OŠO MEDITĀCIJU ROKASGRĀMATA
Jūs neticat Dievam? Tas nav šķērslis meditācijai. Jūs neticat dvēselei? Tas nav šķērslis meditācijai. Jūs vispār nekam neticat? Tas nav šķērslis. Jūs varat meditēt, jo meditācija jums pasaka priekšā, kā doties sevī: vienalga, vai tāda dvēsele ir vai nav, tam nav nozīmes, vienalga vai Dievs ir vai nav, tam nav nozīmes. Tikai viena lieta ir skaidra: tas, ka tu esi. Tam, vai ir pēcnāves dzīve, vai nav – arī nav nozīmes. Tikai vienai lietai ir nozīme: tieši šajā brīdī tu esi. Kas tu esi? Ieiet sevī – tā ir meditācija, ieiet dziļāk savā būtībā… Varbūt tas ir tikai īslaicīgi; varbūt tu neesi mūžīgs, varbūt nāve ir beigas visam…
Kas ir meditācija?
Meditācija ir piedzīvojums, piedzīvojums nezināmajā, vislielis- kākais piedzīvojums,kādu cilvēka prāts var pieņemt. Meditēt ir vienkārši būt, neko nedarot – nekādas darbības, nekādu domu, nekādu emociju. Jūs vienkārši esat, un ir pilnīga svētlaime. No kurienes šī svētlaime nāk, ja jau jūs neko nedarāt? Tā rodas no nekurienes vai, pareizāk sakot, – tā ir visapkārt. Tai nav iemesla, jo esamība radīta no tā, ko dēvējam par prieku.
Būt par liecinieku – meditācijas būtība Kad jūs pilnīgi neko nedarāt – gan ķermeniski, gan garīgi, visos līmeņos – kad visas darbības tiek pārtrauktas un jūs vienkārši esat, vienkārši eksistējat – tas ir tas, ko dēvē par meditāciju. Jūs nevarat to izdarīt, jūs nevarat to iemācīties: jums tas vienkārši ir jāsaprot.
Vienalga, kad jums ir brīvs laiks vienkārši būt, pārtrauciet visas darbības. Domāšana arī ir darbība, koncentrēšanās arī ir darbība, pārdomas arī ir darbība. Pat, ja uz brīdi neko nedarāt un jūs esat savā centrā, pavisam
relaksēts – tā ir meditācija. Un, kad apgūstat šo prasmi, jūs varat palikt šajā stāvoklī, cik ilgi vien vēlaties; jūs varat palikt šādi divdesmit četras stundas diennaktī…
Kad esat sācis to apzināties, jūsu būtība var palikt netraucēta – lēnām varat sākt darīt lietas, paliekot modrs, lai jūsu būtībā nav kņadas. Tā ir meditācijas otra daļa – vispirms iemācīties, kā vienkārši būt, un tad iemācīties mazās darbības: grīdu tīrīšanu, iešanu dušā…, bet – paturot sevi centrētu. Tad vēlāk varēsiet darīt arī sarežģītas lietas.
Piemēram, es ar jums runāju, bet mana meditācija netiek traucēta. Es varu turpināt runāt, bet manā centrā nav ne miņas no ņirboņas; tas vienkārši ir kluss, pavisam kluss. Tādējādi meditācija nav pret darbību. Tā jums neliek aizbēgt no dzīves. Tā iemāca jaunu dzīvesveidu: jūs kļūstat par ciklona centru.
Jūsu dzīve turpinās, un tā turpinās daudz intensīvāk – ar lielāku prieku, ar lielāku skaidrību, ar plašāku redzējumu, lielāku radošumu. Un vienlaikus jūs esat savrups, esat kā novērotājs pakalna galā, vienkārši skatāties uz to, kas notiek visapkārt.
Jūs neesat darītājs, jūs esat vērotājs. Tā arī ir visa meditācijas būtība – tas, ka kļūstat par skatītāju. Darbība turpinās savā līmenī, te nav problēmu: malkas skaldīšana, ūdens smelšana no akas… Jūs varat darīt mazas un lielas lietas; nav atļauts tikai viens, un tas ir: jūsu centrs nedrīkst pazust. Apzinātībai, vērīgumam – jāpaliek pilnīgi neaiztumšotam, netraucētam.
Jūdaismā ir slepena mistikas dumpinieku skola, ko dēvē par hasīdismu. Tās entuziasts un veidotājs Baals Šems Tovs bijis reta būtne. Nakts vidū viņš parasti nācis atpakaļ no upes, tā bijusi viņa rutīna, jo upes krastā naktī bija pilnīgs miers un klusums. Un viņš mēdzis tur vienkārši sēdēt, neko nedarot… tikai lūkoties sevī, vērojot skatītāju. Šai naktī, kad viņš devies atpakaļ, viņš gājis garām bagāta vīra mājai, un sargs stāvējis pie šīs mājas vārtiem. Sargs nevarējis saprast, kāpēc katru nakti vienā un tajā pašā laikā šis vīrs nāk no upes. Beidzot sargs neizturējis, iznācis viņa priekšā un teicis: “Piedod man, ka traucēju, bet es nevaru vairs savaldīt savu ziņkāri. Es pastāvīgi domāju par tevi, ik dienu. Kāpēc tu tā dari? Kāpēc tu dodies uz upi? Es tev daudzas reizes esmu sekojis – un tur nekā nav, tu vienkārši sēdi stundām ilgi un nakts vidū nāc atkal atpakaļ.”
Baals Šems atbildējis: “Es zinu, ka tu man daudz reižu esi sekojis, jo nakts ir klusa un es varu dzirdēt tavus soļus. Un es zinu, ka tu katru dienu slēpies aiz vārtiem. Ne tikai tevi māc ziņkāre, es arī esmu ieinteresēts par tevi. Kas tu esi, ar ko nodarbojies?”
Tas atbildējis: Es? Esmu parasts sargs, esmu vērotājs.” Baals Šems bijis pārsteigts: “Mans Dievs, tu man esi devis atslēgas vārdu. Es arī esmu vērotājs!” Sargs atbildējis: “Bet es nesaprotu. Ja jau tu esi vērotājs, tev vajadzētu novērot kādu māju, kādu pili. Kāpēc tu vēro tieši tur, upes smiltīs?”
Baals Šems atteicis: “Ir neliela atšķirība – tu novēro kaut ko, kas atrodas ārpus un kurš varētu šajā pilī ieiet. Es vēroju šo novērotāju. Kas ir šis novērotājs? Tas ir viss manas dzīves darbs – es vēroju sevi.” Sargs atjautājis: “Bet tas ir dīvaini… Ko tas dod? Kas tev par to maksā?“ Atbilde bijusi: “Tā ir svētlaime, tāds prieks, neaptverama svētība, tā sevi pilnībā atmaksā. Viens mirklis… bet visas bagātības tam pat līdzās nestāv.” Sargs brīnījies: “Tas ir dīvaini. Esmu novērojis visu savu mūžu. Es nekad neesmu atklājis tik brīnišķīgu pieredzi. Rītnakt es iešu tev līdzi. Iemāci man to. Jo es zinu, kā vērot – bet, šķiet, ka ir nepieciešams cits virziens… Tu vēro citā virzienā.”
Ir tikai viens solis, tas ir virziens, tā ir dimensija. Vai nu mēs koncentrējamies uz āru, vai mēs aizveram acis uz ārpasauli un ļaujam savai apziņai tikt centrētai uz iekšu. Un jūs izzināt, jo esat apzinošais, esat apzinātība. Jūs nekad to neesat pazaudējis. Jūs tikai esat tai ļāvuši sapīties tūkstoš un vienā lietā. Izņemiet savu apzināšanos no visa šī jūkļa un ļaujiet tai palikt mierīgi jūsos, un jūs būsiet mājās.
Meditācijas galvenā būtība ir liecināt. Vārna ķērc… jūs klausāties. Šeit ir divas daļas – objekts un subjekts. Bet ir vēl arī liecinieks, kas redz abus. Bez vārnas un klausītāja ir vēl kāds, kas abus novēro. Tas ir tik vienkārši. Jūs redzat koku. Jūs esat. Un koks ir. Bet vai jūs nevarat atrast vēl kādu? To, ka jūs redzat koku, ka jūsos ir liecinieks, kas redz jūs redzam koku. Meditācija ir vērošana. Tam, ko jūs vērojat, nav nozīmes. Jūs varat novērot kokus, jūs varat vērot upi, varat vērot mākoņus, bērnus, kas rotaļājas… Vērošana ir meditācija. Tam, ko vērojat, nav nozīmes, jo objekts nav svarīgs.
Galvenais ir kvalitāte – kā jūs skatāties. Apzinoša un modra stāvokļa kvalitāte – lūk, kas ir meditācija. PIRMAIS SOLIS UZ APZINĀŠANOS ir būt vērīgam pret savu ķermeni. Lēnām, pavisam lēnām cilvēks kļūst modrs pret katru savu žestu, katru kustību. Un, līdzko jūs apzināties, sāk notikt brīnums: daudzas lietas, kuras jūs pirms tam darījāt, vienkārši izzūd; jūsu ķermenis kļūst atbrīvotāks, harmoniskāks. Jūsu augumu pārņem dziļš miers, izsmalcināta mūzika pulsē jūsu ķermenī…
Pēc tam sāciet apzināties savas domas; tas pats ir jādara ar domām. Tās ir smalkākas par jūsu ķermeni un, protams, arī daudz bīstamākas. Un, kad jūs tās sākat apzināties, būsiet pārsteigts, kas jūsu prātā noris. Ja jūs pierakstīsiet uz lapas to, kas pašlaik ir jūsu prātā, būsiet izbrīnīts. Jūs neticēsiet, ka tas patiesi jūsos notiek.
Pēc 10 minūtēm izlasiet to, ko pierakstījāt, jūs ieraudzīsiet sevī traku prātu! Tāpēc, ka mēs neapzināmies, šis trakums turpinās kā slēpta dziņa. Tā ietekmē jebko, ko jūs darāt, tā ietekmē visu, ko nedarāt, tā ietekmē pilnīgi visu. Un, galu galā, tāda būs jūsu dzīve. Tāpēc šim trakajam cilvēkam ir jāmainās. Un apzināšanās brīnums ir tas, ka jums nekas cits nav nepieciešams, kā vien sākt apzināties. Vērošanas fenomens to maina. Lēnām, lēnām šis trakais cilvēks pazudīs; lēnām, lēnām domas sāks krist konkrētā sistēmā; tajās nav vairs haosa, tās arvien vairāk sāk līdzināties kosmosam. Un tad atkal jūs sāk pārņemt dziļāks miers. Un, kad jūsu ķermenis un jūsu prāts ir mierā, jūs redzēsiet, ka ķermenis ar to ir saskaņā, vairs nav tilta.
Tagad tie nestrādā dažādos virzienos, tie nejāj ar dažādiem zirgiem. Pirmo reizi ir harmonija, un šī harmonija ļoti palīdz strādāt, lai tuvinā- tos trešajam solim – tas ir apzināties savas jūtas, emocijas, noskaņojumu. Tas ir vissmalkākais līmenis un vissarežģītākais, bet, ja jūs varat apzināties savas domas, tad jums vēl ir atlicis tikai viens solis. Domām ir nepieciešama mazliet stiprāka apzināšanās, un jūs sākat atspoguļot savu noskaņojumu, savas emocijas, savas jūtas. Kad apzināsieties visas šīs trīs izpausmes, tās visas savienosies vienā fenomenā. Un, kad šīs trīs lietas būs vienā – perfekti funkcionējot, dungojot kopā, jūs varat just to mū- ziku; tās ir kā vienots orķestris, un tad notiek tas, ko jūs nevarat izdarīt.
Notiek saskaņā ar sevi. Tā ir dāvana, tas ir atalgojums. Ir galējā apzināšanās, kas mūs padara modrus. Cilvēks apzinās savu apzināšanos. Tas rada budu. Tos, kas ir pamodušies. Un tikai šajā pamošanās procesā cilvēks iepazīst, kas ir svētlaime. Ķer- menis pazīst prieku, prāts iepazīst līksmi, sirds – sajūsmu. Ceturtais – galējā apzināšanās. Tā ir svētlaime.
Ir svarīgi, lai jūs būtu vērīgi, lai jūs neaizmirstat skatīties, ka jūs vē- rojat… vērojat… vērojat. Un lēnām, lēnām vērotājs kļūst arvien pārliecinošāks, stabilāks, nelokāmāks, notiek pārmaiņas. Lietas, ko jūs novērojāt – pazūd. Pirmo reizi skatītājs tiek skatīts, novērotājs pats tiek novērots. Jūs esat ieradies mājās.