JAUNRADE

jaunrade

IEKŠĒJO SPĒKU ATRAISĪŠANA

Radošam cilvēkam piemīt vērīgums. Ja kāds spēj ieraudzīt to, ko nav saskatījis neviens pirms viņa un spēj izdzirdēt to, ko jebkad agrāk nav saklausījis neviens cits – viņš spēj radīt.

Radošs cilvēks tiecas visu izdarīt nepareizi. Ja tu vienmēr ej pareizo ceļu, tu nekad nebūsi radošs, jo pareizais ceļš ir tas, ko atklājuši citi.

Šajā grāmatā – par to, cik svarīgi būt sev pašam, neatdarināt citus, meklēt savas atziņas, rast savas vēl neviena neiestaigātas takas. Būt radošam nozīmē domāt un rīkoties brīvi, aizmirst zināmo un – līksmi, ar mīlestību un plūstošu enerģiju – doties svešajā, nezināmajā.

BRĪVĪBAS SMARŽA

Jaunrade – vislielākā sacelšanās esamībā. Ja gribi būt radošs, tev būs jātiek vaļā no jebkuras nosacītības, citādi tava jaunrade nebūs nekas cits kā kopēšana, vienkārši – kopija zem koppapīra. Tu vari būt radošs tikai tad, ja esi individualitāte; tu nevari radīt, ja paliec kā daļa no pūļa. Pūļa psiholoģija nav radoša, tā dzīvo garlaicīgu dzīvi, tai sveša ir deja un dziesma, tai svešs ir prieks, tā ir mehāniska.

Radošs cilvēks neiet pa iemītu taku. Viņam jāatrod savs ceļš – spraucoties cauri dzīves džungļiem. Un jāiet vienam. Jāizraujas no kolektīvā prāta, no plebeju psiholoģijas. Kolektīvais prāts – tas ir vismazāk attīstītais prāts pasaulē. Pat tā saucamie idioti savā attīstībā ir pārāki par kolektīvo idiotismu. Bet kolektīvisma rīcībā ir savi kukuļi: tas ciena un godina cilvēkus, kuri neatlaidīgi apgalvo, ka vienīgi pareizais ir kolektīvā prāta ceļš.

Tā bija pilnīga nepieciešamība, ka agrāk visiem radošiem cilvēkiem – māksliniekiem, dejotājiem, mūziķiem, dzejniekiem, tēlniekiem – bija jāatsakās no cienījama stāvokļa sabiedrībā. Viņiem bija jādzīvo sava veida bohēmiska – klaidoņu – dzīve. Tā viņiem bija vienīgā iespēja palikt radošiem. Šīs nepieciešamības nebūs nākotnē. Ja jūs mani saprotat, ja jūtat, ka manos vārdos ir patiesība, nākotnē ikvienam ir jādzīvo individuāli. Tad nebūs vajadzības dzīvot bohēmisku dzīvi. Bohēma ir sastingušas, ortodoksālas, tradicionālas, respektablas dzīves blakusprodukts.

Mani pūliņi – iznīcināt kolektīvo prātu un dot iespēju ikvienai individualitātei būt sev pašai vai – sev pašam. Tad vairs nav nekādu sarežģījumu, tad vari dzīvot, kā vēlies. Patiesībā cilvēce pa īstam piedzims tikai tajā dienā, kad individualitāte tiks cienīta tās pretestībā. Cilvēce vēl līdz šim brīdim nav piedzimusi, tā vēl atrodas dzemdē. Tas, ko jūs redzat un ko jūs uzskatāt par cilvēci, ir ļoti mānīga parādība – kamēr mēs katrai individualitātei nedosim brīvību, absolūtu brīvību būt sev pašai, pastāvēt pēc sava prāta… Protams, cilvēks nedrīkst jaukties kāda cita dzīvē – tā ir daļa brīvības. Neviens nedrīkst traucēt cita dzīvi.

Taču pagātnē katrs bāza degunu cita darīšanās – pat lietās, kuras ir absolūti personiskas, kurām nav nekā kopēja ar sabiedrību. Piemēram, tu iemīlies kādā sievietē. Kāda daļa te būtu sabiedrībai? Tā ir pavisam personiska parādība, kura nepieder tirgus laukumam. Ja divi cilvēki ir ar mieru būt vienoti mīlestībā, sabiedrībai tajā nebūtu vietas. Bet sabiedrība ienāk ar visiem saviem atribūtiem – tieši un netieši. Starp mīlētājiem nostājas policists, starp viņiem stāv tiesnesis. Un, ja arī tā nav gana, sabiedrības ir radījušas virspolicistu – Dievu, kurš par tevi parūpēsies.

Dieva ideja – tā ir ziņkārīgā Toma ideja, kurš neliek tevi mierā pat vannas istabā, kurš turpina skatīties pa atslēgas caurumu, vērojot: ko tu tur dari? Tas ir pretīgi! Visas pasaules reliģijas teic, ka Dievs pastāvīgi tevi vēro. Tas ir šķebīgi! Kas gan tas par Dievu? Vai viņam nav nekā cita ko darīt, kā izsekot un novērot katru? Gluži kā vispārākais detektīvs!

Cilvēcei ir vajadzīga jauna augsne – brīvības augsne. Bohēma bija reakcija, nepieciešama reakcija, bet, ja mana vīzija tiks īstenota, nebūs nekādas bohēmas, jo nebūs nekāda tā saucamā kolektīvā prāta, kurš cenšas dominēt. Tad ikviens būs dabisks pats ar sevi. Protams, ka tev nav jāiejaucas nekādās svešās darīšanās, bet, kas saistās ar tavu dzīvi, tu to vari dzīvot pēc sava prāta.

Tikai tad ir radītspēja. Jaunrade – tā ir individuālās brīvības smarža.

AUDEKLA SAGATAVOŠANA

Tikko patoloģija zūd, ikviens kļūst radošs. Lai tas ir saprotams dziļāk: tikai slimi cilvēki ir postoši. Veseli cilvēki ir radoši. Jaunrade ir sava veida īstas veselības smarža. Kad cilvēks ir patiesi sveiks un vesels, radītspēja viņam kļūst dabiska, viņā rodas jaunrades alkas.

Trīs „C”

Cilvēce ir nonākusi krustcelēs. Mēs esam dzīvojuši viendimensijas cilvēka dzīvi un esam to izsmēluši. Tagad mums ir vajadzīgs bagātāks, trīsdimensiju cilvēks. Es to saucu par trim „C”. Pirmais „C” – apziņa*, otrais „C” – līdzcietība**, trešais „C” – radītprieks, jaunrade***.

Apziņa ir būtība, līdzcietība – jūtas, jaunrade – darbība. Manā izpratnē jaunais cilvēks ir visu triju kopums. Es dodu jums grūtāko no uzdevumiem, lielāko no izaicinājumiem. Tev jābūt meditatīvam kā Buda, mīlošam kā Krišna, radošam kā Mikelandželo vai Leonardo da Vinči. Tev jābūt tiem visiem kopā – vienlaikus. Tikai tad tu tiksi pilnībā īstenots, citādi tevī kaut kā pietrūks. Un tas, kā tevī pietrūks, padarīs tevi greizu, nepiepildītu. Būdams vienas dimensijas, tu vari sasniegt ļoti augstu virsotni, bet būsi vienīgi smaile. Es gribētu, lai tu kļūtu par visu Himalaju grēdu, ne tikai par vienu smaili, bet gan par virsotņu virsotni.

Viendimensijas cilvēks ir pierādījis savu nepilnīgumu. Viņš nav spējis radīt skaistu Zemi, nav spējis radīt paradīzi Zemes virsū. Viņš ir cietis sakāvi, pilnīgu neveiksmi. Viņš ir radījis dažus skaistus cilvēkus, bet nav spējis transformēt visu cilvēci, celt visas cilvēces apziņas līmeni. Tikai dažas individualitātes ir kļuvušas apskaidrotas. Tas vairs nepalīdzēs. Mums vajag vairāk apskaidrotu cilvēku, trīsdimensionāli apskaidrotus.

Lūk, šāds ir mans jaunā cilvēka apzīmējums.

Buda nebija dzejnieks, bet jaunā cilvēce, cilvēki, kuri tagad kļūs par budām, būs dzejnieki. Kad es teicu – dzejnieki, es nedomāju, ka viņi rakstīs dzeju. Jums jābūt poētiskiem. Jūsu dzīvei jābūt dzejiskai, jūsu nostādnei jābūt poētiskai.

Loģika ir sausa, poēzija ir dzīva. Loģika nespēj dejot, tas nav iespējams. Redzēt dejojošu loģiku ir tas pats kā redzēt dejojošu Mahatmu Gandiju. Tas izskatītos smieklīgi. Poēzija spēj dejot, tā ir tavas sirds deja. Loģika nespēj mīlēt, tā var runāt par mīlestību, bet nespēj mīlēt; mīlestība šķiet iracionāla. Tikai poēzija var mīlēt, tikai tā spēj ielēkt mīlestības paradoksā.

Loģika ir salta, ļoti salta; tā ir laba tur, kur tā skar matemātiku, bet ne saistībā ar cilvēci. Kļūstot pārāk loģiskai, cilvēce izzudīs. Tad būs tikai numuri, nevis cilvēki. Savstarpēji nomaināmi numuri.

Dzejiskums, mīlestība, jūtas piešķir tev dziļumu, siltumu. Tu kļūsti kūstošs, tu zaudē saltumu. Tu kļūsti humānāks. Buda ir pārcilvēks, tas nav apstrīdams, bet viņš ir zaudējis cilvēcisko dimensiju. Viņš ir pārdabisks. Budā ir pārdabiskā daiļums, bet nav Grieķa Zorbas skaistuma. Zorba ir tik pasaulīgs! Es gribētu, lai tu būtu gan viens, gan otrs – Zorba-Buda. Cilvēkam jābūt meditatīvam, bet arī jūtu un mīlas pārpilnam. Viņam jābūt radošam. Ja tava mīlestība ir tikai jūtas, kuras netransformējas darbībā, tā neietekmēs lielu daļu cilvēces. Tev jāpārvērš mīlestība realitātē, tev tā ir jāmaterializē.

Lūk, tavas trīs dimensijas: būtība, jūtas, darbība. Darbība ietver jaunradi, visdažādākos radošos procesus – mūziku, poēziju, glezniecību, tēlniecību, arhitektūru, zinātni, tehnoloģiju… Jūtas ietver visu estētisko – mīlestību, daili. Bet būtība sastāv no meditācijas, apzināšanās, apziņas.

Atslābināšanās darbībā

Pirmkārt, ir jāsaprot darbības daba un tās zemūdens straumes, citādi atslābināšanās nav iespējama. Pat ja tu gribēsi atslābināties, tas nebūs iespējams, ja neesi vērojis, pētījis, apzinājies savas darbības dabu, jo darbība nav vienkārši – parādība. Daudzi vēlētos atslābināties, bet nespēj. Atslābināšanās ir līdzīga ziedēšanai: tu to nevari izraisīt ar piepūli. Tev šī parādība ir jāizprot: kāpēc esi tik aktīvs, kur radusies tāda aizrautīga vēlme darboties, kāpēc esi tik apmāts ar to.

Atceries šos divus vārdus: pirmais – „darbība”, otrais – „aktivitāte”. Darbība notiek tad, kad situācija to pieprasa un tu darbojies, atsaucies. Aktivitāte neraisās saistībā ar situāciju, tā nav atsaukšanās. Tu esi iekšēji tik nemierīgs, ka situācija ir tikai aktivitātes iegansts.

Darbība nāk no klusējoša prāta. Un tā ir visskaistākā lieta pasaulē. Aktivitāte nāk no nemierīga prāta. Un tā ir visnejaukākā lieta pasaulē. Par darbību var nosaukt to, kas ir adekvāts. Aktivitāte ir neadekvāta. Darbība ir spontāna – no mirkļa uz mirkli. Aktivitāte ir pārslogota ar pagātni. Tā nav atsaukšanās uz esošo mirkli, drīzāk tā ir satraukuma izlāde, kuru esi atnesis no pagātnes uz tagadni.

Darbība ir radoša. Aktivitāte ir ļoti graujoša – tā ārda tevi, plosa citus.

Pacenties saskatīt šo smalko situāciju. Piemēram, tu esi izsalcis un ēd. Tā ir darbība. Bet, ja tu neesi izsalcis, ja nejūti absolūti nekādu izsalkumu, bet turpini ēst – tā ir aktivitāte. Šāda aktivitāte ir līdzīga varmācībai: tu posti ēdienu; tas mazliet atslābina iekšējo satraukumu. Tu neēd aiz izsalkuma, tikai vienkārši tāpēc, ka ir iekšēja vajadzība, aicinājums uz varmācību.

Dzīvnieku pasaulē varmācība asociējas ar muti un priekšķepām, nagiem un zobiem. Šīs ķermeņa daļas zvēriem ir varmācīgas. Kad tu ēd, lietā tiek likts gan viens, gan otrs: ar rokām tu ņem ēdienu, ar muti to ēd – atbrīvojas varmācība. Bet, ja nav izsalkuma, tā nav darbība, tā ir slimība. Šai aktivitātei ir apmātības daba. Protams, tu nevari turpināt ēst un ēst, jo tad tu pārsprāgsi, tāpēc cilvēki ir izgudrojuši trikus: viņi košļā tabaku vai košļājamo gumiju, smēķē cigaretes. Tas viss ir viltus ēdiens, kurā nav nekā barojoša, bet kas palīdz slāpēt varmācības tieksmi.

Ko dara cilvēks, kad viņš sēž un košļā košļājamo gumiju? Viņš kādu nogalina – prātā… Ja viņš apzinās, viņš iztēlojas, ka nogalina – košļājot košļājamo tabaku, kas savā būtībā ir pavisam nevainīga aktivitāte. Tu nevienam nenodari ļaunu – bet tev tas ir ļoti bīstami, jo, šķiet, ka tu nemaz neapzinies, ko dari. Ko dara cilvēks, kad viņš smēķē – ļoti nevainīgā veidā ieelpojot un izelpojot dūmus?… Tā ir sava veida neveselīga pranajama, sava veida cikliska transcendentālā meditācija. Viņš rada mandalu: ieelpo dūmu, izelpo…, ieelpo un izelpo… Tiek radīta mandala – aplis. Smēķējot viņš it kā ritmiski lasa mantru. Tas nomierina. Viņa iekšējā saspringtība mazliet atslābinās.

Ja tu ar kādu sarunājies, vienmēr atceries – tas ir gandrīz simtprocentīgi skaidrs: ja cilvēks sniedzas pēc cigaretes, tas nozīmē, ka viņam ir garlaicīgi. Tajā pašā brīdī aizej no viņa! Viņam gribas tevi aizdzīt, bet viņš to nedrīkst – tas būtu nepieklājīgi. Viņš atrod cigareti; viņš teic: „Tagad viss beidzies! Man ir apnicis.” Dzīvnieku pasaulē viņš būtu meties tev virsū, bet, būdams civilizēta būtne, viņš to nedrīkst. Viņš metas virsū cigaretei – aizsmēķē. Tagad viņš vairs par tevi neraizējas, viņš ir pilnībā iegrimis savā dūmu pilnajā mantrā. Tas nomierina.

Bet šī aktivitāte liecina, cik tu esi apmāts. Tu nevari palikt tas, kas esi, nevari palikt klusēšanā, bezdarbībā. Aktivitātē tu turpini izgāzt savu neprātu, savu trakumu.

Darbība ir brīnišķa, tā atnāk kā spontāna atbalss. Dzīve prasa atsaukšanos, ik mirkli tev jārīkojas, taču aktivitāte iejaucas. Tu esi izsalcis un meklē ēdienu, tev gribas dzert, un tu ej pie akas. Tev gribas gulēt, un tu aizmiedz. Tu rīkojies, izejot no totālās situācijas. Darbība ir spontāna un totāla.

Aktivitāte nekad nav spontāna, tā nāk no pagātnes. Varbūt, ka daudzus gadus esi to krājis, un tā uzsprāgst tagad – neadekvāti. Prāts ir viltīgs. Prāts vienmēr atrod racionālu aktivitātes izskaidrojumu. Prāts vienmēr cenšas pierādīt, ka tā nav aktivitāte, bet darbība, ka tas ir bijis nepieciešami. Tu pēkšņi uzliesmo naidā. Visi visapkārt apzinās, ka šis naids nebija nepieciešams, ka situācija to neprasīja, ka tas bija gluži nevietā. Tikai tu viens nespēj to saprast. Ikviens jūt: „Ko tu dari? Tas nebija nepieciešams. Kāpēc tu esi tādās dusmās?” Bet tu atrodi racionālus iemeslus, skaidro, ka tas bija jādara.

Šie racionālie skaidrojumi palīdz tev neapzināties savu neprātu. Tās ir tieši tās lietas, kuras Georgijs Gurdžijevs nosaucis par „buferiem”. Tu apliec sev visapkārt racionālu izskaidrojumu buferus, lai neapzinātos situāciju. Buferus izmanto vilcieniem – tos novieto starp diviem vagoniem, lai pēkšņas apstāšanās gadījumā pasažieri nejustu nekādu asu grūdienu. Buferi nomāc šoku. Tava pastāvīgā aktivitāte ir nevietā, bet racionalizācijas buferi neļauj tev ieraudzīt situāciju. Buferi apžilbina tevi, un tāda veida aktivitātes turpinās.

Ja notiek aktivitāte, tu nevari atslābināties. Kā lai tu to izdari? Tā ir uzmācīga nepieciešamība, tu gribi kaut ko darīt, vienalga – ko. Pasaulē ir muļķi, kuri nepārstāj teikt: ”Darīt „kaut ko” ir labāk, nekā – „neko”.” Ir nejēgas, kuri izplatījuši pasaulē pazīstamo parunu: „Tukšs prāts – sātana darbnīca.” Tas tā nav! Tukšs prāts – Dieva darbnīca. Tukšs prāts ir brīnišķīgākais pasaulē, tīrākais… Kā gan tukšs prāts var būt nešķīstā darbnīca? Velns nevar ieiet tukšā prātā, tas nav iespējams! Tas var ieiet tikai prātā, kurš ir apmāts ar aktivitāti. Tad tas var pārņemt kontroli pār tevi, var parādīt paņēmienus un veidus, kā kļūt aktīvākam. Velns nekad neteic: „Atslābinies!” Viņš teic: „Kāpēc tu tērē laiku velti? Dari kaut ko, puisi, dzīvāk! Dzīve aiziet, izdari kaut ko!” Bet visi dižie skolotāji, tie, kas apzinājušies dzīves patiesību, ir atzinuši, ka tukšs prāts rada telpu – caur kuru tevī var ienākt dievišķais.

Sātans var izmantot aktivitāti, bet ne – tukšu prātu. Kā gan lai tas rīkojas ar tukšu prātu? Viņš neuzdrošināsies tuvoties, jo tukšums vienkārši to nogalinās. Bet, ja tu esi dziļa, neprātīgas aktivitātes aicinājuma pilns, velns pārņems pār tevi kontroli. Tad tas tevi vadīs – tad tas būs vienīgais pavadonis.

Man gribētos jums teikt, ka šī paruna ir absolūti nepareiza. Droši vien to ieteicis pats nelabais.

Aktivitātes apmātība ir jāpavēro. Un tev tā būs jāvēro savā paša dzīvē, jo visam, ko es teicu, nebūs lielas jēgas, ja tu to neredzēsi pats – ka tava aktivitāte ir lieka, nevajadzīga. Kāpēc gan tu tā dari?

Ceļodams esmu redzējis, ka cilvēki atkal un no jauna dara vienu un to pašu. Divdesmit četras stundas es braucu vilcienā kopā ar kupejas kaimiņu. Viņš laiku pa laikam pārlasa vienu un to pašu avīzi, viņš nevar atrast – ar ko gan vēl varētu nodarboties… Ieslēgts vilciena vagonā, viņš nerod savai aktivitātei citu iespēju, un, lūk, viņš pārlasa vienu un to pašu avīzi. Un es vēroju… ko gan šis cilvēks dara?

Avīze – tā nav Gīta un tā nav Bībele. Tu vari lasīt daudzas reizes Gītu, jo ik reizi tu tajā sev atklāj kaut ko jaunu. Bet avīze nav Gīta; ar to ir cauri, tikko to esi redzējis. To nav vērts lasīt pat vienu reizi, bet cilvēki turpina pārlasīt. Atkal un no jauna… Kur ir problēma? Vai ir kāda ir nepieciešamība? Nē – viņi ir apsēsti; viņi nespēj palikt klusēšanā, bezdarbībā. Viņiem tas ir neiespējami, tas izskatās kā nāve. Viņiem jāpaliek aktīviem.

Daudzu gadu ceļojumi devuši man iespēju vērot ļaudis, viņiem to nezinot, jo dažreiz kopā ar mani kupejā bija tikai viens cilvēks… Un viņš visiem spēkiem centās piespiest mani runāt, bet es teicu tikai – jā vai nē. Tad viņš visbeidzot atmeta šo ideju. Es vienkārši vēroju – lielisks eksperiments un turklāt – pilnīgi par brīvu! Es lūkojos uz viņu: viņš atvēra koferi… Un es redzēju, ka viņš neko nedara. Ieskatījās tajā un atkal aizvēra. Tad viņš atvēra logu un pēc tam aizvēra to. Atkal pievērsās avīzei, smēķēja, vēlreiz atvēra koferi, pārkravāja mantas, atvēra logu, skatījās pa to ārā… Ko viņš dara?… un kāpēc? Iekšēja kņudoņa, kaut kāds nemiers, drudžains prāta stāvoklis… Viņam kaut kas jādara, citādi viņš pazudīs. Droši vien ikdienas dzīvē viņš ir darbīgs cilvēks; tagad ir pienācis laiks atslābināties, bet viņš to nespēj – turpinās vecais paradums.

Stāsta, ka Aurangzebs, Mogulu imperators esot ieslodzījis savu veco tēvu cietumā. Aurangzeba tēvs Šahs Džehans uzcēlis Tadž Mahalu. Bet dēls ieslēdza viņu cietumā, gāza no troņa. Džehanu neuztrauca ieslodzījums, jo viņam bija nodrošināta absolūta greznība. Tā bija pils, un Šahs Džehans dzīvojis tieši tāpat kā pirms tam. Viņa mājoklis nelīdzinājies cietumam. Viņam bijis absolūti viss nepieciešamais. Trūka tikai viena, un tā bija aktivitāte – viņš nedrīkstēja neko darīt. Un viņš palūdza savam dēlam Aurangzebam: „Viss ir kārtībā, tu esi nodrošinājis mani ar visu nepieciešamo, viss ir lieliski. Man tikai trūkst viena, un ja tu to izdarīsi, es būšu tev mūžam pateicīgs – atsūti man trīsdesmit zēnus. Es viņus mācīšu.”

Aurangzebs nespēja noticēt savām ausīm. „Kāpēc tēvs grib mācīt trīsdesmit zēnus?” Viņš nekad nebija izrādījis nekādu tieksmi būt par skolotāju, un viņu nekad nebija interesējusi izglītība. Kas gan ar viņu noticis? Bet viņš izpildīja viņa vēlēšanos. Trīsdesmit zēni tika nosūtīti Šaham Džehanam, un viss bija kārtībā – viņš atkal kļuva par imperatoru šiem trīsdesmit zēniem. Kad tu ieej skolas jaunākajās klasēs, skolotājs tur ir gandrīz kā imperators. Tu vari pavēlēt skolēniem apsēsties un vari pavēlēt viņiem piecelties. Un viņš savā istabā ar šiem trīsdesmit zēniem radīja visu sava galma situāciju – vienkārši narkotiskas atkarības dēļ. Tā bija nepieciešamība, vecs paradums – izrīkot ļaudis.

Psihologiem ir pieņēmums, ka skolotāji savā būtībā ir politiķi. Tiesa, viņi nav pietiekami pārliecināti par sevi, lai dotos politikā, bet viņi iet uz skolu un kļūst par prezidentiem, premjerministriem, imperatoriem. Maziem bērniem viņi var dot pavēles un piespiest viņus. Psihologi pieļauj, ka skolotājiem ir tieksme uz spīdzināšanu, ka viņiem patīk mocīt. Un šim nolūkam grūti atrast labāku vietu par sākumskolu. Tu vari mocīt nevainīgus bērnus – un mocīt tos viņu personīgā labuma dēļ. Aizej un paskaties! Es esmu bijis sākumskolās un vērojis skolotājus. Psihologi pieļauj, bet es esmu pārliecināts, ka viņi ir mocītāji! Un nevar atrast nevainīgākus upurus, kuri ir pilnīgi neapbruņoti un nespēj pat pretoties. Viņi ir tik vāji un bezpalīdzīgi, bet skolotājs paceļas pār tiem kā imperators.

Aurangzebs savā autobiogrāfijā ir uzrakstījis: „Mans tēvs vienkārši pa vecam paradumam joprojām grib izlikties par imperatoru. Lai izliekas un muļķo sevi, tur nav nekā slikta. Lai vada nelielu skolu un priecājas.”

Aktivitāte notiek tad, kad darbībai nav vietas. Pavēro sevi, un tu redzēsi, ka deviņdesmit procentu tavas enerģijas tiek tērēta aktivitātei. Un šī iemesla dēļ tad, kad pienāk brīdis rīkoties, tev nav nekādas enerģijas. Atslābis cilvēks ir brīvs no apmātības, un viņā sāk uzkrāties enerģija. Viņš konservē savu enerģiju, tā automātiski saglabājas, un, kad pienāk brīdis rīkoties, šajā darbībā ieplūst visa viņa totālā būtība. Tieši tādēļ darbība ir totāla. Aktivitāte vienmēr ir negribīga, jo kā gan lai tu pilnībā apmuļķo sevi? Pat tu zini, ka tas ir velti. Pat tu apzinies, ka dari to noteiktu drudžainu iemeslu dēļ, kuri tev pašam nav skaidri, tie ir ļoti miglaini.

Tu vari izmainīt aktivitāti, bet, kamēr tā nav transformējusies darbībā, tas nepalīdzēs. Ļaudis atnāk un teic: „Es gribētu atmest smēķēšanu.” Es jautāju: „Kāpēc? Tā ir tik lieliska transcendentālā meditācija, turpini!” Un ja tu atmetīsi smēķēšanu, sāksi darīt kaut ko citu, jo slimību neizmainīsi, mainot simptomus. Tad tu grauzīsi nagus, košļāsi košļājamo gumiju… Un ir vēl arī bīstamākas lietas. Tas ir nevainīgi, jo tu vienkārši košļā gumiju, košļā to pats. Tu varbūt esi nejēga, bet ne – varmācīgs cilvēks, tu neesi postošs pret kādu citu cilvēku. Ja tu pārstāsi košļāt gumiju un smēķēt, ko tad tu darīsi? Tavai mutei ir nepieciešama aktivitāte, tā ir vardarbīga. Tad tu runāsi. Tu nepārtraukti runāsi. Un tas ir daudz bīstamāk!

Tikko vakar pie manis bija atnākusi Mullas Nasredina sieva. Viņa reti nāk pie manis, bet, kad ierodas, es uzreiz saprotu, ka ir noticis kas īpašs. Un es jautāju: „Kas noticis?” Trīsdesmit minūtes viņa runāja… tūkstošiem vārdu, tikai, lai paziņotu man:

– Dari kaut ko! Mulla Nasredins miegā runā. Viņš runā pārāk daudz, un man grūti gulēt ar viņu vienā istabā. Viņš kliedz, viņš runā bezkaunīgas lietas. Ko lai dara?

– Neko, – es teicu. – Vienkārši dod viņam iespēju runāt, kad viņš ir nomodā.

Ļaudis runā, nedodot iespēju kaut ko pateikt otram. Runāšana ir gandrīz tas pats, kas smēķēšana. Ja tu runā divdesmit četras stundas… ko tu patiešām arī dari! Tu runā, kad esi nomodā; pēc tam ķermenis nogurst, tu aizmiedz, bet pļāpāšana turpinās. Divdesmit četras stundas bez apstājas tu turpini runāt, runāt un runāt. Ir tāpat kā smēķēt, jo izpausme ir tā pati: mutei ir vajadzīgas kustības. Mute ir aktivitātes pamats, jo pirmā tavas dzīves aktivitāte tika paveikta ar muti.

Bērns piedzimst un sāk zīst mātes krūti – tā ir pirmā un galvenā aktivitāte. Smēķēšana līdzinās mātes krūts zīšanai: silts piens ieplūst tevī… smēķējot tevī ieplūst silti dūmi, un cigarete skar lūpas gluži tāpat kā mātes krūtsgals. Ja tev neļaus ne smēķēt, ne košļāt gumiju, tu runāsi. Tas ir daudz bīstamāk, jo tu izmet savus atkritumus citu cilvēku prātos.

Vai tu ilgi spēj klusēt? Psihologi teic, ka pēc trim klusēšanas nedēļām tu sāksi sarunāties pats ar sevi. Tad tu būsi kā uz pusēm sašķelts – pats runāsi un pats klausīsies. Un, ja pacentīsies klusēt trīs mēnešus, tu būsi pilnīgi gatavs trako namam, jo tad tu neraizēsies par to, vai ir kāds blakus vai nav.

Tu runāsi un ne tikai runāsi, bet arī atbildēsi – tagad tu esi gatavs, tagad tu ne no viena neesi atkarīgs. Lūk, kāds ir īsts ārprātīgais.

Ārprātīgais ir cilvēks, kuram visa pasaule ir viņā pašā. Viņš gan runā, gan klausās, viņš ir gan aktieris, gan skatītājs, viņš ir – viss. Visa pasaule ir viņā. Viņš ir sadalījis sevi daudzās daļās, viss kļuvis fragmentārs. Tieši tāpēc cilvēki baidās no klusēšanas – viņi zina, ka var „nojūgties”. Un, ja tu baidies no klusēšanas, tas nozīmē, ka tevī ir apmāts, drudžains, slims prāts, kurš pastāvīgi prasa aktivitāti.

Aktivitāte – tā ir tava bēgšana no sevis. Darbībā tu esi. Aktivitātē tu bēdz no sevis. Tā ir narkotika. Aktivitātē tu aizmirsti sevi, bet, kad tu aizmirsti sevi, nav vairs ne uztraukumu, ne ciešanu, ne baiļu. Tieši tāpēc tev pastāvīgi jābūt aktīvam, jādara tas vai cits, bet tu nekad neesi tādā stāvoklī, kad tevī uzzied un augļus nes bez-darbības zieds.

Darbība ir laba. Aktivitāte ir slima. Atrodi apzīmējumu: kas ir aktivitāte, bet kas – darbība? Tas ir pirmais solis. Otrais solis – esi vairāk aizrāvies darbībā, lai enerģija plūst darbībā; bet, kad notiek aktivitāte, esi vērīgāks, modrāks. Ja esi zinošs, aktivitāte izbeidzas. Enerģija saglabājas, tā pati enerģija kļūst par darbību.

Darbība ir meditatīva. Tas nav nekas iepriekš sagatavots un izstrādāts. Tā tev nedod nekādas izredzes iepriekš izmēģināt, sagatavoties. Darbība vienmēr ir jauna un svaiga kā roze saulē. Un darbības cilvēks vienmēr ir jauns un svaigs. Ķermenis var novecot, bet svaigums saglabājas. Ķermenis var nomirt, bet jaunība turpinās. Ķermenis var pazust, bet cilvēks saglabājas – jo Dievs mīl svaigumu. Dievs vienmēr ir par jauno un svaigo.

Atmet aktivitāti vairāk un vairāk. Bet kā tev to atmest? Tu vari radīt apmātību no atmešanas. Lūk, kas notika ar taviem mūkiem klosteros: aktivitātes atmešana kļuva par viņu apmātību. Viņi pastāvīgi dara visu iespējamo, lai atmestu aktivitāti – lūgšana, meditācija, joga…Tā atkal ir aktivitāte. Tu to nevari atmest tādā veidā, tā atnāks atpakaļ pa sētas durvīm.

Apzinies. Izjūti starpību starp darbību un aktivitāti. Un, kad tevi pārņem aktivitāte – faktiski, to labāk saukt par apmātību, – kad tevī iemājo aktivitāte, un tu kļūsti drudžains, kļūsti vairāk apzinošs. Tas ir viss, ko tu vari izdarīt. Pavēro to. Pat ja tev nākas to darīt, dari to pilnīgi apzinoties. Smēķē, bet dari to lēni, ar pilnu apziņu, lai tu redzētu, ko tu dari.

Ja tu vari vērot smēķēšanu, reiz cigarete vienkārši izkritīs tev no pirkstiem, jo tev atklāsies viss šīs aktivitātes absurdums. Tas ir muļķīgi, tā ir pilnīga muļķība, idiotisms. Kad tu to apzinies, tā vienkārši krīt. Tu nevari to atmest, jo atmešana būs aktivitāte. Tieši tāpēc es teicu, ka tā vienkārši krīt, kā mirusi lapa no koka… Krīt gluži kā lapa. Ja tu to esi atmetis, tu to pacel atkal tā vai citādi, kaut kādā citā formā.

Lai lietas atkrīt, neatmet tās. Lai aktivitāte izzūd, nepiespied to izzust – jo jebkura piespiešana – tā atkal ir aktivitāte citā formā. Vēro, esi modrs, apzinošs, un tu nonāksi līdz brīnišķai parādībai: kad kaut kas atkrīt pats, pats no sevis, tas neatstāj tevī nekādas pēdas. Ja tu to piespied, paliek pēdas, paliek rēta. Tad tu vienmēr dižosies, ka esi smēķējis trīsdesmit gadu, bet tagad – atmetis. Šī lielīšanās paliek iepriekšējā. Par to runājot, tu dari to pašu – nesmēķē, bet tik daudz runā par šo faktu, ka esi atmetis smēķēšanu. Tavas lūpas atkal ir aktīvas, mute ir nodarbināta, vardarbība turpinās.

Ja cilvēks patiešām saprot, un šīs lietas atkrīt, jūs nevarat teikt, ka tas ir jūsu nopelns: „Es to atmetu!” Tas atkrita pats! Tu neko neatmeti. Un tas nenostiprinās ego. Tad būs iespējams vairāk un vairāk darbības.

Un, kad tev ir iespēja darboties totāli, nepalaid to garām, nešaubies – rīkojies! Darbojies vairāk, un ļauj aktivitātei atkrist pašai. Transformācija atnāks pakāpeniski. Tas prasa laiku, nobriešanai nepieciešama nostāvēšanās, šeit nevar būt steiga.

Ieklausies šajos Tilopas* vārdos:

Nedari neko ar ķermeni, tikai atslābini to; stingri aizver muti un iegrimsti klusēšanā; iztukšo prātu un nedomā – ne par ko.

Nedari neko ar ķermeni, tikai atslābini to…” Tagad tu vari saprast, ko nozīmē atslābināšanās. Tas nozīmē, ka tevī nav aktivitātes nemiera. Atslābināšanās nenozīmē, ka tu guli kā mironis. Tu nevari gulēt kā nomiris, tu vari tikai izlikties. Kā gan tu vari gulēt kā mironis? Tu to vari tikai notēlot. Atslābināšanās atnāk pie tevis, kad nav aktivitātes nemiera; enerģija ir mājās un nekur prom tā nevirzās. Ja rodas noteikta situācija, tu rīkojies. Lūk, un – viss. Bet tu nemeklē nekādus iemeslus, lai rīkotos. Tu esi mierā pats ar sevi. Atslābināšanās nozīmē, ka esi mājās.

Pirms vairākiem gadiem es izlasīju vienu grāmatu. Tās virsraksts bija: „Tev jāatslābinās”. Tas ir vienkārši absurdi, jo pati šī vajadzības izteiksme ir pret atslābināšanos. Bet šādas grāmatas tiek pārdotas tikai Amerikā. Ja jādara – tas nozīmē aktivitāti, tā ir apsēstība. Kad ir šis „jādara”, aiz tā slēpjas kaut kāda apmātība. Dzīvē ir darbības, bet nav nekāda – jādara! Citādi šis „jādara” radīs neprātu. „Tev jāatslābinās!” – tagad par apmātību kļuvusi atslābināšanās. Tev būs jāieņem kaut kāda poza, jāapguļas, jāiedveš ķermenim no galvas līdz papēžiem, jāteic kāju pirkstiem: „Atslābinieties!” Un tad jāvirzās augšup…

Tu esi pārāk aizrāvies ar aktivitāti, un, protams, esi noguris, izklaidīgs, izkaltis, iesaldēts. Dzīves enerģija nevirzās. Ir tikai bloki. Un, lai kad arī tu ko darītu, tu to dari neprāta stāvoklī. Protams, rodas vajadzība atslābināties. Tieši tāpēc ik mēnesi iznāk tik daudz grāmatu par atslābināšanos. Un es neesmu redzējis nevienu cilvēku, kurš būtu kļuvis atslābis pēc šādas grāmatas izlasīšanas. Viņš kļūst vēl krampjaināks, jo tagad visa viņa dzīves aktivitāte palikusi neaizskarta, slimība, apmātība ar aktivitāti saglabājusies, un viņš izliekas, ka ir atslābinājies. Viņš apguļas ar visu nekārtību sevī, ar vulkānu, kurš gatavs izlauzties, un atslābinās, sekojot grāmatas „Kā atslābināties” instrukcijām.

Neviena grāmata tev nepalīdzēs atslābināties, kamēr nebūsi izlasījis savu paša iekšējo būtību, un atslābināšanās nenozīmē – „man tas jādara!”. Atslābināšanās – tā ir klātneesamība, aktivitātes neesamība, bez-darbība. Tāpēc nav nepieciešamības skriet uz Himalajiem. Daži cilvēki to ir darījuši. Lai atslābinātos, viņi braukuši uz Himalajiem. Kāda gan nepieciešamība braukt uz Himalajiem? Nav jāatmet darbība, jo, atmetot darbību, tu atmetīsi dzīvi. Tad tu būsi miris, neatslābinājies. Himalajos tu atradīsi gudros, kuri ir miruši, neatslābinājušies. Viņi ir aizbēguši no dzīves, no darbības.

Ir jāsaprot: aktivitātei jāaiziet, bet ne – darbībai. Atmest gan vienu, gan otru ir viegli – tu vari atmest tās abas un aizbēgt uz Himalajiem, tas nav grūti. Vai arī – vari turpināt aktivitāti un piespiest sevi katru rītu un katru vakaru uz vairākām minūtēm atslābināties. Tu nesaproti cilvēka prāta sarežģītību, tā mehānismu. Atslābināšanās – tas ir stāvoklis. Tu to nevari izsaukt ar piespiešanu. Tu vari vienkārši atmest negatīvo, šķēršļus, un tā atnāk, uznirst pati.

Ko tu dari, kad iemiedz naktī? Vai tu kaut ko dari? Ja tu kaut ko dari, tas nozīmē, ka tu mokies ar bezmiegu, grimsti bezmiegā. Ko tu dari? Tu vienkārši apgulies un iemiedz. Tur nav nekādas darbības. Ja tu to centīsies „izdarīt”, aizmigt nebūs iespējams. Faktiski, viss, kas vajadzīgs, lai iemigtu – lai dienas aktivitātes, kuras turpinās prātā, izbeigtos. Lūk, un tas ir viss! Kad prātā nav aktivitātes, prāts atslābinās un iemieg. Ja kaut ko dari, lai iemigtu, ja esi satraukts, tad miegs nebūs iespējams. Nekas nav jādara.

Tilopa teicis: Nedari neko ar ķermeni, tikai atslābini to. Nekas nav jādara! Nav vajadzīga nekāda jogas poza, nekāda ķermeņa grozīšana un liekšana. „Nedari neko” – nav vajadzīga tikai aktivitāte. Kā to panākt? To sasniegs izpratne. Izpratne – tā ir vienīgā disciplīna. Saproti savu darbību, un pēkšņi – darbības vidū, ja tu to esi izpratis, tā izbeigsies. Un tas ir tieši tas, ko domājis Tilopa: „Nedari neko ar ķermeni, tikai atslābini to!

Kas ir atslābināšanās? Tas ir stāvoklis, kurā tava enerģija nekur nevirzās – ne nākotnē, ne pagātnē, tikai vienkārši ir šeit, tā ir ar tevi. Tu esi iegrimis klusējošā savas enerģijas dzelmē, tās siltumā. Šis mirklis ir viss. Tu neko vairs nelūdz, tu vienkārši to baudi. Parastas lietas var baudīt, jo tās ir skaistas. Būtībā nekas nav parasts – tad viss kļūst neparasts.

Ļaudis nāk pie manis un jautā: „Vai tu tici Dievam?” Es teicu: „Jā, jo viss ir tik neparasti, kā gan tas iespējams bez dziļas iekšējas apziņas?” Tikai nedaudz lietu… Staigājot pa pļaviņu, kad rasas lāses vēl nav iztvaikojušas, vienkārši jūti sevi absolūti klātesošu. Vijums… Pļaviņa, saskaries, savijies ar to… Rasas lāses vēsums… Rītavējš un austošā saule… Kas vēl tev ir vajadzīgs, lai būtu laimīgs? Vai gan vēl kas vairāk ir iespējams? Vienkārši gulēt naktī, vēsā tuksnesī… Gultā, izjūtot tās virsmu, jūtot, kā palags kļūst siltāks un siltāks un tevi ieskauj tumsa, nakts klusums… Tu izjūti sevi aizvērtām acīm. Kas gan vēl ir vajadzīgs? Tas ir pārāk daudz – rodas dziļa pateicība. Tā ir atslābināšanās.

Atslābināšanās nozīmē, ka šī mirkļa ir vairāk nekā vajadzīgs, tā ir vairāk nekā varētu lūgt un gaidīt. Nav ko lūgt, visa ir pietiekami, visa ir vairāk, nekā tu vari vēlēties. Tad enerģija nevirzās, tā kļūst par rāmu ezeru. Tu izkūsti savā paša enerģijā. Šis mirklis ir atslābināšanās.

Atslābināšanās nav ne prāts, ne ķermenis, tas ir veselais. Tieši tāpēc budas arvien teic: „Esi bez vēlmēm!”, jo viņi zina, ka vēloties tu nespēj atslābināties. Viņi arvien teic: „Apbedī mirušo!”, jo, ja tu esi pārāk noraizējies par pagājušo, tu nespēj atslābināties. Viņi arvien teic: „Baudi šo mirkli!” Jēzus māca: „Paraugies uz šīm lilijām. Padomā par lauku lilijām – tās nestrādā, un tās ir daiļas, to diženums ir pārāks par cara Solomona diženumu. Tās ieskauj aromāts, brīnišķīgāks, kādu jebkad varētu radīt cars Solomons. Pavēro, padomā par šīm lilijām!”

Ko viņš teic? „Atslābinies!” Tā dēļ nav jāpūlas. Viss nepieciešamais ir nodrošināts. Jēzus teic: „Ja viņš gādā par putniem gaisā, dzīvniekiem, mežonīgiem zvēriem, kokiem un putniem, par ko gan rūpēties tev? Vai tad viņš neparūpēsies par tevi?” Tā ir atslābināšanās. Kāpēc tu tā raizējies par nākotni? Padomā par šīm lilijām, pavēro tās, kļūsti kā šīs lilijas. Un tad atslābinies. Atslābināšanās nav poza; atslābināšanās – tā ir tavas enerģijas totāla transformācija.

Enerģijai ir divas dimensijas. Viena ir motivēts virziens uz kaut kurieni, uz kādu mērķi. Šis mirklis ir tikai līdzeklis, bet kaut kur esošajam mērķim ir jātop sasniegtam. Tā ir viena tavas enerģijas dimensija.: tā ir darbības dimensija, kura orientēta uz mērķi. Tad viss kļūst par līdzekli. Ir kaut kā tas jāizdara, lai sasniegtu mērķi. Tad tu vari atslābināties. Bet tāda veida enerģijai mērķis nekad nepienāk, jo tāda veida enerģija arvien pārvērš ikvienu esošo mirkli līdzeklī, lai kaut ko citu iegūtu nākotnē. Nākotne paliek kā mērķis pie apvāršņa. Tu joprojām skrien, bet attālums ir tāds pats kā iepriekš.

Nē, ir cita enerģijas dimensija: nemotivētās svinēšanas dimensija. Mērķis ir šeit, tagad. Mērķis nav kaut kur, citā vietā. Patiesībā tu esi mērķis. Patiesībā nav cita īstenojuma kā šis mirklis. Padomā par lilijām! Kad tu esi mērķis, kad mērķis nav nākotnē, kad nekas nav jāsasniedz, drīzāk – jāsvin. Viss jau ir sasniegts, viss – ir. Tā ir atslābināšanās, nemotivēta enerģija.

Tāpēc man ir divu tipu cilvēki: meklētāji un svinošie. Uz mērķi orientētie ir neprātīgie. Soli pa solim viņi jūk prātā – viņi rada savu paša neprātu. Arī šim neprātam ir noteikta inerce. Soli pa solim cilvēks virzās tajā arvien dziļāk – un pazūd pilnīgi. Cita tipa cilvēks nemeklē mērķi – viņš vispār nav meklētājs, viņš ir svinētājs.

Esiet svinētāji, sviniet! Ir jau tā pārāk daudz: ziedi ir izplaukuši, putni dzied, ir saule debesīs – sviniet to! Tu elpo, esi dzīvs, tev ir apziņa – svini to! Tad piepeši tu atslābinies. Tad nav ne spriedzes, ne sāpju. Visa enerģija, kura bija kļuvusi par sāpēm, kļūst par pateicību. Visa tava sirds turpina elpot dziļā pateicībā. Tā ir lūgšana. Tajā ir visa lūgšana – sirds, kura pilna pateicības.