LĪDZCIETĪBA

lidzcietiba

VISKRĀŠŅĀKAIS MĪLAS ZIEDS

Līdzcietība nav labestība; labestība nav līdzcietība. Labestība ir kvalitāte, kas nostiprina ego. Kad esat pret kādu labestīgs, jūs jūtat, ka esat pārāks par viņu – jūs pazemojat to otro. Līdzcietība ir nemotivēta, jūs dodat vienkārši tādēļ, ka jums ir, ko dot, – ne tāpēc, ka citam tas ir nepieciešams.

Šai grāmatā Ošo māca mūs dzīvot, pieņemot un mīlot sevi, apkārtējos un visu esošo. Par nobriedušu mīlestību viņš nosauc līdzcietību.

„Līdzcietība,” teic Skolotājs, „vispirms nozīmē, ka jūs pieņemat citu cilvēku trūkumus un vājības un negaidāt, ka viņi izturēsies kā dievi. Jūs cienāt ikviena cilvēka labās īpašības, jūs palīdzat cilvēkiem apzināties to, ka apgaismība ir dota ikviena cilvēka dabai.”

Līdzcietība ir iespējama tikai izprotot un apzinoties. Jums ne tikai jāsaprot un jāciena otrs cilvēks, jums ir jāatver tam sava visdziļākā būtība. Saskatot savu iekšējo pasauli, jums jāspēj saredzēt arī otra cilvēka dvēseles dziļumus. Tad šis otrais nebūs tikai kā ķermenis vien vai prāts; tad otrs cilvēks jums būs – dvēsele. Un tā nebūs viena, atsevišķa. Kad divas dvēseles sastopas, tās kļūst par vienu. Līdzcietība ir augstākā mīlestības izpausme.

Lai gan Gautama Buda nevēlējās, bet, galu galā, viņš bija spiests sadalīt savus mācekļus divās kategorijās. Pirmo kategoriju viņš nosauca arhati: apgaismotie, bet bez līdzcietības. Viņi ielikuši visu savu enerģiju meditācijā, bet nebija klausījuši, ko Buda teicis par līdzcietību. Otro kategoriju nosaucis bodhisatvi: apgaismotie ar līdzcietību. Viņi pieņēma Budas vēstījumu par līdzcietību un nesteidzās uz to krastu, vēlēdamies uzturēties šai pašā ar visām tā grūtībām. Lai palīdzētu cilvēkiem. Viņu kuģis bija pienācis, un kapteinis tiem teicis: „Nekavējiet velti laiku, jūs gaida tajā krastā, kuru jūs esat meklējuši visu savu dzīvi.” Bet viņi pārliecinājuši kapteini mazliet pagaidīt, lai paspētu dalīties savā priekā, savā gudrībā, gaismā un mīlestībā ar tiem ļaudīm, kuri meklējuši to pašu. Viņiem radusies pārliecības sajūta: „Jā, tas krasts pastāv, un kad tu esi nobriedis, kuģis piepeld un pārved tevi turp. Tajā krastā ir nemirstīgo patvērums, tur nav bēdu. Dzīve tur ir dziesma un deja – no mirkļa uz mirkli. Bet, pirms es pametu šo pasauli, ļaujiet man vismaz likt nojaust ļaudīm par to.”

Un meistari visādi centās pieķerties pie kaut kā, lai viņus neaiznestu uz to krastu. Buda uzskatīja, ka līdzcietība vislabāk noder šim mērķim, jo tā tomēr arī ir vēlme. Ideja palīdzēt citam arī ir vēlme, un, kamēr jūs turaties pie šīs vēlmes, jūs neaizvedīs uz to krastu. Tas ir ļoti smalks pavediens, kurš saista jūs ar šo pasauli. Viss ir sagrauts, visas važas sarautas – izņemot vienu smalku mīlas pavedienu. Buda aicina: turieties pie šī pavediena līdz pat beigām. Un, kamēr vien ir cilvēki, kuriem ir vajadzīga palīdzība, – palīdziet viņiem.

Jūsu apgaismībai nevajadzētu būt egoistiskai, tai nevajadzētu būt tikai jūsu, jums ir jādalās tajā ar iespējami daudziem ļaudīm. Tikai tā var paaugstināt apziņas līmeni uz Zemes, kura devusi jums dzīvību, devusi iespēju tikt apgaismotam.

Ir pienācis laiks pateikties Zemei, lai gan nav iespējams pilnībā atlīdzināt tai visu to, ko tā jums devusi. Bet dodiet arī jūs tai vismaz nedaudz – kaut divus ziediņus. Kā pateicību.

Cilvēces vēsturē attiecības starp māti un bērnu visvairāk tuvas ir līdzcietībai. Cilvēki tādas attiecības sauc par mīlestību, bet to nevajadzētu darīt. Tās vairāk līdzinās līdzcietībai, nevis mīlestībai, jo tajās nav kaisles. Mātes mīlestība pret savu bērnu vistuvāk ir līdzcietībai. Kāpēc? Tāpēc, ka māte iepazina bērnu sevī, viņš bija daļa no viņas būtnes. Viņa iepazina bērnu kā daļu no sevis, un, pat ja bērns izaug, māte turpina sajust ar viņu smalku saikni. Ja bērns saslimst, māte uzreiz to jūt, pat ja viņus šķir tūkstošiem kilometru. Viņa var nezināt, ka viņas bērns cieš, bet cietīs viņa pati. Viņa pacentīsies rast racionālu izskaidrojumu savām ciešanām: problēmas ar kuņģi, galvassāpes utt. Taču tagad dziļā psiholoģija teic: starp māti un bērnu pastāv smalka enerģētiska saikne, jo viņi turpina vibrēt uz viena enerģētiskā viļņa.

Telepātija vieglāk tiek īstenota starp māti un viņas bērnu nekā starp citiem cilvēkiem. Tas pats sakāms par dvīņiem. Viņi viegli uztver viens otra domas no attāluma. Padomju Krievijā tika veikti daudzi eksperimenti telepātijas jomā. Dabiski, ne jau garīgo meklējumu dēļ. Krievi gribēja noskaidrot, vai telepātiju ir iespējams izmantot karadarbībā. Viņi bija konstatējuši, ka dvīņi ir telepātiski. Ja viens no dvīņiem saaukstējas, tas pats notiek arī ar otru, pat ja viņus šķir tūkstošiem kilometru. Viņi vibrē uz viena viļņa un ir pakļauti vienai un tai pašai iedarbībai. Tas notiek tāpēc, ka viņi ir dzīvojuši vienā dzemdē, būdami viens otra daļa, viņi eksistēja mātes ķermenī.

.Mātes jūtas pret bērnu vairāk līdzinās līdzcietībai tāpēc, ka viņa uztver bērnu kā sevis daļu.

Austrumos daudzi cilvēki un daudzas tradīcijas Dievu ir nosaukuši par māti. Viņu pieeja šķiet nozīmīgāka. Paraugieties uz Budu: viņa seja vairāk līdzinās sievietes, ne vīrieša sejai. Patiesībā tieši tāpēc viņš netiek attēlots ar bārdu un ūsām. Mahavīra, Buda, Krišna, Rāma – jūs neredzēsiet uz viņu sejām bārdu un ūsas. Ne jau tāpēc, ka viņiem nepietika vīrišķo hormonu. Dzīvē viņiem droši vien auga bārda. Vienkārši viņi netiek attēloti ar bārdu, jo tā piešķirtu viņu sejām vairāk vīrišķuma.

Pat ja jūs jūtat vai domājat, ka jūtat, vai izliekaties, ka jūtat līdzcietību, ieskatieties sevī dziļāk un, analizējot šīs jūtas, jūs noteikti atklāsiet to pamatā citus motīvus. Tā nav tīra līdzcietība. Bet, ja tā nav tīra, tā jau vairs nav līdzcietība. Tīrība ir līdzcietības galvenais raksturojums. Ja tās nav, tad tas jau ir kaut kas cits – zināma formalitāte. Mēs esam iemācījušies būt formāli: zinām, kā jāizturas pret sievu, vīru, bērniem, draugiem un vecākiem. Mēs visu esam iemācījušies. Bet līdzcietību nevar iemācīties. Tā rodas, kad jūs aizmirstat visas formalitātes, etiķetes un manieres. Līdzcietība – tā ir nevadāma parādība, tai neder etiķetes un formalitātes; tās ir mirušas, salīdzinot ar pašu līdzcietību. Līdzcietība ir dzīve, tā ir mīlestības liesma.

Buda vienmēr teica saviem skolēniem: „Esiet līdzcietīgi pēc katras meditācijas – nekavējoties. Meditācijas laikā pieaug mīlestība, piepildās sirds. Pēc ikvienas meditācijas paudiet līdzcietību pret visu pasauli: dalieties savā mīlestībā un ļaujiet savai enerģijai izplūst atmosfērā, lai šo enerģiju varētu izmantot citi cilvēki.”

Es gribu pateikt jums to pašu: pēc ikvienas meditācijas, kad jūs svinat svētkus, paudiet līdzcietību. Izjūtiet, ka jūsu enerģijai ir jāizplūst un jāpalīdz cilvēkiem it visā, lai kas tas būtu. Vienkārši ļaujiet tai plūst. Jūs jutīsiet atvieglojumu un atslābumu, klusumu un mieru, bet jūsu vibrācijas daudziem palīdzēs. Vienmēr meditāciju beidziet ar līdzcietību.

Līdzcietība ne ar ko nav noteikta. Jūs nevarat izjust līdzcietību tikai pret tiem, kas pret jums labi izturas, vai pret tiem, ar kuriem jūs saista radniecības saites.

…Tas notika Ķīnā. Kad Bodhidharma ieradās Ķīnā, pie viņa pienāca kāds cilvēks un teica: „Es sekoju tavai mācībai: es meditēju un pēc tam izjutu līdzcietību pret visu Visumu, – ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret dzīvniekiem, akmeņiem un upēm. Bet ir viena problēma: es nevaru sajust līdzcietību pret savu kaimiņu. Tas nav iespējams! Lūdzu, pateic man: vai es varu izslēgt kaimiņu no līdzcietības? Es aptveru ar savu līdzcietību visu esamību, visu zināmo un nezināmo, bet vai es varu to nepaust pret kaimiņu? Tas ir ļoti grūti, vienkārši neiespējami. Es nejūtu pret viņu nekādu līdzcietību.”

Bodhidharma atbildējis: „Tad aizmirsti par meditāciju, ja līdzcietība netiek pausta pret kādu, tad tā nav līdzcietība.”

Līdzcietība pēc savas būtības ir visaptveroša. Tāpēc, ja jūs nevarat izjust līdzcietību pret kaimiņu, tā nav līdzcietība. Līdzcietība nav atkarīga no atsevišķa cilvēka. Tā ir atkarīga no jūsu iekšējā stāvokļa. Esiet līdzcietīgi – bez ierunām, bez virziena, bez adresāta. Tad jūs kļūsiet par dziedējošu spēku šajā nelaimīgajā pasaulē.