GRĀMATA PAR BĒRNU

berns

BRĪVĪBA BŪT SEV PAŠAM

Bērni ir pelnījuši visu iespējamo cieņu, kādu vien tiem spējat sniegt, jo viņi šai pasaulē ir ieradušies tikai nesen, viņi ir tik nevainīgi, tik šķīsti…

Bērna barošana un mīlēšana

Kad māte baro savu bērnu, viņa tam dod ne tikai pienu, bet sniedz arī savas domas. Mūsdienās biologi maldās, apgalvodami, ka māte bērnam baro enerģiju, ka piens ir tikai barošanas fiziskā daļa. Viņi ir veikuši neskaitāmus eksperimentus. Bērns tiek audzināts, viņam tiek dota pārtika, tik laba, cik vien iespējams, un aprūpe, kādu vien medicīna ir atklājusi. Viss tiek dots, tikai… bērns netiek mīlēts, viņu nesamīļo, mātes saviem bērniem nepieskaras. Piens tiek barots ar mehānisku ierīču palīdzību, bērnam tiek veiktas potes, doti vitamīni, viss ir ideāli. Bet bērns pārstāj augt, dzīve no viņa sāk attālināties… Reiz Vācijā kara laikā mazi bāreņi tika ievietoti slimnīcā. Dažu ne- dēļu laikā puse no tiem nomira. Medicīniski – viņi tika pilnībā aprūpēti un bija veseli. Bet kāpēc tad šie bērni mira? Tad kāds psi- hoanalītiķis mainīja situāciju. Ikvienam, kurš ienāca istabā, – māsiņa, ārsts vai apkalpotājs – vajadzēja pavadīt tur vismaz piecas minūtes, apskaujot mazuļus un spēlējoties ar tiem. Un pēkšņi viņi vairs nemira, viņi sāka augt.

Kopš tā laika ir veikti daudzi eksperimenti. Kad māte apmīļo bērnu, enerģija plūst. Šī enerģija ir neredzama, mēs to saucam par mīles- tību, siltumu. Kaut kas no mātes pāriet uz bērnu, un ne tikai no mātes uz bērnu, bet arī no bērna uz māti. Tieši tāpēc sieviete nekad nav skaistāka kā tad, kad kļūst par māti. Pirms tam viņa nav pil- nīga, aplis ir lauzts. Kad sieviete kļūst par māti, aplis kļūst pilnīgs. Sieviete izstaro pievilcību it kā no kāda nezināma avota. Viņa ne tikai baro bērnu, bet arī bērns baro māti. Viņi abi ir “priecīgi” iemīlējušies. Un nepastāv citas tik ciešas attiecības kā šīs. Pat mīlnieki nav tik tuvi, jo bērns nāk no mātes ķermeņa, no viņas asinīm. Bērns ir tikai viņas būtnes paplašinājums. Tas nenotiks nevienā citā situācijā, jo neviens nevar būt tik tuvs. Mīlnieki var būt tuvi sirdīs, bet bērns tajā ir dzīvojis. Deviņus mēnešus viņš ir bijis mātes sastāvdaļa, organiski ar viņu savienots. Māte bija viņa dzīve, mātes nāve būtu arī viņa nāve. Pat pēc tam tas turpinās: enerģijas apmaiņa, pastāv enerģijas komunikācija.

Bērns jau no paša sākuma tiek asociēts ar ideju par pārtiku un mīlestību. Viņa mīlestības un pārtikas objekts ir viens un tas pats. Ne tikai māte, bet krūtis vispār: viņš no krūtīm saņem ēdienu un siltumu un jūt mīlestību.

Parasti starp šīm lietām ir starpība: kad māte mīl savu bērnu, krū- tīm ir cita vibrācija. Māte izbauda bērna zīdīšanu ar krūti; tas sti- mulē mātes seksualitāti. Ja māte patiešām mīl savu bērnu, tas viņai sniedz gandrīz orgasmu. Viņas krūtis ir ļoti jutīgas, tās ir viserogēnākā ķermeņa zona. Viņai piemīt šis mirdzums, un bērns to jūt. Bērns apzinās šo fenomenu. Māte ne tikai savu bērnu baro, bet arī izbauda šo jūtu skaistumu.

Bet, kad māte baro bērnu ar krūti tikai nepieciešamības dēļ, tad krūtis ir aukstas; tajās nav siltuma. Māte negrib to darīt, viņa ir steigā. Viņa grib pēc iespējas ātrāk bērnam atņemt krūti. Un bērns to jūt. Tas ir tik acīmredzami, ka māte ir vēsa, viņa nav mīloša, viņa nav silta. Tajā brīdī viņa nav māte. Šķiet, ka bērns nav vēlams, bērns jūt, ka viņu negrib, nemīl. Mazulis jūtas vajadzīgs tikai tad, kad māte izbauda zīdīšanas procesu, kad tās kļūst par mīlošām attiecībām, gandrīz vai orgasmiskas.Tikai tad bērns jūt mātes maigumu, viņš jūt, ka mātei ir nepieciešams. Un justies vajadzīgam mātei ir justies vajadzīgam eksistencei, jo māte ir visa viņa eksistence. Kāds būs viņa priekšstats par māti, tāds būs arī viņa priekšstats par visu pasauli.

Bērns, kuru māte nav mīlējusi, sevi uzskatīs par atsvešinātu eksistencē. Viņš sevi uzskatīs par atstumto, par svešinieku. Viņš nespēj uzticēties Esībai. Viņš pat nespēj uzticēties savai mātei. Kā gan viņš varētu ticēt kādam citam? Uzticēšanās kļūst neiespējama. Viņam ir šaubas, viņš kļūst aizdomīgs, ir pastāvīgi piesardzīgs, nobijies. Viņš it visos saskata ienaidniekus, konkurentus. Ik brīdi baidās tikt sagrauts un iznīcināts. Pasaule viņam nešķiet kā mājas.

Ja māte ir priecīga un līksma, ka var zīdīt savu bērnu, tad arī bērns nekad neēd pārāk daudz, jo viņš viņai uzticas, viņš zina, ka mamma vienmēr būs pie viņa. Jebkuru brīdi, kad viņš būs izsalcis, viņa vajadzība tiks piepildīta. Viņš nekad par daudz neēdīs. Labi mīlēts bērns paliks veselīgs. Viņš nebūs ne par tievu, ne par resnu, viņš būs līdzsvarā.

Tikai paskatieties uz mazu bērnu. Jebkad, kad viņš jūtas saspringts, viņš liks sev rokas mutē un sāks tās košļāt. Kāpēc gan viņš jūtas labi, kad viņam ir īkšķis mutē? Kāpēc bērns tad jūtas labi un iemieg? Un tas ir gandrīz ar visiem bērniem. Kad viņi jūtas miegaini, viņi iebāž savu īkšķi mutē, atslābst un aizmieg. Kāpēc? Īkšķis kļūst par mātes krūts aizvietotāju, un ēdiens ir relaksējošs. Jūs nevarat aiziet gulēt ar tukšu vēderu, jo tad ir grūti aizmigt. Kad vēders ir pilns, jūs miegat ciet, un ķermenim ir nepieciešams miers. Īkšķis ir tikai krūts aizstājējs, tas nedod pienu, tas ir māns, bet tik un tā sniedz nepieciešamo sajūtu.

Kad šis bērns ir izaudzis, ja viņš liks īkšķi mutē kādā publiskā vietā, jūs domāsiet, ka viņš ir muļķis. Tāpēc viņš mutē liek cigareti. Cigarete netiek uzskatīta par dumju lietu, tā tiek pieņemta. Lai gan tā ir daudz kaitīgāka par īkšķi. Tad jau ir labāk smēķēt savu īkšķi. Valstīs, kur barošana ar krūti agri tiek pārtraukta, būs vairāk smēķētāju. Tieši tāpēc Rietumos cilvēki smēķē vairāk nekā Austrumos. Tas ir tāpēc, ka māte ir gatava ātrāk atteikties no zīdīšanas, lai krūšu forma neciestu. Tieši tāpēc Rietumos smēķētāju skaits arvien pie- aug, pat mazi bērni jau smēķē. Bet mātes neapzinās, ka tas ir tāpēc, ka pārāk ātri pārtrauc barošanu ar krūti.

Visās pirmatnējās sabiedrībās septiņus gadus vecs bērns, pat astoņus gadus vecs bērns, tiek barots ar krūti. Tad bērns ir apmierināts, un viņam smēķēšana nav nepieciešama. Tieši tāpēc pirmatnējās sa- biedrībās vīrieši nav tik ļoti ieinteresēti par sieviešu krūtīm, tur nav tādu raižu, ka kāds tām varētu uzklupt. Neviens uz krūtīm pat nepaskatās.

Ja esat ticis barots ar krūti desmit gadu garumā, jūs jau būsiet no tā garlaikots, jums tas būs apnicis un jūs teiksiet: “Tagad pietiek!” Bet bērni tiek atņemti no krūts pārāk ātri, un tādēļ viņos paliek emocionāla brūce. Un šī iemesla dēļ civilizētajās valstīs visi ir ap- sēsti ar krūtīm. Bērni ir jābaro ar krūti, citādi viņi no tām kļūs atkarīgi, viņi tās meklēs visu savu turpmāko dzīvi.

Zinātnieki ir veikuši eksperimentus ar bērniem, lai redzētu, ko viņi darīs, kad tiks atstāti blakus esošai pārtikai. Jūs domājat, ka viņi pārēstos. Jūs kļūdāties, viņi nepārēdas. Viņu mātes un tēvi viņus pār- baro, teikdami: “Ēd vēl. Ēd, kļūsti spēcīgāks. Parādi mazu mirdzumu, paskaties uz sevi! Ieēd vēl mazliet.” Māte sēž uz jūsu krūtīm, teikdama, ka jums jāieēd vēl mazliet, tikai vēl mazliet. Bērns raud un kaut kā turpina ēst. Jūs bieži redzat bērnu raudam. Viņa ķermenis saka “Nē.” Viņa ķermenis viņam teic, lai viņš dodas laukā, lēkā, lai uzkāpj kādā kokā. Bet jūs turpināt viņu barot. Ārsti apgalvo, ka mazs bērns ir jābaro ik pēc trim stundām. Kad bērns pārstāj ēst un griež prom seju, māte tik un tā turpina viņu barot, jo trīs stundas jau pagājušas. Šī sekošana noteiktajam laikam neder. Kad bērns būs izsalcis, viņš sāks raudāt, jo gribēs, lai jūs to zināt. Nav nepieciešams skatīties pulkstenī. Bērnam pašam ir savs iekšējais pulkstenis. Bet jūs to turpināt bojāt. Un katrs bērns izsalkumu izjutīs citādi. Kāds gribēs ēst katras četras stundas, cits katras trīs, bet vēl kāds ik pēc divām. Mūsdienās tā ir liela problēma, jo ir noteikts likums, likums par vidējo ilgumu. Uzmanieties no šī likuma. Ķermenim pašam ir savs iekšējais pulkstenis.

Ieklausieties savā ķermenī. Sekojiet tam. Nekad un nekādā veidā ne- mēģiniet dominēt pār savu ķermeni. Ķermenis ir jūsu pamats visam. Ja reiz sāksiet to saprast, deviņdesmit pieci procenti no jūsu sarežģījumiem vienkārši izzudīs. Bet jūs jau tajā neieklausāties. Jau no pašas bērnības mēs tiekam nošķirti no sava ķermeņa, mēs tiekam atņemti savam ķermenim. Bērns raud, bērns ir izsalcis, un māte atkal skatās pulkstenī. Viņa neskatās uz bērnu. Ja bērns netiek barots tieši tajā brīdī, viņš tiek atšķirts no sava ķermeņa. Tā vietā, lai dotu viņam ēdienu, jūs dodat viņam knupīti. Tagad jūs mānāties un esat bērnu nodevusi. Un jūs viņam pasniedzat kaut ko, kas nav grūtniecība. Bērna piedzimšana. Agrīnā bērnība

īsts, plastisks un mēģināt novērst viņa uzmanību un iznīcināt viņa ķermeņa jutību. Ķermenim nav ļauts pašam ko noteikt, jo iejaucas prāts.

Knupītis bērnu nomierina, viņš aizmieg. Tad pulkstenis rāda, ka trīs stundas jau pagājušas, un jums bērns ir jābaro. Bet tieši tagad mazulis ir cieši aizmidzis, tagad viņa ķermenis guļ, bet jūs viņu modināt. Jūs atkal izjaucat viņa ritmu. Lēnām, pamazām jūs graujat visu viņa būtību. Un pienāks brīdis, kad viņš būs aizmirsis savu ķermeni. Viņš vairs nezinās, ko viņa ķermenis vēlas – vienalga, vai tas grib ēst vai ne, bērns to vairs nezina, vienalga, vai viņš gribēs samīlēt mammu vai ne, viņš to nezinās. Ar viņu manipulēs kaut kas no ārpuses.

Ļaut bērnam raudāt

Jau no paša sākuma bērns grib raudāt, smieties. Raudāšana bērnam ir liela nepieciešamība. Ar raudāšanu mazulis ik dienu iziet cauri ka- tarsei. Bērnam ir daudz uztraukumu. Tas ir jāapvalda, tā ir nepieciešamība. Bērns kaut ko vēlas, bet viņš to nevar pateikt vārdiem vai izrādīt. Bērns kaut ko grib, bet vecāki, iespējams, nav spējīgi to viņam sniegt. Māte varbūt tad nebūs pieejama. Viņai ir citi darbi un, iespējams, par bērnu neviens tajā mirklī nerūpējas. Tajā brīdī viņam neviens nepievērš uzmanību, tāpēc viņš sāk raudāt. Māte grib bērnu pierunāt, pažēlot viņu, jo šī raudāšana viņai traucē, tā traucē arī tēvam, traucē visai ģimenei. Neviens negrib, lai bērns raudātu, raudāšana ir traucēklis. Visi mēģina novērst bērna uzmanību, lai viņš vairāk neraudātu. Mēs varam viņu piekukuļot. Māte viņam var iedot rotaļlietu, var viņu pabarot ar pienu, ar jebko, kas novērstu uzmanību vai kas nomierinātu. Lai viņš neraudātu.

Bet raudāšana ir liela nepieciešamība. Ja bērns spēj raudāt, ja viņam atļauj raudāt, viņš atkal kļūs možs; neapmierinātība tiek izteikta ar raudāšanu. Ja tiek apturēta neapmierinātība, tiek apturēta arī raudāšana. Tagad bērns uzkrās šo neapmierinātību. Mūsdienās psihologi saka, ka ir nepieciešams “pirmais kliedziens”. Mūsdienu terapijas, kas tiek attīstītas Rietumos, apliecina, ka ir jāpalīdz bērnam raudāt, lai ikviena šūna tajā piedalītos. Ja kliedzat tik skaļi, ka viss jūsu ķermenis kliedz, jūs jutīsieties atvieglota no sāpēm, no tām sāpēm, kas ir sakrājušās.