DZĪVE, MĪLA, SMIEKLI

dzive

PATURI PRĀTĀ TRĪS VĒRTĪBAS: DZĪVE, MĪLA, GAISMA.

Dzīve tev ir dota, gaisma ir klātesoša, bet starp gaismu un dzīvi ir jāizveido tilts, un šis tilts ir mīlestība. Šie trīs elementi padarīs tavu mūžu pilnvērtīgu un radīs jaunu esamību.

 

dzive-2

Visaugstākā mīlestība nebūt nav attiecības, bet gan būtības stāvoklis. Kā koki ir zaļi, tā mīlētājs ir mīlošs. Koki nezaļo tikai atsevišķiem vērotājiem, tie nepieņem šo krāsu vienīgi, kad kāds pietuvojas. Tāpat zieds smaržo, neatkarīgi no tā, vai kāds to sajūt un novērtē. Nav tā, ka zieds sāktu izdalīt aromātu, vien redzot tuvojamies izcilu dzejnieku: „Šis vīrs novērtēs manu smaržu un spēs saprast, kas esmu”. Un puķe neaizver ziedlapiņas, kad garām iet kārtējais nelga – nejūtīgs, truls, muļķīgs. Zieds neaizveras, sakot: „Kāda jēga? Kāpēc izniekot pērles nejēgām?” bet turpina ziedēt un smaržot. Tas ir stāvoklis,
nevis attiecības.

Mīlestība ir vienīgais brīnums, kāpnes no elles uz debesīm. To iepazinis, tu būsi pieredzējis visu, bet, to izniekojis, būsi izšķērdējis arī mūžu. Ļaudis, kuri lūdz stāstīt par Dievu, īstenībā nemaz nevaicā par viņu – uzdodot šo jautājumu, viņi nevilšus atzīstas, ka nezina, kas ir mīla. Tikai, iepazīstot šīs jūtas, var sastapt Dievu, jo tās slēpjas viņā. Kā, vaicājot par gaismu, cilvēks atzīstas, ka ir akls, tā, jautājot par Dievu, atklāj, ka viņa
sirds vēl nav uzplaukusi mīlestībā. Nejautā par Dievu. Nespēja viņu saredzēt nozīmē, ka tev nav acu. Nespēja viņu sadzirdēt tikai liecina, ka esi kurls. Nevarība viņam pieskarties rāda, ka tev trūkst spējas just. Dievs nav problēma, viņš nemīt kādās tālēs, bet gan tepat un tagad. Viss pasaulē eksistējošais pastāv Dievā un ir Dievs, tāpēc nemeklē viņu, jo – kur gan? Viņš ir visur, tikai jāiemācās atvērt mīlestības acis. Kad mīla būs iesakņojusies dziļi tavā sirdī, arī Dievs būs tepat, jo mīlestības acis ir Dieva acis.

 

Tātad Dievs ir vienīgā iekšējā alķīmija, jo padara tavu materiālo dzīvi garīgu – pārvērš metālu zeltā. Bez mīlestības dzīve ir vienmuļa, pelēka, bez krāsām, dziesmām un līksmes. Cilvēks vada dienu pēc dienas, tikai gaidīdams nāvi, lai tā nāk un atbrīvo no šī ilgā ciešanu mūža. Turpretim mīlestība piešķir pasaulei krāsas – pelēkais pēkšņi pārvēršas varavīksnē, eksplodējot tūkstoš toņos, vienmuļība un rutīna pārtop eiforijā. Mīlestība pārmaina tavu iekšējo būtību, un līdz ar to pārtop visa Esamība. Ārēji nekas nemainās, bet, tiklīdz cilvēku piepilda patiesas jūtas, viņam paveras jauni apvāršņi.

Dievs un pasaule nav nošķirti – tie ir viena Esamība. Raugoties bez mīlestības, tā var šķist materiāla un Dievs ne ar ko neatšķirsies no laicīgās pasaules, turpretim, skatoties Esamībā ar mīlas pilnu sirdi, pasaule pārveidojas, pārtop… un kļūst dievišķa.

Tad visu piepeši piepilda melodija. Uzplaukstot mīlestībai, notiek brīnums – visu pēkšņi ieskauj mūzika, un pat klusums, kas aptver ik skaņu, top virmojošs. Kabīrs māca tieši par to, dēvēdams mīlestību par „dievišķo melodiju”. Pulsējoša sirds kļūst par flautu pie Dieva lūpām, un dzimst dziesma, reliģija. Reliģija nebūt nav saistīta ar baznīcām, tempļiem un rituāliem – tā nāk, kad cilvēks pulsē mīlestībā. Nav iespējams kļūt patiesi ticīgam, vien pievienojoties kādai grupai vai kopai, jo reliģija nav organizācija, kam piederēt. Tā ir jārada katram pašam savas būtības dziļākajā kodolā, jo tikai šādi ir iespējams kļūt patiesi reliģiozam. Ticība dzimst, nevis
kļūstot par kristieti, bet gan par Kristu, nevis topot par budistu, bet par Budu.

Reliģija nāks, tiklīdz tevī uzplauks mīlestība. Tad visa dzīve tūlīt kļūs par melodiju, visskaistāko dziesmu, un tevi pārsteigs, ka nekas vairs nešķitīs neiederīgs, itin viss saderēs kopā teicamā harmonijā. Pagaidām tevī valda pastāvīgs konflikts, juceklis un anarhija. Tu esi kā rosīga pilsētas satiksme – trokšņains, haotisks, sašķelts, traucoties visos virzienos. Tevi pastāvīgi moka ciešanas un agonija. Turpretim, uzplaukstot mīlestībai, tu iegūsi savu centru un turpmāk it viss ritēs saskaņā ar to. Tu kļūsi par orķestri, brīnišķīgu akordu. Jā, šī mūzika jau tagad slēpjas tevī, tikai tu vēl neproti to ieskandināt. Kabīrs aicina ļaut tai skanēt, atļaut savai mīlestībai izpausties, lai tā kļūst par tavu lūgšanu.

Iekams iedziļināmies skaistajās Kabīra sūtrās, vēlos izskaidrot pašus pamatus. Talmūdā ir vairāki brīnišķīgi stāsti. Lūk, viens no tiem.

…Kāds pagāns atnāca pie Hilela, diža ebreju mistiķa, un ciniski jautāja: „Iemāci man Toru, kamēr stāvēšu uz vienas kājas.” Protams, tas nav iespējams, jo Tora ir ļoti biezi sējumi un paiet gadi, kamēr izdodas to izprast, bet šis skeptiķis irgājās: „Ja esi sapratis Toru, pastāsti arī man tās būtību, kopsavilkumu, kamēr es stāvēšu uz vienas kājas.”

Skeptiķis ar šo lūgumu jau bija gājis pie citiem – izciliem teologiem, filozofiem, domātājiem, skolotājiem. Visi kā viens bija atteikuši, sacīdami: „Tas ir neiespējami, Tora ir jāstudē gadiem, pat visu mūžu.” Turpretim Hilels, būdams mistiķis, tūlīt piekritis un sniedzisprasīto atbildi: „Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Tāda ir Toras būtība, pārējais ir vien komentāri.”

Toras būtība ir mīlestība, pārējais ir vien papildinājums. Kas ir mīlestība? Nedarīt otram to, ko negribi, lai dara tev; tāpat arī ļaut otram saņemt visu, ko pats prasi – tie ir galvenie nosacījumi. Domā par sevi kā Esamības centru. Vēl jo vairāk, nedomā par līdzcilvēkiem kā par citiem, jo īstenībā pastāv tikai Es. Kā tevī, tā pārējos ir vienāda dzīvība, tā pati dziesma, kas gaida, kad tai ļaus izskanēt, un dedzība pacelties līdz dievišķajam. Jūsos ir vienādi meklējumi un jautājumi, pulsējoša sirds, agonija un ekstāze.

 

Šī mīlestība gaida dziļi tevī, un tā var palikt šādi nīkstam līdz mūža beigām. Redzi, piedzimšana ir ārpus tavas ietekmes – tā jau ir notikusi, neprasot piekrišanu vai atļauju. Neviens pat nav jautājis, vai vēlies dzimt un par ko vēlies kļūt. Cilvēks vienmēr attopas jau esot dzīves vidū – atverot acis, tu jau esi šeit. Dzimšana nav izvēle… un tāpat arī nāve. Tā pienāk pēkšņi, bez neviena paša brīdinājuma un negaida ne mirkli, neuzklausot atrunas. Tu nespēj ietekmēt dzimšanu un miršanu, jo tās ir pilnībā neatkarīgas no cilvēka vēlmēm. Tomēr starp abām pastāv kas tāds, ko vari iespaidot, un tā ir – mīlestība.

Lūk, trīs dzīves pamatvērtības: dzīve, mīla un nāve. Dzīve jau rit, nāve reiz nāks, par to nav šaubu. Savā ziņā tā jau ir atnākusi – līdz ar piedzimšanu tu jau esi spēris soli tuvāk kapam. Dienā, kad ienāc šajā pasaulē, puse ceļa ir noieta, lai gan atlikusī puse prasīs mazliet vairāk laika. Tātad līdz ar dzīvību tevī, pašam nemanot, iezogas arī nāve; nu atliek pievērsties vienīgajam, ko tu vari ietekmēt. Tā ir – mīlestība. Bet, tā kā mīlestība ir atkarīga no tevis, pastāv risks, ka tu šo iespēju palaidīsi garām.

Apziņa, ka cilvēks var palaist garām šo pieredzi, ja vien nerīkojas, nekļūst modrs un apzināti, apņēmīgi uz to netiecas, ir lielākās mīlestības mokas. Tev var neizdoties

uzplaukt mīlestībā, un neziņa rada bažas, neciešamu nemieru un trauksmi: vai man izdosies ļauties šīm jūtām? Vai es spēšu saplūst ar šo straumi? Tomēr atceries, ka agonijas vietā patiesībā vajadzētu just ekstāzi būt brīvam.

Diemžēl tieši brīvība izraisa bailes. Ja arī mīlestība būtu iepriekš noteikta, kā dzīve un nāve, bažu nebūtu. Tomēr tad pasaulē nebūtu arī ekstāzes, jo tā ir iespējama vien brīdī, kad esi ko sasniedzis, apzināti izvēlējies un apņēmīgi pēc tā tiecies – kad šis ceļojums ir tevis paša izvēlēts, nevis uzspiests. Tas vienlaikus ir gan mīlestības skaistums, gan briesmas.

Meditē, lasot Rilkes rindas…

Es esmu pauze starp divām notīm,
Kas līdzsvaru neatrod,
Jo nāves nots dominē.
Bet tumšo intervālu trīsās
Abas tomēr ir saskaņā,
Un dziesma skan neaptraipīta.

Šīs rindas ir ļoti nozīmīgas. Es esmu pauze starp divām notīm – nāvi un dzīvi –, ko uz tevis spēlē nezināmais. Tu esi pauze, intervāls, tukšumzīme starp dzīvi un nāvi. Tik liega un smalka… Es esmu pauze starp divām notīm, Kas līdzsvaru neatrod.

Tikai Budam un Kristum, Kabīram un Mahāvīram dzīve un nāve ir līdzsvarā, lai varētu dzimt melodija. Vien retajam dzīve un nāve nostājas teicamā iekšējā harmonijā – konflikts norimst, plaisa izzūd, un abi savienojas vienā melodijā, pretrunu vietā stājoties sadarbībai. Es esmu pauze starp divām notīm, Kas līdzsvaru neatrod, Jo nāves nots dominē.

Dzīvība jau ir sākusies, tu esi piedzimis, un nākamais solis būs miršana. Līdz ar to dzīvē pārāk dominē nāve, jo ikviens ir nodarbināts ar centieniem pasargāties, nodrošināties: kā izvairīties no miršanas? Kā paildzināt mūžu? Kā palikt šeit kaut nedaudz ilgāk? Mūsu prātu pastāvīgi aizņem nāve, un līdz ar to arvien nozīmīgāka kļūst arī nauda.

Atceries, ka naudas nozīmība ir līdzvērtīga tam, cik ļoti mūs nomoka bažas par nāvi, jo tieši finansiālais stāvoklis sniedz maldīgu drošības sajūtu – tev ir pilns bankas konts, vari atļauties ārstus, medikamentus un dzīvības apdrošināšanu, tev ir iekrājumi, draugi, laba māja, un, ja kaut kas atgadīsies, tu būsi aizsargāts. Cilvēks kļūst pārāk aizņemts ar tiekšanos pēc materiālas labklājības: nopelnīt vairāk un vairāk, celt naudas sienas kā Ķīnas mūri, lai nāve nespētu caur to ielauzties.

Tomēr nekas nevar novērst nāvi, un visi tavi pūliņi tikai iznīcina iespēju, kas citādi pārtaptu lieliskā pieredzē – iespēju uzplaukt mīlestības ziedam. Ir divu veidu cilvēki: tādi, kuri koncentrējas uz nāvi vai mīlestību.

Dzīve gan nevienu nenodarbina – cilvēks jau ir piedzimis, mūžs jau rit, tāpēc neviens par to daudz neprāto un neraizējas.

Indiešiem ir trīs dievi – trimurti, indiešu trīsvienība: Brahma, Višnu un Šiva. Brahma ir dievs, kurš radījis pasauli, Višnu to uztur, bet Šiva – iznīcina. Tu būsi pārsteigts, dzirdot, ka Brahmam netiek veltīti tempļi. Viņa darbs jau ir padarīts un vairs negūst ļaužu ievērību.

Viņam ir tikai viens templis, bet tas ir ļoti nomaļš un neatrodams. Indijā ir tūkstošiem svētvietu, neskaitāmas katrā pilsētā, bet neviena no tām negodina Brahmu, kurš radīja pasauli! Nekādas pateicības! Redzi, nevienu nesatrauc dzīve, jo tā jau notiek. Dzimšana neraisa jautājumus.

Turpretim Šivu godina it visur, viņš ir visvairāk pielūgtaisdievs. Viņam, nāves dievam, ir veltīti miljoniem tempļu. Otrajā vietā ir Višnu, kurš uztur dzīvi – ir ļaudis, kuri to godā, bet pat viņi briesmu brīžos tūdaļ steidzas uz Šivas, augstākā dieva, templi. Šiva tiek dēvēts par „lieldievu” – mahadeva, kamēr pārējiem ir krietni mazāka loma. Nāve neapšaubāmi dominē.

Es esmu pauze starp divām notīm,
Kas līdzsvaru neatrod,
Jo nāves nots dominē.
Bet tumšo intervālu trīsās
Abas tomēr ir saskaņā,
Un dziesma skan neaptraipīta.

Šis tumšais intervāls ir mīlestība, kurā sastopas dzīve un nāve. Tās ieplūst viena otrā un savienojas mīlas afērā, pārtopot visaugstākajā baudā. Tieši tāpēc mīlestība mūs vienlaikus tik ļoti vilina – jo tā ir dzīve, un biedē – jo tā ir arī nāve. Cilvēki nekad līdz galam neļauj sev nodoties tuvībai: viņi iet līdz noteiktai robežai, jo tā ir dzīve, bet tad sāk šaubīties un apstājas, jo tā vienlaikus ir arī nāve. Tā ir pauze starp divām notīm, tumšs, melns tukšums.

Kāpēc Rilke to sauc par tumšu? Jo mīlestība ir tieši tāda. Nav sakritība, ka cilvēki fiziskai tuvībai izvēlas nakti – starp mīlestību un tumsu pastāv kāda saikne. Mīlēties gaismā šķiet vulgāri, nepiedienīgi, neglīti. Būtu neprāts to darīt tirgus placī, kur klīst citu vērojošie skatieni. Cilvēkam ir vajadzīgs privātums, un tumsa to spēj lieliski nodrošināt, jo tu neredzi mīļoto un tas neredz tevi. Jūs katrs varat būt pavisam viens un otram netraucēt.

Mīlestībai piemīt kāda izteikta tumsas iezīme – dziļums. Tumsa vienmēr ir dziļa, turpretim gaisma sekla. Atceries: lai cik daudz gaismas būtu apkārt, tā allaž ir tikai virspusēja, kamēr nakts vienmēr šķiet bezdibenīga, mūžīga. Mīlestība ir kā tumsa – dziļa atpūta, kritiens nebeidzamās dzīlēs. Arī nāve ir tumša, visās kultūrās tā tiek attēlota drūmās krāsās. Lūk, kas saista mīlestību un nāvi.

Daudzi nāk pie manis, jautājot: „Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no mīlestības? Mēs to kārojam, bet vienlaikus arī bīstamies. Kad rodas iespēja mīlēt, mēs sastingstam

un nespējam tai ļauties.” Tas tāpēc, ka mīlestība ir vienlaikus gan dzīve, gan nāve, un tas rada dilemmu.
Tā ir pauze starp divām notīm…
Bet tumšo intervālu trīsās
Abas tomēr ir saskaņā,
Tu dzīvo un mirsti mīlestībā vai arī dzīvo, lai mirtu.
Krustā sišana un augšāmcelšanās…
Un dziesma skan neaptraipīta.

Dziesma nespēj ieskanēties, kamēr nav iepazīta mīlestība – dzīves un nāves orgasmiska sastapšanās. Nepieredzējis mīlestību, tu palaidīsi garām pašu būtiskāko.

Tu piedzimsi, dzīvosi un mirsi, tā arī nepieredzējis svarīgāko, un tas būs ārkārtīgs, absolūts zaudējums – tu būsi palaidis garām pauzi starp dzīvi un nāvi, bet tieši šis intervāls ir augstākā virsotne, maksimālā pieredze. Kabīrs to sauc par dievišķo melodiju.

Lai to sasniegtu, ir jāpatur prātā četri soļi. Pirmais – būt šeit un tagad, jo mīlestība ir iespējama tikai pašreizējā mirklī. Daudzi mēģina mīlēt pagātnē, dzīvojot atmiņās par agrākajām emocijām, vai nākotnē, bet nevienas no šīm jūtām nevar būt patiesas. Pastāv divi veidi, kā izvairīties no mīlestības – meklēt to pagātnē vai nākotnē, aizmirstot, ka īsta tuvība ir iespējama tikai tagadnē.

Dzīve un nāve var sastapties vienīgi pašreizējā mirklī… tumšajā intervālā, kas mīt tevī. Šī tumšā pauze ir pastāvīgi klātesoša, nekad vakardienā vai rītdienā.

Pārāk daudz domājot (domāšana vienmēr pieder pagātnei vai nākotnei), tu patērēsi visu enerģiju, ko citādi būtu varējis izlietot jūtām. Redzi, emocijas pieder pašreizējam mirklim, tāpēc, novirzot enerģiju domāšanai, tev vairs nepietiek spēka izjūtām, un mīlestība nespēj uzplaukt.

Tātad pirmais solis ir būt klātesošam. Pagātnē un nākotnē valda domas. Cilvēks, kurš ir pārāk pārņemts ar domāšanu, pamazām aizmirst, ka viņam ir arī sirds, un ar laiku zaudē spēju paļauties uz jūtām – viņš tajās neieklausās un pakāpeniski attālinās. Ir miljoniem ļaužu, kuri nezina, kas ir sirds – viņuprāt, tā tikai pumpē asinis, lai ķermenis varētu funkcionēt. Šie ļaudis koncentrējas uz prātu. Jā, galva ir noderīgs instruments, bet to vajadzētu izmantot tikai kā kalpu, nekad neļaujot kļūt par kungu. Tiklīdz prāts kļūst par noteicēju un sirds tiek pamesta novārtā, cilvēks dzīvo un mirst, tā arī neiepazinis mīlestību un Dievu.

Kad pirmo reizi saskarsies ar tumšo intervālu, par kuru runāju iepriekš, tas šķitīs kā mīlestība, tomēr brīdī, kad tu pilnībā nodosies šim tukšumam, tas pārtaps par Dievu. Mīlestība ir Dieva sākums jeb, citiem vārdiem, Dievs ir mīlestības augstākā virsotne.

Otrais solis pretim mīlestībai un dievišķajai melodijai ir iemācīties pārvērst savu indi medū. Daudzi cilvēki mīl, bet viņu jūtas piesārņo dažādas indes – naids, greizsirdība, dusmas, privātnieciskums un tūkstošiem citu negatīvu emociju. Mīlestība ir ļoti trausla. Kā lai tā izdzīvo līdzās konfliktiem, nicinājumam, īpašnieciskumam

un skaudībai?

Vairums cilvēku koncentrējas uz galvu un aizmirst par sirdi. Pārējie aizvien šķietami dzīvo sirdī, tomēr izdara citu kļūdu – ļauj, lai sīko mīlestības staru aizēno greizsirdība, niknums, konflikti un citas indes.

Esmu jau stāstījis, ka mīlestība ir kāpnes starp debesīm un zemi, tomēr tā ir divvirzienu pāreja, kas var vest kā augšup, tā lejup. Ja mīlestību piesārņo indes, kāpnes pavēršas lejup un cilvēks nonāk ellē, nevis debesīs. Tā vietā, lai sasniegtu dievišķo melodiju, dzīve kļūst par neciešamu troksni, traci, kas liek jukt prātā, neskaitāmu skaņu jucekli bez jebkādas saskaņas. Cilvēks nonāk uz neprāta robežas.

Tātad, otrkārt, ir jāiemācās pārvērst savas indes medū, un tas ir paveicams ļoti vienkārši. To pat nav pareizi saukt par pārvēršanos, jo tev pašam nekas nav jādara, tikai jābūt pacietīgam. Atklāšu vienu no lielākajiem noslēpumiem, kas tev noteikti jāizmēģina: kad tevi pārņem dusmas, neko nedari, tikai klusējot sēdi un vēro. Nepretojies emocijām, bet arī neļaujies; neapspied, bet nepakļaujies. Esi pacietīgs un vēro, kas notiks. Atļauj dusmām plosīties.

Atceries vienu: dusmu brīdī nerīkojies, un tu būsi pārsteigts kādudien atklājis, ka, pietiekami ilgi gaidot, dusmas pamazām pārtop līdzcietībā. Tas notiek pats no sevis, un ir žēl, ka mēs parasti pārlieku steidzamies ātrāk pārvarēt negatīvās emocijas. Ja spēsi mazliet nogaidīt, dusmas pārtaps līdzcietībā, tāpat

kā nakts pāriet dienā, jo abas šīs izjūtas vada viena enerģija, kas mainās, ja vien tev ir mazliet pacietības. Izmēģini!

Paturi prātā: nemēģini neko iesākt, kamēr tevi ir pārņēmusi inde; tā vietā vienkārši nogaidi, līdz enerģija pārmainās. Tas ir viens no galvenajiem dzīves likumiem – viss pastāvīgi mainās uz pretējo. Arī tevī periodiski notiek pārmaiņas – labais pārtop sliktajā, sliktais labajā. Katram svētajam ir brīži, kad viņš grēko, un ikviens grēcinieks reizi pa reizei ir svēts. Ir tikai jāpagaida.

Rīkojies tikai brīžos, kad tevī valda svētais, nevis grēcinieks, un nedari itin neko, būdams dusmu pārņemts, jo tas izraisa ķēdes reakciju un nelāgu karmu. Tāda ir karmas nozīme – ja kaut kas izdarīts, esot sliktā noskaņojumā, sākas nepārraujama nedienu ķēde: kad rīkojies, būdams pikts, arī līdzcilvēki kļūst negatīvi un turpina tavu rīcību, jo ļaunais rada tikai vēl vairāk ļaunā. Viss sliktais izraisa vēl vairāk sliktā, dusmas izsauc jaunas dusmas, un naidīgums raisa naidīgumu. Šādi sapinušies, cilvēki pavada dzīvi pēc dzīves, nespēdami pārraut nebeidzamo neveiksmju loku.

Nogaidi. Turklāt iegaumē, ka dusmas ir īstais laiks meditācijai. Jā, tās rada spēcīgu enerģiju, kas ir spējīga iznīcināt, tomēr paturi prātā, ka pati par sevi enerģija ir neitrāla – ja tā spēj iznīcināt, tā var arī radīt. Mazliet pagaidi. Viena un tā pati enerģija var kā sadragāt, tā uzcelt, tāpēc nesteidzies. Kādu dienu tu, sev par pārsteigumu,

pamanīsi iekšējas pārmaiņas: vēl tikko biji niknuma pilns, dusmas mutuļoja un kāpa, līdz sasniedza kulmināciju, bet tad viss sāka mainīties. Rats pagriezās, dusmas sāka atkāpties un enerģija pamazām atbrīvojās, paverot ceļu pozitīva, radoša noskaņojuma vēsmām. Nu tu vari rīkoties! Vienmēr vispirms sagaidi atnākam labo.

Vienlaikus tas nenozīmē apspiest emocijas. Es tevi neaicinu nomākt negatīvo noskaņojumu, bet gan vērot to – tā ir milzīga atšķirība. Es nelieku ignorēt un aizmirst slikto vai rīkoties, lai to novērstu – nebūt ne! Es nemudinu tevi smaidīt, kad esi aizkaitināts, jo šāds smaids būtu neīsts, samākslots un ļoti neglīts. Nesmaidi niknumā. Labāk aizver istabas durvis, noliec sev priekšā spoguli un ieskaties savā piktajā sejā. Nerādies citiem – tā ir tikai tava darīšana, tava enerģija un dzīve, tāpēc nogaidi. Turpini skatīties spogulī, uzlūkot piesārtušo seju un kvēlojošās acis, saskatīt ļaundari, kas lūkojas pretim.

Vai kādreiz esi domājis, ka mēs katrs sevī nesam slepkavu? Nedomā, ka noziedznieki ir tikai citi – nē, ikviens var kļūt par bendi, jo mēs katrs sevī turam instinktu nogalināt. Ieskaties spogulī – saskati sava rakstura šķautnes, ko līdz šim neesi ievērojis, bet pie kurām ir jāpierod. Tā ir izaugsmes un sevis izzināšanas daļa. Daudzi no Sokrāta līdz mūsdienām ir teikuši: „Iepazīsti sevi!” Tas nenozīmē sēdēt un atkārtot: „Es esmu Brahma, es esmu Dvēsele, es esmu Dievs,” – tās būtu muļķības. „Iepazīt sevi” nozīmē izzināt visas savas

šķautnes, visas iespējas – slepkavu, grēcinieku, noziedznieku, tāpat arī svēto, dievišķo un šķīsto, Dievu un velnu – iepazīt pilnu spektru, tā pamazām atklājot vienu noslēpumu pēc otra.

Tu redzēsi, ka dusmas nepaliek mūžam. Tev šķiet, ka tās nekad nepāries? Tas tāpēc, ka vēl neesi centies nogaidīt. Pamēģini – niknums nesaglabāsies ilgi, jo nekas nav mūžīgs. Laime nāk un iet, tāpat pienāk un paiet arī nelaime. Tā ir pavisam vienkārša likumsakarība: viss mainās, un nekas nav pastāvīgs. Tad kāpēc steigties? Tevi ir pārņēmis piktums? Esi pacietīgs, un tas drīz pāries. Ieskaties spogulī un ļauj, lai tavu seju šķoba dusmas. Tas būs biedējoši, tomēr gaidi un vēro.

Neapspied šīs emocijas, bet arī nepadodies tām, un drīz pamanīsi, ka tava seja atmaigs, acis kļūs mierīgākas un enerģija mainīsies no vīrišķās uz sievišķo. Pavisam drīz tu būsi mirdzuma pieliets. Spēks, kas vēl nupat dedza tavos vaigos sārtumu, nu piepildīs tevi ar mirdzumu, piešķirot sejai nebijušu skaistumu. Tagad tu vari doties ļaudīs, jo ir pienācis laiks rīkoties. Esi aktīvs pozitīvu emociju brīžos, tomēr arī neuzspied sev prieku, bet nogaidi, līdz tas atnāk pats. Lūk, ko nozīmē mācīties „pārvērst indes medū”.

Vēl ir svarīgi dalīties. Paturi īgnumu pie sevis, bet dalies priekā. Diemžēl ļaudis lielākoties rīkojas tieši pretēji, bārstot pār citiem savu aizkaitinājumu, bet apvaldot

sajūsmu. Cilvēki ir ļoti muļķīgi: viņi allaž slēpj savu laimi, toties dāsni dalās ar bēdu stāstiem, būdami gatavi izkratīt sirdi katram, kurš uzklausa. Ļaudis skopojas ar smaidiem, turpretim itin nemaz neaiztur dusmu izvirdumus.

Tātad trešais solis ir dalīties ar pozitīvo, jo tas ļauj mīlestībai plūst kā upei no tavas sirds avotiem. Tas atrisinās visas dilemmas un šaubas. Esmu dzirdējis savādas Horhes Lūisa Borhesa rindas.
Ieklausies…

Dod svētumu suņiem,
Kaisi pērles cūkām,
Jo svarīgākais ir dalīties.

Bībelē lasāms pretējs citāts: „Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām”, jo tās nesapratīs.

Borhess uzskata citādi. Nav būtiski, kas tiek dots – pērles, svētums, mīlestība – un kam tu to sniedz. Svarīgākais ir dot. Dalies tajā, kas tev ir!

Georgs Gurdžijevs ir teicis: „Viss, ko devu, paliek mans, bet tas, ko krāju, jau sen kā ir gaisis.” Tas tiesa – tev pieder tikai tas, ar ko esi dalījies. Tev ir tikai tik daudz mīlestības, cik esi devis citiem, jo mīlestība nav manta, ko taupīt, – tā ir starojums, aromāts, kurā jādalās.

Jo vairāk sniegsi citiem, jo vairāk radīsies tev pašam,

turpretim skopodamies zaudēsi arī esošo. Kā akā arvien ieplūst svaigs ūdens, ja no tās tiek smelts, arī tu sajutīsi, ka, dodot citiem, tavs dziļākais kodols piegādā arvien jaunus spēkus. Turpretim, ja aka tiek aizvērta, pazemes avots pārstāj tecēt, pamazām aizsprostojas un tiek sagandēts, bet akā esošais ūdens sastāvas un kļūst netīrs. Plūstošs ūdens ir svaigs – tāpat arī plūstoša mīlestība.

Tātad trešais solis pretim mīlestībai ir dalīties ar labo, dzīvo un visu, kas tev ir. Ja tevī ir kas skaists, necenties to uzkrāt. Dod citiem savu gudrību, lūgšanas, mīlestību, laimi un sajūsmu, bet, ja līdzās nav ļaužu, dalies kaut ar suņiem vai akmeņiem. Ja tev ir pērles, izkaisi tās citiem – vai tās būtu cūkas vai svētie. Svarīgākais ir dalīties!

Skopums saindē sirdi. Visi centieni ko iekrāt ir kaitējoši, turpretim dalīšanās ļauj tev saglabāties tīram un dzidram. Turklāt neraizējies par to, vai tavs devīgums tiek novērtēts un negaidi atzinību. Jūties pateicīgs cilvēkam, kurš pieņēma tevis doto, bet nekādā gadījumā nenes sevī sajūtu, ka otram ir jābūt atzinīgam par saņemto.

Nē, esi pateicīgs, ka otrs bija gatavs dzirdēt, dalīties enerģijā, ieklausīties tavā dziesmā un skatīties tavās dejās. Novērtē to, ka otrs tevi neatraidīja, jo viņš to būtu varējis.

Dalīšanās ir viens no visgarīgākajiem, augstākajiem tikumiem.

Visbeidzot, ceturtais solis ir būt nekam. Tiklīdz cilvēks sāk domāt, ka viņš ir kas īpašs, mīlestība apstājas un vairs nespēj plūst, jo tā rit tikai ļaudīs, kuri neceļ sevi augstāk par citiem. Mīlestība dzīvo vienīgi tukšumā – ja tevi piepildīs ego, tā izzudīs, jo abi nevar mitināties līdzās. Mīla var pastāvēt kopā ar Dievu, jo tie ir sinonīmi, bet tā konfliktē ar ego. Tāpēc netiecies pēc tituliem – neesi nekas. Tāda ir pieticības, lēnprātības būtība. Jēzus ir teicis, ka svētīti lēnprātīgie, jo tiem pieder Dieva valstība.

Šie četri soļi ļaus vieglāk izprast Kabīra sūtras. Tātad… Kam varu lūgt pastāstīt par Dievu? Kabīrs jautā, kam lūgt pastāstīt par Dievu. Kur viņš ir? Kur ir viņa miteklis? Kurš man to var parādīt?

Kabīrs teic: „Kā nevar saskatīt mežu, Ja neievēro koku, Tā Dievu nevar atrast abstrakcijās.

Šī ir ārkārtīgi nozīmīga sūtra ar lielu vērtību. Esmu saticis ļaudis, kuri apgalvo, ka mīl cilvēci, lai gan nekad nav mīlējuši nevienu cilvēku. Cilvēce ir ļoti abstrakts jēdziens. Kā to var mīlēt? Kur meklēt? Kā apskaut un noskūpstīt? Tās ir prāta viltības, jo sastapties var tikai divas personas, divas dzīvas būtnes.

Cilvēce nav īsta – tā ir abstrakcija, jēdziens, kas pastāv vienīgi filozofu prātā. Turklāt tas ir viltīgs paņēmiens – sabiedrības vārdā izvairīties no pašiem indivīdiem. Tās labā var pat nogalināt, sakot: „Es kalpoju ļaudīm, bet tu esi manā ceļā, tāpēc es tevi iznīcināšu.” Tieši tā sprieda Ādolfs Hitlers, Josifs Staļins, komunistu priekšsēdētājs Mao un visi pasaules politiķi.

Tie sludina: „Mēs mīlam cilvēci. Lai to glābtu, mums ir jānogalina cilvēki.” Tas ir ārkārtīgi slīpēti. Sacīdams: „Kā nevar saskatīt mežu, ja neievēro koku…” – Kabīrs ir norādījis uz ko ārkārtīgi svarīgu. „Mežs” ir izdomāts apzīmējums, vispārinājums, ko nevar atrast, ja ignorē kokus, kas to veido. Ļaudis aizvien meklē mežu, kaut gan stāv tā vidū! Ja uz to norādīsi, viņi atteiks: „Tas ir ozols, šī ir priede, tas bērzs, bet kur ir mežs? Zinu, ka te ir koki, bet kur ir pati birzs? Es vēlos to atrast!” Cilvēks šādi var sajukt prātā, nekad neatrazdams meklēto. Neievērojotkokus, nav iespējams saskatīt to audzi, jo tā pastāv katrā atsevišķā augā – ozolā, priedē, ciedrā. Mežs izpaužas tūkstoš un vienā formā, bet nepastāv nošķirti – tā ir vien abstrakcija, vispārīgs priekšstats.

Līdzīgi ir arī ar Dievu – tik daudzi dedzīgi cenšas viņu atrast, bet nekad nesastop, jo meklē abstrakciju. Tu vari atrast vien koku, akmeni, vīrieti, sievieti, suni, čūsku, zvaigzni, bet ne pašu Dievu, jo viņš pastāv katrā atsevišķā būtnē. Dievs ir vārds, kurā sauc pilnību. Meklē atsevišķo un aizmirsti vispārīgo. Lūk, atšķirība starp patiesu un viltus reliģiju – viltus ticība ir veltīta abstrakcijām, kamēr patiesā balstās realitātē.

Mīli vīrieti, sievieti, bērnu, mīli dzīvniekus, kokus un zvaigznes. Nemeklē Dievu, un tu viņu atradīsi. Mīlot cilvēkus, dzīvniekus un augus, tu pamazām sāksi apzināties, ka koks nav tikai koks – tajā ir daudz vairāk. Patiesi mīlot otru cilvēku, tu sāksi saskatīt, ka viņā slēpjas kas daudz augstāks par ķermeni un prātu vien. Otrs kļūs par logu, kas ved uz Dievu. Mīli atsevišķo, konkrēto, īsto un redzēsi, cik daudz slikta cilvēki ir darījuši vispārpieņemto principu vārdā.

Kristieši cīnās pret musulmaņiem, musulmaņi pret hinduistiem, bet uz jautājumu „Kāpēc?”, tie atbild „Dieva dēļ”. Viņi neaptver, ka visas dievības ir tikai pieņēmumi, bet īsts ir vienīgi dievišķums. Nogalinot hinduistu, musulmani vai kristieti, tu viltus jēdzienu labā nonāvē patieso Dievu, nokauj cilvēku teorijas vārdā.

Tāpēc es nejautāšu, kur meklēt Dievu – tikai mīlēšu, un atradīšu viņu mīlestībā. Es neprasīšu: „Kas ir Dievs un kur viņš mīt?” un nelūgšu definīcijas. Nē, es tikai sākšu mīlēt, un visi skaidrojumi atnāks pie manis paši. Izpratne var nākt vienīgi caur jūtām, nevis idejām un uzskatiem. Tuvība ir vienīgais ceļš uz sirdi, kamēr domas ved vienīgi uz prātu.

Kabīrs teic: mīlestība ļauj sasniegt pasauli, kurā nepastāv skumjas. Ak, sadhu: manā zemē nav bēdu.

Ja skumsti, tas nozīmē, ka vēl neesi iepazinis mīlestību, jo tā nepazīst bēdu. Tas nav iespējams, jo mīlestība ir dzīves un nāves transcendence, pauze starp divām notīm – augstāka par tām abām. Mīlestība ir klusums, kur skumjas nav iespējamas.
Ak, sadhu: manā zemē nav bēdu.
Es skaļi aicinu visus – kā kungu, tā ubagu,
Kā imperatoru, tā faķīru –
Visi, kas meklē patvērumu visaugstākajā,
Lai nāk un apmetas manā zemē.

Kabīrs vedina: nāc uz mīlestības zemi. Pārstāj cīnīties par doktrīnām un dogmām un neplēs matus to dēļ – neiznieko laiku. Es esmu ieradies un aicinu visus apkārtnes ļaudis, karaļus un ubagus, imperatorus un faķīrus, nāciet uz manu zemi!

Esmu ieradies zemē, kur nav skumju. Kāpēc izniekot laiku abstrakcijās, teorijās un filozofijās? Nāc! Lai visi nāk un apmetas manā zemē.

Lai nāk nogurušie un noliek šeit savu smagumu. Tikai mīlestība var sniegt atpūtu un patvērumu. Cilvēks var atrast daudz ko citu, bet tie būs tikai arvien jauni pienākumi un slogi, turklāt ne tie vieglākie. Jēzus teic: Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, mana nasta ir viegla. Nāciet un rodiet manī atvieglojumu.

Lai visi nāk un apmetas manā zemē. Lai nāk nogurušie un noliek šeit savu smagumu. Vienīgi mīlestībā izzūd visi slogi un nastas. Kas ir lielākais smagums, ko mēs ik dienas nesam? Ego – Es esmu. Turklāt ap to krājas visi pārējie slogi, tāpēc ir svarīgi no tā atbrīvoties. Mīlestība tevi atsvabina, paceļ no zemes un pilnībā sadragā visas ego paliekas. Tā nogalē tevi pašu un piešķir jaunu dzīvi, kurā nav ego: pieticīgu, vienkāršu mūžu, kādu varētu dzīvot Dievs. Tu kļūsti par tukšu bambusu, caur kuru beidzot var plūst mūzika – tu vairs neaizkavē šo plūsmu, jo tevis nav. Šķēršļi pastāv vien tik ilgi, kamēr tu esi.

Kad ļaudis nāk pie manis, vaicādami: „Kā lai es pārvaru skumjas?”, es atbildu, ka tas nav iespējams. Jā, pastāv iespēja pacelties tām pāri, bet tu to nespēsi; no tevis ir jāatbrīvojas, iekams tas var notikt. Pastāv stāvoklis, kurā nav bēdu, bet tu nespēsi tajā ieiet – tev no tā būs jāaiziet. Kāda daļiņa no tevis sasniegs šo stāvokli, kāda šķautne nonāks zemē, kurā nav skumju, bet ne tu pats, jo tieši tu esi skumjas.

Vai esi pavērojis – jo ego ir lielāks, jo vairāk ciešanu tas rada, sāpēdams, kā uzplēsta brūce. Savukārt, jo tas ir niecīgāks, jo mazāk smeldz un brūce sadzīst. Ego izzūdot pavisam, izgaist vissīkākā sūrme, un tev nesāpētu pat, ja kāds tevi aizvainotu – jo tevis vairs nav, līdz ar to nav neviena, ko aizvainot. Pāridarījumi smeldz tikai, kamēr pastāv brūce – tu tiec sakauts, jo gribēji būt uzvarētājs. Savukārt bez ego nepastāv atšķirības starp uzvaru un sakāvi, starp panākumiem

un neveiksmi.

Visus iedalījumus rada tieši ego: ja tas jūt piepildījumu, paveiktais ir veiksme; ja ego kā trūkst, tā ir sakāve.

Triumfs un sagrāve ir ego radīti. Ja cilvēks no tā ir brīvs, viņš var dzīvot vienkāršu mūžu, reliģisku dzīvi bez ambīcijām un vilšanās, panākumiem vai neveiksmēm.

Tieši to Kabīrs domā, uzrunādams sadhu. Sadhu nozīmē vienkāršs, nesarežģīts, pieticīgs, tāds, ko es saucu par sanjasinu.

Dzīvo šeit, manu brāl’, Lai vēlāk vari viegli nokļūt otrā krastā.

Cilvēks var dzīvot divējādi – kļūt tik ļoti noslogots un smaguma nospiests šajā krastā, ka vairs nespēj nokļūt pretējā, vai dzīvot viegli, lai dienā, kad ir jādodas uz otru krastu, var bez piepūles pielēkt kājās un doties ceļā. Esmu dzirdējis stāstu…

Kad Pompeja dega un pilsētnieki traucās to pamest, viņi centās paņemt visu, ko spēja panest – dārgakmeņus, zeltu, sudrabu, vērtslietas –, vaimanādami un žēlodamies, jo tik daudz ko nespēja nest – dažs zaudēja bērnu, cits – sievu. Neprātīgs pūlis bēga no pilsētas, lai glābtu dzīvības. Tas bija haoss.

Runā, ka tikai viens vīrs šajā nakts stundā (bija trīs no rīta) nāca no pilsētas klusi un nesteidzīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš bija mistiķis, paņēmis līdzi tikai spieķi. Daudzi pārsteigti viņu uzlūkoja un noteica: „Jūs esat tik mierīgs.” Bet viņš atbildēja: „Par ko satraukties? Man nav nekā – tikai spieķis, un šis ir mans ikrīta pastaigu laiks. Man nav nekā, ko zaudēt.”

Dzīvo šajā pasaulē, lai tā nekļūtu tev pārlieku svarīga, un nepaliec apsēsts ar pasaulīgajām vērtībām. Ir labi dzīvot mājā, bet, pienākot vajadzībai to pamest, ir jāspēj aiziet neatskatoties. Esi kopā ar cilvēkiem, bet, kad tavam laulātajam ir laiks mirt, tev jāspēj atvadīties klusi, ar mīlestību, bez žēlabām un aizvainojuma. Dzīvo tā, lai tevi nekas pārāk nepiesaistītu.

Dzīvo šeit, manu brāl’, Lai vēlāk vari viegli nokļūt otrā krastā.

Otrs krasts nebūt nav tālu, jo tas tevi pastāvīgi ieskaus, tiklīdz sāksi dzīvot pareizi. Ko es domāju ar vārdu „pareizi”? Manā skatījumā tas nozīmē pildīt četrus soļus, ko izklāstīju iepriekš: būt klātesošam, iemācīties pārvērst savas indes medū, dalīties pozitīvajā un būt nekam.

Šādi dzīvojot, tu ik dienas daudzkārt nokļūsi no viena krasta otrā, un tevī neskaitāmas reizes ienāks Dievs, piepildīdams ar savu starojumu. Turklāt tu ikreiz tur nonāksi negaidīti. Soļosi pa ielu, un viņš piepeši būs tev līdzās. Tevi apspīdēs saule, tās stari kritīs pār koku stumbriem, un tu attapsies pretējā krastā. Tas ir apziņas, izpratnes stāvoklis, meditācija, kas nav jāmeklē

kādās tālās galaktikās, jo vienmēr ir līdzās, ja vien tevi šajā pasaulē nenoslogo un nevilina laicīgās lietas.

Dzīvo pasaulē, bet neļauj tai dzīvot tevī, lai pat pūļa vidū spētu būt viens un saskatīt otru krastu. Drīz šis galamērķis kļūs tik tuvs, ka spēsi to sasniegt, kad vien vēlēsies tikpat viegli, kā elpot… ja vien būsi to iemācījies. Tās ir ļoti īpašas prasmes un iemaņas, kas jāapgūst. Mīli, bet neļauj mīlestībai kļūt par iekāri, pieķeršanos, atkarību un verdzību. Mīli neizsakāmi spēcīgi! Tikai tad zudīs visas bailes, un tu spēsi bez grūtībām sasniegt dievišķo.

Izmanto naudu, bet nekļūsti mantkārīgs. Es nelieku bēgt no naudas, nemudinu pamest ierasto dzīvi, sievu un bērnus un patverties Himalaju alās. Arī Kabīrs neaicina uz šādu rīcību. Viņš pavisam noteikti atbalsta ikdienišķu dzīvi kā ikviens, kurš ir iepazinis Dievu, jo Dievs ir dzīve. No tās slēpjoties, tu izvairīsies arī no paša Dieva un jebkuras iespējas viņu sastapt. Netērē enerģiju, lai bēguļotu, bet izmanto, lai kļūtu modrāks. Tas būs patiesais glābiņš – tu radīsi patvērumu savā sirdī, nekur neslēpjoties.

Otrs krasts vienmēr ir tepat līdzās. Tu vari turp doties, kad vien kāro, un veldzēties Dievā, cik bieži vēlies. Protams, tas nav taustāms, tikai vīzija. Pretējais krasts var tev pavērties, kaut skatoties uz ziedu – klusējot, mīlot un esot pilnīgā mierā bez vārdiem vai domām. Šis klusums pārvērtīsies mirdzumā, dziesmā, un radīsies vīzija, kurā gan tu, gan zieds izzudīsiet, ļaujot parādīties Dievam. Izzūdot gan vērotājam, gan uzlūkotajam, pavērsies tukšums, pauze starp divām notīm… un tu attapsies otrā pusē.

Es esmu pauze starp divām notīm,
Kas līdzsvaru neatrod,
Jo nāves nots dominē.
Bet tumšo intervālu trīsās
Abas tomēr ir saskaņā,
Un dziesma skan neaptraipīta.

Ieskaties cieši rozes ziedā un sajūti, kā starp jums rodas vibrācija. Telpa starp jums pulsēs, līdz abi izzudīsiet, pilnībā pārveidosieties un pārlēksiet citā pasaulē. Īstam sadhu, sanjāsī, īstam meklētājam, māceklim, ticīgajam tas padodas tik viegli, kā pamirkšķināt acis – nolaist plakstiņus un nokļūt otrā pusē, atvērt tos un būt atpakaļ. Šis galamērķis nav nekur tālu, un ir maldīgi domāt, ka tas nāks tikai pēc nāves, – tas atrodas starp dzīvību un nāvi un ir klātesošs ik mirklikā neliela spraudziņa, sekundes daļa starp pagātni un nākotni.

Tagadne nozīmē Dieva klātbūtni.
Dzīvo šeit, manu brāl’,
Lai vēlāk vari viegli nokļūt otrā krastā.
Šī ir pasaule bez debesīm vai zemes,
Bez mēness un zvaigznēm,
Jo mana kunga galmā
Mirdz tikai patiesības zaiga.
Nav ne zemes, ne debesu, tā nav materiāla dimensija.

Tajā nav nekā – pat tevis.
Šī ir pasaule bez debesīm vai zemes,
Bez mēness un zvaigznēm,
Jo tikai patiesības zaiga
Mirdz Dieva Karaļvalstī.

Tikai patiesības zaiga… Otrā krastā ir tikai patiesība – tajā nav nedz meklētāja, nedz meklētā, ne vērotāja, ne novērotā, ne matērijas, ne apziņas, tikai patiesība, kas ir visaugstākā zinātne. Tu ar to saplūsti, kļūstot par dievišķās melodijas daļu.

Kabīrs teic: „Ak, mīļo brāl, Nekam nav nozīmes, tikai patiesībai.”

Nekas cits nav svarīgs. Meklē, lūkojies, centies uzzināt, kas ir patiesība. Atceries, ka tā neslēpjas abstrakcijās, svētajos rakstos un teologu diskusijās. Tā ir šeit un tagad. Patiesība ir, bet tev jākļūst tai pieejamam. Patiesība ir sirds atvēršanās, tāpēc ļauj mīlestībai kļūt par tiltu starp tevi un īstenību.

Pagaidām tu centies sadzīvot ar pasauli, kāpdams pa ego tiltu. Tomēr ego posta, kamēr mīlestība vieno, jo tā ir vienīgā patiesā joga („joga” ir – savienojums, saplūšana). Redzi, ego tevi nošķir, padarīdams par vientuļnieku, un rodas ironiska situācija – tu dedzīgi tiecies pēc sasniegumiem, bet tad sūksties, ka jūties viens. Tieši ego liek tev tādam justies, pārvērzdams par tālu, nomaļu salu. Tāpēc mīli, un tu atkal kļūsi par kontinentu! Tuvība ir tilts starp tevi un visu, kas pastāv.

Kabīrs dzied mīlestības dziesmu un saka: tikai caur mīlestību tu sasniegsi pauzi starp divām notīm, kur skanēs dievišķā melodija. Šī pauze ir tepat netālu, tā ieskauj tevi pat šobrīd, atrazdamās gandrīz blakus. Vajag tikai mazliet vairāk izpratnes un apziņas, lai to satvertu. Tāpēc sāc dzīvot apziņā! Ļauj manis izstāstītajiem četriem soļiem kļūt par tavu reliģiju, Toru, jo viss pārējais taču ir tikai komentāri.

Vispirms esi šeit un tagad, tikai šajā mirklī. Vai spēj saskatīt tā skaistumu? Svētlaime ir tev pieejama kaut šajā pašā brīdī, tāpat arī Dievs. Viņš runās, kad tu klusēsi, un dziedās, kad tu klausīsies. Tad iemācies pārvērst savas indes medū, lai iznīcinātu visus šķēršļus.

Pēc tam sāc dalīties: dod citiem visu, kas tev ir. Dalies ar skaistumu, dziesmu, dzīvi, un šī devība darīs tevi bagātāku. Neko nekrāj, jo, rausdams un vākdams mantu, tu nostājies pret Dievu. Cenzdamies būt patstāvīgs, tu zaudē ticību dzīvei. Tāpēc esi devīgs! Dzīve tev jau ir tik daudz dāvājusi – dalies un tā pasniegs vēl vairāk.

Visbeidzot neesi nekas. Tukšums ir bezgalības avots, visa pirmsākums, nirvāna – tukšums ir Dievs. Neesi nekas, un tu sasniegsi pilnību. Cenšoties par kaut ko kļūt, tu tikai zaudēsi, turpretim, būdams vienkāršs un tukšs, tu pārnāksi mājās.

Tās ir Kabīra sūtras. Zini, Kabīrs ir viens no pasaules dižākajiem mistiķiem, tāpēc meditē viņa vārdiem un pievērs uzmanību viņa teiktajam. Turklāt Kabīrs ir ļoti vienkāršs cilvēks, nav izglītojies augstāsskolās un neko nezina par Vēdām, Korānu vai Bībeli, tāpēc visas viņa mācības nāk tikai no paša dzīves pieredzes. Kabīrs nav teorētiķis vai filozofs, bet gan dzejnieks. Vēl vairāk – mistiķis un dzejnieks. Atšķirība slēpjas tajā, ka dzejnieki sastop Dievu vien retos, īsos lidojumos, pēc tam atgriezdamies laicīgajā pasaulē, kamēr mistiķi ir pastāvīgi dievišķuma ieskauti.

Indijā mēdz teikt: ja tev patīk dzeja, neej tikties ar tās autoru, jo tu vilsies. Tu atradīsi parastu cilvēku, pat vēl vienkāršāku par citiem. Vai varbūt sastapsi kādu ļoti neglītu vīru, lai gan viņš bija runājis tik skaisti. Dzejnieks var būt vulgārs, amorāls, piedauzīgs, bet viņa rakstītais – garīguma pilns. Šajā sakāmvārdā ir daudz patiesības: ja mīli dzeju, aizmirsti dzejnieku un neej viņu sastapt. Tas tāpēc, ka dzeja rodas lēcienos, vārsmotāji lido vien īsos atskārsmes mirkļos, atveras un ļauj pār sevi nolaisties vīzijai, bet tad atkal noslēdzas un kļūst tikpat parasti, kā citi. Dzeja pār viņiem nāk tikai brīžiem, kā zibens spēriens.

Savukārt cilvēks, kurš ir gan mistiķis, gan dzejnieks, ir sasniedzis galamērķi – viņam tas nav tikai iztēles lēciens un īslaicīga vīzija, bet gan dzīve. Viņš elpo un izdzīvo Dievu, dzīvo kā Dievs, viņš ir Dievs! Ja šāds cilvēks ko saka, tā nav nejaušība, viņa vārdi nāk no pašiem būtības dziļumiem.

Kabīrs ir mistiķis un dzejnieks, tāpēc klausies viņa melodijā, dziedi viņa dziesmu; sapratis viņa rindas, tu pienāksi soli tuvāk apziņas pilnībai. Un nemeklē mežu! Īsti ir vienīgi koki, kamēr „mežs” ir tikai apzīmējums, jēdziens. Tāpat Dievs nemīt augstu debesīs – realitātē ir simtiem Dievu un Dieviešu: koki, akmeņi, upes, vīrieši un sievietes… bet nav viena Dieva.

Visa Esamība ir dievišķa. Ja vēlies ko uzzināt par mežu, mīli kokus; ja vēlies iepazīt Dievu, mīli cilvēkus. Katra atsevišķā svētuma izpausme var kļūt par logu vai durvīm uz dievišķo. Turklāt nekoncentrējies uz vārdiem – apzīmējums „Dievs” nav pats Dievs, vārds „mīlestība” nevar būt mīlestība un vārds „liesma” nevar būt patiesa uguns. Aizmirsti nosaukumus un tuvojies īstenībai.

Sāc vairāk just, nekā domāt, jo tieši caur jūtām rodas lūgšana… un tikai caur mīlestību tu kādudien izzudīsi, lai pavērtu ceļu Dievam.
Lai mīla pārtop lūgsnā.

Baulu dziesma:

Kādus darījumus
Var noslēgt
Ar to, kurš nepazīst
Mīlas jūtas?