INTUĪCIJA

intuicija

ĀRPUS LOĢIKAS ESOŠĀS ZINĀŠANAS

Šajā grāmatā tiek aplūkotas atšķirības starp intelektuālo, loģisko prātu un daudz plašāko cilvēka intuitīvo pasauli. Loģika ir veids, kādā prāts izzina realitāti, bet intuīcija ir veids, kādā reālo pasauli izjūt cilvēka būtība.

Grāmata “Intuīcija” aplūko atšķirības starp intelektuālo, loģisko prātu un daudz plašāko cilvēka intuitīvo pasauli. Loģika ir veids, kādā prāts izzina realitāti, bet intuīcija ir veids, kādā reālo pasauli izjūt cilvēka būtība. Ošo sarunas par šīm tēmām ir apbrīnojami spilgtas, dažkārt uzjautrinošas un ļoti saistošas. Visiem cilvēkiem ir dabas dotas intuitīvas spējas, bet bieži vien sociālie nosacījumi un formālā izglītība nostājas pret dabas dāvāto intuīciju. Cilvēki tiek mācīti ignorēt savus instinktus, nevis izprast tos un izmantot par pamatu savai individuālajai izaugsmei un attīstībai – un šajā procesā viņi vājina saknes, kas ved viņus uz iedzimto gudrību – intuīciju. Šajā darbā Ošo ļoti precīzi raksturo to, kas ir intuīcija un sniedz vadlīnijas, kā atpazīt intuīciju sevī un citos. Grāmata iemāca atšķirību starp īsto intuitīvo atskārsmi un “vēlamā uzņemšanu par patieso”, kas bieži vien rada kļūdainas izvēles un nevēlamas sekas. Darbā ietverti daudzi piemēri un meditāciju tehnikas, kas veidotas, lai vairotu un veicinātu dabas dāvātās intuitīvās spējas katrā indivīdā.

Šai grāmatā Ošo runā par to, kas ir intuīcija, kā iemācīties to atpazīt sevī un citos, kā apgūt prasmi atšķirt īsto intuitīvo atskārsmi no tā, kad „vēlamo uzņemam par patieso”.

Prāts – centieni izprast nezināmo.
Intuīcija – notikums neizzināmā pasaulē.
Ir iespējams iekļūt neizzināmajā,
bet ne – izprast to.
Ir iespējama izjūta, bet skaidrojuma – nav.

Intuīciju nav iespējams izskaidrot zinātniski, jo šī parādība ir nezinātniska, ārpus saprāta esoša. Intuīcija ir iracionāla. Ir pieņemami jautāt: kā lai to izskaidro? Tas nozīmē uzzināt, vai intuīciju iespējams reducēt līdz intelektam. Intuīcija ir ārpus intelekta esoša parādība, tā rodas vietā, par kuru intelekts ir nezinošs. Intelekts var to sajust, bet izskaidrot nespēj.

Intuīcijas uzplaiksnījumu – kā lēcienu – ir iespējams izjust, jo tas atstāj plaisu. Intuīciju var izjust ar intelektu – tas var pamanīt, ka kaut kas atgadījies, bet nevar notikušo izskaidrot, jo skaidrojumam ir nepieciešama cēloņsakarība. Izskaidrot nozīmē sniegt atbildes uz jautājumu, no kurienes intuīcija nāk, kāpēc tā nāk un kāds ir šī nāciena iemesls. Tā nāk no citurienes, ne no intelekta, tai nav intelektuāla cēloņa. To nerada intelekts, tai nav saistības ar to, tā nav intelekta turpinājums.

Intuīcija ir atšķirīga norises sfēra, kas nekādā veidā nav saistīta ar prātu, lai gan tā var to ietekmēt. Ir jāsaprot, ka augstāka realitāte var ietekmēt zemāku realitāti, bet zemākā nespēj ietekmēt augstāko. Tā intuīcija var iekļūt intelektā, jo ir augstāka par to, bet intelekts nevar iekļūt intuīcijā, jo ir zemāks.

Tieši tāpat tavs prāts var ietekmēt tavu ķermeni, bet ķermenis nespēj ietekmēt prātu. Tava būtība var ietekmēt prātu, bet prāts nevar ietekmēt būtību. Tāpēc, ieejot savā iekšējā būtībā, tev ir jāatdala sevi no ķermeņa un prāta. Tie nevar iekļūt augstāka veida parādībā.

Virzoties augstākā realitātē, ir jāatmet zemākās pasaules norises. Zemākajā nav skaidrojuma augstākajam, jo termins “izskaidrojums” tur neeksistē; tam vairs nav nozīmes. Bet intelekts var izjust un atpazīt šo plaisu. Tas var sajust, ka “noticis kaut kas ārpus manis”. To paveicot, jau ir izdarīts daudz.

Tomēr intelekts var arī noraidīt notikušo. Zaudējot ticību. Ja tev šķiet, ka tas, ko tu nespēj izskaidrot, neeksistē, – tad tu esi “neticīgais”. Tad tu turpināsi šo zemāko intelekta eksistenci, būsi sapinies tajā. Tu nepieļausi noslēpumu, neļausi intuīcijai runāt ar tevi.

Tieši tāds ir racionālists. Racionālists pat nepamanīs, ka noticis kas ārpus ierastā. Ja tevi ir apmācījuši būt racionālistam, tu nespēsi doties augstāk, tu noliegsi augstāko, teikdams: “Tas nevar būt! Tā ir tikai mana iztēle, droši vien esmu to nosapņojis. Ja es to nevaru racionāli izskaidrot, tad nevaru arī pieņemt.” Racionāls prāts ir aizvērts prāts. Prāts, kurš ieslēgts cēloņa-seku robežās. Tur intuīcija iekļūt nespēj.

Bet tu vari izmantot intelektu, paliekot atvērts. Tad vari izmantot prātu kā instrumentu un saglabāt savu atvērtību. Tad tu uztver augstāko; ja kas nāk, tu sajūti to. Tad par palīgu vari izmantot intelektu. Tas teic, ka “noticis kas tāds, kas ir ārpus manis.” Tas var palīdzēt izprast šo plaisu.

Bez tam – intelektu var izmantot izpausmei. Ne skaidrojumam, bet izpausmei. Buda nekad neko “neskaidro”. Viņš ir ekspresīvs, bet ne skaidrojošs. Visi Upanišadas ir ekspresīvi, tie nesniedz nekādus izskaidrojumus. Tie teic: “Tā un tā, lūk, kas notiek. Ienāc, ja vēlies. Nestāvi ārpusē. Nekāds skaidrojums nav iespējams no ārpuses. Tāpēc nāc iekšā, – ieraugi no iekšpuses.”

Pat ienākot, lietas tev netiks izskaidrotas. Tev nāksies tās izzināt un izjust. Intelekts var mēģināt saprast, bet tas ir lemts neveiksmei. Augstāko nevar pazemināt par zemāko.

INTUĪCIJAI NAV VAJADZĪGS TRANSPORTA LĪDZEKLIS – tieši tāpēc intuīcija ir – lēciens. Tas ir lēciens no viena punkta uz otru, bez savstarpējas sakarības starp šiem punktiem. Ja es ierodos pie tevis pakāpeniski, soli pa solim, – tas nav lēciens. Lēciens ir tikai tad, ja nāku pie tevis bez šiem soļiem. Un īsts lēciens ir vēl dziļāks. Tas nozīmē, ka kaut kas pastāv punktā A un pēc tam punktā B, un starp šiem diviem nav saistības. Tad tas ir īstens lēciens.

Intuīcija neierodas pakāpeniski – soli pa solim. Tas ir kas tāds, kas ar tevi atgadās, nevis nāk pie tevis. Kaut kas notiek ar tevi bez jebkāda iemesla, ar neredzama avota starpniecību. Šis pēkšņais notikums nozīmē intuīciju. Ja tas nebūtu piepešs, nebūtu pilnībā nesaistīts ar iepriekš notikušo, tad prāts spētu šo ceļu izskaidrot. Šis skaidrojums prasītu laiku, bet būtu iespējams. Prāts spētu to apzināt, izprast un kontrolēt. Tad jebkurā laikā varētu izveidot instrumentu, līdzīgu radio vai TV, ar kura palīdzību būtu iespējams uztvert intuīciju.

Ja intuīciju varētu pārraidīt ar stariem vai viļņiem, mēs spētu radīt ierīci, kas to uztvertu. Tomēr neviens instruments nespēj uztvert intuīciju, jo tā nav viļņveidīga parādība. Tā vispār nav parādība. Tas ir tikai lēciens no nebūtības esamībā.

Tieši to nozīmē intuīcija, un tāpēc prāts to noliedz. Prāts noliedz, jo nespēj to sastapt. Prāts sastopas tikai ar tādām parādībām, kuras var sadalīt cēloņos un sekās.

Prātam pastāv divas eksistences sfēras – zināmais un nezināmais. Un nezināmais nozīmē to, kas vēl nav zināms, bet kādu dienu tāds taps. Bet misticisms apgalvo, ka eksistē trīs eksistences sfēras – zināmais, nezināmais un neizzināmais. Ar neizzināmo mistika izskaidro to, kas nekad nevar tikt izzināts.

Intelekts ir saistīts ar zināmo un nezināmo, bet ne ar neizzināmo. Savukārt intuīcija darbojas ar neizzināmo, kas nevar tikt izzināts. Tas nav jautājums par laika periodu, pēc kura šis nezināmais top zināms. Neizzināmais ir būtiska kvalitāte. Tas nenozīmē, ka tavi instrumenti ir nepietiekami labi, tava loģika novecojusi vai matemātika primitīva – tas nav apspriežams. Būtiskākā neizzināmā īpašība ir tā netveramība, un neizzināmais šo īpašību saglabās vienmēr.

Tā ir intuīcijas būtība.

Kad kaut kas no neizzināmā iekļūst zināmajā, tas ir lēciens – tam nav saistības, nav pārejas, nav gājiena no viena punkta uz otru. Bet tas šķiet neiedomājami. Tāpēc, kad teicu, ka vari to izjust, bet nevari izskaidrot, – es ļoti labi zinu, ka runāju blēņas. “Blēņas” ir tas, ko nevaram izskaidrot ar saviem izjūtu orgāniem. Un prāts ir viens no tiem, – pats smalkākais.

Intuīcija ir iespējama, jo pastāv neizzināmais. Zinātne noliedz dievišķā pastāvēšanu. Tā apgalvo, ka eksistē tikai viens dalījums: zināmajā un nezināmajā. Ja Dievs eksistē, mēs viņu atklāsim ar laboratorijas metodēm. Ja Dievs ir, tad zinātne to atklās.

No otras puses, mistika apgalvo: “Lai ko tu arī darītu, kaut kas pašos eksistences pamatos saglabāsies neapjaušams. Tā ir mistērija. Noslēpums.” Un ja mistikai nav taisnības, tad zinātne iznīcinās īsteno dzīves jēgu. Ja noslēpums nepastāv, tad dzīves jēga un tās patiesais skaistums tiek iznīcināti.

Neizzināmajā ir skaistums, jēga, centieni un mērķis. Neizzināmais piešķir dzīvei nozīmi. Ja viss ir zināms, tad viss ir sekls. Tev apniks, tu garlaikosies.

Neizzināmais ir noslēpums. Tā ir pati dzīve.

Teikšu šādi: prāts ir centieni izzināt nezināmo. Intuīcija ir neizzināmā norise. Ir iespējams iekļūt neizzināmajā, bet izskaidrot to nevar.

Sajūta ir iespējama; skaidrojuma – nav. Jo vairāk tu centīsies to izskaidrot, jo aizvērtāks kļūsi, tāpēc nemaz nemēģini. Ļauj prātam darboties savā jomā, bet vienmēr atceries, ka pastāv dziļākas sfēras – saknes, kuras prāts nespēj izskaidrot; cēloņi, kurus tas nav spējīgs aptvert.