GRĀMATA PAR EGO

ego

ATBRĪVOŠANĀS NO ILŪZIJĀM

Šai grāmatā Ošo runā par cilvēka vēlmēm, ideāliem, politiku un varu, par mīlestības laimi un sāpēm, par brīvību un pakļautību. Par Patieso ES un par EGO: – Ego piemīt visas alkas un ambīcijas, tas vienmēr un visur vēlas būt priekšgalā. Ego tevi izmanto. Un tas ne reizi tev neļauj pat uzmest aci savam īstajam, patiesajam ES, lai gan tava dzīve ir tur – tavā patiesajā būtībā. Tādēļ ego tev sagādā vienīgi skumjas, ciešanas, cīņas, vilšanos, neprātu, pašnāvību, slepkavību, noziegumus. Noliec šos maldus malā. Sašķel savu ego! Sagraujot ego, tu atklāsi savu patieso būtību…

„Ego ir aisbergs. Izkausē to. Izkausē to dziļā mīlestībā, lai tas izzustu un tu kļūtu par daļu no okeāna.”
Ošo

Tevī ir trīs ES

Tevī ir trīs ES. Pirmais ES ir personība. Vārds „personība” ir veidojies no grieķu vārda persona. Grieķu drāmās aktieri mēdza izmantot maskas un skaņa nāca no maskas. Sona nozīmē „balss”, „skaņa”, un per nozīmē „caur masku”. Īsto seju tu neredzi, tu nezini, kas ir aktieris. Tu redzi tikai masku, caur kuru nāk balss. Šķiet, ka balss nāk no maskas, bet patieso seju, kas aiz tās slēpjas, tu neredzi. Vārds „personība” ir skaists, tas nāk no grieķu drāmām.

Tomēr, lūk, kas ir noticis. Grieķu drāmās aktierim bija tikai viena maska, bet tev tās ir daudzas, viena virs otras kā sīpola mizas. Ja tu novelc vienu masku, kļūst redzama otra, ja tu novelc to – atklājas vēl cita. Tā tu vari turpināt mest malā vienu masku pēc otras, un tu būsi pārsteigts, cik daudz seju tev ir. Ak, cik daudz! Tu tās esi krājis cauri savām dzīvēm, un tās visas ir noderīgas, jo tev nepārtraukti jāmainās.

Runājot ar savu padoto, tev nevar būt tā pati seja, kura tev bija, runājot ar savu priekšnieku. Šie cilvēki var pat atrasties vienā telpā, jo, raugoties uz padoto, tu izmantosi vienu masku, bet, palūkojoties uz priekšnieku, – pavisam citu. Tu nepārtraukti mainies. Tas notiek gandrīz automātiski – tev nav nekas jāmaina, tas notiek pats no sevis. Raugoties uz priekšnieku, tu smaidi. Tad tu paskaties uz savu padoto, smaids izzūd, un tu kļūsti bargs – tikpat bargs kā tavs priekšnieks, kad raugās uz tevi. Kad viņš skatās uz savu priekšnieku, viņš smaida. Īsā brīdī tava seja var mainīties vairākkārt. Ir jābūt ļoti modram, lai noskaidrotu, cik seju tev ir – to ir neskaitāmi daudz. Tās nav iespējams saskaitīt.

EGO

Šis ir tavs pirmais ES, tavs neīstais ES jeb ego. To tev ir piešķīrusi sabiedrība, tā ir sabiedrības dāvana tev – dāvana no politiķiem, priesteriem, vecākiem un pedagogiem. Viņi tev ir iedevuši daudzas sejas tikai tādēļ, lai padarītu tavu dzīvi gludāku. Viņi tev ir atņēmuši patiesību, viņi to ir aizstājuši. Un šo viltus seju dēļ tu nezini, kas tu esi. Tu to nevari zināt, jo šīs sejas mainās tik ātri un to ir tik daudz, ka tu nevari sev uzticēties. Tu nezini, kura no šīm sejām ir tava. Patiesībā neviena no tām nav tava.

Dzenbudisti teic: „Ja vien tu nezini savu īsto seju, tu neuzzināsi, kas ir buda,” jo buda ir tava īstā seja. Tu piedzimi kā buda, bet tagad tu dzīvo melos.

Tev ir jāatsakās no šīs sabiedrības dāvanas. Tā ir sannyas būtība. Vai tu esi kristietis, hinduists vai musulmanis, tev ir jāatbrīvojas no savas neīstās sejas. Tā nav tevis paša seja – to tev iedevuši citi, tu esi no tās atkarīgs. Tev pat nav jautājuši, tu pat neesi prasījis. Tā ir tikusi uzspiesta tev ar varu, bez žēlastības.

Visi vecāki ir cietsirdīgi, visas izglītības sistēmas ir nežēlīgas, jo tās neņem vērā tevi. Viņiem ir apriori idejas, tie zina, kas ir pareizi, un viņi uzspiež šo „pareizo” arī tev. Tu centies izvairīties no tā, tu iekšēji kliedz, bet tu esi bezpalīdzīgs. Bērns ir tik bezpalīdzīgs un trausls, ka viņu ir iespējams veidot pēc vēlēšanās. Un to arī sabiedrība dara – pirms bērns ir kļuvis spēcīgs, viņš jau ir sakropļots tūkstoš un vienā veidā. Paralizēts, saindēts.

Dienā, kad vēlies kļūt ticīgs, tev jāaizmirst reliģija. Dienā, kad vēlies būt saistīts ar Dievu, tev jāaizmirst visas ideoloģijas, kas attiecas uz Dievu. Dienā, kad vēlies uzzināt, kas esi, tev jāaizmirst visas atbildes, kas tev dotas iepriekš. Viss iepriekš aizlienētais ir jāsadedzina. Šī iemesla dēļ dzenbudisms ir definēts kā: „Tiešais ceļš uz cilvēka sirdi. Savas iekšējās būtības saskatīšana un tapšana par budu. Neatkarība no rakstītā vārda. Īpaša saziņa ārpus svētajiem rakstiem.” Īpaša saziņa ārpus svētajiem rakstiem: to tev nespēj dot ne Korāns, ne Dammapada, ne arī Bībele, Talmuds vai Gīta. Nevieni svētie raksti tev to nespēj dot. Turpinot ticēt svētajiem rakstiem, tu turpināsi maldīties nepatiesībā.

Patiesība ir tevī. Tev tā ir jāatrod. „Savas iekšējās būtības saskatīšana un tapšana par budu. Tiešais ceļš uz cilvēka sirdi.” Tev nekur nav jādodas. Lai kurp tu ietu, tu paliksi, kāds esi. Kāda jēga? Vari doties uz Himalajiem, bet tas neko nemainīs. Tu turpināsi nest visu, kas tev ir, – visu, par ko esi kļuvis, visu, par ko esi pārvērsts – tu nesīsi visu savu mākslīgumu. Tavas sintētiskās sejas, tavas aizgūtās zināšanas, tavi svētie raksti – tie turpinās turēties pie tevis. Pat sēžot viens pats Himalaju kalnu alā, tu nebūsi viens. Skolotāji būs tev apkārt, arī priesteri un politiķi, un vecāki, un sabiedrība. Iespējams, ne tik uzkrītoši, tomēr tie atradīs tevi, neliekot tevi mierā. Tu paliksi kristietis, hinduists vai musulmanis. Tu turpināsi atkārtot vārdus kā papagailis. Tas nemainīsies, tas nevar mainīties.

Es lasīju skaistu bavāriešu stāstu – tu, iespējams, esi to dzirdējis. Meditē, to klausoties. Eņģelis no Minhenes

Aloizs Hingerls, vilciena pavadonis Nr. 172 Minhenes Centrālajā stacijā kādu dienu strādāja tik aizrautīgi, ka pēkšņi nokrita miris. Divi mazi eņģeļi ar piepūli aiznesa viņu līdz Debesīm, kur Svētais Pēteris to sagaidīja un teica, ka turpmāk viņa vārds būšot eņģelis Aloizijs. Svētais Pēteris iedeva viņam arfu un izstāstīja Debesu kārtības noteikumus. „No astoņiem rītā līdz divpadsmitiem dienā,” viņš teica, „tu gavilēsi. Un no divpadsmitiem dienā līdz astoņiem vakarā tu dziedāsi – „Ozianna”.” – „Kas notiek?” jautāja Aloizijs. „No astoņiem rītā līdz divpadsmitiem dienā gavilēt? Un no divpadsmitiem dienā līdz astoņiem vakarā dziedāt – „Ozianna”? Tātad… hmm… kad es varēšu kaut ko uzkost?” – „Tu tūlīt saņemsi savu mannu,” nedaudz aizkaitināts teica Pēteris un aizgāja. „Velns parāvis!” žēlojās eņģelis Aloizijs. „Tas gan būs viens garlaicīgs pasākums. Man jāgavilē no astoņiem līdz divpadsmitiem? Un es domāju, ka Debesīs nav jāstrādā.” Tomēr, galu galā, viņš apsēdās uz mākoņa un sāka dziedāt, kā viņam bija likts: „Aleluja! Aleluja!” Garām slīdēja kāds ļoti reliģisks, inteliģents eņģelis. «Ej, tu!” uzsauca Aloizijs. „Kā būtu ar vienu kriksīti šņaucamās tabakas? Nāc šurp, nobaudīsim!” Tomēr inteliģentajam eņģelim šī vulgārā doma izsauca riebumu. Viņš tikai nočukstēja „Ozianna” un prom bija. Aloizijs kļuva nikns. „Tas nu gan ir muļķis!» viņš kliedza. „Ja tev nav šņaucamās tabakas, tad nav, vai ne? Vai tad cilvēkam nepienākas saņemt pienācīgu atbildi? Tu, lauku pāķi! Ak vai, kādi cilvēki šeit sanākuši! Ak, ak, kur gan es esmu nokļuvis!” Un viņš atkal apsēdās uz sava mākoņa un turpināja gavilēt.

Aloizija dusmas izpaudās caur viņa dziesmu, un viņš kliedza tik skaļi, ka Debesu Tēvs pamodās no pēcpusdienas snauda un vaicāja: „No kurienes nāk šis troksnis?» Viņš nekavējoties pasauca Svēto Pēteri, kurš skriešus atsteidzās šurp, un viņi kopā noklausījās eņģeļa Aloizija apkaunojošajā gavilēšanā: „Aleluja! Velns parāvis! Aleluja! Cūcība! Aleluja! Ej dillēs! Aleluja!” Svētais Pēteris tūlīt atveda Aloiziju pie Tā Kunga. Debesu Tēvs ilgi vēroja Aloiziju, un tad teica: „Ak, nu man ir skaidrs – eņģelis no Minhenes. Tā jau man likās! Pastāsti man, kādēļ tu tā klaigā?” Tieši uz to Aloizijs bija cerējis Viņš bija tik aizkaitināts, ka nekavējoties ķērās pie lietas: „Man nepatīk viss šeit notiekošais! Man nepatīk, ka man ir spārni! Man nepatīk gavilēt! Man nepatīk ēst mannu! Un, ņemiet vērā: man nepatīk dziedāt!” – „Svētais Pēteri,” teica Tas Kungs, „tas nekam neder! Bet man ir kāda doma! Viņš kļūs par mūsu sūtni un nodos mūsu Dievišķos padomus Bavārijas valdībai. Viņš varēs lidot uz Minheni vienu vai divas reizes nedēļā, un viņa labsirdīgā dvēsele būs mierā!” Kad Aloizijs to izdzirdēja, viņš bija patiesi laimīgs. Viņš saņēma savu pirmo sūtījumu, vēstuli, un nolaidās uz zemes. Aloizijs atkal izjuta Minhenes zemi zem savām kājām, viņam šķita, ka tagad viņš patiešām ir nokļuvis debesīs. Pēc sena paraduma viņš nekavējoties devās uz „Hofbrauhaus” alus krogu un atklāja, ka viņa ierastā vieta ir brīva un gaida viņu. Un arī vecā labā Ketija, viesmīle, vēl joprojām bija turpat. Aloizijs pasūtīja vienu kausu alus, tad vēl vienu un vēl vienu… Un tā viņš vēl joprojām atrodas tur pie alus kausa. Tieši tādēļ Bavārijas valdībai joprojām ir jāiztiek bez Dievišķā padoma.

Lai kurp tu dotos, tu būsi tu pats. Pat Debesīs un Himalajos. Tu nevari būt citāds. Pasaule neatrodas ārpus tevis, tu esi pasaule. Lai kurp tu ietu, tu nesīsi pasauli sev līdzi. Nav nepieciešams mainīt atrašanās vietu, patiesajām pārmaiņām nav jābūt ārējām, tām ir jābūt iekšējām. Ko es domāju ar vārdiem „patiesas pārmaiņas”? Ar to es nedomāju to, ka tev sevi ir jāpilnveido, jo pilnveidošana atkal ir meli. Pilnveidošana nozīmē to, ka tu centīsies uzspodrināt savu personību. Tu to vari padarīt neizsakāmi skaistu, tomēr atceries – jo skaistāka būs tava personība, jo bīstamāka tā kļūs tāpēc, ka tev būs arvien grūtāk no tās atteikties.

Tādēļ reizēm gadās, ka grēcinieks kļūst par svēto. Tā saucamie cienījamie cilvēki nekad tādi nekļūst. Viņi nevar kļūt svēti – viņiem ir tik vērtīgas, izrotātas, uzspodrinātas personības, tik daudz tajās ir ieguldīts, ka visa viņu dzīve ir kļuvusi par personības uzspodrināšanu. Atteikties no šādas personības ir pārāk izšķērdīgi. Grēcinieks var viegli atteikties no savas personības, viņš tajā nav neko ieguldījis. Īstenībā viņam tā ir apnikusi, tā ir tik neglīta. Tomēr, kā gan cienījams cilvēks tik vienkārši var atteikties no savas personības? Viņam tā ir tik labi atmaksājusies, tā nesusi tik labus ienākumus. Tā ir padarījusi viņu arvien cienījamāku, viņš ir kāpis aizvien augstāk un augstāk, sasniedzis panākumu virsotni. Viņam ir ļoti grūti pārtraukt kāpt pa šīm panākumu kāpnēm. Tās ir nebeidzamas kāpnes, pa tām var iet un iet bezgalīgi.

…Kad Henrijs Fords atradās uz nāves gultas un joprojām turpināja plānot dažas jaunas rūpniecības nozares, dažus jaunus uzņēmumus, kāds viņam jautāja: „Kungs, jūs mirstat! Ārsti saka – jūs nenodzīvosiet ilgāk par dažām dienām. Viņi nav pārliecināti pat par to – jūs varat mirt jau rīt. Tad, kāpēc? Jūs esat to darījis visu savu dzīvi. Jums ir tik daudz naudas, vairāk nekā jūs spējat iztērēt, vairāk nekā vispār ir iespējams iztērēt. Tā ir nevajadzīga nauda. Kāpēc jūs turpināt paplašināt savus uzņēmumus?» Īsu brīdi Henrijs Fords pārtraucis plānošanu un teicis: „Paklausies. Es nevaru apstāties. Tas ir neiespējami. Tikai nāve mani apturēs, es nevaru tam pielikt punktu. Kamēr esmu dzīvs, es turpināšu tiekties sasniegt arvien vairāk un vairāk. Es zinu, ka tas ir bezjēdzīgi, bet es nevaru stāt.” Kad tev veicas, ir grūti apstāties. Kad kļūsti arvien bagātāks, ir grūti mest mieru; kad kļūsti slavens, ir grūti rimties. Jo izsmalcinātāka personība tev piemīt, jo ciešāk tā turēsies pie tevis. Tādēļ es nesaku, ka tev ir sevi jāpilnveido. Neviens no dižajiem skolotājiem, sākot ar Budu un beidzot ar Hakuinu, nav teicis, ka sevi būtu nepieciešams pilnveidot. Uzmanies no tā saucamajām „sevis pilnveidošanas grāmatām”. Veikalu plaukti ir pilni ar tām – esi piesardzīgs! Pilnveidošana tev neko nedos, jo tādā veidā tu pilnveidosi vienīgi melus. Tava personība būs bagātāka, tā kļūs spodrāka, izsmalcinātāka, vērtīgāka, dārgāka – bet tā nebūs pārveidošanās. Pārveidošanās nenotiek pilnveidojoties, bet gan pilnībā atbrīvojoties no personības.

Meli nevar kļūt par patiesību. Nav iespējams pilnveidot melus tā, lai tie kļūtu par patiesību. Tie tik un tā paliks meli. Tie kļūs arvien līdzīgāki patiesībai, tomēr paliks vienīgi meli. Un jo vairāk tie līdzināsies patiesībai, jo ciešāk tie šajā patiesībā iesakņosies. Meli var tik ļoti līdzināties patiesībai, ka tu pat nemanīsi, ka tie ir meli.