DROSME

drosme

PRIEKS DZĪVOT RISKĒJOT

Šajā grāmatā Ošo runā par bailēm un drosmi. Mēs nevaram izvairīties no bailēm, bet mēs spējam ar tām sarast. Ikviens drosmīgais zina, kas ir bailes, viņam tās ir. Tās ir ikvienam. Bailes ir dabiskas. Tikai daži no mums to priekšā apstājas, bet citi dodas uz priekšu – nezināmajā. Par spīti bailēm.

Drosmīgie iet uz nebēdu. Viņi meklē bīstamas iespējas. Viņu dzīves filozofija nav apdrošināšanas kompānijas filozofija. Viņu dzīves filozofija ir kalnā kāpēju, kaskadieru, sērferu filozofija. Un ne tikai ārēji viņi traucas pa viļņiem. Arī iekšējās jūrās. Ne tikai ārēji viņi rāpjas Alpu un Himalaju virsotnēs. Viņi meklē arī iekšējās virsotnes.

PRIEKŠVĀRDS

Es neesmu šeit, lai sniegtu dogmu. Dogma padara cilvēku pārliecinātu. Es neesmu šeit, lai kaut ko apsolītu nākotnei. Jebkurš solījums nākotnei padara cilvēku drošu. Es šeit esmu vienkārši, lai darītu tevi modru un izprotošu – lai tu esi šeit un tagad – visā neaizsargātībā, kas ir dzīve, visā nedrošībā, kas ir dzīve, visā bīstamībā, kas ir dzīve.

Es zinu, ka esi atnācis šurp, meklējot kādu drošību, kādu pārliecību, kādu „-ismu”, tiecoties kaut kam piederēt, meklēdams kādu, kam uzticēties. Tu esi atnācis šurp aiz bailēm. Tu meklē sava veida skaistu cietumu, kurā varētu dzīvot bez jebkādas izpratnes.

Man gribētos padarīt tevi neaizsargātāku, nedrošāku, jo tieši tāda ir dzīve, tieši tāds ir Dievs. Kad liela ir neaizsargātība un briesmas, vienīgā atbilde ir izpratne.

Ir divas iespējas. Vai nu tu aizver acis un kļūsti dogmatisks, kļūsti par kristieti, hinduistu vai musulmani… un tad pārvērties par strausu. Tas dzīvē neko nemaina, tas vienkārši aizver tev acis. Tas vienkārši padara tevi muļķīgu, padara tevi nesaprātīgu. Savā nesaprātībā tu jūties drošībā – visi idioti jūtas drošībā. Faktiski jau tikai idioti jūtas droši. Patiesi dzīvs cilvēks vienmēr jūtas nedrošs. Kāda gan te var būt drošība?

Dzīve nav mehānisks process, un tā nevar būt droša. Tas ir neatklājams noslēpums. Neviens nezina, kas notiks nākamajā mirklī. Pat ne Dievs, kurš, tavuprāt, mīt kaut kur Septītajās Debesīs, pat ne viņš, ja viņš tur ir, nezina, kas būs tālāk, jo, ja viņš zinātu, kas būs tālāk, dzīve būtu neīsta, viss būtu uzrakstīts pirms, nolemts iepriekš. Kā viņš var zināt, kas būs tālāk, ja nākotne ir atvērta? Ja Dievs zinātu, kas notiks nākamajā brīdī, tas dzīvi padarītu par vienu vienīgu mirušu mehānisku procesu. Tad nebūtu nekādas brīvības, bet kāda gan var būt dzīve bez brīvības? Tad nebūtu nekādas iespējas augt – vai neaugt. Ja viss būtu iepriekš nolemts, tad nebūtu ne slavas, ne diženuma. Tad jūs vienkārši būtu roboti.

Nē! Nekas nav drošs. Lūk, mans vēstījums. Nekas nevar būt absolūti drošs, jo droša dzīve būtu sliktāka par nāvi. Nekas nav noteikts. Dzīve ir pilna nedrošības, pilna pārsteigumu – tur ir tās skaistums! Nekad nevar pienākt pie punkta, kad tu varētu teikt: „Tagad es esmu drošs.” Ja tu saki, ka esi drošs, tu vienkārši paziņo par savu nāvi, tu esi izdarījis pašnāvību.

Dzīve virzās tās tūkstoš un vienā nenoteiktībā. Tā ir tās brīvība. Nesauc to par nedrošību.

Es varu saprast, kāpēc prāts nosauc brīvību par „nedrošību”. Vai tev nav nācies pavadīt vairākus mēnešus vai gadus cietumā? Ja tu esi pavadījis vairākus gadus cietumā, tad dienā, kad jāiziet brīvībā, ieslodzītais sāk izjust nedrošību par rītdienu. Cietumā viss bija drošs. Viss bija absolūta rutīna. Viņš tika nodrošināts ar ēdienu, viņam tika sniegta aizsardzība, viņš nebaidījās, ka rīt būs izsalcis, paliks bez ēdiena – nekā tāda, viss bija noteikts. Un, lūk, pēkšņi, pēc daudziem gadiem, cietumsargs pieiet pie viņa un saka: „Tevi drīz izlaidīs”. Viņš sāk drebēt. Ārā, ārpus cietuma sienām, no jauna radīsies nedrošība, atkal viņam būs jāmeklē, jāpēta, atkal viņam būs jādzīvo brīvi.

Brīvība izraisa bailes. Cilvēki runā par brīvību un tajā pašā laikā no tās baidās. Bet cilvēks vēl nav cilvēks, ja viņš baidās no brīvības. Es dodu tev brīvību. Es nedodu tev drošību. Es dodu tev sapratni. Es nedodu tev zināšanas. Zināšanas padarīs tevi pārliecinātu. Ja es tev iedošu formulējumu, gatavu formulējumu, ka ir Dievs un Svētais Gars un vienpiedzimušais dēls Jēzus, ka ir Elle un Paradīze, ir laba un slikta rīcība. Grēko un nokļūsi Ellē, dari to, ko es saucu par tikumīgu, un tu nokļūsi Paradīzē – tad visam ir beigas. Tad tu esi pārliecināts. Tieši tāpēc tik daudz cilvēku ir nolēmuši būt kristieši, hinduisti, musulmaņi, džainisti. Viņi negrib brīvību, viņi grib nemaināmas formulas.

Kāds vīra mira. Pēkšņi, ceļa negadījumā. Cilvēki nezināja, ka viņš ir ebrejs, tāpēc paaicināja pie viņa mācītāju, katoļu priesteri. Viņš noliecās pie šī cilvēka – mirstošā, uz nāves sliekšņa stāvošā, un pajautāja:

– Vai tu tici Dieva-Tēva, Svētā Gara un Dieva-Dēla trīsvienībai?

Mirstošais atvēra acis un nomurmināja:

– Padomā tik, es mirstu, bet viņš runā mīklās!

Kad nāve klauvē pie durvīm, visas tās lietas, par kurām jūs esat tik pārliecināti, izrādīsies vienkārši par grūti atminamām mīklām, par muļķībām. Neturieties pie noteiktām lietām. Dzīve ir nenoteikta – pati tās daba ir nenoteikta. Un saprātīgs cilvēks vienmēr paliks nepārliecināts.

Pati gatavība palikt nedrošam ir drosmes būtība. Šī lielā gatavība būt nedrošībā ir uzticēšanās būtība. Saprātīgs ir tas, kurš paliek modrs jebkurā situācijā un atsaucas tai ar visu savu sirdi. Ne jau tas, ka viņš zinātu, kas būs tālāk, ne tas, ka viņš zinātu – izdari, lūk, tā, un iznāks, lūk, tas. Dzīve nav zinātne, tā nav cēloņu – seku ķēde. Uzkarsē ūdeni līdz simt grādiem, un tas iztvaikos. Tas ir noteikti. Bet reālajā dzīvē nekas nav tik noteikts.

Katrs indivīds ir brīvība, neizzināta brīvība. Nav iespējams to paredzēt, nav iespējams no tās kaut ko gaidīt. Ikvienam ir jādzīvo, apzinoties un izprotot.

Tu esi atnācis pie manis, meklējot zināšanas. Tu gribi iegūt gatavas formulas, lai varētu vadīties pēc tām. Es tev nedošu nevienu. Faktiski, ja tev arī ir kādas formulas, es tās tev atņemšu! Soli pa solim es sagraušu tavu pārliecību, soli pa solim es piespiedīšu tevi svārstīties arvien vairāk. Soli pa solim es padarīšu tevi nedrošāku. Lūk, vienīgais, kas ir jāizdara. Vienīgais, kas jāizdara Meistaram! Jāatstāj tevi pilnīgā brīvībā. Pilnīgā brīvībā, kad visas iespējas ir atvērtas, nekas nav nostiprināts… tev vajadzēs to apzināties, nekas cits nav iespējams.

Lūk, ko es saucu par sapratni. Ja tu saproti, tad nedrošība kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Un labi, ka tas tā ir, jo tas padara dzīvi brīvu, tas padara dzīvi par pastāvīgu pārsteigumu. Cilvēks nekad nezina, kas būs tālāk. Tas saglabā tevī pastāvīgu izbrīnu. Nesaki, ka tā ir nenoteiktība, sauc to par brīnumu. Nesaki, ka tā ir nedrošība, saki, ka tā ir brīvība.

Kas ir drosme?

Sākumā atšķirība starp gļēvuli un drosmīgu cilvēku ir neliela. Vienīgā atšķirība: gļēvulis ieklausās savās bailēs un seko tām, bet drosmīgs cilvēks noliek tās malā un iet uz priekšu. Drosminieks dodas nezināmajā par spīti visām bailēm.

Drosme nozīmē doties pretī nezināmajam par spīti visām bailēm. Drosme nenozīmē bezbailību. Bezbailība ir tad, ja tu turpini būt drosmīgs, arvien drosmīgāks. Bezbailība ir drosmes pieredzes galējā robeža, tā ir drosmes kulminācija, kura kļuvusi absolūta. Sākumā atšķirība starp gļēvuli un drosmīgu cilvēku ir neliela. Vienīgā atšķirība: gļēvulis ieklausās savās bailēs un vadās pēc tām, bet drosmīgs cilvēks atliek tās malā un iet uz priekšu. Drosmīgais dodas nezināmajā par spīti visām bailēm. Viņš zina, kas ir bailes, viņam tās ir.

Kad tu kuģo kartēs neatzīmētā jūrā, kā Kolumbs, tevī ir bailes, ārkārtīgas bailes, jo neviens nezina, kas notiks tālāk. Tu esi pametis drošības krastu. Tev zināmā mērā viss bija lieliski, trūka tikai viena – piedzīvojuma. Dodoties nezināmajā, tu jūti satraukumu. Atkal sāk sisties sirds, atkal tu esi dzīvs, pilnīgi dzīvs. Katra tavas esamības šķiedra ir dzīva, jo tu esi pieņēmis nezināmā izaicinājumu.

Pieņemt nezināmā izaicinājumu, spītējot visām bailēm – lūk, kas ir drosme. Bailes ir, bet ja tu atkal un atkal pieņem izaicinājumu, pamazām, palēnām šīs bailes pazūd. Prieka pieredze, kuru sniedz nezināmais, dod tev pietiekami daudz spēka, piešķir tev zināmu personas veselumu, saasina tavu prātu. Pirmo reizi tu sāc sajust, ka dzīve ir ne tikai apnicīga, bet arī piedzīvojumu pilna. Tad lēni jo lēni bailes izgaist, tad tu vienmēr tiecies pēc piedzīvojumiem, meklē tos.

Bet savos pamatos drosme nozīmē riskēt ar zināmo nezināmā dēļ, ar pazīstamo – nepazīstamā dēļ, ar ērto – neērtā dēļ. Tas ir smags svētceļojums uz nezināmu galamērķi. Cilvēks nekad nezina, vai viņam tas izdosies, vai ne. Tā ir azartspēle. Bet tikai spēlmaņi zina, kas ir dzīve.