Decembrī ir Ošo šūpuļsvētki. Decembris ir īpašs mēnesis mums visiem – atvadas no aizgājušā un jaunā gaidas – cerība, ticība un… MĪLESTĪBA. Šai tumšākajā gada laikā, pašā gada nogalē Zemi pārņem īpaša aura – cilvēki alkst mīlestības, un viņi to dāvā cits citam.
Nav svarīgi, vai mums tie ir Saulgrieži vai Jaungada gaidas vai Ziemsvētki – decembris ir mīlestības un cerību mēnesis.
Pirms daudziem gadiem, savā dzimšanas dienā – 11. decembrī, Ošo teica šos vārdus. Ieklausīsimies tajos arī šodien!
MANI MĪĻIE, ES JŪS MĪLU!
Visas būtnes jau iesākumā ir budas.
Tas ir kā ūdens un ledus.
Tāpat kā bez ūdens nav ledus,
ārpus dzīvām būtnēm nepastāv buda.
Nezinādami, ka buda ir tepat,
jūs meklējat viņu tālumā.
Cik žēl!
Gluži kā ūdenī esošie, kas žēlojas par slāpēm;
gluži kā bagātu ļaužu bērni,
kas klīst starp nabagiem.
Mēs riņķojam cauri sešām pasaulēm,
jo maldāmies neziņas tumšajos ceļos.
Kā gan mums izrauties no piedzimšanas un nāves rata,
ja klīstam arvien tālāk un tālāk tumšajos ceļos?
Mahajānas Dzen meditācija
ir visaugstāko uzslavu vērta.
Dāsnums un tikumība – labas īpašības,
kas nosaucamas vārdos – nožēla un disciplīna,
un daudzas citas labas lietas
atgriežas līdz ar meditāciju.
Pateicoties vienkāršai sēdēšanai,
pagaist neskaitāmi uzkrātie grēki.
Un nekas te nevar būt nepareizi.
Mani mīļie, es jūs mīlu!
Mana vēsts ir mīlestība – lai tāda ir arī jūsējā! Mīlestība ir mana krāsa un mana aura. Mīlestība ir mana vienīgā reliģija. Viss pārējais ir tikai blēņas, viss pārējais ir tikai fantāzijas, kas jauc galvu. Mīlestība ir vienīgā būtiskā lieta dzīvē, viss pārējais ir ilūzija. Lai jūsos aug mīlestība, un Dievs uzradīsies pats no sevis. Ja jūsos nebūs mīlestības, jūsos nebūs Dieva un nebūs nekā.
Pie Dieva nevar nokļūt bez mīlestības. Par Dievu var aizmirst – ja neaizmirsīsiet par mīlestību, Dievs uzradīsies pats. Tas uzradīsies kā sekas. Dievs ir tikai un vienīgi mīlestības smarža. Patiesībā Dieva nemaz nav; ir dievišķība. Tāda persona kā Dievs nekur nav atrodama. Atmetiet visu savu bērnišķīgo attieksmi, beidziet meklēt tēvu. Dieva nav, ir tikai dievišķība. Sacīdams, ka pastāv dievišķība, es gribu sacīt, ka visā, kas pastāv, ir Dievs. Zaļie, sarkanie un zeltainie koki – tie visi ir dievišķi. Ķērcoša vārna, spārnos pacēlies putns, bērns, kurš līksmi smej, un suns, kurš aizgūtnēm rej – viss ir dievišķs. Nekā cita nav.
Mana vēsts ir mīlestība –
lai tāda ir arī jūsējā!
Kad jūs jautājat „Kur ir Dievs?”, jūs uzdodat nepareizo jautājumu. Jo uz Dievu nekur nevar parādīt ar pirkstu. Viņa nav nevienā konkrētā vietā, viņš nav nekas konkrēts, viņš nav konkrēta būtne. Dievs ir universāls. Pajautājiet, kur Dieva nav, un jūs būsiet uzdevuši īsto jautājumu. Bet, lai nonāktu līdz īstajam jautājumam, jums ir jāsagatavo augsne savā sirdī. Tas ir tas, ko es saprotu ar mīlestību – augsnes sagatavošana jūsu sirdīs. Kad jūs piepilda mīlestība, tad pasauli piepilda Dievs – tās ir paralēlas lietas, vienas simfonijas daļas.
Dievs ir Visuma atbalss. Kad jūs mīlat, tad atbalss ir. Kad jūs nemīlat, kur gan radīsies atbalss? Tas esat tikai jūs, kas atkal un atkal atspulgojas tūkstošiem dažādos veidos; tas esat jūs, ko jūs atkal un atkal saņemat atpakaļ. Ja jūs mīlat, Dievs ir. Ja jūs nemīlat, tad jūsu vispār nav, nemaz nerunājot par Dievu.
Es lauzīju galvu, ko man šodien jums piedāvāt. Jo šodien ir mana dzimšanas diena, diena, kad es iemiesojos šajā ķermenī. Šajā dienā man tika dota iespēja ieraudzīt zaļojošus kokus un zilas debesis. Šī ir diena, kad es pirmo reizi atvēru acis un visapkārt jutu Dievu. Protams, es tobrīd nezināju vārdu „Dievs”, bet tas, ko es apjautu, bija Dievs. Domādams, ko man šodien jums piedāvāt, es atcerējos Budas sacīto: „Sabba Danam Dhamma Danana Jnati – patiesības dāvana ir pārāka par visām citām dāvanām.” Un mana patiesība ir mīlestība.
Vārds „patiesība” man šķiet mazliet par sausu un garlaicīgu. Vārds „patiesība” man neliekas visai piemērots – tas šķiet pārāk loģisks, pārāk racionāls. Tas vairāk saistās ar filosofiju, ne reliģiju. Tas liek domāt par secinājumiem, par to, ka aiz tā stāv kāds siloģisms, argumentācija, loģika, spriedumi. Nē, es nesaku – „ patiesība”; es saku – „mīlestība”. Mīlestība nāk no sirds. Patiesība ir daļēja, tajā ir iesaistīts tikai prāts. Mīlestībā jūs esat iesaistīts pilnīgi viss – gan jūsu ķermenis, gan prāts, gan dvēsele.
Mīlestība jūs padara par veselumu, iegaumējiet – par veselumu, nevis par elementu apvienojumu. Apvienojumā elementi, kas savienojas, joprojām paliek atsevišķi. Veselumā tie izšķīst, tie kļūst par vienu, tie saplūst viens otrā. To brīdi, kad mīlestība jūs padara par vienu veselumu, es saucu par patiesības brīdi. Pirmkārt, mīlestība jūs padara par vienu veselu jūsu visdziļākajā būtībā. Jūs vairs neesat ne ķermenis, ne prāts, ne dvēsele. Jūs esat tikai veselums – nenosaukts, nedefinēts, neklasificēts. Jūs vairs neesat ierobežots, definējams, aptverams. Jūs esat mistērija, prieks, pārsteigums, gaviles, līksme.
Tātad, pirmkārt, mīlestība jums dod iekšēju veselumu. Un, kad iekšējais veselums ir sasniegts, tālākais notiek pats no sevis – jums nekas nav jādara. Jūs sākat kļūt viens vesels ar lielo veselumu. Ūdens lāse pazūd okeānā, un okeāns pazūd ūdens lāsē. Šajā brīdī, jūsu saplūsmes brīdī ar lielo veselumu, jūs kļūstat par budu. Šajā brīdī jūsos ir ienācis Buda. Vai, pareizāk sakot, jūsos ir atklājies Buda – tas vienmēr ir bijis jūsos, tikai jūs to neapzinājāties.
Es saku: mīlestība. Es saku: Mani mīļie, es jūs mīlu! Un es gribētu, lai jūs piepildāt visu pasauli ar mīlestību. Lai tā kļūst par mūsu reliģiju. Ne kristietība, ne hinduisms, ne islams, ne džainisms, ne budisms, bet mīlestība. Mīlestība bez nekādiem apzīmētājiem. Ne kristīga mīlestība, jo kā gan mīlestība var būt kristīga? Tas ir muļķīgi. Kā gan mīlestība var būt hinduisma mīlestība? Tas ir smieklīgi. Mīlestība ir vienkārši mīlestība. Mīlestībā jūs varat būt Kristus, mīlestībā jūs varat būt Buda – bet nav tādas budisma mīlestības, un nav tādas kristīgās mīlestības.
Mīlestībā jūs izgaistat, jūsu prāts zūd. Mīlestībā jūs nonākat līdz absolūtai relaksācijai. To es jums mācu – es mācu mīlestību. Un nav nekā augstāka par mīlestību.
Es nolēmu, ka man vajadzētu jums šajā dienā piedāvāt kaut ko skaistu. Un es atcerējos Hakuina meditācijas dziesmu. Tā ir ļoti neliela dziesmiņa, bet tai pašā laikā tā ir liela dāvana. Hakuins ir viens no dižākajiem Dzen skolotājiem. Viņa dziesmā ir viss: visas Bībeles, visi korāni un visas vēdas. Nelielā dziesmiņa ir kā sēkla – ļoti maziņa, bet, ja jūs to ielaižat savā sirdī, tā var izaugt par lielu koku. Tā var izaugt par bodhi koku ar kuplu lapotni, kuras paēnā tūkstošiem cilvēku sēdēs un atpūtīsies. Tam būs lieli zari, kuros putni varēs vīt ligzdas.
Redziet: es esmu kļuvis par koku. Jūs esat atnākuši vīt ligzdas manos zaros. Arī jūs varat kļūt par tādiem kokiem. Ikvienam vajadzētu tādam kļūt – jo, kamēr jūs tādi neesat, jūs negūstat piepildījumu. Ja jūs nekļūsiet par lielu koku ar plašu lapotni, ziediem un augļiem – kas nozīmē piepildījumu – jūs paliksiet neapmierināti. Ciešanas turpinās plosīt jūsu sirdi, posts un bēdas nerimsies. Vārds „svētlaime” jums būs tikai tukša skaņa. Vārds „Dievs” jums šķitīs tikai neskaidra murmināšana. Bet, sasniedzot piepildījumu, parādās žēlastība, un parādās Dievs. Savā piepildījumā jūs atskārtīsiet Esamības dievišķību.
Hakuins šīs rindas ir nosaucis par „dziesmu”, un tā IR dziesma. Ja meditācijā nav dziesmas, tā ir nedzīva – tā nepulsē un neelpo. Tā ir dziesma un deja: dziediet to un dejojiet. Nedomājiet par to – tad jūs pazaudēsiet tās vēstījumu, pazaudēsiet tās saturu. Jūs atklāsiet šīs dziesmas saturu tikai tad, ja jūs dziedāsiet un dejosiet. Tad, kad jūs ļausieties dzīves mūzikai.
Hakuina dziesma ir maza un reizē milzīga. Tas ir neticami, kā cilvēks var nedaudz vārdos koncentrēt tik daudz patiesības un tik daudz mīlestības. Hakuins nebija daudzvārdīgs, viņš bija klusuma cilvēks. Gadiem ilgi viņš vispār nerunāja, un tad pateica vienu vai divus vārdus.
Reiz Japānas imperators viņu uzaicināja noturēt pilī svētbrīdi. Karaliene un karalis, premjerministrs un ministri, augsti ierēdņi un ģenerāļi – visi sapulcējās un bija gatavi viņu uzklausīt ar lielu cieņu. Hakuins atnāca, pastāvēja īsu brīdi, paskatījās visapkārt un izgāja no zāles. Karalis samulsa. Viņš jautāja premjerministram: „Kas ir noticis ar šo vīru? Mēs bijām sanākuši klausīties.” Vecais premjerministrs atbildēja: „Šis ir lieliskākais svētbrīdis, ko es jebkad esmu piedzīvojis. Viņš to ir noturējis! Jūs lūdzāt viņu nākt un sniegt mācību par klusumu. Un viņš to izdarīja! Viņš stāvēja klusēdams, viņš bija klusums. Ko vēl gan jūs gribat? Ko vēl jūs prasāt? Stāvēdams tur tās dažas sekundes, viņš bija nevainojams klusums. Viņš bija absolūts klusums. Viņš bija trīsošs, pulsējošs klusums, trīsošs, pulsējošs. Bet jūs gribējāt sadzirdēt vārdus!”
Par klusumu neko nevar pateikt. Viss, kas tiks pateikts par klusumu, būs aplams. Kā gan var kaut ko pateikt par klusumu? Kaut ko pateikt nozīmē to falsificēt. Tāpēc Laodzi saka, ka neko nav iespējams pateikt par Dao – ja kaut kas tiek pateikts, tad, jau to sakot, tas ir kļuvis nepatiess. Dao ir klusējošs. Bet tas nav kapsētas klusums. Tas ir dārza klusums – dārza, kurā aug dzīvi, elpojoši koki un kurā tomēr ir absolūts klusums. Tas nav miris klusums, tas ir dzīvs klusums. Tāpēc Hakuins to ir nosaucis par „Meditācijas dziesmu”.
Buda teic: Es īstenībai neticu, es uz to skatos. Viņa reliģiju mēdz saukt par „Ihi Passika”, kas nozīmē ‘Nāc un skaties!” Buda nesaka: „Nāc un tici!” Buda saka: „Nāc un skaties!” Īstenība ir šeit un tagad – vienkārši nāc un skaties. Viņš neprasa, lai jūs ticētu. Viņš ir vienīgais lielais skolotājs pasaulē, kurš ir atmetis ticību – un, atmetot ticību, viņš reliģiju ir pārvērtis no ļoti bērnišķīgas lietas par kaut ko nobriedušu. Līdz ar Budu reliģija kļuva jauneklīga. Agrāk tā bija bērnišķīga. Tā bija ticības, bet ticība ir māņticība, ticība rodas no bailēm. Un ticība ir akla. Buda ir iedevis reliģijai acis. Viņš saka: „Skaties!”; un vairs nav vajadzības ticēt. Kad jūs skatīsieties un ieraudzīsiet, tad tā nebūs ticība – jūs neticēsiet, jūs zināsiet.
Hakuina dziesma ir par to, kā skatīties un ieraudzīt – kā atvērt acis. Jo patiesība pastāv vienmēr, tā ir bijusi vienmēr. Patiesība nav jārada. Buda saka: Yatha Bhutam – Tā ir! Tā jau pastāv, tā stāv tavā acu priekšā! Tā ir austrumos, tā ir rietumos, tā ir ziemeļos, tā ir dienvidos. Tā ir visapkārt – tā ir ārpus jums un jūsos. Bet jums tā ir jāierauga: Ihi Passika. Jūsu acis ir aizvērtas, jūs esat aizmirsuši, kā tās atvērt. Meditācija ir tikai un vienīgi acu atvēršanas māksla. Acu atvēršana, putekļu notīrīšana no mūsu apziņas spoguļa. Tas ir dabiski, ka sakrājas putekļi. Cilvēks ceļo un ceļo cauri tūkstošiem dzīvju, un putekļi sakrājas. Mēs visi esam ceļotāji, un putekļu ir sakrājies daudz – tik daudz, ka spogulis vairs nav redzams, tikai putekļi kārtu kārtām. Spogulis nav redzams, bet tas tur joprojām ir, to nevar pazaudēt, jo spogulis – tā ir pati jūsu būtība. Ja tas ir pazaudējams, tad tā nav jūsu būtība. Tas nenozīmē, ka jums ir spogulis: jūs pats esat spogulis. Ceļotājs ir spogulis – viņš nevar to pazaudēt, viņš var to tikai aizmirst.
Jūs neesat pazaudējuši Budu sevī. Buda jūsos ir spogulis, kuru neklāj putekļi. Spogulis, kurš atkal ir nebojāts, atkal atstaro, atkal darbojas. Buda jūsos ir apziņa, kura ir pamodusies. Tā vairs neguļ, tā nesapņo, tā nealkst. Tas, ka putekļi sakrājas, ir dabiski, bet jūs tiem pieķeraties, un jūsu alkas un iekāres ir kā līme.
Vajadzētu saprast, kas tad ir jūsu alkas un iekāres. Ja jūs saprotat savas alkas un iekāres, tad jūs saprotat visu. Jo, saprotot alkas un iekāres, tās pazūd. Un, kad alkas un iekāres pazūd, jūs pēkšņi jūtaties pilnīgi citāds; jūs vairs neesat vecais. Kas ir alkas un iekāres? Pēc kā jūs tiecaties? Ko jūs meklējat?
Laimi, svētlaimi, prieku – to jūs meklējat. Jūs meklējat gadu tūkstošiem, un vēl neesat to atradis. Ir laiks, ir īstais laiks atkal padomāt, atkal meditēt. Jūs esat tik ļoti meklējis, tik ļoti pūlējies – varbūt jums nav laimes tieši tāpēc, ka jūs tik ļoti cenšaties? Varbūt tās ir pūles, kas neļauj jums būt laimīgam? Padomājiet par to. Mazliet atvelciet elpu no saviem meklējumiem.
Jūs esat meklējis daudzās dzīvēs. Nav vajadzības atcerēties iepriekšējās dzīves, pietiks ar to, ka jūs esat meklējis šajā dzīvē. Bet jūs neesat atradis laimi. Un neviens nekad to nav atradis meklējot. Kaut kas nav kārtībā ar pašu meklēšanu. Skaidrs, ka meklējumos jūs aizmirstat sevi; jūs meklējat laimi visur citur. Jūs lūkojaties uz ziemeļiem un uz dienvidiem, uz austrumiem un uz rietumiem, debesīs un jūras dzīlēs, un jūs turpināt meklēt visur kur. Un meklējumi kļūst arvien izmisīgāki un izmisīgāki – jo vairāk jūs meklējat un neatrodat, jo lielāks pieaug jūsu nemiers – „Vai šoreiz man izdosies vai arī atkal neizdosies?”
Arvien vairāk un vairāk izmisuma, arvien vairāk un vairāk posta, arvien vairāk un vairāk ārprāta. Jūs jūkat prātā. Un laime ir tikpat tālu kā vienmēr – patiesībā tā atkāpjas vēl tālāk no jums. Jo vairāk jūs to meklējat, jo mazāka ir varbūtība to iegūt. Jo tā ir jūsos.
Laime ir jūsu apziņas funkcija, kad apziņa ir pamodusies. Bēdas ir jūsu apziņas funkcija, kad apziņa ir aizmigusi. Bēdas ir jūsu spogulis, kuru klāj putekļu kārtu smagais slogs un pagātne. Laime ir tad, kad slogs tiek nomests un spogulis ir atkal redzams. Jūsu spogulis atkal var atspoguļot kokus un sauli, un smiltis, un jūru, un zvaigznes. Kad jūs atkal esat kļuvis šķīsts, kad jums atkal ir nevainīga bērna acis – tādā skaidrībā jūs esat laimīgs.
Es lasīju kādas Maikla Adama rindas. Tās ir skaistas.
„Varbūt tieši cenšanās pēc laimes padara mūs nelaimīgus. Varbūt ar manām vēlmēm saistītā kņada neļauj laimes putnam nosēsties uz mana pleca. Es esmu ilgi un skaļi pūlējies, dzīdamies pēc laimes. Esmu meklējis tuvumā un tālumā. Es vienmēr esmu iztēlojies, ka laime ir kā sala upes vidū. Bet varbūt tā ir upe. Es domāju, ka laime ir viesnīcas nosaukums ceļa galā. Bet varbūt tā ir ceļš. Man allaž šķita, ka laime vienmēr būs rīt, un tad atkal rīt un atkal citurīt. Bet varbūt tā ir šeit. Varbūt tā ir tagad. Visur citur es jau esmu meklējis.
Tātad: šeit un tagad.
Bet ir skaidri redzams, ka šeit un tagad laimes nav. Varbūt tādas laimes vispār nav. Varbūt laime nemaz nepastāv, varbūt tā ir tikai sapnis, ko izsapņojis nelaimīgs prāts. Tās noteikti nav, ja jau es to iztēlojos savā nelaimīgajā prātā. Šeit un tagad laimes nav. Tātad laimes nav. Tātad nav ko sevi izniekot tam, kā nav. Es varu aizmirst par laimi; es varu beigt pēc tās tiekties un tā vietā interesēties par kaut ko tādu, ko es pazīstu, ko es varu sajust un pilnībā izbaudīt. Laime ir tukšs sapnis; bet tagad ir rīts, un es varu pamosties un palikt kopā ar savu postu – ar to, kas šobrīd šeit zem saules ir reāls. Tagad es redzu, cik ļoti mans posts rodas no centieniem būt laimīgam; es redzu, ka pati cenšanās jau ir posts. Laime necenšas…
Beidzot es esmu šeit un tagad. Beidzot es esmu tas, kas es esmu. Es neizliekos, esmu dabisks. Es esmu nelaimīgs – nu un tad?… Vai tas ir tas, no kā es bēgu? Vai tiešām tas ir posts un bēdas? …
Padomājiet par to, meditējiet par to.
Kad es pārtraucu censties būt laimīgs vai vēl kaut kāds, kad es vairs nemeklēju, kad es vairs netiecos kaut kur doties un kaut ko iegūt, tad šķiet, ka es jau esmu nonācis kādā jaunā vietā – es esmu šeit un tagad. Kad es redzu, ka neko nevaru izdarīt un ka viss, ko es daru, atkal ir tikai sapnis – tiklīdz es to saprotu, mans prāts, vecais sapņotājs un klaiņotājs, uz brīdi kļūst mierīgs un klātesošs.
Tas ir dabiski – ja jūs nemeklējat, nealkstat, nesapņojat, tad uz brīdi prātā iestājas klusums. Prāts ir rāms. Nav nekā, ko iekārot, nekā, par ko uztraukties, nekā, uz ko cerēt, nekā, par ko vilties. Uz brīdi prāts pārtrauc savu mūžīgo pakaļdzīšanos. Šajā miera brīdī jūs esat kādā dīvainā vietā, kādā dīvainā telpā – nepazīstamā, agrāk nezināmā. Ir atvērušās jaunas durvis. Uz brīdi prāts ir mierīgs un klātesošs.
Uz brīdi šeit un tagad parādās reālā pasaule, un, skat: šeit un tagad jau ir viss, ko es meklēju un centos iegūt kaut kur citur, ārpusē. Jāsaka vēl vairāk: es dzinos pakaļ ēnām, bet realitāte ir šeit, šajā saulainajā vietā, šobrīd šajā putna dziesmā. Tieši mana dzīšanās pēc realitātes bija mani no tās atrāvusi; alkas un iekāres bija padarījušas mani kurlu. Putns bija šeit dziedājis visu laiku.
Izskatās, ka tad, kad esmu mierīgs un mani neuztrauc laimes meklējumi, laime pati spēj atrast mani. Tā notiek, ja esmu patiesi rāms, mierīgs kā nāve – ja es esmu pilnīgi miris, šeit un tagad.”
Laime pēkšņi nokrīt no skaidrām debesīm. Kad alkas un iekāres pagaist, uzrodas laime. Kad jūs vairs necenšaties, tad pirmo reizi ieraugāt, kas jūs esat. To bija domājis Buda, sacīdams: Nāc un redzi – Ihi Passika. No kurienes viņš jūs sauc: „Nāc un redzi”? Viņš jūs sauc projām no jūsu vēlmēm un alkām. Jūs esat aizgājis tālu prom no savām mājām, jūs esat pazaudējis savas mājas pamatus. Jūs neesat tur, kur jums šķiet. Jūsu sapnis ir aizvedis jūs uz tāltālām zemēm – iedomātām, iluzorām, jūsu paša radītām.
Dzen cilvēki meditāciju mēdz saukt par „fu-sho”. Fu-sho nozīmē ‘neradīts’. Jūs nevarat to radīt, jūs nevarat neko darīt, lai to radītu. Jums nekas nav jādara, jābūt pasīvā stāvoklī – tad tā atnāk. Tad tā nāk pēkšņi, no nekurienes, no skaidrām debesīm. Un šajā atnākšanā, šajā klusuma un miera pārpilnībā notiek pārvērtības. Dzen cilvēki teic – tas nav nekas īpašs. Kā gan tas varētu būt kas īpašs? Tā ir ikviena cilvēka daba, kā gan tā varētu būt īpaša? Tā ir absolūti parasta, tā ir ikvienam. Varbūt jūs to zināt, varbūt nezināt – tas ir kas cits – bet jums tā ir. Ne uz mirkli jums nav tās trūcis. Ne uz mirkli tā nav jums atņemta. Tā visu laiku ir bijusi, stāvējusi un gaidījusi, kad jūs atgriezīsieties mājās.
Vēl viens vārds, kādā Dzen cilvēki sauc meditāciju, ir ‘wu-shi‘. Tas nozīmē ‘nekas īpašs’ jeb ‘nekāda satraukuma’.
Tagad par Hakuina dziesmu:
Visas būtnes jau iesākumā ir budas.
Ar šo vienu teikumu pietiek. Tas ir sākums, vidus un beigas. Tas ir viss. Alfa un omega.
Visas būtnes jau iesākumā ir budas.
Jūs esat buda. Nekad ne uz mirkli nav bijis citādi. Nevar citādi būt. Jūs īstenībā nevarat aiziet nekur prom no tā, ka jūsos ir Buda, jūs varat tikai sapņot. Jūs varat tikai sapņot, ka esat tikuši projām, bet sapņodams, jūs joprojām paliksiet šeit un tagad. Ir neiespējami pazaudēt budu sevī, jo Dievs ir visā un visos. Hakuins, sacīdams: „Visas būtnes jau iesākumā ir budas”, nerunā tikai par cilvēkiem. Tas attiecas arī uz dzīvniekiem, tas attiecas arī uz putniem un kokiem, un akmeņiem. Tas attiecas uz to visu.
Vārds „būtne” ir radies no sanskrita saknes ‘bhu‘. Bhu nozīmē ‘tas, kurš aug’. Viss, kas aug, ir Dievs. Koki aug, putni aug, akmeņi aug. Viss, kas aug, ir Dievs; un viss aug savā tempā. Neaizmirstiet, vārda „būtne” sakne ir bhu. Tas nozīmē – tas, kurš elpo, tas, kurš aug, tas, kurš ir dzīvība – lai cik rudimentāra, lai cik primitīva tā būtu. Vārds „būtne” nozīmē to visu.
Visas būtnes jau iesākumā ir budas.
Un ko nozīmē „buda”? Buda nozīmē ‘apziņa, kas atgriezusies pie sevis’ – tā vairs neklīst sapņos, nedomā un nesapņo par nākotni, tā vairs nedomā par pagātni. Apziņa, kas nav atmiņu vai iedomu pārņemta. Apziņa, kas ir atbrīvojusies no pagātnes, atbrīvojusies no nākotnes, apziņa, kurai ir tikai tagadne. Apziņa, kas dzīvo tikai un vienīgi šeit un tagad. Modra, pamodusies, starojoša.
Visas būtnes ir budas. Dzen cilvēki šo vienu teikumu sauc par „Lauvas rēcienu”. Un tas tāds ir. Vienā vienīgā rindiņā Hakuins ir jūs atbrīvojis, ir jūs izglābis no sevis paša. Nekāda cita atpestīšana nav vajadzīga. Ar vienu vienīgu apgalvojumu pietiek, lai atbrīvotu jūs no jūga. Jūs esat buda. Bet neaizmirstiet, ka, būdams buda, jūs neesat nekas īpašs. Visi ir budas – jūsu suns, jūsu govs, jūsu bullis un jūsu ēzelis – visi! Tāpēc nekļūstiet augstprātīgs: „Es esmu buda”. Nepadariet to par ambīcijām, neaizejiet pa ambīciju ceļu! Viss ir Buda. Dzīvība ir Buda, būtnes ir Buda, esamība ir Buda!
Vienu no dižākajiem apgalvojumiem, kāds jebkad izteikts, Hakuins ir formulējis vienā teikumā. Pārējā dziesma patiesībā ir atkārtošanās. Pārējā dziesma ir tiem, kuri nespēj saprast pirmo apgalvojumu. Runā, ka tobrīd, kad Hakuins rakstīja šīs dziesmas pirmo teikumu, „Visas būtnes jau iesākumā ir budas”, viens no viņa skolniekiem, kurš tur sēdēja, esot sacījis: „Tagad vairāk neko nesaki. Tagad vairs nav nekā, ko sacīt.” Un viņš esot gājis ārā, teikdams: „Tagad nav jēgas šeit palikt. Tu esi pabeidzis savu sakāmo jau pirmajā teikumā – tam vajadzēja būt pēdējam teikumam!”
Bet dziesma tik un tā ir skaista. Tā jums palīdzēs no dažādām pusēm nonākt pie vienas un tās pašas patiesības. Tā jums palīdzēs saskatīt galveno no dažādiem skatupunktiem, paraudzīties pa dažādiem logiem. Pa visiem tempļa logiem jūs ieraudzīsiet vienu un to pašu sēdošo Budu. Un tas ir labi, jo varbūt, pa dažiem logiem raugoties, uz Budu kritīs vairāk gaismas, pa citiem – Budas sejā atspoguļosies koku zaļās lapotnes, vēl citiem – Budas sejā atspīdēs zvaigzne, un, varbūt vēl pa kādu lūkojoties, tur sēdēs un savu dziesmu dziedās putns.
Visas būtnes jau iesākumā ir budas.
Visums ir veidots no matērijas, ko sauc par „Dievu”. Tātad Dievs nav beigās. Dievs ir sākumā, vidū un beigās. Ir tikai Dievs. Bet atļaušos atgādināt, ka, lietodams vārdu „Dievs”, es ar to domāju dievišķību.
Tas ir kā ūdens un ledus.
Tāpat kā bez ūdens nav ledus,
ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.
Hakuins teic: Tas ir kā ūdens un ledus. Ūdens un ledus ir viens un tas pats, bet tomēr ir zināma atšķirība. Ja jūs iesiet uz veikalu pirkt ledu, jūs nepirksiet ūdeni. Jūs pirksiet ledu, jūs to pieprasīsiet. Ja jums teiks: „Pērciet šo ūdeni”, jūs sacīsiet: „Es esmu nācis pēc ledus.” Ir zināma atšķirība. Bet atšķirība nav liela, nav būtiska – tā ir tikai virspusēja. Ledus izkusīs un pārvērtīsies ūdenī, bet ūdens var sasalt un pārvērsties ledū. Tās ir vienas parādības divas stadijas.
Jūs esat kā ledus, un buda ir kā ūdens. Jūs esat sasalis, buda ir izkusis. Un es atkārtošu vēlreiz: vienīgā alķīmija, kas jums palīdzēs izkust, ir mīlestība. Mīlestība izkausē, jo mīlestība ir siltums. Cilvēki izkūst tikai mīlestībā. Kad viņi nemīl, viņi kļūst auksti, un aukstumā viņi sasalst. Jūs noteikti esat to novērojuši pat savos mazajos ceļos. Kad jūs mīlat, jūs esat plūstošs. Kad jūs esat plūstošs, jūs mirdzat. Kad jūs mīlat, jūs izplešaties. Kad jūs nemīlat, jūs saraujaties. Kad jūs mīlat, jums apkārt ir siltums. Kad jūs nemīlat, jūs ieskauj salts vējš – jūs salstat, un visi, kas jums pietuvojas, salst.
Ir cilvēki, kuru aukstais skatiens mums uzdzen drebuļus. Un ir cilvēki, kuru siltais, mīlestības pilnais skatiens pēkšņi liek mums justies kā mājās. Ir acis, kuras liek justies kā mājās, un ir acis, kuras liek justies kā svešiniekam.
Tāpat kā bez ūdens nav ledus,
ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.
Tātad tas, ka jūsos ir Buda jeb jūs esat buda, ir saplūšana jeb sakušana. Sasalums ir zudis. Jūsu stingrās robežas ir zudušas. Jūs vairs neesat ierobežots, jūs vairs neesat iekalts važās. Dziļākajā būtībā jūsu vairs nav. Jo, ja jūs esat, tad jūsos ir zināms sasalums. Ja jūs esat, tad jūs nevarat būt plūstošs – kaut kas jūs kavē, jūs kaut kur iestiegat un kaut kas aizšķērso ceļu. Kad jūsu vispār nav… Divi mīlnieki, kas cieši apskāvušies, nav divi cilvēki. Ir tikai viena riņķojoša enerģija. Kad divi mīlnieki ir patiesi cieši apskāvušies, pienāk brīdis, kad sieviete aizmirst, vai viņa ir sieviete vai vīrietis, un vīrietis aizmirst, vai viņš ir vīrietis vai sieviete. Ja tāds brīdis nav pienācis, tad jūs neesat mīlējis.
Dziļā mīlestībā jūs izzūdat. Kaut kas joprojām pastāv, kaut kas ir – bet neviena nav. Nav sasaluša ledus kodola, nav patības. Buda daudzkārt ir apgalvojis, ka jūsu patība traucē jums būt budam. „Es esmu” sajūta ir tā, kas liek jums pārvērsties ledū, būt saltam, aukstam. Ja šī „es esmu” sajūta zūd, problēmu vairs nav. Ledus izkūst.
Tas ir kā ūdens un ledus.
Tāpat kā bez ūdens nav ledus,
ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.
Budisma mācība runā par Budas trim ķermeņiem. Tos vajadzētu saprast. Pirmo ķermeni sauc par patiesības ķermeni, universālo ķermeni, svēto ķermeni. To var saukt arī par Dievu. Otro ķermeni sauc par svētlaimīgo ķermeni – tas ir tilts starp pirmo ķermeni un trešo. To var saukt arī par dvēseli. Un trešais ir fiziskais ķermenis.
Jūs pazīstat tikai savu fizisko ķermeni. Jūs nepazīstat savu otro, svētlaimīgo, ķermeni. Un, kamēr jūs nepazīsiet savu otro ķermeni, jūs nespēsiet iepazīt trešo, dziļāko, ķermeni – savu universālo ķermeni, savu kosmisko ķermeni, savu budas ķermeni.
Tā ir budisma trīsvienība – tēvs, dēls un svētais gars. To sauc par budisma trimūrti jeb trim Dieva sejām. Buda apgalvo, ka visiem ir šie trīs ķermeņi. Pirmais, fiziskais, ķermenis ir sasalis, ciets; otrais ir šķidrs; un trešais ir tvaikveidīgs. Vispirms ledus izkūst un pārvēršas ūdenī, un tad ūdens iztvaiko. Vai esat novērojuši, ka ledum ir stingras robežas, bet ūdens ir nenoteikts, bez robežām? Ielejot ūdeni krūzē vai kādā citā traukā, tas pieņem trauka formu. Tas nepretojas, nav agresīvs, tas necīnās. Tas ir šķidrs, tas pielāgojas.
Žēlsirdīgs un mīlošs cilvēks ir kā ūdens, viņš pielāgojas. Viņam nav pretestības, viņš nevienam neuzspiež savu formu. Viņš pielāgojas, viņš ir labvēlīgs, viņš ir neierobežots.
Un trešais, kad ūdens ir iztvaikojis, pazudis, kļuvis neredzams. Tad to nevar pat ieliet traukā. Tas ir pārcēlies uz debesīm, uz mūžību, uz bezgalību.
Tie ir trīs ūdens stāvokļi, un tie ir arī trīs apziņas stāvokļi. Jūs esat kļuvis pārāk smags, tāpēc ka jūs pārāk identificējaties ar savu pirmo ķermeni. Tas ir tāpat, kā kad cilvēks aplam domātu, ka mājas sienas ir pati māja. Mājas sienas nav māja, jums ir jāiet mazliet dziļumā. Jums ir jāatrod sava dziļākā būtība – un šī dziļākā būtība ir neredzama. Tā ir gandrīz kā tukšums.
Pirmais ķermenis ir būtība, otrais ķermenis ir forma, trešais ķermenis ir darbība. Cilvēki, kuri dzīvo tikai fiziskajā ķermenī, dzīvo tikai rīcībā – viņi domā tikai par to, ko darīt un ko nedarīt. Visa viņu dzīve ir tikai šaudīšanās, šūpošanās turpu šurpu. Viņu dzīvi veido rīcība; viņi nepazīst neko citu.
Otrais ķermenis ir forma. Cilvēks sāk pamanīt mirkļus, kuros nav darbības. Tas ir tas, kas notiek meditācijā – kad jūs sēžat klusām un nedarāt neko, tad rodas liels prieks. No nekurienes, bez jebkāda iemesla. Jūs nezināt, no kurienes tas rodas – tas rodas it kā no nekā, maģiski, kā brīnums. Tāds ir otrais ķermenis – forma. Prieks iegūst apveidu.
Un tad ir trešais ķermenis. Ja jūs turpināt un virzāties iekšup, tad kādu dienu nonākat līdz būtībai. To Buda sauc par patiesības ķermeni. Tajā nav ne darbības, ne bezdarbības. Viss ir pagaisis, dualitāte ir pazudusi, jūs esat nonācis līdz pašai esamības būtībai. Šī būtība ir atbrīvojoša. Šī būtība ir nirvāna. Un, lai to atrastu, jums nav nekur jādodas; tā visu laiku ir jūsos.
Visas būtnes jau iesākumā ir budas.
Tas ir kā ūdens un ledus.
Tāpat kā bez ūdens nav ledus,
ārpus dzīvām būtnēm nepastāv Buda.
Nezinādami, ka Buda ir tepat,
jūs meklējat viņu tālumā.
Ja jūs turpināsiet meklēt tālumā to, kas ir tepat, jūs to neatradīsiet. Neviens pie tā nav vainīgs. Pirms dodaties to meklēt uz visām četrām debess pusēm, vispirms ieejiet sevī. Ja tur jūs to neatrodat, tad varat doties, kurp vien gribat. Bet cilvēki nedodas iekšup, viņi sāk ar ārpusi. Bet ārpuse ir neaptverama – jūs varat iet un iet, un pārmeklēt visu pasauli. Un cilvēki tā dara. Viņi ierodas pie manis un saka: „Mēs meklējam visu mūžu. Mēs esam bijuši tālu un tuvu, mēs esam bijuši Japānā un Ceilonā, Birmā un Taizemē, mēs esam apceļojuši visus Austrumus. Un tomēr mēs neesam to atraduši.”
Austrumi ir jūsos! Tie nav ne Taizemē, ne Indijā. Budu jūs neatradīsiet nevienā konkrētā vietā. Ja nu vienīgi jūs nejauši satiksiet kādu apgaismotu cilvēku, viņš novirzīs jūs atpakaļ pie sevis. Viņš jums to neiedos. Neviens nevar jums to iedot. Tas jau ir jūsos; nav vajadzības to dot.
Mūsdienu pasaulē, kur pārvietošanās un ceļošana ir kļuvusi vienkārša, cilvēki kļūst vēl trakāki. Viņi metas no vienas pilsētas uz nākamo, no vienas lidostas uz citu. Viņi jūk prātā. Bet, lai nonāktu mājās, nav jākāpj ne lidmašīnā, ne vilcienā, ne automašīnā; arī biļete nav jāpērk – jums tikai jāieiet sevī. Un neviens jums neliegs to darīt; tā ir jūsu teritorija.
Man gadījās dzirdēt par to, kā kāda amerikāņu grupa reiz ieradusies aplūkot Vezuvu krāšņa izvirduma laikā. Viens no amerikāņiem bijīgā tonī iesaucies: „Nu, sakiet, vai tas nepārspēj pašu elli?!”
„Velns,” itāļu gids nogrozījis galvu, „jūs, amerikāņi, pat uz elli ceļojat!”
Cilvēki meklē un dzenas pēc tā, ko nav nekādas vajadzības meklēt, ko var atrast tikai tad, kad meklējumi beidzas. Un es nesaku, lai jūs cenšaties pārtraukt meklējumus – tad jūs faktiski atkal būsiet tos sācis. Ja jūs centīsieties pārtraukt meklēt, tad jūs neesat sapratis lietas būtību. Jums jāsaprot, ka tieši cenšanās ved jūs projām no sevis, ka cenšanās rada arvien lielāku spriedzi. Jāierauga realitāte – Ihi Passika. To ieraugot, cenšanās pazūd un pēkšņi iestājas miers. Un šajā mierā jūs sastapsiet pirmo svētlaimes mirkli. Jūs ieiesiet savā otrajā ķermenī. Un, kad jūs būsiet iegājis savā otrajā ķermenī, tad būs arvien vieglāk un vienkāršāk ieslīdēt visdziļākajā būtībā – būtiskajā ķermenī, patiesības ķermenī.
Kad jūs jau esat sajutis kaut ko no savas iekšējās svētlaimes, tad jūs sākat saprast, kur patiesībā meklēt, kurp tagad doties. Iegremdējieties savā visdziļākajā būtībā, un jūs to atradīsiet. Meklējiet, un jūs neatradīsiet. Nemeklējiet, un jūs atradīsiet.
Nezinādami, ka Buda ir tepat,
jūs meklējat viņu tālumā.
Cik žēl!
Gluži kā ūdenī esošie, kas žēlojas par slāpēm;
gluži kā bagātu ļaužu bērni,
kas klīst starp nabagiem.
Bagātu ļaužu bērns, kurš ir aizmirsis, ka ir bagāts, var kļūt par ubagu. Jūs esat bagāti, bezgala bagāti. Jūs visi esat karaļi un karalienes, dievi un dievietes. Tikai jums tas jāapzinās. Neaizraujieties par daudz ar ubagošanu – alkas un iekāres rada ubagu. Pat Maķedonijas Aleksandrs ir ubags, jo viņā ir alkas un iekāres. Napoleons ir ubags, jo viņā ir alkas un iekāres. Palūkojieties uz šīs planētas bagātākajiem cilvēkiem, un jūs ieraudzīsiet vienīgi ubagus. Bet dažkārt gadās, ka satiekat ubagu, bet patiesībā viņš ir karalis, kuram nekā nav un kurš ne pēc kā nedzenas.
Tikai iegūstiet sevi, un jūs būsiet ieguvis visu. Valdiet pār sevi, un jūs valdīsiet pār visu. Iegūstot lietas, jūs paliksiet ubags. Cilvēki turpina mainīties, bet viņi nepārvēršas. Viņi iegūst vienu lietu, tad sāk iegūt otru lietu, tad – vēl citu. Dažreiz viņi sāk iegūt nemateriālas lietas, bet nekas nemainās, tikai viena lieta nomaina citu. Dažs iegūst naudu, cits iegūst tikumu. Tas ir viens un tas pats, būtiskas atšķirības nav.
Reiz dzirdēju par šādu gadījumu:
Kādā agrā svētdienas rītā zemnieks Džailss palūkojās ārā un ieraudzīja lielu, melnu vārnu baru, kas kāri notiesāja viņa lepnumu – agrīno kāpostu lauku.
Kvēlās dusmās viņš traucās ārā un sāka kā apsēsts skraidīt turpu šurpu pa lauku, vīstīja dūres, plēsa matus un ar putām uz lūpām kliedza uz plēsīgajiem putniem: „F…ing mēsli, p… projām!” un visus citus iespējamos lamu vārdus.
Ar riteni garām brauca vikārs un brīnījās par dīvaino skatu un rupjajām lamām. Viņš tūlīt apstājās un māja niknajam zemniekam.
Samulsis un nosarcis, Džailss pienāca un pazemīgi sveicināja: „Labrīt, Tēvs!”
„Džails, tā nu gan nevar,” sacīja labais vikārs. „Svētdienas rītā te tuvumā var gadīties sievietes. Un arī šie putni ir Dieva radības. Ja tu gribi tos padzīt no sava īpašuma, tad dari to žēlsirdīgi, ar mīlestību. Saki „Tiš! Tiš! Tiš!”, un tad alkatīgie melnie f…ing mēsli aizp… projām.”
Kāda gan atšķirība? Jūs un jūsu priesteri, jūs un jūsu tā saucamie svētie tēvi, visi esat vienā laivā.
Es nesaku, lai jūs sākat censties beigt censties, jo tad jūs vienkārši nosauksiet savu ārprātīgo rosīšanos citā vārdā, bet jūs nemainīsieties. Jūs tikai nomainīsiet savas neirozes nosaukumu. Ir cilvēki, kuri dzenas pēc naudas, un ir cilvēki, kuri dzenas pēc Dieva. Nav pilnīgi nekādas atšķirības, tas ir viens un tas pats. Nav svarīgi, pēc kā jūs dzenaties. Alkatība paliek alkatība.
Jums jāsaprot, ka dzīšanās pēc kaut kā ir bezjēdzīga, ka traukšanās kaut kur ir bezjēdzīga. Ne tāpēc, ka es tā saku; jums tas jāierauga pašiem: Ihi Passika. Jums tas jāierauga, jums nav tam jānotic. Ticēšana nelīdzēs; ticēšana ir tikai virsmas balsināšana. Skatieties un ieraugiet, un tad jūs nonāksiet pie pārvērtībām.
Gluži kā ūdenī esošie, kas žēlojas par slāpēm…
Hakuins saka: Jūs raudat pēc laimes, jūs esat kā zivs ūdenī, kas žēlojas: „Man slāpst.” Jums jau tā ir, bet jūs to meklējat visās malās.
…gluži kā bagātu ļaužu bērni,
kas klīst starp nabagiem.
Mēs riņķojam cauri sešām pasaulēm,
jo maldāmies neziņas tumšajos ceļos.
Kā gan mums izrauties no piedzimšanas un nāves rata,
ja klīstam arvien tālāk un tālāk tumšajos ceļos?
Kas ir neziņas tumšie ceļi? Palūkojieties tālumā: jo tālāk jūs skatīsieties, jo lielāku tumsu ieraudzīsiet. Jo gaisma deg jūsos. Palūkojieties tuvumā: jo tuvāk, jo vairāk gaismas. Tāpēc mēs saucam Budu par „apgaismotu” – viņš zina par savu gaismu un izstaro to. Tā ir mūžīgā gaisma – tā spīd bez enerģijas avota, tā nekad nebeidzas. Saules izdegs, mēneši ies bojā un zvaigznes nodzisīs. Bet tā gaisma, kas deg jūsos kā apziņa, nekad nebeigsies. Tā ir mūžīga.
…Reiz sensenos laikos pilī dzīvoja vecs karalis. Lielajā zālē, uz zelta galda pašā vidū spīdēja liels un krāšņs dārgakmens. Ar katru karaļa dzīves dienu, dārgakmens spīdēja arvien košāk.
Kādu dienu zaglis nozaga dārgakmeni, izskrēja no pils un paslēpās mežā. Kad viņš ar sajūsmu lūkojās uz dārgakmeni, liels bija viņa pārsteigums, kad tajā parādījās karaļa tēls.
„Es atnācu tev pateikties,” sacīja karalis. „Tu esi atbrīvojis mani no pieķeršanās pasaulīgām lietām. Man likās, ka es būšu atbrīvots, kad iegādājos šo dārgakmeni, bet tad es uzzināju, ka būšu atbrīvots tikai tad, kad ar tīru sirdi nodošu to tālāk kādam citam.”
„Katru savas dzīves dienu es to spodrināju, līdz beidzot pienāca diena, kad akmens bija tik skaists, ka tu to nozagi, un es to esmu nodevis tālāk un esmu atbrīvots.”
Dārgakmens, kas pieder jums, ir Sapratne. Jūs nevarat padarīt to skaistāku, nedz noslēpjot un liekot manīt, ka tas jums nepieder, nedz uzpūtīgi rotājoties ar to. Tā skaistums nāk no apziņas, ka tas pieder arī citiem. Godājiet to, kas piešķir tam skaistumu.
Tāpēc budas nemitīgi dod jums visu to, ko ir ieguvuši, nemitīgi dalās. Jo skaistais ir skaists tikai tad, ja tajā dalās. Tāpēc Hakuins dziedāja šo dziesmu. Tāpēc es dalos ar jums savā būtībā, savā priekā, savā līksmē. Lai to uzturētu dzīvu, tajā ir jādalās. Tas ir jāatdod. Jo vairāk jūs atdodat, jo vairāk jums ir.
Nekad neskopojieties ar mīlestību un sapratni. Dalieties tajās. Un jums būs arvien vairāk un vairāk. Neglabājiet tās pie sevis, tad jūs tās zaudēsiet. Kādu dienu jūs atklāsiet, ka tās ir pazudušas, smaka vien palikusi. Nesmaržos, bet smirdēs. Dalieties mīlestībā ar visiem un ikvienu. Neierobežojiet savu mīlestību. Labākais veids, kā dalīties, ir dalīties savā sapratnē, dalīties savā meditācijā.
Hakuins to dara savā dziesmā. Viņš dalās, – ka viņā ir Buda un ka viņš ir buda. Viņš izdzied un cildina to, ko ir sapratis. Viņš to skaidro cilvēkiem, kuri vēl nav to sasnieguši, bet VAR sasniegt. Varbūt kāds sadzird šo dziesmu, kādu tā satriec, kādam trāpa pašā sirdī. Tas ir lauvas rēciens, kurš varbūt pamodinās kādu no miega.
Mēs riņķojam cauri sešām pasaulēm,
jo maldāmies neziņas tumšajos ceļos.
Kā gan mums izrauties no piedzimšanas un nāves rata,
ja klīstam arvien tālāk un tālāk tumšajos ceļos?
Piedzimšana nozīmē pieķeršanos fiziskajam ķermenim. Nāve nozīmē neapmierinātību ar šo pieķeršanos ķermenim. Atbrīvošanās no piedzimšanas un nāves nozīmē atbrīvošanos no fiziskā ķermeņa. Bet kā gan ir iespējams būt brīvam no fiziskā ķermeņa? Nepazīstot otro ķermeni, nav iespējams atbrīvoties no fiziskā ķermeņa. Tādējādi runa nav par atbrīvošanos no fiziskā ķermeņa; galvenais ir jautājums, kā ieiet otrajā ķermenī. Kad jūs ieejat otrajā ķermenī, jūs atbrīvojaties no pirmā. Un, kad jūs ieejat trešajā ķermenī, jūs atbrīvojaties arī no otrā.
Tāpēc jūs neredzat smejošu Budu. Ne tāpēc, ka viņš nebūtu smējies, bet tāpēc, ka viņu neattēlo smejošu. Jo trešajā ķermenī, patiesības ķermenī, pat svētlaimībai nav nozīmes. Pirmais ķermenis, fiziskais ķermenis, ir bēdu un ciešanu ķermenis. Pieķeroties fiziskajam ķermenim, jūs paliekat bēdās un ciešanās. Otrais ir svētlaimes ķermenis. Kad jūs to sasniedzat, visas bēdas un ciešanas pazūd, jūs esat svētlaimīgs. Bet svētlaime ir bēdu un ciešanu pretišķība – daļa no dualitātes. Patiesības ķermenis paceļas pāri abiem, tas ir transcendentāls. Bēdas un ciešanas ir pazudušas, kāda gan jēga paturēt svētlaimi? Kad nav bēdu un ciešanu, tad svētlaimei nav jēgas. Kad nabadzības vairs nav, kāda jēga ir bagātībai? Arī no tās var atbrīvoties.
Kad dualitātes vairs nav – kad nav vairs baudas un sāpju, laimes un nelaimes, dienas un nakts, dzīvības un nāves – tad jūs pirmo reizi esat nonācis pie Dieva.
Mahajānas Dzen meditācija
ir visaugstāko uzslavu vērta.
Dāsnums un tikumība – labas īpašības,
kas nosaucamas vārdos – nožēla un disciplīna,
un daudzas citas labas lietas
atgriežas līdz ar meditāciju.
Hakuins teic: – Vienīgais, ko gadsimtu gaitā ir paveikusi reliģija, ir pasakāms vienā vārdā, un tā ir meditācija – dhyana. Un kas ir dhyana? Sava fiziskā ķermeņa apzināšanās ir pirmā dhyana, pirmais meditācijas solis. Tā ir sava fiziskā ķermeņa vērošana. Vērojiet, kā jūs staigājat, vērojiet, kā jūs ēdat, vērojiet, kā jūs skrienat, runājat, klausāties. Vērojiet. Un vērodams jūs ieraudzīsiet, ka jūs neesat tas pats, kas jūsu fiziskais ķermenis. Tāpēc, ka vērotājs nevar būt vērojamais, redzošais nevar būt redzētais, zinošais nevar būt zināmais.
Vērojiet fizisko ķermeni, un parādīsies otrais ķermenis. Tas jau ir, bet jūs sāksiet to sajust. Jūs sāksiet to apzināties, tas sāks jūs pārņemt. Tas ir meditācijas pirmais solis – fiziskā ķermeņa vērošana. Tad nāk otrais un pēdējais solis – svētlaimīgā ķermeņa vērošana. Vērojiet savu ekstāzi. Un tad jūs pēkšņi ieraudzīsiet, ka vērotājs nevar būt vērojamais: „Ir ekstāze, bet es esmu tālu no tās. Ir svētlaime, bet es esmu tas, kurš to zina.”
Tad jūs sāksiet ieiet trešajā ķermenī, patiesības ķermenī. Tad jūs kļūsiet par tīru vērotāju – sakshin. Un tā būs atbrīvošanās. Hakuins saka, ka Budu sevī var atklāt vai atrast no jauna ar meditācijas palīdzību.
Pateicoties vienkāršai sēdēšanai,
pagaist neskaitāmi uzkrātie grēki.
Un nekas te nevar būt nepareizi.
Tas var notikt, vienkārši sēžot. Hakuins nesludina pakāpenisku ceļu, Hakuins sludina, ka tas var notikt vienā acumirklī. Tas var notikt tagad. Jums nav tas jāatliek uz rītdienu. Kas zina? – Rītdiena var nekad nepienākt. Patiesībā, tā nekad nepienāk. Tas var notikt šai pašā brīdī. Ja jūsu apziņa ir skaidra, ja tā ir kristālskaidra, tas var notikt šai pašā brīdī. Vienkārši sēžot, jūs varat kļūt par budu. Neviens jums neliek šķēršļus, vienīgi jūs pats. Neviens nav jūsu ienaidnieks, un neviens nav jūsu draugs, vienīgi jūs pats.
Pateicoties vienkāršai sēdēšanai,
pagaist neskaitāmi uzkrātie grēki.
Hakuins teic: Neraizējieties par grēkiem un savu pagātnes karmu. Vienā meditācijas seansā to visu var iznīcināt. Meditācijas ugunij ir tik liels potenciāls, ka tā var vienā mirklī sadedzināt visu jūsu pagātni. Nav nepieciešams uztraukties par pagātnes karmu – „Es esmu darījis sliktu, tāpēc man ir jācieš. Es esmu kaut ko nelabu izdarījis, tāpēc man jānonāk ellē.” Ja jūs gribat turp doties, tad jums nāksies turp doties! Jūs cenšaties veidot racionālus spriedumus. Bet, ja jums ir vēlēšanās, un tā ir jūsu vēlēšanās – tā piepildīsies. Šī esamība ir ļoti atbalstoša – ja jūs vēlaties nokļūt ellē, esamība jūs atbalsta. Tā saka: „Ej! Es tevi pilnībā atbalstu.”
Bet, ja jūs nolemjat: „Pietiek! Es esmu pietiekami cietis,” tad gana ar vienu meditatīvu mirkli, lai sadedzinātu visas neskaitāmās iepriekšējās dzīves un visas neskaitāmās nākotnes dzīves. Un tā ir atbrīvošanās.
Sāciet meditēt. Vispirms par ķermeni. Pēc tam par savu iekšējo svētlaimes sajūtu, prieku. Un turpiniet ceļu sevī. Un kādu dienu Hakuina dziesma uzplauks arī jūsos. Jūs uzziedēsiet. Ja jūs neziedat, tad jūs neesat dzīvojis vai esat dzīvojis velti. Jūs esat, lai ziedētu. Kamēr jūsu zari nelīkst ziedos un augļos, jūs dzīves jēgu neatradīsiet.
Cilvēki nāk pie manis un jautā: „Kāda ir dzīves jēga?” It kā dzīves jēgu varētu kaut kur iegādāties. It kā dzīves jēga būtu kāda prece. Jēga ir jārada. Dzīvē jēga nav atrodama. Tā nav nekas dots, tā ir jārada. Tai jākļūst par jūsu iekšējo darbu. Tad radīsies jēga, liela jēga.
Mīliet un meditējiet, un jūs nonāksiet pie jēgas. Un jūs nonāksiet pie dzīves, pie bagātas dzīves.
OŠO. ĶERMENIS,KAS IR BUDA, 1.d.