiem, priesteriem, sabiedrības kopu līderiem un pašai sabiedrībai.

Vairumam laužu ir bail no nekomformistiem un dumpiniekiem. Tie uzslavē komformistus un to piekritējus. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi cilvēki, sākot no prezidenta un beidzot ar vecākiem, vienā balsī uzspiež  bērniem būt sekotājiem un imitatoriem. Citādi tie nevar būt droši, kurš par ko izaugs.

Apziņa

Ieklausieties, vienkārši aizveriet acis un klausieties! Klausieties klusumā, putnu balsīs, vēja brāzmā, kas šūpo kokus, bērna raudās, akas vindas skaņās. Vienkārši sadzirdiet savas elpas skaņu un savus sirdspukstus. Un tad jūs atradīsiet sevī jaunu rāma miera dimensiju.

Jūs pamanīsiet, – lai gan ārā ir troksnis, – jūsos ir klusums.  Būs absolūts iekšējs miers, galvā nebūs domu, būs tikai tīra apziņa. Šajā tukšumā jūsu uzmanība un apziņa vēršas turp, kur ir jūsu  īstā māja. No esības ārpuses jūs pagriezīsities uz savu īsto māju.

Nosacījumi

Individualitāte tiek dota, bet personību uzspiež sabiedrība. Personība sabiedrībai ir sociāli ērta. Vairums cilvēku nevar paciest individualitāti, jo brīvs indivīds nesekos pūlim kā aita. Individualitātei piemīt lauvas īpašības. Lauva pārvietojas vienatnē, patstāvīgi. Aitas vienmēr atrodas pūlī, tur tās cer justies ērti. Pūlī cilvēki jūtas vairāk aizsargāti un drošāki. Ja kāds uzbruks, pūlī ir daudz iespēju sevi pasargāt, bet, ja tu esi viens pats?… Tikai lauvas klīst vienatnē. Un ikkatrs no jums ir piedzimis par lauvu, bet sabiedrība turpina jūs nosacīt un programmēt jūsu prātu –  it kā jūs būtu aitas.

Iekšējā balss

Mūsu būtības visdziļākajā centrā  ir milzum plaša gaisma, neizmērojami liela skaidrība.  Bet, neraugoties uz to, mēs dzīvojam uz perifērijas, kur ir trokšņaini. Meditācija ir māksla sadzirdēt savu iekšējo balsi. Tā ir jūsos, tā ir vienmēr tur. Jūsu būtība vienmēr vēlas ar jums parunāt. Tai jums ir daudz sakāma. Ik situācijā tā uzreiz dod jums ziņu. Un būtībai ir vienmēr taisnība, šeit nav jautājuma par pareizo vai nepareizo, jums nevajag izvēlēties. Būtība vienkārši parāda jums, kas jādara, kurp jāiet, kādu virzienu izvēlēties. Tas ir skaidri redzams, un nav nekādu „ja” un „bet”. Skaidrība ir tik dziļa, ka jūs nevarēsiet palaist to garām, jūs spēsiet ieraudzīt gaismu.

Mīlētāji

Pat mīlestībā, kad jūs domājat, ka esat kopā, patiesībā jūs neesat vienoti, esat atsevišķi. Ir tikai divas vienpatības. Īstā mīlestībā nekas netiek zaudēts. Kad divi mīlētāji pavada laiku kopā, ja viņi ir patiesi mīlētāji, tad tie necenšas viens pār otru dominēt… jo tā nav mīlestība. Tas ir naida un vardarbības veids. Ja cilvēki mīl un ja mīlestība nāk no viņu vienpatības, tad jūs redzēsiet divas skaistas vienpatības kopā.  Tās ir līdzīgas Himalaju virsotnēm augstajās debesīs, tomēr tās stāv atstatus. Tās neskar viena otru. Patiesībā dziļa mīlestība jums atklās jūsu tīro vienpatību.

Ārpus ilūzijām

Prāts ir sava veida ilūzija. Tas neļauj jums redzēt realitāti tādu, kāda tā ir. Prāts izkropļo esošo, dod tai savu krāsu. Prāts piespiež savas vēlmes un izmanto realitāti kā ekrānu. Tas nedod jums skaidru priekšstatu par to, kas patiesībā notiek. Lai redzētu patiesi esošo, jums ir jāatmet  prāts. Jums  jāiemācās apjaust realitāti bez prāta iejaukšanās. Tādēļ pastāv meditācija –  metode -, kas māca nolikt prātu malā… pat uz dažiem mirkļiem.

 Svinības

Darbaholiķi ir nodarījuši milzīgu kaitējumu pasaulei.  Viņi atņēmuši dzīvei  līksmus svinību mirkļus. Viņu dēļ ir tik maz svētku, un ik diena kļūst arvien garlaicīgāka, drūmāka un nožēlojamāka. Patiesībā mūsdienu pasaulē izklaide ir ieņēmusi svinību vietu. Taču izklaide ļoti atšķiras no svinībām, no svētku svinēšanas. tas nav viens un tas pats.  Svinībās jūs esat dalībnieki. Savukārt izklaidē jūs esat tikai skatītāji, jūs skatāties, kā citi spēlē un līksmo jūsu vietā.  Svinības ir aktīvas, bet izklaide ir pasīva. Svinībās svinot jūs dejojat, kamēr izklaidē jūs skatāties, kā kāds cits dejo, un jūs viņam par to pat maksājat.  Šajā apziņas pasaulē nekas nav tik noderīgs kā svētku svinēšana. Tā ir kā veldze augiem, to aplaistīšana. Ikdienas rūpes savukārt  ir svētku svinēšanas antonīms, tās līdzinās  sakņu griešanai. Esiet laimīgi! Sviniet, dejojiet savā klusumā!

Drosme

Bailes un drosme, tās abas iznīcina. Bet bailes tikai iznīcina. Sēkla vienkārši satrūd. Kad jūs iesējat drosmes sēklu augsnē, tad tā arī nomirst , bet tā nesatrūd. Tā nomirst un pārvēršas jaunā veidolā – piedzimst no jauna. Asns nāk augšup.

Drosme jūs nogalinās tāpat kā bailes, bet bailes vienkārši nogalinās, nedodot neko jaunu pretī. Drosme dos jums jaunu dzīvi. Izvēlieties drosmi, vienmēr izvēlieties to!

Transformācija

Gatavas atbildes nepalīdz. Ja vien jūs atrodat atbildes pats, ja vien patiesība ir jūsu pieredze, tikai tad jūs piedzīvosiet transformāciju. Informācija nav transformācija.  Jūs varat kļūt ļoti zinošs, pateicoties  informācijai, bet tomēr jūs paliksiet tikpat nezinošs. Visgudrākais, viszinošākais cilvēks ir tikpat nezinošs kā jebkurš nejēga.

Stress

Stress rodas tad, kad cilvēks ir orientēts uz rezultātu. Jums nevajag neko iegūt, sasniegt.  Izņemot to, lai jūs darītu it visu ar bezgala lielu prieku. Un tad stress pazudīs. Stress ir dabisks, kad jums vajag rezultātu. Tad šis rezultāts allaž būs jūsu domās, tas padarīs tās smagas. Stress  vienmēr nāk no mērķa. Ja nav mērķa, nav arī stresa.  Tas ir tāpat kā rīta pastaiga bez noteikta galapunkta.  Jūs varat baudīt sauli, putnus, kokus un cilvēkus, kurus jūs sastopat savā ceļā. Un jūs varat griezties atpakaļ no jebkuras vietas, jo jums nav galapunkta, jums nav mērķa.

Izrāviens

Mūsdienu zinātnieki,  īpaši sapņu pētnieki, tikai nesen atklājusi jauna veida sapni.  Viņi to sauc par izrāviena sapni. Tas ir sapnis, kurā jūsos dzimst sava veida apziņa.  Parasts sapnis ir bezapziņas,  tas ir pasīvs. Jūs vienkārši vērojat, jūsos nerodas apziņa, jūs vienkārši identificējat sevi ar sapni. Izrāviena sapnis ir citāds. Tas nav pasīvs, tas ir aktīvs . Tāds sapnis nedominēs pār jums. Jūs savā veidā paliksiet tajā pilnīgi apzinošs.

Radītājs

Mēs dzīvojam tikai brīžos, kad esam radoši.  Kad mēs kaut ko radām, tas ir vienīgais patiesas dzīves mirklis.  Nav svarīgi, kas tiek radīts.  Apzināšanās, ka esat  kaut ko radījis, ir vissvarīgākā izjūta. Jūs esat kļuvis par radītāju. Brīdī, kad apzināties, ka esat radītājs…  tā var būt tikai daļa gleznas, tikai dzejolītis vai kas cits…  tai brīdī jūs esat ko īstenojis, kaut kas ir sācis ziedēt.