MEKLĒT

meklet-cover

KĀ RAST SAVU IEKŠĒJO SPĒKU, SAVU POTENCIĀLU

Šajā grāmatā – Ošo komentāri par 12. gadsimta ķīniešu meistara Kuo-ana oriģinālo stāstu par desmit buļļiem. Cilvēkos ir kāds neizsakāms dzinulis jeb tieksme meklēt iekšējo spēku, kas nepieciešams, lai sasniegtu savu patieso potenciālu. Tie ir pirmavota un dzīves jēgas meklējumi. Mēs esam, mums ir dzīve, – bet mēs nezinām, kas dzīve īsti ir. Mēs varam sajust savu enerģiju, bet nezinām no kurienes šī enerģija nāk un uz kādu mērķi tā virzās. Mēs esam šī enerģija, mums ir zināma nojausma par tās patieso avotu un savu saistību ar šo avotu, un šī nojausma liek mums turpināt ceļu arī tad, kad šķiet, ka mēs nekad neatradīsim to, ko meklējam, – un tik un tā mēs nezinām, kas šī enerģija ir. Sens dzenbudisma stāsts simbolizē šīs dzīves pirmavota meklējumus. Dzenbudisma skolotāja Kuo-ana stāsts par desmit buļļiem ir mācība, kurā izmantoti desmit tēli un katrs no tiem ataino kādu konkrētu soli pieredzes ceļā uz izpratni par to, ko nozīmē būt cilvēkam, kurš apzinās patieso būtību un ir modrs. Ošo ved mūs cauri šim stāstam un mācībām, ko tas sniedz ceļiniekam ceļā uz iekšējo pasauli.

 

bull1Mēs uzsākam neparastu svētceļojumu. Dzenbudisma desmit buļļi cilvēka apziņas vēsturē ir kaut kas unikāls. Patiesība ir izsacīta daudzos veidos, bet, lai ko jūs arī darītu, vienmēr ir izrādījies, ka tā paliek neizteikta. lai kā arī jūs to izteiktu, tā paslīd garām, tā ir izvairīga. Tā gluži vienkārši vairās no aprakstīšanas. Vārdi, ko jūs izmantojat, nevar to saturēt. Un, tai pašā mirklī, kad jūs esat to izteicis, jūs jūtaties vīlies, kā kad būtiskais būtu palicis neizteikts un pateikts būtu tikai nebūtiskais. Dzenbudisma desmit buļļi ir centušies vienā piegājienā izteikt neizsakāmo. Tāpēc vispirms mazliet par šo desmit buļļu vēsturi.

Patiesībā bija astoņi zīmējumi, nevis desmit, un tie nebija budisma, bet daoisma zīmējumi. To izcelsme nav zināma. Neviens nezina, kā tie aizsākās, kurš uzzīmēja pirmos buļļus. Bet divpadsmitajā gadsimtā ķīniešu dzenbudisma skolotājs Kuo-ans tos uzgleznoja no jauna. Un viņš izdarīja ne to vien, viņš tos papildināja ar vēl diviem zīmējumiem, un astoņi kļuva par desmit. Daoistu zīmējumi beidzās ar astoto, astotais ir tukšums, – nekas. Bet Kuo-ans pievienoja divus jaunus. Tas ir dzenbudisma patiesais ieguldījums reliģiskajā apziņā.

Uzsākot iekšēju ceļojumu sevī, mēs atstājam šo pasauli, atsakāmies no visa, kas ceļā mūs traucē, atsakāmies no visa, kas ir nebūtisks, lai varētu meklēt un atrast būtisko. Mēs cenšamies novelt nastu no pleciem, lai ceļš kļūtu vieglāks, jo ceļojums, šis ceļojums, ved augstumos, lielākajos augstumos, kādi vispār pastāv – pašā cilvēka iespēju kalngalā, pašā virsotnē. Mēs atstājam pasauli, mēs atsakāmies no pasaules, ne tikai no pasaules – mēs atsakāmies no prāta, jo prāts ir visas pasaules cēlonis. Vēlmju pasaule, īpašumu pasaule ir tikai ārējā daļa. Iekšējā daļa ir prāts: iekārojošais prāts, alkstošais prāts, skaudīgais, konkurējošais prāts. Prāts, kurš pilns domu, – tas ir iedīglis.

Mēs atsakāmies no ārējā, mēs atsakāmies no iekšējā, mēs kļūstam tukši – tas ir tas, kāpēc cilvēki meditē. Mēs kļūstam pilnīgi tukši. Bet vai ar to viss beidzas? Daoistu zīmējumi beidzās ar tukšumu. Kuo-ans teic, ka ar to viss nebeidzas – mēs atgriežamies pasaulē, mēs atgriežamies tirgus laukumā, tikai tad loks noslēdzas. Pats par sevi saprotams, – mēs atgriežamies pilnīgi jauni. Mēs nekad neatgriežamies ar veco, vecais ir zudis, zudis uz visiem laikiem. Cilvēks atgriežas pilnīgi atjaunots, atdzīvināts, atdzimis – kā kad viņš nebūtu tas, kurš reiz devies prom, kā kad šis cilvēks būtu ieradies pilnīgi tīrs un spirgts. Mēs atgriežamies pasaulē, un mēs atkal dzīvojam pasaulē, tomēr dzīvojam tai pāri. Mēs atkal kļūstam ikdienišķi – cērtam malku, nesam ūdeni no akas, staigājam, sēžam, guļam – mēs kļūstam pavisam ikdienišķi. Dziļi mūsos tukšums paliek tīrs un neskarts. Mēs dzīvojam pasaulē, bet pasaule nav mūsu prātā, pasaule nav mūsos. Mēs dzīvojam pasaules neskarti, kā lotosa zieds.

Kuo-ana divi pēdējie zīmējumi atved patiesības meklētāju atpakaļ pasaulē, viņš ir izdarījis kaut ko ārkārtīgi skaistu. jūs atgriežaties tirgus laukumā, ne tikai vienkārši atgriežaties, jūs atnākat ar vīna pudeli, apskurbis – apreibis no dievišķā svētuma – lai palīdzētu arī citiem apskurbt, jo daudzi ir izslāpuši, daudzi meklē patiesību, daudzi klūp un maldās savā ceļā, daudzi ir dziļā tumsā. jūs atgriežaties pasaulē aiz līdzjūtības. jūs palīdzat rasties citiem ceļotājiem. jūs esat veicis šo ceļojumu, tagad jūs palīdzat to veikt citiem. jūs esat kļuvis apgaismots, tagad jūs palīdzat citiem sasniegt to pašu. Pilnīgi visi tiecas uz vienu un to pašu mērķi.

Daoistu astoņi buļļi ir labi, bet ar tiem nepietiek, tie ir skaisti, bet tiem kaut kā trūkst. Tukšums ir pilnīgs, bet ir kāda pilnība, kas vēl jāsasniedz. Atkārtošu vēlreiz – tukšums ir pilnīgs, bet ir vēl kāda pilnība, kas jāsasniedz. Tukšums ir pilnīgs negatīvā veidā, no nolieguma. jūs esat atteicies, tas ir noliegums, bet jūs vēl neesat mīlējis. Trūkst pozitīvā. Nelaime ir projām, ciešanas pazūd, bet jūs vēl neesat ekstāzē. jūs esat sasniedzis klusumu, un klusums ir skaists, bet jūsu klusums vēl nav piepildījums, tā vēl nav pilnība, tā nav jūsu dziļākās būtības svētlaimes deja.

Te Kuo-ans iet tālāk par daoismu un budismu – jo gan viens, gan otrs apstājās pie tukšuma, it kā ceļojums ar to beigtos. jūs esat uzkāpis Everestā – esat līdzsvarots, savaldīgs, mierīgs. Kāda gan tagad ir jēga atgriezties tirgus laukumā? Bet, ja jūsu meditācija nekļūst par līdzjūtību, tad aiz meditācijas joprojām slēpjas jūsu ego, tad jūsu meditācija arvien ir egoistiska. ja jūs neraudat, ja jums nesariešas acīs asaras citu dēļ un ja jūs nesākat atpakaļceļu pasaulē, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri klupdami maldās, tad jūsu meditācija joprojām nav pietiekami nopietna. Tā jums ir palīdzējusi, iespējams, ka jūs jūtaties ļoti, ļoti labi, bet, kamēr tā nekļūst par līdzjūtību un neplūst pāri malām uz visām pusēm, koks ir pārstājis augt, tas vēl nav uzziedējis. Koks ir zaļš, veselīgs, izskatās ļoti skaisti, bet koks bez ziediem nav pilnīgs. Koks bez ziediem var izskatīties skaisti, bet līdz pilnībai tam vēl ir jānonāk. Kokam ir jāzied, kokam jāsmaržo, lai visi vēji to varētu aiznest līdz pašam pasaules galam.

Kuo-ans aizved patiesības meklētāju atpakaļ pasaulē. Pats par sevi saprotams, ka patiesības meklētājs ir pilnīgi citāds, tāpēc dabiski, ka pasaule nevar būt tāda pati. Viņš ierodas tirgus laukumā, bet paliek savā meditācijā. Tagad tirgus laukums nevar kļūt par traucēkli. ja tirgus laukums kļūst par traucēkli, tad jūsu meditācija vēl nav pilnīga. ja kaut kas spēj novērst jūsu uzmanību, tad jūsu meditācija nav bijusi dabiska – jūs esat sevi padarījis mierīgu, jūs esat sevi kaut kā apvaldījis. jūsu meditācija joprojām nav spontāna, tā neplūst dabiski. Tā ar jums nav notikusi, jūs esat licis tai notikt. Tāpēc jūs baidāties atgriezties tirgus laukumā.

Himalajos jūs atradīsiet daudzus sanjasinus, kuri ir tur iestrēguši pie astotā buļļa – tukši, klusi. Ar viņiem viss ir kārtībā, vairāk neko par viņiem nevar pateikt, kā tikai to, ka nekas slikts ar viņiem nav noticis, bet nevar sacīt, ka viņi būtu uzziedējuši, nevar sacīt, ka viņu smaržu būtu aiznesuši visi vēji. Viņu gaisma joprojām deg tikai viņiem pašiem.

Tajā ir kaut kas neglīts. Varbūt jūs to uzreiz nesaskatāt, bet, ja jūs to apdomāsiet, tad sapratīsiet, ka tas ir egoisms. Sākumā ir labi būt savtīgam, citādi jūs nekad neizaugsiet, bet beigās, meditācijai sasniedzot kreščendo, īstu pilnību, ego ir jāpazūd. jums ir jāsaplūst ar veselo.

Un vēl vairāk – Kuo-ans teic, ka mēs atnākam ar vīna pudeli. Tas ir ārkārtīgi svarīgi! – mēs atnākam dievišķā svētuma apskurbuši. jūs neesat tikai kluss, jūs dejojat, jūs dziedat, jūs kļūstat radošs. jūs nevairāties un neslēpjaties alā. jūs tagad esat tik brīvs, ka nav nekādas vajadzības kaut kur slēpties. Tagad brīvība ir jūsu īpašība.

Pasaule kļūst par jaunu piedzīvojumu. loks ir noslēdzies: no pasaules atpakaļ pasaulē. jūs sākāt no tirgus laukuma un beidzot atkal esat tirgus laukumā. Protams, pilnīgi citāds – jo tagad jums nepiemīt prāts, tāpēc tirgus laukums jums ir tikpat skaists kā klusie Himalaji, nav nekādas atšķirības. Un cilvēki ir izslāpuši. jūs viņiem palīdzat, jūs viņiem rādāt ceļu.

Buda ir sacījis, ka, cilvēkam sasniedzot pilnību un kļūstot par sidhu, pastāv divas iespējas. ja viņš kļūst diezgan apmierināts ar saviem sasniegumiem un tā arī paliek šajā apmierinātībā, tad viņš kļūst līdzīgs ūdens dīķim – neskarts, līdzsvarots, kluss, bez vilnīšu ņirboņas, tas ir dīķis, tas ir visai statisks, tā nav plūstoša upe. Buda lieto divus vārdus. ja jūs kļūstat par ūdens dīķi, viņš jūs sauc par arhatu. Arhats nozīmē ‘tas, kurš ir sasniedzis pilnību, bet kuru nenodarbina tas, kā klājas citiem’. Un otrs vārds, ko viņš lieto, ir bodhisatva. ja jūsu meditācija izplaukst līdzjūtībā, jūs esat kļuvis par bodhisatvu, tad jūs palīdzat citiem un dalāties savā ekstāzē.

Kuo-ans uzgleznoja desmit gleznas ar visiem cilvēka meklējumiem – un arī cilvēks pats ir meklējumi. Viņš ir ne tikai patiesības izzinātājs, viņš ir izzināšana. No pašiem pirmajiem uztveres mirkļiem sākas meklējumi. ja jūs jautāsiet zinātniekiem, viņi pateiks, ka, vīrietim un sievietei savienojoties, vīrietis palaiž miljoniem šūnu, un šīs šūnas sāk skriet sievietes olšūnas virzienā. Tās nezina, kur olšūna ir, bet tās skrien ātri. Meklējumi ir sākušies. Tās ir ļoti sīkas šūniņas, bet tās meklē olšūnu. Viena no tām sasniegs mērķi, pārējās ceļā ies bojā. Viena no tām sasniegs olšūnu un piedzims pasaulē. No tā brīža meklējumi ir sākušies, izzināšana ir sākusies. Meklējumi turpināsies līdz nāvei.

…Sokrāts gulēja uz nāves gultas. Viņa skolnieki sāka raudāt un vaimanāt, tas bija dabiski, bet viņš tiem sacīja:

„Beidziet! Netraucējiet mani! Ļaujiet man izzināt nāvi. Nenovērsiet manu uzmanību! Jūs varēsiet raudāt vēlāk, es drīz būšu miris. Tagad ļaujiet man izpētīt, kas ir nāve. Visu dzīvi es gaidīju šo brīdi, lai ieietu nāves realitātē.”

Viņu saindēja. Viņš gulēja gultā un vēroja, kas ir nāve, izzināja nāvi. Un tad viņš sacīja saviem skolniekiem: „Manas pēdas kļūst nejutīgas, bet es joprojām esmu tas pats, kurš iepriekš. Nekas man nav atņemts. Es sajūtu savu būtību tikpat pilnīgi kā agrāk. Mirušas ir manas pēdas.”

Tad viņš sacīja: „Manas kājas ir mirušas, bet es joprojām esmu tas pats. Man neizskatās, ka es tagad būtu kaut kas mazāks. Es palieku viens vesels.” Tālāk viņš sacīja: „Mans vēders ir nejutīgs, manas rokas ir nejutīgas.” Bet viņš bija ļoti uzbudināts, ekstātisks. Viņš teica: „Bet es tik un tā jums saku: es esmu tas pats, nekas no manis nav zudis.” Un tad viņš sāka smaidīt un sacīja: „Tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk nāve paņems arī manu sirdi – bet tā nevar paņemt mani.” Tālāk viņš sacīja: „Manas rokas ir mirušas, tagad aiziet arī mana sirds, un šie būs mani pēdējie vārdi, jo mana mēle kļūst nejutīga. Bet es jums saku, neaizmirstiet, šie ir mani pēdējie vārdi: es joprojām esmu tas pats, viens vesels.”

Tā ir nāves izzināšana. No apaugļošanas līdz pašām beigām cilvēks ir patiesības meklējumi un izzināšana. Un, ja jūs nemeklējat patiesību, tad jūs neesat cilvēks. Tad jūsu šeit nav. Tad labākajā gadījumā jūs izskatāties pēc cilvēka, bet neesat cilvēks. jūsu cilvēcība ir tikai ārienē, bet ne jūsu sirdī. Un lai jūs nemaldina āriene: skatoties spogulī, jūs redzat, ka esat cilvēks, bet tas neko nepierāda. ja vien jūsu izzināšana nepaceļas līdz tādiem augstumiem, ka visa jūsu enerģija tiek pārvērsta izziņā, ja vien jūs nekļūstat par izzināšanu, tad jūs neesat cilvēks.

Ar to cilvēks atšķiras no pārējiem dzīvniekiem. Tie dzīvo, viņi neizzina. Viņi vienkārši dzīvo. Neviens dzīvnieks nekad nav jautājis: Kas ir patiesība? Kas ir dzīve? Kāda ir dzīves jēga? Kāpēc mēs esam? No kurienes mēs nākam? Uz kādu mērķi mēs dodamies? Neviens koks, neviens putns, neviens dzīvnieks – neviens no visas šīs valstības nav to jautājis. Visa bezgala plašā debess nekad nav par to interesējusies.

Tas ir cilvēka skaistums. Cilvēks ir ļoti mazs, bet lielāks par debesīm, jo kaut kas viņā ir unikāls – izziņa. Pat bezgala plašās debesis nav tik lielas kā cilvēks, tāpēc ka debesīm var būt beigas, bet cilvēka izziņai nav gala. Tas ir mūžīgs svētceļojums – bez sākuma, bez gala.

Desmit buļļi ir tēlains izzināšanas atspoguļojums, un izzināšanu es saucu par cilvēku. Kuo-ans tos uzgleznoja, bet viņš nebija apmierināts. Tās bija ārkārtīgi skaistas gleznas, bet viņš nebija apmierināts. Patiesība ir tāda lieta, ka, darot ko darīdams, jūs paliekat neapmierināts. Patiesību nav iespējams izteikt. Tad viņš rakstīja dzejoļus – lai aizstātu zīmējumus. Vispirms viņš uzgleznoja šīs desmit gleznas, juzdamies neapmierināts, viņš uzrakstīja desmit nelielus dzejoļus, lai papildinātu uzzīmēto. To kas trūka gleznās, viņš centās ielikt dzejoļos. Un atkal viņš jutās neapmierināts. Tad viņš uzrakstīja desmit komentārus prozā. Es zinu, ka arī tad viņš noteikti nejutās gandarīts, bet tālāk vairs neko nevarēja darīt. Patiesība ir bezgalīga, izteiksmes līdzekļi – ierobežoti, bet viņš bija ļoti centies. Neviens neko tādu iepriekš nebija darījis un nav darījis vēlāk.

Zīmēšana ir zemapziņas valoda. Tā ir vizualizācijas valoda. Tā ir bērnu valoda. Bērni domā ainās, tāpēc bērnu grāmatās mums jāievieto ļoti daudz attēlu, krāsainu bilžu. Teksts ir ļoti mazs, ilustrācijas ir ļoti lielas – jo tikai tā ir iespējams pierunāt bērnus iemācīties lasīt, viņi spēj mācīties tikai ar attēlu palīdzību. Primitīvs prāts domā bildēs. Tieši tāpēc uzskata, ka tādas valodas kā, piemēram, ķīniešu valoda noteikti ir vissenākās, jo tās ir kā zīmējumi. Šai valodai nav alfabēta, ķīniešu, japāņu, korejiešu valodām vispār nav alfabēta – tām ir tūkstošiem zīmējumu. Tāpēc ir ļoti grūti iemācīties ķīniešu valodu, alfabēts visu padara ļoti vieglu. Katrai lietai ir zīmējums! Cik daudz lietu ir pasaulē?

Zīmējumi nekad nevar būt ļoti precīzi. Tie tikai dod norādi. Piemēram, ja ķīniski jums jāuzraksta „karš”, „cīņa”, „konflikts”, tad ķīniešu valodā ir piktogramma: neliels jumtiņš, un zem jumtiņa sēž divas sievietes – tā ir „cīņa”. Viens jumtiņš un divas sievietes! Tas nozīmē, ka viens vīrs un divas sievietes ir cīņa. Bet tas ir tikai mājiens, norāde. Bērni domā ainās, sapņos. lai par ko viņi arī domātu, vispirms viņiem to vajag vizualizēt. Visi pirmatnējie cilvēki tā ir darījuši. Tā ir zemapziņas valoda. jūs joprojām tā darāt, lai cik jūsu valoda būtu artikulēta, lai cik prasmīgi jūs būtu apguvis racionālo argumentāciju, naktīs jūs joprojām sapņojat bildēs. jo primitīvāks jūs esat, jo krāsainākas ir jūsu bildes, jo civilizētāks jūs kļūstat, jo mazāk un mazāk krāsainas top jūsu bildes. Pamazām tās kļūst melnbaltas.

Melnbaltais ir civilizācijas valoda. Varavīksne ir pirmatnējo cilvēku valoda. Melnbaltais nav īsta valoda, bet mēs sliecamies… Visi cilvēki, kuri ir mācījušies Aristoteļa loģiku, sliecas domāt melnbalti – labais un sliktais, nakts un diena, Dievs un velns – melns un balts! Un nav nekādu starpstāvokļu. Kas atrodas starp Dievu un velnu? – Neviens. Tas nav iespējams. Vērojiet varavīksni: septiņas krāsas. Melna vienā malā, balta – otrā malā, un starp tām abām soli pa solim plaša krāsu gamma.

Visa dzīve ir krāsaina. Domājiet krāsaini, nedomājiet melnbalti! Tā ir viena no lielākajām slimībām, kas ir piemeklējusi cilvēci. Šīs slimības nosaukums ir ‘aristotelīts’ – tā nāk no Aristoteļa. jūs sakāt: „Šis cilvēks ir labs.” Ko jūs ar to domājat? Un tad jūs sakāt: „Tas cilvēks ir slikts.” Ko jūs ar to domājat? jūs sakāt: „Šis cilvēks ir svētais, bet tas cilvēks ir grēcinieks.” Ko jūs ar to domājat? Vai jūs kādreiz esat redzējuši grēcinieku, kurā ir pilnīgi pazudis svētais?

Vai jūs kādreiz esat redzējis svēto, kurā ir pilnīgi pazudis grēcinieks? Atšķirīgas varētu būt pakāpes, nav tikai melns un balts.

Melnbaltā domāšana padara cilvēci šizofrēnisku. jūs sakāt: „Šis ir mans draugs, bet tas ir mans ienaidnieks.” Bet ienaidnieks rīt var kļūt par draugu, un draugs rīt var kļūt par ienaidnieku. Tādējādi atšķirība, maigi sakot, var būt relatīva, tā nevar būt absolūta. Domājiet krāsās – nedomājiet melnbalti! Vizualizācija ir bērnu valoda, visu primitīvo cilvēku valoda un zemapziņas valoda. Arī jūsu zemapziņa domā vizuāli.

Kuo-ans vispirms izmēģināja zemapziņas valodu, jo tā ir visdziļākā: viņš uzgleznoja desmit buļļus. Bet viņš jutās neapmierināts. Tad papildus gleznām, kā pielikumu, viņš uzrakstīja desmit dzejoļus. Dzeja ir vidusceļš starp zemapziņu un apzināto: tilts, miglaina valstība, kur lietas nav pilnīgā tumsā un nav spilgtā gaismā – tās ir tieši kaut kur pa vidu. Tāpēc tur, kur proza cieš neveiksmi, dzeja spēj pateikt. Proza ir pārāk virspusēja, dzeja iet dziļāk. Dzeja ir netiešāka, bet jēgpilnāka, bagātāka. Bet Kuo-ans joprojām bija neapmierināts, tāpēc viņš uzrakstīja prozas komentārus.

Vispirms viņš izteicās zemapziņas valodā, gleznotāju, skulptoru, sapņotāju valodā. Tad viņš izteicās dzejnieku valodā, kas ir tilts starp zemapziņu un apzināto – tā visa ir māksla. Un tad viņš rakstīja loģikas, saprāta, Aristoteļa valodā – apziņas valodā. Un tāpēc es apgalvoju, ka šāds eksperiments ir unikāls, neviens cits neko tādu nav darījis.

Buda runāja prozā. Mīra dziedāja dzejā. Daudz ko ir darījuši nezināmi gleznotāji un skulptori – radījuši Adžantu, Elloru, Tadžmahālu. Bet viens cilvēks nav darījis visas trīs lietas kopā.

Kuo-ans ir unikāls. Un viņš noteikti ir bijis liels meistars. Viņa gleznas ir saistošas, viņa dzeja ir brīnišķa, viņa proza ir lieliska. Reti gadās, ka viens cilvēks ir tik neparasti talantīgs visā jomās, visās apziņas dimensijās.

Tagad Kuo-ana dzejoļi:

Meklējot bulli

Šīs pasaules ganībās es nebeidzu irties caur garo zāli un meklēju bulli.

bull2Bullis ir enerģijas, vitalitātes, dinamisma simbols. Bullis – tā ir pati dzīve. Bullis nozīmē jūsu iekšējo spēku, jūsu potencialitāti. Bullis ir simbols, iegaumējiet to.

Jūs esat, un jums ir arī dzīve – bet jūs nezināt, kas ir dzīve. jums ir enerģija, bet jūs nezināt, no kurienes enerģija nāk un kāds ir tās mērķis. jūs esat šī enerģija, bet jūs tik un tā nezināt, kas šī enerģija ir. jūs dzīvojat neapzinoties. jūs neesat uzdevis galveno jautājumu: Kas es esmu? Šis jautājums ir gluži kā buļļa meklēšana: kas es esmu? Un, kamēr tas nav zināms, kā lai jūs turpināt dzīvot? Tad viss būs veltīgs, jo nav uzdots galvenais jautājums, tas nav atbildēts. Kamēr jūs nepazīsiet sevi, viss ko jūs darīsiet, būs bezjēdzīgs. Pats galvenais ir pazīt sevi. Bet iznāk, ka mums joprojām trūkst paša galvenā, un mēs turpinām uztraukties par niekiem.

Esmu dzirdējis kādu anekdoti:

…Jauna sieviete, plānodama savas kāzas, apmeklēja viesnīcu, kurā bija paredzētas svinības. Viņa nevaļīgi visu pārlūkoja un norādīja, kur vajadzētu atrasties punša traukam un kur stāvēs līgavas māsas. Un tad viņa sacīja viesnīcas menedžerim: „Viesu uzņemšanas laikā mana māte stāvēs šeit, es stāvēšu viņai blakus, un te, pa labi no manis, stāvēs tas-kā-viņu-tur-sauc…”

Viņa ir aizmirsusi sava nākamā vīra vārdu! Dzīvē arvien tā notiek, ka jūs nemitīgi organizējat un darāt niekus, bet kļūstat pilnīgi nevērīgi pret būtisko.

Kā jūs sauc? Vārds, ar kuru jūs esat pazīstams kā ar sevi, jums ir tikai piešķirts vārds, tas ir tikai utilitārs. Ar jebkuru citu vārdu būs tieši tāpat. Vai jūs sauc par Rāmu, vai varbūt par Hari, viss viens. Kāds ir jūsu īstais vārds? Kāda ir jūsu īstā seja? Kas jūs esat? jūs būvēsiet lielas mājas, jūs iegādāsieties lielas automašīnas, jūs paveiksiet gan šo, gan to, un pēc nāves jūs atstāsiet lielu bankas kontu – tas viss ir nebūtiski, jo, visu to darīdams, jūs ne reizi nebūsiet nopietni uzdevis jautājumu par to, kas jūs esat.

Bullis nozīmē jūsu enerģiju – nezināmo, dīvaino enerģiju, kas jūs esat, milzīgo enerģiju, no kuras jūs esat radies un kas turpina jūsos augt kā koks. Kas ir šī enerģija? Tā ir bullis.

Šīs pasaules ganībās es nebeidzu irties caur garo zāli un meklēju bulli. Kas ir šī garā zāle? Simbols. Dzeja runā simbolos. Gleznas attēlo simbolus, dzeja runā simbolos. Garā zāle, kurā ir pazudis jūsu bullis, ir vēlmes. Tik daudz vēlmju, un tās rausta jūs uz vienu pusi, uz otru pusi.

Tik daudz vēlmju! Nemitīga virves vilkšana: viena vēlme rauj jūs uz dienvidiem, cita – uz ziemeļiem.

…Kādā nelielā skoliņā skolotājs jautāja: „Vai kāds var man pateikt, kurp, galu galā, cilvēks dodas?” – „Jā, skolotāj,” mazs zēns atbildēja. „Cilvēks iet visur tur, kur iet sieviete.”

Visur, kur iet sieviete… Vīrietis nemitīgi seko sievietei, sieviete nemitīgi seko vīrietim. Visa dzīve ir vienīgi skriešana pakaļ vienai vai otrai vēlmei. Beigu beigās nekas netiek sasniegts, ir tikai pievilti sapņi, kaudze pieviltu sapņu. Palūkojieties atpakaļ – ko jūs esat ieguvis? jūs esat skrējis un skrējis – un kur jūs esat nonācis? Tā ir garā zāle.

Nauda piesaista, vara piesaista. Un, neuzdevis sev jautājumu, kāpēc gan jums būtu jāskrien pakaļ šīm lietām, jūs tikai skrienat. Tā kā visa sabiedrība skrien, tad katrs bērns faktiski saņem šo slimību mantojumā. Visi skrien – bērns mācās atdarinādams. Tēvs skrien, māte skrien, brālis skrien, kaimiņš skrien, visi skrien – pēc varas, prestiža, naudas, pasaulīgām lietām. Bērns, to neapzinādamies, arī tiek ievilkts dzīves galvenajā straumē. Pirms bērns spēj sākt domāt, viņš jau skrien.

Savās skolās mēs mācām tikai un vienīgi sacensību. Savās skolās mēs gatavojam bērnus lielajai dzīves sacensībai. Mūsu skolās, patiesību sakot, notiek tikai un vienīgi mēģinājums, kā cīnīties, kā sevi organizēt un kā apsteigt citus, kā izvirzīties priekšgalā. Bet neviens neuzdod galveno jautājumu: Kāda tam ir jēga? Kādēļ jums vajadzētu tiekties pēc virsotnes? Ko jūs darīsiet, kad būsiet kļuvis par valsts prezidentu? Kādu piepildījumu tas jums sniegs?

Tas ir tāpat, kā kad mēs izslāpušu cilvēku aizsūtītu pa ceļu, kas ved pie arvien lielākas un lielākas naudas. Viņš iet, smagi cīnās, sakrāj daudz naudas, bet naudai nav pilnīgi nekāda sakara ar slāpēm. Tad pēkšņi viņš jūtas vīlies. Tad viņš saka: „Nauda neko nedod, bet tagad jau ir par vēlu.”

Raugieties, kādas ir jūsu iekšējās vajadzības, un tad strādājiet tām un darbojieties to labā čakli un gudri. Bet vispirms paraugieties, kādas ir jūsu iekšējās vajadzības. Un iekšējās vajadzības var saprast tikai tad, ja jūs saprotat, kas jūs esat. ja jūs spēsiet apjaust, kāda ir jūsu enerģija, tad jūs spēsiet saprast, kas sniegs jums piepildījumu. Pretējā gadījumā, sevi nepazīdams, jūs tik turpināsiet skriet. Skriešana ir gandrīz ārprātīga. Apstājieties ceļa malā, mazliet meditējiet, pārdomājiet, ko jūs darāt un kāpēc jūs to darāt. Pārstājiet drudžaini skriet, jo skriešana liks jums skriet vēl ātrāk.

Skriešana pamazām padarīs jūs nespējīgu apstāties. jūs nemitīgi darīsiet kaut ko vienu vai citu, tas kļūs par paradumu. Bez tā jūs nejutīsieties dzīvs. Es pazīstu cilvēkus, kuri ir nopelnījuši pietiekami daudz naudas, tagad viņi varētu iet pensijā. Patiesībā viņi visu mūžu ir runājuši par to, ka, tiklīdz būs sapelnījuši tik daudz naudas, viņi ies pensijā. Bet viņi neiet.

Es pazīstu kādu vīru. Pēdējos divdesmit gados es daudzkārt esmu pie viņa apmeties. Katru reizi, kad apmeklēju Kalkutu, es apmetos pie viņa, un viņš mēdz sacīt: „Es iešu pensijā, tagad esmu sapelnījis pietiekami. Tikai šis tas vēl jānokārto, jo nav labi atstāt nepabeigtas lietas, un tad es iešu pensijā.”

Pēdējo reizi, kad es pie viņa ciemojos, es viņam jautāju: „Kad? Vai tu iesi pensijā tad, kad būsi miris? Tu saki, ka vispirms tev jāpabeidz iesāktās lietas, bet tu vienmēr sāc jaunas lietas, tādējādi tās nekad nebeigsies.” Viņš atbildēja: „Nē, tagad es esmu noteicis laiku, ka es iešu pensijā pēc desmit gadiem.”

Toreiz viņam bija sešdesmit gadu, tagad viņš ir miris. Viņš smagi strādāja un dzīvoja kā ubags, tikai cerēja, ka pienāks diena, kad viņš baudīs dzīvi. Bet līdz tam laikam, kad viņš bija sapelnījis naudu, viņu bija apsēdusi vēlme pēc arvien lielākas un lielākas naudas.

Būtiskais, kas ir jāsaprot: šīs lietas jums nesniegs piepildījumu, jo tās nav jūsu galvenās vajadzības. jums ir vajadzīgs kaut kas cits. Bet šis kaut kas cits ir jāmeklē jūsos pašos, neviens cits nevar parādīt jums ceļu. jūsu liktenis ir jūsos. jūsos ir plāns. Pirms jūs sākat kaut kam skriet pakaļ, vissvarīgākais ir aizvērt acis un saskaņoties ar sevi, ar savu enerģiju un ieklausīties tajā – viss, ko tā sacīs, ir tas, kas jums ir vajadzīgs.

Tad jūs jutīsiet piepildījumu. jūs pamazām nonāksiet arvien tuvāk un tuvāk savai ziedēšanai, uzplaukšanai.

Bet cilvēki baidās kļūt par to, kas viņi ir. Cilvēki ļoti baidās būt paši, jo, ja tu centies būt tu pats, tu paliec viens. Ikviens ir unikāls un viens. ja jūs centīsieties būt jūs pats, jūs jutīsieties viens. Tāpēc cilvēki seko pārējiem, seko pūlim, viņi saplūst ar to. Tur viņi nejūtas vieni – tur tiem visapkārt ir tik daudz cilvēku. ja jūs meditēsiet, jūs būsiet viens, bet, ja jūs kā traks dzīsieties pēc naudas, jūs nekad nebūsiet viens – pēc tās dzenas visa pasaule. ja jūs meklēsiet Dievu, jūs būsiet viens, bet, ja jūs meklēsiet politiku, varu, tad visa pasaule būs ar jums, jūs nekad nebūsiet viens.

Cilvēki baidās būt vieni. Un, ja cilvēki baidīsies būt vieni, viņi nekad nespēs sevi iepazīt, viņi nekad nespēs meklēt bulli.

Valters Kaufmanis ir darinājis jaunu vārdu noteiktam baiļu veidam, bailēm, kas vienmēr ir pastāvējušas, bet kurām nekad nav bijis nosaukuma. Viņš tās sauc par lēmumfobiju.

Cilvēkiem ir bail patstāvīgi kaut ko izlemt – tā ir lēmumfobija. Viņi ļauj citiem izlemt viņu vietā, tad viņiem nav jāuzņemas atbildība. jums ir gadījies piedzimt hinduistu vai kristiešu ģimenē; jūs ļāvāt saviem vecākiem izlemt jūsu reliģisko piederību.

Kā jūsu vecāki var izlemt jūsu reliģisko piederību? Kas viņi tādi ir, ka var izlemt jūsu reliģiju? Un kā to var izlemt piedzimšanas brīdī? Dzimšanai nav nekāda sakara ar reliģiju.

Kā tas var būt atkarīgs no piedzimšanas? Viņu vecāki izlēma viņu reliģisko piederību un tā tālāk, un tā tālāk, un jūs izlemsiet savu bērnu reliģisko piederību. jūs to pārņēmāt… Pastāv kādas nopietnas bailes pieņemt pašam savu lēmumu. jūs baidāties, ka, pieņemot pašam savu lēmumu, – kas zina? – tas var izrādīties nepareizs. labāk ļaut citiem to darīt. Viņi zina vairāk, tiem ir lielāka pieredze. lai izlemj tradīcija, lai lemj sabiedrība, lai spriež politiķi, lai domā garīdznieki. Viens ir pilnīgi skaidrs – lai jūs būtu brīvs no atbildības par pieņemto lēmumu, jāizlemj ir citiem. Tāpēc cilvēki nemitīgi seko cits citam, un visiem joprojām pietrūkst individualitātes.

No lēmuma pieņemšanas var izvairīties divējādi. Viena iespēja ir ļaut izlemt citiem. Otra – nekad nepieņemt lēmumus, vienkārši ļauties straumei. Abas iespējas ir vienādas, jo galvenais ir neuzņemties atbildību par lēmumiem. jaunā paaudze ir izvēlējusies otro paņēmienu – ļaušanos straumei. Vecākās paaudzes ir izvēlējušās pirmo alternatīvu – ļaut izlemt citiem. jūs varat neļaut izlemt savam tēvam, bet tas nenozīmē, ka jūs izlemsiet pats – jūs varat vienkārši peldēt pa straumei. Dariet ko darīdams, lai notiek kas notikdams – jūs būsiet straumes nests sprungulis.

Abos gadījumos patiesības meklējumi kļūst neiespējami. Patiesības meklējumi nozīmē izlēmību. Patiesības meklējumi nozīmē uzņemties risku. Tāpēc iegaumējiet šo vārdu – lēmumfobija. Nebaidieties, atmetiet šīs bailes! Kurš gan cits var izlemt? Neviens neko nevar izlemt jūsu vietā. jā, citi var palīdzēt, citi var parādīt ceļu, bet lēmums jāpieņem jums – tāpēc ka līdz ar jūsu lēmumu piedzims jūsu dvēsele.

jo izlēmīgāks jūs kļūstat, jo sabalansētāks topat. jo lielāku atbildību jūs uzņematies par savu rīcību. Pats par sevi saprotams, ka tas ir ļoti bīstami, bet dzīve ir riskanta. Es zinu, ka pastāv daudzas iespējas nomaldīties, bet jums ir jāuzņemas šis risks. Iespējams, jūs kļūdīsieties, bet cilvēks no kļūdām mācās. Dzīve ir mēģinājumi un kļūdas.

Esmu dzirdējis kādu stāstu:

…Astoņpadsmitajā gadsimtā Francijā bija panīkusi un priviliģēta aristokrātija; kāds skolots vīrs tika nolīgts, lai mācītu ģeometriju kādai nācijas hercoga atvasei. Ar lielu centību skolotājs virzīja jauno augstmani pa kādu no agrīnajām Eiklīda teorēmām, bet katrā pauzē jauneklis laipni pasmaidīja un sacīja: „Labo cilvēk, es nespēju sekot jums līdzi…” Skolotājs nopūtās un vienkāršoja vielu, stāstīja lēnāk, izteicās vienkāršākiem vārdiem, bet jauneklis atkal sacīja: „Labo cilvēk, es nespēju sekot jums līdzi…”

Izmisušais skolotājs pilnīgi novaidējās: „Ak, monsinjor, es dodu savu goda vārdu, ka viss ir tā, kā es to saku!” To izdzirdis, augstdzimušais jauneklis piecēlās kājās, pieklājīgi palocījās, un atbildēja: „Bet tādā gadījumā – kāpēc tu to nepateici uzreiz sākumā? Tad mēs varētu pāriet pie nākamās teorēmas. Ja tu par to galvo, man ne prātā nenāktu tevi apšaubīt.”

Bet dzīve nav kāda goda vārds. Tā nav teorēma, tā nav teorija. jūs nevarat to pieņemt tikai tāpēc, ka kāds cits autoritatīvi apgalvo, ka tā ir. Autoritāte ir viltīga. Aiz tās jūs slēpjat savas bailes. jāizlemj ir jums. lēmumi var izrādīties fatāli, bet cita ceļa nav. jūs varat maldīties, bet tas nekas. Kļūdīdamies jūs kaut ko iemācīsieties, jūs kļūsiet bagātāks. Iespējams, ka tad, kad atgriezīsieties, jūs būsiet priecīgs, ka kļūdījāties, jo daudz ko var iemācīties tikai no kļūdām. Ir miljoniem lietu, ko var apgūt tikai tad, ja jūs esat pietiekami drosmīgs, lai kļūdītos. Tikai neaizmirstiet, ka nevajag atkal un atkal izdarīt vienu un to pašu kļūdu.

ja par reliģiju izlemj citi, tad nav vajadzības meklēt. jūsu tēvs saka: „Dievs ir.” jūsu māte tic debesīm un ellei, tāpēc arī jūs ticat. Autoritāte, garīdznieks, politiķis kaut ko pasaka, un jūs tam noticat. jūs izvairāties, ar ticību jūs izvairāties no atbildības. Ticība ir atbildības ienaidnieks. Uzticieties dzīvei! Neticiet ticībām – izvairieties no tām! Novērsieties no ticībām – hinduisma, islama, kristietības! Meklējiet pats! Iespējams, ka jūs nonāksiet pie tās pašas patiesības. jūs noteikti nonāksiet, jo patiesība ir viena. Kad jūs būsiet to atradis, tad varēsiet sacīt: jā, Bībele ir patiesa.

Bet ne agrāk. Kad jūs būsiet to atradis, jūs varēsiet sacīt: jā, Vēdas ir patiesas. Bet ne agrāk. ja jūs neesat to piedzīvojis, ja jūs neesat to pieredzējis personiski, tad nekādām Vēdām un nekādām Bībelēm nav jēgas. Tās jums uzgulsies kā slogs, tās jūs nepadarīs brīvāku.

Šīs pasaules ganībās es nebeidzu irties caur garo zāli un meklēju bulli.

Sekodams bezvārda upēm, apmaldos tālu kalnos iegrauzušās takās,

mani spēki mani pieviļ, degsme zūd, es nevaru atrast bulli.

Cauri mežam naktī es sadzirdu tikai siseņus sisinām.

Patiesības meklējumi ir grūti, jo patiesība ir nezināma. Patiesības meklējumi ir grūti, jo patiesība ir ne vien nezināma – tā ir neizzināma. Patiesība ir grūta, jo patiesības meklētājam tās dēļ ir jāriskē ar visu savu dzīvi.

Tāpēc Kuo-ans teic: Sekodams bezvārda upēm… ja jūs sekojat svētajiem rakstiem, tad jūs sekojat vārdā nosauktām upēm. ja jūs turaties pie noteiktas reliģijas, sektas, baznīcas, tad jums ir ceļu karte – bet patiesībai nekāda karte nevar būt, jo patiesība ir personiska, nevis publiska. Kartes kļūst publiskas, tās ir vajadzīgas, lai arī pārējie varētu iet pa to pašu ceļu. Kartēs ir iezīmētas lielās šosejas, tajās nav mazo taciņu. Bet reliģija ir taciņa, nevis liela šoseja. jūs nevarat nonākt pie Dieva ne kā kristietis, ne kā hinduists, ne kā musulmanis. jūs tur nonākat kā jūs, patiesais jūs, un jūs turp nevarat iet pa kāda cita ceļu.

Sekodams bezvārda upēm, apmaldos tālu kalnos iegrauzušās takās, mani spēki mani pieviļ, degsme zūd, es nevaru atrast bulli. Patiesības meklējumos pienāk brīdis, kad jūs jūtaties pārguris, pilnīgi izsmelts. jūs sākat domāt, ka būtu bijis labāk, ja nekad nebūtu sācis savus meklējumus. jūs jūtaties tik vīlies, ka sākat apskaust tos, kas nekad nav raizējušies par tādām lietām. Tas ir dabiski, un tieši tajā brīdī sākas īstie patiesības meklējumi.

Šis pārgurums, enerģijas zudums ir no prāta. Prāts jūtas noguris, jo prāts vienmēr ar prieku seko kartēm. Pazīstamajā prāts jūtas kā saimnieks, nepazīstamajā, svešajā prāts ir pilnīgi apjucis. Prāts nespēj aptvert, kas notiek – prāts jūtas noguris, prāts jūtas pārguris. Prāts teic: Ko tu dari? Kāpēc tu iznieko savu dzīvi? Ej atpakaļ! Atgriezies pasaulē, esi tāds pats kā citi cilvēki! Seko pūlim, necenties būt individuāls!

Tāpēc mēs nekad neredzam hipijus, kam būtu vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. līdz tam laikam viņi ir noguruši. līdz tam laikam viņi sāk domāt par precēšanos, par nostabilizēšanos, par mājas iegādi. līdz tam laikam viņi sāk kļūt pareizi. līdz tam laikam viņi ir aizmirsuši visu par revolūciju un sacelšanos, un visādām līdzīgām muļķībām.

Viņi kļūst par daļu no status quo, viņi ir noguruši un izsmelti. Taisnību sakot, tie ir nožēlas pilni, jūt tādu kā vainu. Patiesības meklējumos katram pienāk tāds brīdis. Tas ir būtisks. Un, ja vien jūs spējat kustēties arī tad, kad jūtaties pārguris, izsmelts, vīlies, ja jūs joprojām spējat virzīties uz priekšu un uz priekšu, tad prāts tiek atmests, un uzrodas pirmās meditācijas atskārsmes.

Otrais dzejolis:

Pēdu nospiedumus atrodot

Gar upes krastu zem kokiem es atrodu pēdu nospiedumus!

Ja jūs turpināt, ja jūs neklausāties prātā un tā spēlēs ar nogurumu, pārgurumu un vēl kaut ko… Prāts grib jūs atvilkt atpakaļ – draudzē, pūlī. Prāts grib, lai jūs piederat pie sektas, pie baznīcas, lai jums nav ik uz soļa jāpieņem patstāvīgi lēmumi. Viss jau ir izlemts, viss jau ir gatavs. jums tikai tam jānotic.

Gar upes krastu zem kokiem es atrodu pēdu nospiedumus.

arī zem smaržīgās zāles es saskatu viņa pēdas.

Tālu vientuļos kalnos tās ir atrodamas.

Šīs pēdas vairs nav noslēpjamas, kad deguns raugās debesīs.

Prāts ir atmests. Un prāts ir atmests tikai tad, ja jūs turpināt virzīties arvien un arvien uz priekšu – tad, kad prāts liek apstāties. ja jūs neklausāties prātā un sakāt: es izzināšu, es meklēšu patiesību. ja jūs esat noguris, jūs varat atmest prātu. Prāts jums pieķersies vēl mazu brītiņu. Bet, ja jūs neklausīsieties, ja jūs paliksiet malā un neieinteresēts un jūsu skatiens būs koncentrēts uz mērķi, uz bulli, tad jūs atradīsiet pēdu nospiedumus. Tie tur vienmēr ir bijuši, tikai jūs bijāt pārāk pilns ar domām, pārāk prāta aptumšots. Tāpēc jūs nespējāt saskatīt šīs smalkās pēdas.

Gar upes krastu zem kokiem es atrodu pēdu nospiedumus. Arī zem smaržīgās zāles…. Es jums sacīju, ka garā zāle simbolizē vēlmes. Un tagad arī zem zāles, pat zem savām paša vēlmēm jūs atrodat tādus pašus buļļa pēdu nospiedumus. Pat zem vēlmēm jūs atrodat paslēptu Dievu. Pat zem tā sauktajām pasaulīgajām lietām jūs meklējat kaut ko pārpasaulīgu. ja cilvēks meklē arvien vairāk un vairāk naudas, ko viņš patiesībā meklē? Naudu? ja viņš meklē naudu, tad pienāks brīdis, kad viņš būs apmierināts – bet tāds brīdis nekad nepienāk. Izskatās, ka viņš meklē kaut ko citu. Kļūdas pēc meklēdams naudu, viņš cenšas atrast kaut ko citu. Viņš grib būt bagāts.

Es jums to izstāstīšu citādi: Cilvēks, kurš dzenas pēc naudas, grib būt bagāts, bet viņš nezina, ka būt bagātam ir pilnīgi kaut kas cits nekā iegūt naudu. Būt bagātam nozīmē, ka jums ir visa pieredze, ko dzīve var sniegt. Būt bagātam nozīmē būt varavīksnei, nevis melnbaltam – visām krāsām kopā. Būt bagātam nozīmē būt nobriedušam, būt nomodā, būt dzīvam.

Cilvēks, kurš meklē naudu, meklē kaut ko citu, tāpēc, iegūstot naudu, nekas nav sasniegts. ja cilvēks meklē varu, ko viņš patiesībā meklē? Viņš grib būt dievs. Un pasaulē, viņš saka, – ja tev ir vara, tu vari izlikties par dievu. Aiz viņa tieksmes pēc varas slēpjas tie paši Dieva meklējumi.

Tāpēc, ieguvis varu, iekšēji viņš jutīsies bezspēcīgs, impotents, ārēji – bagāts, iekšēji – nabadzīgs, ubags.

Arī zem smaržīgās zāles es saskatu viņa pēdas. Tālu, vientuļos kalnos tās ir atrodamas. Šīs pēdas vairs nav noslēpjamas, kad deguns raugās debesīs. Tad jūs esat pārsteigts: Kā tas ir iespējams, ka es nevarēju saskatīt šos pēdu nospiedumus? Tie ir tieši manā priekšā! Tie vienmēr ir tur bijuši, kā jūsu degungals. Bet, ja jūsu acis ir aizvērtas vai aptumšotas, tad jūs nevarat tos saskatīt.

Esmu dzirdējis kādu anekdoti:

…Bija vēla nakts un, braukdams pa dažādiem apbraucamajiem ceļiem, kāds vīrs bija pilnīgi apmaldījies. Viņš apstājās pie kādas lauku mājas, lai pajautātu ceļu. „Vai es dodos pareizā virzienā, ja gribu nokļūt Atlantā?” viņš vaicāja sievietei, kura atvēra durvis. „Uz kuru pusi jūs braucat?” viņa jautāja. Nebūdams drošs par pareizo virzienu, viņš mēģināja vēlreiz: „Es gribēju jautāt, vai manas automašīnas ugunis ir vērstas pareizā virzienā?”– „Jā, kungs,” sacīja sieviete. „Vismaz sarkanās ugunis ir pareizajā virzienā.”

Tāda ir šī situācija. jo ātrāk jūs skrienat, jo vairāk jūs apjūkat. jo ātrāks jūs kļūstat, jo lielāks un lielāks apjukums jūs pārņem. jūs pamazām pazaudējat jebkuru virziena sajūtu. jūs vienkārši turpināt traukties no vienas vietas uz otru.

Par mērķi kļūst pats ātrums – jums šķiet, ka, ātri skrienot, jūs kaut kur nokļūsiet, tāpēc ātrums šķiet tik pievilcīgs. Tā ir neiroze.

Visa zinātne nodarbojas ar to, lai visu padarītu arvien ātrāku. Neviens nevaicā, uz kurieni jūs dodaties. Un man izskatās, ka pareizo virzienu rāda jūsu sarkanās gaismas. Savas mājas jūs jau esat atstājis kaut kur aiz muguras. Kaut kur jūsu būtības pašos dziļumos atrodas jūsu mājas. Bet vienā ziņā jums veicas: lai ko jūs arī darītu, jūs nevarat aiziet ļoti tālu prom no mājām, jo jūsu pārvietošanās ir tikai tāda kā mēnessērdzīga staigāšana miegā.

…Kāda sieviete bija ļoti bēdīga. „Mans vīrs,” viņa sacīja ārstam, „šķiet klīst kaut kur savā prātā.” – „Par to neuztraucieties,” atbildēja ārsts. „Es pazīstu jūsu vīru. Viņš nevar aiziet nekur tālu.”

Es jūs pazīstu. jūs nevarat aiziet tālu – jo patiesībā jūs tikai sapņojat par ātrumu, par braucienu, par mērķi. jūs esat dziļā miegā. Tas viss notiek jūsu prātā, nevis īstenībā.

Tāpēc dzenbudisms apgalvo – ja jūs esat tam gatavs, tad apgaismība ir iespējama šai pašā brīdī, jo jūs nevarat aiziet nekur tālu. ja jūsu ceļojums ir īsts ceļojums, tad pēkšņa apgaismība nav iespējama. jums nāksies atgriezties. Tas pats ceļš jums būs jāveic vēlreiz. jūs ceļojat jau miljoniem dzīvju garumā. ja vēlreiz ir jāveic tas pats ceļš atpakaļ, tad apgaismība ir gandrīz neiespējama. ja apgaismība būs pakāpeniska, tā ir gandrīz neiespējama.

Dzenbudisms teic, ka tai jābūt pēkšņai – kā kad cilvēks būtu dziļā miegā un sapņotu, un sapņotu, ka viņš ir aizlidojis uz Mēnesi. Bet no rīta viņš atvērs acis – kur viņš attapsies? Uz Mēness? Viņš būs tepat. Mēness pazudīs līdz ar sapni.

Pasaule ir sapnis. Nevar teikt, ka tā neeksistē, nevar teikt, ka tās nav – pasaule ir sapnis tāpēc, ka tā pasaule, par kuru jūs domājat, ka tā pastāv, ir tikai un vienīgi jūsu sapnis, jo jūs esat aizmidzis, neesat pie pilnas apziņas, jūs kustaties, darbojaties. Par laimi, jūs nevarat nokļūt tālu! jūs varat pamosties kuru katru brīdi.

Tagad Kuo-ana prozas komentārs pirmajai sūtrai:

Bullis nekad nav pazudis. Kāda gan vajadzība to meklēt? Man neizdodas to atrast tikai tāpēc, ka esmu nošķīries no savas patiesās dabas. jutekļu apmulsināts, es pazaudēju pat tā pēdas. Tālu no mājām es redzu daudzas krustceles, bet nezinu, kurš ceļš ir īstais. Es esmu sapinies alkatības un baiļu, labā un sliktā pinekļos.

Bullis nekad nav pazudis – tāpēc ka bullis esat jūs. Bullis ir jūsu enerģija, tā ir – jūsu dzīve. Bullis simbolizē jūsu dinamisma principu. Bullis nekad nav bijis pazudis. Kāda gan vajadzība ir to meklēt? ja jūs to spējat saprast, tad nav vajadzības meklēt. Tad ar pašu šo sapratni pietiek. Bet, ja šī sapratne pār jums neataust, tad rodas vajadzība meklēt.

Patiesības meklējumi jums nepalīdzēs sasniegt mērķi, jo mērķis nekad nav bijis pazudis. Meklējumi tikai palīdzēs atmest alkatību, bailes, īpašnieciskumu, skaudību, naidu, dusmas. Meklējumi tikai palīdzēs jums atbrīvoties no kavēkļiem, un, kad šķēršļu vairs nebūs, tad jūs pēkšņi sapratīsiet: Es vienmēr esmu bijis šeit, es nekad neesmu bijis nekur citur.

Tātad visi patiesības meklējumi ir savā ziņā negatīvi. Tas ir gluži kā veidot skulptūru no marmora bluķa. Ko dara skulptors? Viņš tikai atskalda nost nebūtiskās daļas, un mazpamazām parādās tēls.

…Mikelandželo izveidoja Jēzus skulptūru, un kāds viņam sacīja: „Tavs radītais darbs ir lielisks.” Viņš atbildēja: „Es neko neesmu izdarījis. Jēzus slēpās šajā marmora bluķī, es tikai palīdzēju tam atbrīvoties. Viņš jau tur bija, tikai tur bija vairāk marmora, nekā vajadzīgs. Tur bija arī nebūtiskais – es atšķēlu nebūtisko. Es tikai viņu atklāju, es viņu neradīju.” Patiesībā, marmora bluķi bija izmetuši celtnieki. Staigādams apkārt jaunceļamajai baznīcai, Mikelandželo jautāja celtniekiem: „Kāpēc šis marmora bluķis ir izmests ārā?”Viņi atbildēja: „Tas ir nederīgs.” Un viņš to aizveda. No tā iznāca viens no skaistākajiem Jēzus tēliem.

Mikelandželo mēdza stāstīt: „Kad es staigāju garām šim bluķim, jēzus mani sauca. Paslēpts bluķa iekšpusē, viņš sacīja: Mikelandželo, nāc un izlaid mani ārā!”

Bullis jau tur ir. Patiesības meklētājs ir meklētais. Tikai jums apkārt drūzmējas dažas liekas lietas. Patiesības meklējumi ir noliegums – atmetiet lieko, un jūs atradīsiet sevi visā savā krāšņumā.

Bullis nekad nav pazudis. Kāda gan vajadzība to meklēt? Man neizdodas to atrast tikai tāpēc, ka esmu nošķīries no savas patiesās dabas. Jutekļu apmulsināts, es pazaudēju pat tā pēdas. Tālu no mājām es redzu daudzas krustceles, bet nezinu, kurš ceļš ir īstais. Es esmu sapinies alkatības un baiļu, labā un sliktā pinekļos.

Otrās sūtras komentārs:

Es ieraugu buļļa pēdu nospiedumus, kad saprotu mācīto. Tad es uzzinu, ka, gluži tāpat kā daudzi darbarīki ir izgatavoti no viena un tā paša metāla, neskaitāmas esamības ir austas no viena un tā paša būtības auduma. ja es neatšķiršu būtisko no nebūtiskā, kā gan es varēšu nošķirt patieso no nepatiesā?

Vēl neiegājis pa vārtiem, es jau esmu saskatījis ceļu.

Es ieraugu buļļa pēdu nospiedumus, kad saprotu mācīto. Kad saprotu mācīto… Uz šīs zemes ir bijuši budas, miljoniem budu. Viņi visi ir mācījuši vienu un to pašu.

Viņi nevar rīkoties citādi. Patiesība ir viena, aprakstu ir daudz. Patiesība ir viena – viņi visi ir par to runājuši. ja jūs centīsieties saprast, tad jūs spēsiet ieraudzīt buļļa pēdu nospiedumus. Bet tā vietā, lai saprastu, jūs cenšaties sekot – un tā ir jūsu kļūda.

Sekošana nav sapratne. Sapratne ir ļoti, ļoti dziļa. Kad jūs saprotat, jūs nekļūstat par budistu. Kad jūs saprotat, jūs kļūstat par pašu Budu. Kad jūs saprotat, jūs nekļūstat par kristieti. Kad jūs saprotat, jūs kļūstat par pašu Kristu. Sekošana jūs padarīs par kristieti. Sapratne jūs padarīs par Kristu – atšķirība ir milzīga. Sekošana atkal ir lēmumfobija. Sekošana nozīmē: tagad es tikai akli sekošu. Tagad nav runas par manu paša lēmumu. Tagad es došos līdzi visur tur, kur dosies tu. Sapratne ir: lai ko tu sacītu, es klausīšos, es meditēšu. Un, ja uzausīs mana sapratne un tā saskanēs ar tavu sapratni, tad es sekošu savai sapratnei. Skolotāji ir noderīgi, viņi parāda ceļu. Nepieķerieties viņiem! Sekošana ir pieķeršanās – tā rodas no bailēm, nevis no sapratnes.

Kad jūs kļūstat par sekotāju, tad jūs pazaudējat pēdas. Kad jūs kļūstat par sekotāju, tad ir pilnīgi skaidrs, ka jūs vairs neizzināt patiesību. jūs varat kļūt par teistu un sacīt: „Dievs pastāv, es ticu Dievam.” jūs varat kļūt par ateistu un sacīt: „Es neticu Dievam. Es esmu ateists, vai komunists.” Bet abos gadījumos jūs esat pievienojies baznīcai. jūs esat pievienojies doktrīnai, dogmai. jūs esat pieslējies pūlim, baram.

Patiesības meklējumi ir individuāli, briesmu pilni. jums jāvirzās uz priekšu vienam. Bet ar to meklējumi ir skaisti.

Dziļā vienatnē, tikai dziļā vienatnē, kur nav pat nevienas domas, jums atklājas, jūsos ienāk Dievs. Dziļā vienatnē gara spējas kļūst par spožu liesmu. Dziļā vienatnē jūs apņem klusums un svētlaime. Dziļā vienatnē jūsu acis ir atvērtas un atveras jūsu būtība. Meklējumi ir individuāli.

Ko es šeit daru? Es cenšos jūs padarīt par individualitātēm. jūs gribētu kļūt par pūļa daļu, jūs to gribētu tāpēc, ka akli sekot – tas ir ļoti ērti un komfortabli. Bet es šeit neesmu tāpēc, lai padarītu jūs aklus. Es šeit neesmu tāpēc, lai ļautu jums man pieķerties, jo tad es jums nekādi nevarēšu palīdzēt. Es ļaušu jums būt savā tuvumā, bet es neļaušu jums pieķerties. Es došu jums visas iespējas mani saprast, bet es jums neļaušu man ticēt. Atšķirība ir smalka, bet būtiska. Un esiet modri, jo jūsu prāts centīsies visu atbildību uzvelt man.

Tas ir tas, ko jūs domājat, kad sakāt: Es ļaujos. Tā nav paļaušanās, kas nāk no uzticības – tā nāk no lēmumfobijas, no bailēm, no bailēm būt vienam. Nē, es neesmu šeit, lai padarītu jūsu ceļojumu komfortablu, ērtu, jo to nav iespējams padarīt komfortablu un ērtu. Tam ir jābūt grūtam, tas ir smags, tas ved pret kalnu. Un pēdējā brīdī, beidzamajā brīdī, ko dzenbudisti sauc par satori, pat es nebūšu kopā ar jums. Mēs varam būt ceļabiedri tikai līdz vārtiem. Ieejot pa vārtiem, jūs būsiet viens.

Tātad visa ceļa garumā man jāpanāk, lai jūs spējat būt viens. Man jāpalīdz jums atbrīvoties no bailēm, jāpalīdz jums kļūt izlēmīgam. Uzticieties dzīvei – nav nekādas vajadzības pēc kādas citas uzticības. Uzticieties dzīvei! Un tā jūs spontāni un dabiski aizvedīs līdz augstākajam, līdz patiesībai, līdz Dievam – sauciet to, kā vien jūs gribat.

Dzīves upe plūst uz okeānu. ja jūs uzticaties, tad jūs peldat šai upē. jūs jau esat upē, bet jūs ķeraties pie mirušām saknēm tās krastā vai arī cenšaties cīnīties pret straumi. Pieķeršanās svētajiem rakstiem, pieķeršanās dogmām, doktrīnām neļauj upei nest jūs sev līdzi. Atmetiet visas doktrīnas, visas dogmas, visus rakstus. Dzīve ir vienīgā Bībele, vienīgie raksti. Uzticieties tai un ļaujiet tai nest jūs uz okeānu, uz visaugstāko.

Šodienai pietiks.