GADA NOGALEI – JAUNA GRĀMATA

GANDRĪZ AUTOBIOGRĀFISKS STĀSTS

– Jutos izdedzis, iztukšots un nolietots, neredzēdams izeju, pat ne virzienu, kādā man vajadzētu turpmāk doties.

Autors savu stāstu sāk ar šodien tik ierasto izdegšanas sindromu. Nepārtraukts, ikdienišķs stress, nesamērīgi augsta darba slodze, spēku izsīkums, darbs bez gandarījuma… Cik pazīstama situācija daudziem no mums!

Un vēl – attiecību krīze. Viens. Noguris. Apjucis. Kurp iet? Kā dzīvot?

 nokapt-no-sliedem-2

 

 

NEGAIDĪTS RISINĀJUMS

Pēkšņs senas paziņas Džīnijas ieteikums: – Pēc divām nedēļām Krievijā savu trīs nedēļu semināru vadīs skolotājs, vārdā Devagīts Viņš ir anglis, taču daudzus gadus nodzīvojis Indijā, kur apguvis dažādas garīgas prakses un izveidojis arī savas, speciāli Rietumu prātiem domātas. Pasākums ir starptautisks, tur sabrauks ļaudis no visas pasaules…

Autors daudz nedomā. Viņš dodas uz šo, sev sākumā tik neizprotamo, pasākumu.

SKOLOTĀJS SWAMI DEVAGĪTS UN AKTĪVĀS MEDITĀCIJAS

Šo grāmatu autors Swami Rachayati (Ģirts Ančevskis) ir veltījis pateicībā visiem Gājējiem, ar kuriem esam kaut uz brīdi satikušies šajā Ceļā un īpaši izcilā Skolotāja Swami Devagīta piemiņai.

Soli pa solim, Skolotāja vadīts, autors iepazīst aktīvās meditācijas, kas iesākumā rada viņā šoku un neizpratni.

Daudziem, dzirdot vārdu “meditācija”, prātā nāk lotosa pozā sēdošs vai guļošs cilvēks, aizvērtām acīm. Taču šī nebūt nav vienīgā meditācijas forma.

Aktīvās, dinamiskās meditācijas norit ātri, intensīvi un fundamentāli salauž senus, iedzīvojušos prāta un ķermeņa modeļus, kas iesloga cilvēku pagātnē. Tās palīdz aizvadīt spriedzi un apslāpētās emocijas, kā arī dāvā krietnu tiesu enerģijas. Diemžēl mūsdienu cilvēks vairs nesmejas  no sirds, nedzīvo no sirds, vispār neko nedara no visas sirds. Smadzenes aizvien tiecas ieviest sistēmu, darīt visu matemātiskāku, un sirds tiek apslāpēta. Haotiskā metodoloģija vispirmām kārtām nepieciešama, lai apziņas centru no smadzenēm pārvirzītu uz sirdi. Pašu svarīgāko nav iespējams uzzināt ar smadzeņu palīdzību, jo, funkcionējot smadzeņu līmenī, cilvēks nav saskaņā ar saknēm, no kurām cēlies.

Skolotāja Devagīta vadīts, autors šai grāmatā pamazām maina savu priekšstatu par sevi pašu un  savu apkārtējo pasauli, pamazām piedzīvojot to, ko dēvē par transformācijas procesu.

VAKARA IZSKAŅAI

Grāmatu veido dialogi, kuros mistiķis Ošo sarunājas ar dažāda dzīves gājuma cilvēkiem. Ošo pats ierosināja sastādīt gan šo, gan otru sērijas sējumu – First in the Morning. Abi darbi tika iecerēti tā, lai katrai dienai atbilstu īpaša tēma, turklāt rīta un vakara lasījumi viens otru bagātinātu. Proti, var lasīt tikai Vakara izskaņai vai arī pārmaiņus te vienu, te otru grāmatu.

Grāmatas nodaļas veltītas īpašām nakts tēmām. Izlasot pirms gulētiešanas vienu no tām, dienu beigsiet apcerīgi un mierpilni. Darbā iekļautas 365 nodaļas, kuras ieteicams lasīt hronoloģiskā secībā.

Ošo nereti piemin vārdu sanjasa. Ar to Skolotājs saista apzinātību kā dzīves vērtību un laiku, kas atvēlēts savas iekšējās pasaules izpētei un svinēšanai: „Mēs zinām daudz lieka un mazsvarīga. Zinām visu par Mēnesi un Sauli, par Zemi, par vēsturi un ģeogrāfiju, bet par sevi gan neko. Mēs neko nezinām par to, kurš izzina, lai gan tam jābūt katras īstas izglītības galvenajam tematam. Sanjasa ir īstās izglītības sākums. Galvenais ir izprast sevi un zināt – kas es esmu. Un to apjaust varat tikai jūs pats.”

Šīs grāmatas lasīšana pati par sevi jau ir apcere, jo, kā teicis pats Ošo, mistiski vārdi neietilpst nevienā teorijā. Tie vai nu jāpieņem, vai jāatspēko, un lasītājam neviens nelūdz sekot vai ticēt. Īstenībā svarīgi jau nav vārdi, bet gan – ko tie izsaka.

„Mistiķa vārdi nes sev līdzi klusumu, viņa vārdi nav skaļi. Mistiķa vārdiem piemīt melodija, ritms, mūzika, un visdziļākajā to būtībā valda pilnīgs klusums. Ja jums izdosies tos saprast, tad pieredzēsiet bezgalīgo klusumu.

Lai saprastu budas vārdus, neder nedz analīze, nedz argumenti, nedz diskusija. Jums jāpiekrīt, jāpieskaņojas, jābūt ar viņu sinhronam. Pieskaņodamies un sakārtodamies, jūs iekļūsiet Meistara vārdu visdziļākajā būtībā. Un tur jūs neatradīsiet nedz skaņas, nedz trokšņus, bet vienīgi totālu klusumu. Ja to sajutīsiet, tad sapratīsiet Meistaru.

Neaizmirstiet, ka vārda nozīme nav svarīga. Svarīgs ir vārda klusums.

Ošo. The Dhammapada: The Way of the Buddha, Volume 3

 

vakara-izskanai2

 

No grāmatas:

  1. DIENA

Pasaulē šodien ir tik daudz ciešanu, tāpēc ka esam pazaudējuši saikni ar dievišķo. Nekādas pagātnes ciešanas nevar pārspēt mūsu esošā laikmeta sāpes. Senāk ļaudis bija trūcīgi, patiesi nabadzīgi, mira badā, taču nekad nav bijuši tik garā nabagi. Nekad iepriekš cilvēki nav cietuši tādu garīgu badu, kādu izjūtam mēs. Mana darba galvenais mērķis ir atdot jums izpratni par dievišķumu. Kamēr cilvēks atkal neiesakņosies garīgajā, viņam nebūs nākotnes.

 

  1. DIENA

Cilvēkam ir iespējams kļūt par mīlas dziesmu, mīlas deju, taču pavisam maz ir to, kuri īsteno savu potenciālu. Ļaudis piedzimst kā sēklas, un gandrīz visi arī nomirst kā sēklas. Tāda dzīve ir un paliek tikai garš, bezjēdzīgs eksperiments. Līdz ar gadiem aug arī sarūgtinājums. Un tas ir dabiski, jo visas cerības brūk. Vēlmes nes tikai asaras, mokas un ciešanas. Laika gaitā cilvēks sāk saprast, ka itin nekam, kas jebkad ir darīts, nav nekādas vērtības. Vai tad viņš spēj dziedāt? Vai spēj dejot? Vai spēj būt pateicīgs Esībai? Tas nav iespējams.

Esmu novērojis, ka uz tempļiem, sinagogām un baznīcām ļaudis neved mīlestība, bet gan bailes. Vecīši iet biežāk, tāpēc ka vairāk baidās no nāves. Uz baznīcu vai templi viņi nedodas tāpēc, ka būtu apjautuši ko ārkārtīgi svarīgu, bet gan tādēļ, ka dzīve slīd prom. Arvien tuvāk nāk nāve ar lielo tumsu. Un cilvēkiem ir baisi.  Gribas, lai kāds viņus sargā.

Beigās nāk atziņa, ka naudu līdzi paņemt nevarēs, draugus arī ne, būs jāšķiras no ģimenes. Izmisumā cilvēks sāk meklēt palīdzību pie Dieva. Ne jau mīlestības vai pateicības dēļ. Dievs, dzimis bailēs, ir viltus Dievs. Īstais Dievs dzimst mīlestībā.

Visiem spēkiem es pūlos atvērt logus uz Dievu, lai jūs pie Dieva neietu baiļu dēļ, bet tuvotos viņam, piedzīvodami skaistumu, radošumu un mīlestību. Un, ja cilvēks ir piedzīvojis šīs jūtas, viņa saikne ar Dievu kļūst diža,  transformējoša. Pietiek vien saskarties ar dievišķo, lai pārtaptu, lai kļūtu pavisam cits.

 

  1. DIENA

Kad sākat ieiet sevī, prāts paliek ārpusē. Tas nespēj jums sekot, jo tikai ārpusē jūs abi varat būt kopā. Prātam ir tikai viena iespēja, viena dimensija. Politiskā nozīmē prāts personu pārvērš karotājā. Savukārt meditācija vērš cilvēku karotājā reliģiskā nozīmē. Tāpēc kļūstiet par iekšējo karotāju! Šajā laukā vēl ir daudz darāmā. Ir jāizkliedē biezā tumsa, jātransformē daudz neapzināta, jāattīra raupjās enerģijas.

Uzdevums ir liels, lielākais, ko dzīve jums liek izpildīt. Kļūt par pieaugušu, nobriedušu cilvēku, sasniegt savu iespēju kulmināciju, uzkāpt visaugstākajā virsotnē, savas apziņas Everestā – ir liels pārbaudījums. Bet tikai tad beidzot sākas īstā dzīve.

 

  1. DIENA

Mīlestībai gluži vienkārši jākļūst par jūsu kvalitāti. Sāciet mīlēt, un kādu dienu atklāsiet, ka pats esat mīlestība. Nevis mīlat, bet pats esat mīlestība. Tā būs lielā atklājuma diena. Rasas piliens acumirklī pazudīs okeānā, pats pārtapdams par  okeānu.

Reliģijas terminoloģijā, reliģijas izteiksmē to sauc par Dieva apzināšanos. Ja jums patīk, varat tā teikt, tomēr skaistāk – …jūs kļūstat okeānisks. Tas ir daudz dzejiskāk. Garīdznieki pārāk aptraipījuši Dieva vārdu, gadsimtiem par to ķīvējoties, tāpēc jau pats vārds Dievs acumirklī izsauc tūkstoš un vienu jautājumu. Dzimst daudz ķildu un pretrunu. Taču pašā sākumā vārds bija skaists un nozīmēja viņpus, viņpus realitātes esošais.

Tagad tas vairs nenozīmē viņpus. Garīdznieki ekspluatējuši pat šo jēdzienu. Nav viltīgāku cilvēku par mācītājiem. Viņi radīja kristiešu dievu, hindu dievu, musulmaņu dievu. Neko absurdāku nav iespējams izdarīt, tā taču ir pilnīga aplamība. Dievs nevar būt indietis vai ebrejs, vai budists. Dievs gluži vienkārši nozīmē plašumu. Bet, padarot plašumu kristīgu, tas saraujas mazs. Jebkurš īpašības vārds to ierobežo. Dievam jābūt bez apzīmējoša vārda. Dievs nozīmē tikai bezgalīgu un neierobežotu Esību. Bet Esības garšu jums iemācīs izbaudīt mīlestība.

 

  1. DIENA

Izrunājot vārdu  “Dievs,” tas šķiet kaut kur tālu prom. Tieši tas ticis sludināts daudzus gadsimtus: Dievs atrodas kaut kur virs mums, debesīs, bezgala tālu. Bet, sakot „mīlestība”, tā ir pavisam tuvu – sirdī. Garīdznieki  ir izveicīgi. Pierādīt, ka Dievs ir tālu, viņi grib tikai tāpēc, ka tad, ja Dievs ir tālu, viņi ir Dieva pārstāvji, starpnieki, aģenti. Ja Dievs atrodas tālu, būtiska ir pāvesta loma. Ja Dievs ir ļoti tuvu jūsu sirdij, kāpēc gan vajadzīgs pāvests? Jums ar Dievu starpnieki nav vajadzīgi. Ja Dievs ir sirdspuksts, Vatikāns zaudēs savu lomu, un tad visas ticības un visi garīdznieki paliks bez darba. Bet viņiem taču ir ienesīgi amati, augsts prestižs, vara… Un kurš gan vēlas zaudēt cienīgumu un varu? Izrunājot vārdu Dievs, jūsu acu priekšā izaug  cilvēka veidols. Dievs iegūst precīzākas, noteiktākas aprises.

Savukārt mīlestība nav persona, bet gan īpašība, klātbūtne. Smarža, ne puķe. Tā ir plašāka, atraisītāka, neierobežotāka.

Izrunājot vārdu „Dievs”, jūs gluži vienkārši jūtaties nevarīgs: „Ko lai es daru?” Bet, kad ir mīlestība, jūs spēsiet  ko uzsākt. Cilvēka visdziļākajā būtībā slēpjas spēja mīlēt, tāpēc visu manu mācību apvij vārds mīlestība.

Jēzus teic: „Dievs ir mīlestība.” Bet es saku, ka mīlestība ir Dievs.

 

MEDITĀCIJAS AIZŅEMTIEM CILVĒKIEM

JAUNA MEDITĀCIJU GRĀMATA

Septembrī apgāds “Sētava” lasītājiem piedāvā jaunu indiešu garīgā skolotāja Ošo grāmatu: ”Meditācijas aizņemtiem cilvēkiem”. Tās ir meditācijas, kas ļauj atslābt no saspringuma un stresa pavisam īsā laikā. Nevajag nedz jogas paklājiņu, nedz klusu, vientuļu vietu. Šo meditāciju būtība – iesaistīt meditatīvo domāšanu ikvienā ikdienas nodarbē. Lietišķā sanāksmē, saskarsmē ar klientiem vai gaidot lidmašīnu lidostā…

“Izmantojiet meditācijai ikvienu brīdi! Desmit minūtes, kad esat dušā, piecas minūtes pusdienojot, trīs minūtes, gaidot liftu, – un jūs sajutīsiet, ka meditācija piepilda jūs ar enerģiju!” iesaka Ošo.

 

Neliels ieskats grāmatā:

Ja ir stress, izmantojiet to kā radošu enerģiju. Pirmkārt, pieņemiet to! Nav vajadzības ar to cīnīties. Pieņemiet! Tas vienkārši vēsta: „Ir finanšu  problēmas, kaut kas nogājis greizi, tu vari kļūt par zaudētāju.” Stress vienkārši ir zīme, ka ķermenis gatavojas tikt galā ar šo situāciju. Ja jūs mēģināsiet atslābināties vai iedzersiet pretsāpju līdzekļus vai trankvilizatorus, jūs iesiet pret ķermeni.

 

Ķermenis ir gatavs risināt noteiktu samezglotu situāciju, noteiktu izaicinājumu. Priecājieties par izaicinājumu! Pat ja kādreiz jūs nevarat naktī gulēt, nav vajadzības raizēties. Izmantojiet stresa radīto enerģiju – pasoļojiet uz priekšu un atpakaļ, paskrieniet, dodieties pastaigā… Izplānojiet, ko jūs vēlētos darīt, ko prāts jums teic uzsākt. Labāk izmantojiet situāciju radoši tā vietā, lai mēģinātu aizmigt, kas nav iespējams. Prāts vienkārši ziņo, ka ķermenis ir gatavs tikt galā ar problēmu. Šis nav laiks, kad relaksēties. Relaksācija var notikt vēlāk.

 

Ja esat pilnībā izgājis cauri stresam, jūs nonāksiet pie relaksācijas automātiski, jums tikai jātiek līdz šai robežlīnijai, tad ķermenis atslābināsies pats. Ja jūs vēlaties atslābt pa vidu, jūs radāt grūtības, ķermenis nevar atslābināties stresa vidū. Tas ir tāpat kā, kad olimpiskais skrējējs ir gatavībā, gaidot starta pistoles šāvienu, gaidot signālu, un viņš aizskries, viņš lidos kā vējš. Viņš ir pilnībā saspringts. Tas nav laiks, kad norimt. Ja viņš iedzers trankvilizatoru, viņš būs nederīgs šajās sacīkstēs. Un, ja viņš atslābs un mēģinās sākt Transcendentālo meditāciju, viņš zaudēs pilnībā. Viņam ir jāliek lietā savs stress. …Stress mutuļo, skrējējs uzkrāj enerģiju. Viņš top arvien spēcīgāks, pilns ar enerģijas potenciālu. Tagad viņam jāizdzīvo šis stress un jāizmanto tas kā enerģija, kā degviela.

 

Hanss Selje nosauca šo stresa veidu jaunā vārdā: viņš to nodēvēja par eistresu. eiforija… Tas ir pozitīvs stress. Pēc tam, kad skrējējs būs pabeidzis skrējienu, viņš iekritīs dziļā miegā, problēma būs atrisināta. Tad, kad problēma vairs nepastāv, stress izzūd pats no sevis.

 

Izmēģiniet to arī jūs! Kad rodas stresa stāvoklis, nesāciet trakot, neizbīstieties no tā! Izdzīvojiet to, izmantojiet to, lai cīnītos. Cilvēkam piemīt milzu enerģija. Un, jo vairāk jūs to izmantosiet, jo vairāk jums tās būs.

 

Kad esat stresa situācijā, cīnieties! Dariet visu, ko varat, metieties iekšā it visā trakulīgi. Ļaujieties tam, pieņemiet un sveiciet to! Stress ir labs, tas jūs sagatavo cīņai. Un, kad tiksiet galā ar uzdevumu, jūs būsiet pārsteigts: iestājas liels atslābums. Un šo atslābumu neesat radījis jūs. Varbūt divas vai trīs dienas jūs nevarēsiet pagulēt, bet tad 48 stundas jūs nespēsiet atmosties, un tam tā jābūt!

NEATKARĪGAIS PRĀTS

Ilzes Kalvānes ilustrācijas

 

No grāmatas:

Ošo, ja kāds pārstāj ticēt un cerēt, ja nav ticības un pārliecības, vai tas nenovedīs pie degradācijas un nepareizas rīcības?

It kā tieši tagad rīcība ir ārkārtīgi laba, ir kā tieši tagad tiek ievērota augsta ētika, it kā tūkstošu gadu laikā nav atgadījušās nepareizas rīcības. Ja stāvoklis, kādā pašlaik atrodamies, nav nepareiza rīcība, tad kas ir nepareiza rīcība? Kas mums ir dzīvē tāds, par ko varam teikt, ka tas nav sabrukums? Bet, tā kā tas turpinājies tūkstošiem gadu, mēs esam pie tā pieraduši. Bet ja vienlaikus mēs no tā aizvirzāmies, mēs jutīsimies ļoti nobijušies. Tas ir līdzīgi kā slimais, kurš jautā: „Ja es sākšu lietot medikamentus un izārstēšu savu slimību, kas tad
notiks?”

Sekas ticības un pārliecības esamībai ir tādas, ka cilvēks sabrūk. Šī sabrukuma pamatā ir aklums; sabrukums sākas līdz ar aklumu. Cilvēkam, kurš aizņēmies domāšanu un kontemplāciju, kas gan cits var notikt viņa dzīvē, ja ne sabrukums? Kāds, kurš iznīcinājis savu cieņu, kurš vienkārši iznīcinājis brīvību domāt, nevar būt labākā stāvoklī par dzīvnieku. Ja vispār pastāv kāda atšķirība starp dzīvnieku un cilvēku, tad tā ir tāda, ka cilvēks ir spējīgs domāt. Ja mēs pārstājam domāt un sākam ticēt, mēs nenovēršami nonākam dzīvnieka stāvoklī. Tam, kurš nedomā, nav cita ceļa kā sabrukums. Tā ir visa šī ticības un pārliecības propaganda tūkstošiem gadu garumā, kas novedusi mūs šādā stāvoklī.

Uzdot šādu jautājumu ”Vai cilvēks nenomaldīsies?” nozīmē tikai vienu: lai arī kas to uzdotu, viņš sevi uzskata par neordināru personu. Jebkurš, kas to jautā, jautā žēluma dēļ pret citiem. Viņš jūt, ka viņam nav ko baidīties, jo viņš ir absolūti īpašs, jo tikai pārējie – parastie ļaudis – nomaldīsies.

Pēdējā laikā man ir bijusi izdevība katru dienu sastapt tūkstošiem cilvēku, un līdz šim es neesmu saticis nevienu vienīgu cilvēku, kurš teiktu: „Es esmu parasts.” Katram šādam cilvēkam ir maldīgs uzskats, ka viņš ir īpašs, un visi citi ir parasti. Ikviens uzdod man vienu un to pašu jautājumu: „Kas notiks ar parastajiem cilvēkiem?” Līdz šim neviens nav nācis un pajautājis: „Kas notiks ar mani?”

Kur ir šie parastie cilvēki? Es arī esmu viņus meklējis, bet vēl neesmu atradis. Ja jūs atrodat, lūdzu dariet man zināmu, kas viņi ir. Kas ir šie parastie cilvēki? Un kas ir daži izvēlētie? Vienīgi ego ir tas, kas uzskata sevi par īpašu un pārējos par parastiem. Un ikvienam un visiem piemīt šis ego: viņš ir īpašs, bet visi pārējie ir parasti ļaudis.

Arābijā ir sena paruna, kas teic: – Vienmēr, kad Dievs rada cilvēku un sūta viņu pasaulē, tas iečukst viņa ausī ko dīvainu. Radīšanas procesā, kad tas gatavojas sūtīt viņu pasaulē, tas saka viņam: „Es nekad neesmu radījis labāku cilvēku par tevi!” Tas visiem teic to pašu. Un liekas, tā ir taisnība. Kaut kam tādam jānotiek, citādi ikviens nebūtu tik maldināts.

…Gandijs aizbrauca uz Angliju, lai Londonā piedalītos konferencē. Viņa sekretārs Mahadevs Desaī aizgāja uz tikšanos ar Džordžu Bernardu Šovu. Mahadevs viņam teica: „Jūs droši vien arī uzskatāt Gandiju par mahatmu, šķīstu dvēseli, vai ne tā?”

Bernards Šovs atteica: „Tā ir, bet es lieku viņu otrajā vietā. Kas attiecas uz pirmo vietu, – tas esmu es”.

Mahadevs bija pamatīgi pārsteigts. Viņš nekad nebija domājis, ka kaut kas tāds var atgadīties. Indijā neviens neuzdrīkstētos teikt, ka viņš ir pirmajā vietā. Kāds dziļi sirdī varētu par to padomāt, bet to neteiktu atklāti. To varētu pateikt kādam aiz muguras, bet neviens neteiktu viņam tieši acīs. Tādējādi Mahadevs nekad nevarēja iedomāties, ja kāds viņam teiktu tieši acīs, ka Gandija šķīstā dvēsele ir otrajā vietā, bet viņš pats – pirmajā. Viņš atgriezās gluži nomākts un atstāstīja to Gandijam.

Gandijs teica: „Liekas, Šovs ir ļoti patiess, godīgs vīrs. Viņš tikai pateica to, kā katrs cilvēks apzinās sevi”.

Ikkatrs cilvēks dzīvo ar maldinošu uzskatu, ka viņš ir neordinārs, bet pārējie ir parasti. Tāpēc ikviens ir norūpējies par pārējiem – parastajiem ļaudīm. Kas notiks ar viņiem? Kas notiks ar tiem nabadziņiem? Tāpēc ļauj man pavēstīt, ka šis ego veids ir ļoti izplatīts. Doma „Es esmu īpašs” ir visparastākā cilvēka pazīme. Tas nekad nenotiek ar tiem, kas ir patiešām īpaši, tāpēc ka viņi patiesi ir īpaši. Tie, kuri tiešām ir īpaši, nekad nedomā, ka ir īpaši. Tai pat laikā viņi arī nedomā, ka kāds būtu parasts.

Ja jūs man jautātu, kuru es uzskatītu par parastu cilvēku, es varu tikai teikt, ka parasts cilvēks ir tas, kurš netic sava paša saprātam, sava paša domāšanai, bet tā vietā tic otra cilvēka saprātam un domāšanai. Tikai tāds ir parasts cilvēks. Ja viņš grib izlauzties no nebrīves, kad tiek saukts par parastu, pirmais, kas viņam jādara, ir atmest ticības un pārliecības aklumu. Kad es jums saku, lai atmetat ticības un pārliecības aklumu, tas nozīmē, ka jums pašam jānotic sev. Cilvēks, kurš tic citiem, nenovēršami zaudē ticību sev. Tā ir neuzticēšanās sev, kas kļūst par uzticēšanos citiem. Ja es neticu saviem paša spēkiem, tad es neticēšu citu cilvēku spēkiem.

Ticība sev nav traucēklis, bet ticība kādam citam ir fatāla. Kad es jums teicu domāt, tas bija ar nozīmi ticēt sev. Kad es jums saku stāvēt uz savām paša kājām, pašiem domāt un vērot, pašiem pieredzēt, es saku jums ticēt sev. Es ar nodomu nelietoju vārdu ticība, jo šis vārds ir kļuvis postošs un var maldināt. Tādējādi es teicu jums domāt, es teicu jums pašiem pētīt. Bet mans nolūks ir ļoti skaidrs: es vēlos, lai jūs pārstājat ticēt citiem un sākat ticēt sev. Ticība sev ir vienīgais ceļš uz dvēseli. Kad es uzstāju, lai jūs pārstājat ticēt citiem, tas ir tikai viena iemesla dēļ: jūs varat sākt noticēt sev.

Neviens nav parasts. Tikai cilvēks, kas netic sev, ir parasts, viens pats viņš ir slims. Kas notiks ar parasto cilvēku, ja viņš sāks ticēt sev? Lai kas arī notiktu, tas būs ļoti pozitīvi. Kādas bailes stāv aiz šī jautājuma? Šīm bailēm ir iemesli.

Viens no iemesliem ir – ja parastais cilvēks kļūs par brīvas gribas cilvēku, viņš kļūs amorāls, viņš kļūs neētisks, viņš ignorēs garīgumu. Bet kāpēc šīs bailes? Mums ir šīs bailes, tāpēc ka pašlaik, lai arī kādu garīgumu redzam cilvēkos, tas ir tiem uzspiests. Lai arī kādu morāli mēs viņos saredzam, tā viņiem uzlikta kā nasta. Tās ir bailes.

Ja brīvība aizslauka mūsu morāli un mūsu garīgumu, mums jāzina, ka tās ir viltus morāles un maldus garīgumi. Morāle un garīgums, kas mums tiek atņemti līdz ar brīvības dzimšanu, noteikti ir viltojums. Tikai tas garīgums un morāle, kas kļūst dziļāki un pamatīgāki līdz ar brīvības iestāšanos, ir patiesi. Bet, ņemot vērā, ka mūsu garīgums ir viltus, mūsu morāle un ētika ir neīsta, – mums piemīt šīs bailes.

Garīgums, kas ir uzspiests cilvēkam, ir viltus, visa viņa morāle ir melīga. Viņa labais tikums nerodas no dvēseles, bet, drīzāk, baiļu un alkatības dēļ viņš to valkā kā mantiju. No šejienes nāk bailes, – ja cilvēks sāks domāt neatkarīgi, viņš kļūs amorāls.

Brīvība, gluži vienkārši, ir pārbaudījums. Jūs nezogat, jo policists stāv uz ceļa; jūs nezogat, jo miertiesnesis sēž tiesā. Bet pastāv arī Dieva tiesa, kas jūs nosūtīs uz elli vai debesīm. Tieši tāpēc jūs nezogat. Ja visas šīs tiesas pazudīs, ja visa vara izzudīs – viscaur no Dieva līdz policistam – pastāv bailes, ka mēs visi sāksim zagt. Bet vai to var saukt par morāli, ja mēs nezogam baiļu dēļ? Baidoties no visām šīm varām? Vai tā ir dievbijība? Vai to esamība vien nav pierādījums, ka mēs neesam morāli? Aiz bailēm no elles un debesīm jūs nezogat un nekrāpjaties. Vai tas ir pierādījums, ka esat morāls? Nē,  vienīgais pierādījums tam, ka esat šķīsts, ir tas, ka joprojām esat garīgi tīrs, kaut arī nav neviena, no kā bīties. Kad nav no kā bīties, jūsu dzīvē ienāk labestība. Ja nav nekāda veida atalgojuma, patiesība un mīlestība plūst caur jūsu dzīvi. Brīvība ir vienīgais kritērijs tam, vai cilvēks ir morāls vai amorāls.
Tieši brīvība visās tās izteiksmēs norādīs, kur mēs atrodamies.

Ļaujiet man arī teikt šo: savā veidā bailes, kādas ir tā saucamajiem dievbijīgajiem ļaudīm visā pasaulē – ja būs vairāk brīvības, pieaugs amorālums – ir taisnība, jo tūkstošiem gadu garumā tie ir uzspieduši cilvēkiem viltus morāli. Nevajadzīgi uzskatot mani par džentlmeni, ir labāk palikt sliktajam puisim; vismaz tas būs tuvāk patiesībai. Mana apzināšanās, ka esmu zaglis, vismaz būs tuvāk patiesībai. Tad, kad es skaidri apzinos faktu, ka esmu zaglis, ir radīta transformācijas iespējamība – zagšanas izbeigšana.

Ja mēs pilnībā apzināmies, ka cilvēks nav morāls, bet amorāls, ka mūsu civilizācija ir māņi, un mūsu kultūra – tīrās blēņas, ja tas kļūst mums pilnīgi skaidrs, mēs varam sākt mainīt domas par cilvēku, par mums pašiem, par jebkuru. Tad varam domāt, kā mainīt dzīvi, izvēloties jaunu virzienu. Bet tiem, kuri ir maldu pārņemti, ka viņi ir morāli un ētiski, kaut gan dziļi sirdī tie ir amorāli un neētiski, durvis uz transformāciju paliek aizslēgtas.

Kad mēs sākam domāt neatkarīgi, pirmais, kas notiks, ir tas, ka mēs būsim spējīgi atklāt dažas patiesības par sevi. Tikai nedaudzi no mums spēj tās saskatīt; mēs visi domājam, kas esam kaut kas, kas neesam. Kāds valkā kādu īpašu talāru un domā, ka viņš ir svētais. Kāds uzziež sandalkoka pastu uz pieres, nēsā mala, apliek svēto vītni sev ap savu kaklu, un domā, ka viņš ir reliģiozs. Kāds iet uz templi ik rītu un ir pārliecināts, ka tādējādi iegūst tikumu. Kad mēs sāksim domāt neatkarīgi, mēs spēsim saskatīt, ka visā tajā nav nekā reliģioza.

Vai kāds var kļūt par svēto, valkājot noteikta veida drānas? Vai kāds var kļūt par svēto, ēdot noteikta veida ēdienus? Neviens nekļūst par svēto, ēdot īpašus ēdienus, neviens arī nekļūst par mūku, nēsājot īpašas drānas. Uzturs un apģērbs ir pavisam ikdienišķas lietas, bet svētums ir kas unikāls un dārgs. Neviens nekļūst par svēto, darot šādas ikdienišķas lietas.

Mēs pat nekad neuzzinām šīs patiesības par sevi, mēs pat nekad neuzzinām šos faktus, jo mūsu domāšana nav neatkarīga. Ja kāds teic, ka cilvēki, kuri valkā šādas drānas, ir svētie, mēs arī sākam tā uzskatīt. Un tieši tāpēc, ka pieņēmām cilvēkus, kas valkā šīs drānas, par svētajiem, kādu dienu mēs uzvelkam šīs drānas un sākam domāt, ka mēs arī esam svētie. Mēs pat nepadomājam, kāds tam visam sakars ar svētumu, mēs tikai to akli pieņemam.

Patiesība ir tāda, ka ir grūti atrast lielāku pamuļķi kā to, kurš saskata svētumu faktā, ka kāds valkā noteikta veida drānas. Taču par cilvēku, kurš saskata svētumu faktā, ja kāds ēd atšķirīgus ēdienus, jūs varat tikai pasmieties – neko vairāk. Mēs nekad nesaskatām šādus smieklīgus faktus, jo, lai tos redzētu, mums ir nepieciešama neatkarīga domāšana. Tikai neatkarīga domāšana atklās mums acīmredzamo patiesību. Ja mūsos ir elle, tā atklās šo elli. Mēs to varētu pārklāt ar smaržīgiem ziediem – tas neko nemaina. Ja mūsos ir dzīvnieks, šis dzīvnieks tiks atmaskots visā savā kailumā. Ja vien skaidri nesaskatīsim mūsu patiesību un mūsu realitāti, mūsu dzīvē nav iespējama augsme.

Tad, kad jūsu prāts kļūs spējīgs neatkarīgi domāt, jūs aptversiet, kur reāli atrodaties. Tad tēls, kāds jums izveidojies par sevi, var nebūt sevišķi pievilcīgs. Tad jums būs sāpīgi uz to paraudzīties. Kad ilūzija, kāda jums par sevi bijusi tik ilgu laiku, tiek sagrauta, jūs varat nobīties, bet jums būs jāiziet cauri šīm sāpēm.

Ikvienam, kurš vēlas piedzimt no jauna, ir jāiziet cauri dzemdību sāpēm. Viņam būs jāatbrīvojas no visām savām drānām, viņam būs jāatliek malā visu savu tukšo morāli, jāieskatās sevī un jāpajautā: “Kas ir manī? Kas tur mīt?“ Ja viņš sevī redz dzīvnieku, nav jēgas tūlīt pat no jauna ietīties morāles apmetnī, jo tikai nēsājot šīs drānas, dzīvnieks ir dzīvs un paliek dzīvs. Tāpēc dariet visu, lai šis ģērbs tiktu aizvākts.

Nebīstieties no brīvības, bīstieties no nepatiesuma. Bīstieties no maldināšanas un pašapmāna.
Bīstieties no maldiem, ar kuriem mēs turpinām sadzīvot. Bīstieties no drānām, ko mēs esam sev uzvilkuši, lai apslēptu savu patieso seju. Nomaskējot sevi kā Ramu, jūs nekad nekļūsiet par Ramu. Jūs būsiet tas pats cilvēks, kāds esat sevī; dziļi sevī jūs būsiet tas pats.

Un tā… Ja jūs izlemjat būt neatkarīgs, jūs izjutīsiet sāpes, bet ļaujieties tām. Iepazīstiet dziļi savu būtību. Kamēr savā domāšanā esat atkarīgs, jūs nespēsiet mainīt sevi. Tas nav iespējams.

TAVAS DZĪVES KRĀSAS

Lasi! Izkrāso! Meditē!

IEKŠĒJĀ BALSS

Mūsu būtības viszilākajā centrā ir milzum plaša gaisma, neizmērojami liela skaidrība. Bet, neraugoties uz to, mēs dzīvojam perifērijā, kur ir trokšņaini. Meditācija ir māksla sadzirdēt savu iekšējo balsi. Tā ir tevī, tā vienmēr ir tur. Tava būtība vienmēr vēlas ar tevi parunāt. Tai tev ir daudz sakāma. Ik situācijā tā uzreiz dod tev ziņu. Un būtībai vienmēr ir taisnība. Šeit nav jautājuma par pareizo vai nepareizo. Tev nevajag izvēlēties. Būtība vienkārši parāda tev, kas jā­ dara, kurp jāiet, kādu virzienu izvēlēties. Tas ir skaidri redzams, un nav nekādu, jā” un „bet”. Skaidrība ir tik Zila, ka tu nevarēsi palaist to garām, tu spēsi ieraudzīt gaismu.

krasas

MEKLĒT

KĀ RAST SAVU IEKŠĒJO SPĒKU, SAVU POTENCIĀLU

Šajā grāmatā – Ošo komentāri par 12. gadsimta ķīniešu meistara Kuo-ana oriģinālo stāstu par desmit buļļiem. Cilvēkos ir kāds neizsakāms dzinulis jeb tieksme meklēt iekšējo spēku, kas nepieciešams, lai sasniegtu savu patieso potenciālu. Tie ir pirmavota un dzīves jēgas meklējumi. Mēs esam, mums ir dzīve, – bet mēs nezinām, kas dzīve īsti ir. Mēs varam sajust savu enerģiju, bet nezinām no kurienes šī enerģija nāk un uz kādu mērķi tā virzās. Mēs esam šī enerģija, mums ir zināma nojausma par tās patieso avotu un savu saistību ar šo avotu, un šī nojausma liek mums turpināt ceļu arī tad, kad šķiet, ka mēs nekad neatradīsim to, ko meklējam, – un tik un tā mēs nezinām, kas šī enerģija ir. Sens dzenbudisma stāsts simbolizē šīs dzīves pirmavota meklējumus. Dzenbudisma skolotāja Kuo-ana stāsts par desmit buļļiem ir mācība, kurā izmantoti desmit tēli un katrs no tiem ataino kādu konkrētu soli pieredzes ceļā uz izpratni par to, ko nozīmē būt cilvēkam, kurš apzinās patieso būtību un ir modrs. Ošo ved mūs cauri šim stāstam un mācībām, ko tas sniedz ceļiniekam ceļā uz iekšējo pasauli.

Read more “MEKLĒT”

EMOCIJAS

ATBRĪVOŠANĀS NO DUSMĀM, GREIZSIRDĪBAS un BAILĒM

Emocijas. Gan mūsu personīgajā dzīvē, gan darbā tās nereti apgrūtina mūsu attiecības, ietekmē mūsu labklājību un dažreiz pat iedragā mūsu fizisko veselību. Ošo māca izprast, kā rodas mūsu emocijas un zināt, kā tās attīstās. Vairāk nekā 30 gadu praktiskās pieredzes laikā viņš izstrādājis paņēmienus un radis iemaņas, kuras pielietojot, mēs spējam saglabāt iekšējo mieru un gudrību pat vissarežģītākajās situācijās.

Read more “EMOCIJAS”

MEDITĀCIJA – pirmā un pēdējā brīvība

OŠO MEDITĀCIJU ROKASGRĀMATA

Jūs neticat Dievam? Tas nav šķērslis meditācijai. Jūs neticat dvēselei? Tas nav šķērslis meditācijai. Jūs vispār nekam neticat? Tas nav šķērslis. Jūs varat meditēt, jo meditācija jums pasaka priekšā, kā doties sevī: vienalga, vai tāda dvēsele ir vai nav, tam nav nozīmes, vienalga vai Dievs ir vai nav, tam nav nozīmes. Tikai viena lieta ir skaidra: tas, ka tu esi. Tam, vai ir pēcnāves dzīve, vai nav – arī nav nozīmes. Tikai vienai lietai ir nozīme: tieši šajā brīdī tu esi. Kas tu esi? Ieiet sevī – tā ir meditācija, ieiet dziļāk savā būtībā… Varbūt tas ir tikai īslaicīgi; varbūt tu neesi mūžīgs, varbūt nāve ir beigas visam…

Read more “MEDITĀCIJA – pirmā un pēdējā brīvība”