MĪLESTĪBA. BRĪVĪBA & VIENPATĪBA

milestiba-vaks

JAUNS ATTIECĪBU REDZĒJUMS

Mīlestība ir kāpnes. Tā sākas ar vienu cilvēku, tā beidzas ar visu. Mīlestība ir sākums, beigas ir Dievs. Baidīties no mīlestības, baidīties no pieaugošajām mīlestības sāpēm – tas nozīmē palikt ieslēgtam tumšā cellē. Lai ir sāpes, lai ir ciešanas. Ejiet cauri tumšai naktij, un jūs nonāksiet līdz skaistam saullēktam.

Brīvība dod jums iespēju gan nokrist zemāk par dzīvniekiem, gan pacelties augstāk par eņģeļiem. Brīvība ir trepes. Viens trepju gals iesniedzas ellē, otrs gals sniedzas debesīs. Tās ir vienas un tās pašas trepes. Jūsu izvēle – virziens jāizvēlas jums. Un, manuprāt, ja jūs neesat brīvs, jūs nevarat aplami izmantot savu nebrīvi.

milestiba2Nebrīvi nevar izmantot aplam. Cietumnieks nevar ļaunprātīgi izmantot savu situāciju – viņš ir sasaistīts, viņam nav brīvības neko darīt. Un tāda situācija ir ar visiem citiem dzīvniekiem, izņemot cilvēku – viņi nav brīvi. Viņi ir piedzimuši par konkrētiem dzīvniekiem, un viņi to piepildīs. Patiesībā daba pati to piepilda. Viņiem pašiem nekas nav jādara. Viņu dzīvē nav izaicinājuma. Tikai cilvēkam ir jāsastopas ar izaicinājumu, lielo izaicinājumu. Un tikai nedaudzi cilvēki vēlas riskēt un doties augstumos, atklāt savas visaugstākās virsotnes. Tikai daži – Buda, Kristus – ļoti nedaudzi, viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Kāpēc visa cilvēce nav izvēlējusies sasniegt tādu pašu svētlaimes stāvokli kā Buda, tādu pašu mīlestības stāvokli kā Kristus, tādu pašu līksmes stāvokli kā Krišna?

Kāpēc? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pat tiekties pēc tādiem augstumiem ir riskanti. Labāk par to nedomāt. Un labākais veids, kā par to nedomāt, ir pieņemt, ka nav brīvības – jūs esat iepriekš nolemts. Jau pirms piedzimšanas jums ir dots noteikts scenārijs, un jums tas ir tikai jāīsteno.

Tikai brīvību var izmantot aplami, verdzību nevar izmantot nepareizi. Tāpēc mūsdienās redzam tik daudz haosa pasaulē. Tā nekad agrāk nav bijis, tāpēc ka cilvēks nebija tik brīvs. Visvairāk haosa jūs redzat Amerikā, tāpēc ka tur viņi bauda vislielāko brīvību, kāda jebkad vēsturē kaut kur pasaulē bijusi. Vienmēr, kad ir brīvība, uzvirmo haoss. Bet šis haoss ir tā vērts, jo tikai no haosa rodas zvaigznes.

Es neuztiepju jums nekādu disciplīnu, jo jebkura disciplīna ir smalks verdzības veids. Es nesniedzu nekādus priekšrakstus, jo visi priekšraksti, ko devis kāds no ārpuses, jūs ieslodzīs, paverdzinās. Es tikai mācu jūs, kā būt brīviem, un tad atstāju jūs sevis pašu ziņā, lai jūs darītu to, ko gribat darīt ar savu brīvību. Ja jūs gribat nolaisties zemāk par dzīvniekiem, tas ir jūsu lēmums, un jums ir pilnīgi brīvi atļauts to darīt, jo tā ir jūsu dzīve. Ja jūs izlemjat tā rīkoties, tad tā ir jūsu privilēģija. Bet, ja jūs saprotat brīvību un tās vērtību, tad jūs nesāksiet laisties lejup. Jūs nenolaidīsieties zemāk par dzīvniekiem, jūs sāksiet celties augstāk par eņģeļiem.

Cilvēks nav nošķirta esamība, viņš ir tilts starp divām mūžībām, dzīvnieku un Dievu, neapzināto un apzināto.

Paaugstiniet savu apziņas līmeni, palieliniet savu brīvību. Lai katru soli, ko jūs veicat, vada jūsu paša griba. Radiet sevi un uzņemieties visu atbildību par to.

Verdzība

Seksualitāte ir visspēcīgākais cilvēka instinkts. Gan politiķi, gan garīdznieki uzreiz ir sapratuši, ka seksualitāte ir lielākais cilvēka dzinējspēks. Tā ir jāpiebremzē, jāsamazina. Ja cilvēkam tiks ļauta pilnīga seksuāla brīvība, tad pār viņu nebūs iespējams valdīt. Nebūs iespējams viņu padarīt par vergu.

Jūs taču esat redzējuši, ka tā notiek, vai ne? Kad jūs gribat bulli iejūgt ratos, ko jūs darāt? Jūs viņu kastrējat, jūs iznīcināt viņa seksuālo enerģiju. Un vai jūs esat pamanījuši atšķirību starp bulli un vērsi? Atšķirība ir milzīga! Vērsis ir nožēlojama radība, vergs. Bullis ir skaistulis. Bullis ir krāšņs radījums, īsts lepnums. Paskatieties, kā bullis iet, kā viņš soļo kā imperators! Un paraugieties, kā vērsis velk pajūgu.

Tas pats ir izdarīts ar cilvēku: seksuālais instinkts ir piebremzēts, samazināts, izkropļots. Cilvēks tagad nav tāds kā bullis. Viņš ir tāds kā vērsis. Un katrs cilvēks velk tūkstoti un vienu pajūgu. Palūkojieties, un jūs ieraudzīsiet aiz savas muguras tūkstoti un vienu pajūgu, un jūs esat tajos iejūgts.

Kāpēc jūs neiejūdzat bulli? Bullis ir pārāk spēcīgs. Ja viņš ieraudzīs garāmejošu govi, tad aizlidinās pa gaisu gan jūs, gan pajūgu, un metīsies pie govs! Viņš nenieka neuztrauksies par jums un neklausīsies jūsos. Kontrolēt bulli būs neiespējami. Seksuālā enerģija ir dzīvības enerģija. Tā nav kontrolējama. Bet politiķus un garīdzniekus neinteresējat jūs. Viņus interesē ievadīt jūsu enerģiju citā gultnē. Tāpēc jāsaprot, ka te slēpjas noteikts mehānisms.

Seksualitātes apspiešana, seksa aizliegums ir cilvēka verdzības īstais pamats. Cilvēks nevar būt brīvs, kamēr sekss nav brīvs. Cilvēks nevar būt patiesi brīvs, ja viņa seksuālajai enerģijai nav ļauts dabiski izpausties. Ir pieci paņēmieni, kā cilvēku padarīt par vergu, par netīkamu būtni, par kropli. Pirmais – ja vēlaties pār cilvēku valdīt, lieciet viņam justies tik vājam, cik vien spējat. Ja garīdznieki vai politiķi vēlas pār jums valdīt, tad viņiem jāliek jums justies iespējami vājākam. Un labākais veids, kā cilvēku padarīt vāju, ir neļaut brīvi mīlēt. Mīlestība ir barība. Mūsdienās psihologi ir atklājuši, ka tad, ja bērns nesaņem mīlestību, viņš ieraujas sevī un kļūst vājš. Viņam var dot pienu, viņam var dot zāles, viņam varat dot visu ko citu, – tikai nedodiet mīlestību. Neapskaujiet viņu, neskūpstiet viņu, neturiet viņu sava ķermeņa siltumā, un bērns sāks kļūt vārgāks un vārgāks, un vārgāks. Viņam būs lielākas izredzes nomirt nekā izdzīvot. Kas notiek? Kāpēc? Tikai apskāvieni, skūpsti, ķermeņa siltums, un bērns jūtas lolots, pieņemts, mīlēts, vajadzīgs. Bērns sāk justies vērtīgs. Bērns sāk savā dzīvē sajust jēgu.

Bet mēs viņus badinām jau no pašas bērnības. Mēs nedodam tik daudz mīlestības, cik vajadzīgs. Tad mēs cenšamies piespiest jaunos vīriešus un jaunās sievietes nemīlēties, ja vien viņi neapprecas. Līdz četrpadsmit gadu vecumam viņi seksuāli nobriest. Bet viņu izglītošanās var aizņemt ilgāku laiku – desmit gadus vai vairāk, līdz viņi sasniedz divdesmit četru, divdesmit piecu gadu vecumu, kad viņi iegūst maģistra vai doktora grādu. Tāpēc mēs cenšamies viņus piespiest nemīlēt.

Seksuālā enerģija sasniedz kulmināciju aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā. Vīrietim vairs nekad nebūs tādas potences, un sieviete nespēs piedzīvot lielāku orgasmu, kā viņa spēj astoņpadsmit gados. Bet mēs viņus piespiežam nemīlēties – meitenes un zēnus izmitina atsevišķi, un starp viņiem nostājas vesels policijas, tieslietu, ierēdņu, direktoru, skolotāju mehānisms. Viņi visi stāv tieši vidū, atturot zēnus no piekļūšanas meitenēm un neļaujot meitenēm tuvoties zēniem. Kāpēc? Kāpēc viņi ir tik ļoti norūpējušies par to? Viņi cenšas nogalināt bulli un radīt vērsi.

Līdz laikam, kad jums paliek astoņpadsmit, jūs sasniedzat savas seksuālās enerģijas, savas mīlestības enerģijas virsotni. Līdz laikam, kad jūs apprecaties divdesmit piecu, divdesmit sešu, divdesmit septiņu gadu vecumā… Un šis vecums pieaug arvien vairāk un vairāk, jūsu seksuālā enerģija jau ir sākusi mazināties. Jo attīstītāka valsts, jo ilgāk jūs gaidāt – pēc iespējas vairāk ir jāiemācās, ir jāatrod darbs, jāizdara vēl šis un tas. Tad jūs apprecaties un mīlat, bet mīlestība nekad nekļūst īsti karstasinīga. Tā nekad nenonāk līdz tam punktam, kur cilvēki izgaist. Tā paliek remdena. Un, ja jūs neesat spējis pilnīgi mīlēt, tad jūs nespējat mīlēt savus bērnus, jo jūs nezināt – kā… Ja jūs neesat spējis iepazīt mīlestības virsotnes, kā gan jūs varat to iemācīt saviem bērniem? Kā gan jūs varat palīdzēt saviem bērniem sasniegt virsotņu smailes?

Tātad gadsimtiem ilgi cilvēkam ir liegta mīlestība tāpēc, lai viņš kļūtuvājš. Otrais – panāciet, lai cilvēks ir tik neizglītots un maldināts, cik vien iespējams, lai viņu viegli varētu apmānīt. Un, ja jūs vēlaties radīt zināmu gara nabadzību, – kas ir nepieciešams gan garīdzniekiem, gan politiķiem, gan viņu sazvērestībai, – tad to vislabāk var sasniegt, neļaujot cilvēkam brīvi nodoties mīlestībai. Bez mīlestības cilvēka gara spējas manāmi samazinās. Jūs droši vien esat to novērojuši? Kad jūs iemīlaties, visas jūsu spējas pēkšņi sasniedz virsotni, savu crescendo. Vēl pirms mirkļa jūs izskatījāties nomākts, tad jūs satiekat savu sievieti, un pēkšņi jūsos uzbango milzīgs prieks. Jūs uzliesmojat. Kamēr cilvēki mīl, viņi visu dara savu spēju augstākajā līmenī. Kad mīlestība pazūd vai kad mīlestības nav, viņu spējas ir piezemētas, tām tūkst lidojuma.

Visgudrākie ir seksuālākie cilvēki. Jāsaprot, ka mīlestības enerģija pārsvarā ir gara spēja. Ja jūs nespējat mīlēt, tad esat noslēgts, nejūtīgs. Jūsos nav emocionālu uzplūdu. Bet, kad jūs mīlat, jūsos ir paisums. Mīlestībā cilvēks jūtas tik pārliecināts par sevi, ka spēj pieskarties zvaigznēm. Tāpēc sievieti pārņem liela iedvesma un vīrieti pārņem nepārvarama degsme. Tiklīdz sieviete ir mīlēta, viņa uzreiz, acumirklī kļūst skaista! Vēl pirms mirkļa viņa bija tik parasta, bet tagad pār viņu ir nolijusi mīlestība… No viņas plūst pilnīgi jauna enerģija, ap viņu rodas cita aura. Viņa iet graciozāk, viņas soļi ir kļuvuši dejiski. Viņas acīs tagad ir neiedomājams skaistums; seja kvēlo, tā izstaro gaismu. Un tas pats notiek ar vīrieti.

Kad cilvēki mīl, viņi visu dara ar vislielāko degsmi. Neļaujiet tiem mīlēt, un tie paliks zemākajā savu spēju līmenī. Kad cilvēki paliek zemākajā pozīcijā, viņi ir aprobežoti, tie ir nezinoši, viņi netiecas uzzināt. Bet, kad cilvēki ir nezinoši un maldināti, viņus viegli apmānīt. Kad cilvēki ir seksuāli nomākti, apspiesti mīlestībā, viņi sāk ilgoties pēc citas dzīves. Tie domā par debesīm, paradīzi, bet viņi necer radīt paradīzi šeit un tagad. Kad jūs mīlat, paradīze ir šeit un tagad. Tad jūs neraizējaties. Kurš gan tad iet pie garīdznieka? Kuru gan vairs uztrauc, vai pastāv paradīze vai ne? Jūs jau tajā esat! Jūs tas vairs neinteresē. Bet, kad jūsu mīlestības enerģija ir apspiesta, jūs sākat domāt: „Šeit nav nekā, tagadne ir tukša. Tad kaut kur jābūt kādam mērķim.” Jūs ejat pie garīdznieka un taujājat par debesīm, un viņš jums tēlo skaistas debesu ainas. Un, kad cilvēki interesējas par citu dzīvi, tad ir dabiski, ka viņi neinteresējas par šo dzīvi. Šī dzīve ir vienīgā. Cita dzīve slēpjas šajā pašā dzīvē! Tā nav pretēja šai dzīvei, tā nav kaut kur prom; tā ir iekšā šajā dzīvē. Nododieties tai – šī ir tā dzīve! Dzīvojiet šo dzīvi, un jūs tajā atradīsiet arī citu. Dievs ir atrodams pasaulē, Dievs ir atrodams šeit un tagad. Ja jūs mīlēsiet, tad spēsiet to sajust.

Trešais noslēpums – iedzeniet cilvēkos tik lielas bailes, cik vien iespējams. Un visdrošāk to var panākt, neļaujot mīlēt, jo mīlestība iznīcina bailes – „mīlestība izdzen bailes”. Kad jūs mīlat, jums nav baiļu. Kad jūs mīlat, tad spējat cīnīties pret visu pasauli. Kad mīlat, jums ir sajūta, ka spējat pilnīgi visu. Bet, kad jūs nemīlat, tad baidāties no sīkumiem. Kad nemīlat, tad sākat vairāk interesēties par drošību un garantijām. Kad jūs mīlat, tad vairāk lūkojaties pēc piedzīvojumiem un dziļāku procesu izpēti. Cilvēkiem nav ļāvuši mīlēt, jo tas ir vienīgais veids, kā iedzīt viņos bailes. Un, kad viņi dreb bailēs, viņi vienmēr ir nospiesti uz ceļiem, klanās mācītājiem un klanās politiķu priekšā. Tā ir milzu sazvērestība pret cilvēci. Tā ir sazvērestība pret jums! Politiķi un garīdznieki ir jūsu ienaidnieki, bet viņi izliekas, ka kalpo sabiedrībai. Tie teic: „Mēs jums kalpojam, lai palīdzētu tikt pie labākas dzīves. Mēs gribam radīt jums labu dzīvi.”

Patiesībā viņi tieši sagrauj dzīvi. Ceturtais – lieciet cilvēkam justies pēc iespējas nelaimīgākam, jo nelaimīgs cilvēks ir apmulsis, nelaimīgam cilvēkam nav pašvērtības, nelaimīgs cilvēks sevi nosoda, viņam ir sajūta, ka noteikti ir izdarījis ko sliktu. Nelaimīgam cilvēkam nav pamata zem kājām – jūs varat viņu stumdīt šurpu turpu, viņu ļoti viegli var pārvērst par mētājamu sprunguli. Un nelaimīgs cilvēks vienmēr ir gatavs tam, ka viņu izrīko, ka viņam pavēl, viņu disciplinē, jo viņš zina: „Pats par sevi es esmu vienkārši nožēlojams. Varbūt kāds cits var sakārtot manu dzīvi.” Viņš ir parocīgs upuris.

Un piektais – lieciet cilvēkiem justies, cik vien iespējams, atsvešinātiem vienam no otra, lai viņi nevarētu apvienoties kādam kopīgam garīdznieku un politiķu neatzītam mērķim. Turiet cilvēkus nošķirtus vienu no otra. Neļaujiet tiem pārāk lielu tuvību. Kad cilvēki ir katrs par sevi, vientuļi, nošķirti viens no otra, tad viņi nespēj apvienoties. Un pastāv tūkstotis un viena viltība, kā viņus turēt nošķirtus.

Ja jūs, piemēram, sadosieties rokās ar vīrieti… Jūs esat vīrietis un iesiet pa ielu sadotām rokām ar vīrieti un dziedāsiet… Jūs jutīsieties vainīgs, jo cilvēki sāks uz jums skatīties. Vai jūs esat gejs? Esat homoseksuāls vai kas tāds?… Diviem vīriešiem nav ļauts būt laimīgiem kopā. Viņiem nav atļauts sadoties rokās, tie nedrīkst apskauties. Viņi tiek nosodīti kā homoseksuāļi. Tas rada bailes. Kad nāk jūsu draugs un saņem jūs pie rokas, jūs palūkojaties apkārt: „Vai kāds gadījumā neskatās?” Un jūs steidzīgi atbrīvojaties no draudzīgā tvēriena.

Vai esat ievērojuši, kādā steigā jūs sarokojaties? Jūs tikai pieskaraties viens otra rokai, paspiežat to un viss. Jūs nepaturat otra roku savējā, jūs neapskaujat viens otru; jūs baidāties. Vai varat atcerēties, ka jūsu tēvs būtu jūs kādreiz apskāvis? Vai jūsu māte jūs apmīļojusi, kopš esat seksuāli nobriedis? Kāpēc ne? Ir radītas bailes. Jauns vīrietis apkampjas ar savu māti? Varbūt starp viņiem radies kas seksuāls, kāda seksuāla doma, kāda fantāzija. Ir dzimušas bailes: tēvs un dēls, tēvs un meita – nē. Brālis un māsa – nē; brālis ar brāli – nē!

Cilvēki tiek turēti atsevišķos nodalījumos ar augstām sienām visapkārt. Ikviens ir kaut kur iedalīts, un starp viņiem ir tūkstoš un viena barjera. Jā, kādu dienu, pēc divdesmit pieciem šādu mācību gadiem jums atļauj mīlēties ar savu sievu. Bet tad šīs mācības ir jau dziļi iesūkušās jūsos, un jūs pēkšņi nezināt, ko darīt. Kā mīlēt? Jūs neesat iemācījies šo valodu. Tas ir tāpat, kā kad cilvēkam divdesmit piecus gadus nebūtu ļauts runāt. Tikai ieklausieties: divdesmit piecus gadus viņam nav bijis ļauts pateikt nevienu vienīgu vārdu, un tad pēkšņi jūs liekat viņam doties uz skatuvi un sakāt: „Nolasi mums labu lekciju!” Kas notiks? Viņš nokritīs zemē, tai pašā brīdī un uz līdzenas vietas. Varbūt viņš noģībs, varbūt nomirs… Divdesmit pieci klusēšanas gadi, un tagad pēkšņi no viņa sagaida, lai viņš nolasītu lielisku lekciju. Tas nav iespējams. Tā tas notiek! Divdesmit pieci gadi bez mīlestības. Baiļu gadi. Un tad pēkšņi jums likumīgi to atļauj. Izdod tiesības, ka tagad jūs drīkstat mīlēt sievieti.

„Šī ir tava sieva, tu esi viņas vīrs, un jums ir atļauts mīlēt.” Bet vai tie divdesmit pieci nepareizas audzināšanas gadi pazudīs kā nebijuši? Nepazudīs. Jā, jūs „mīlēsiet”… It kā mīlēsiet. Tā nebūs eksplozīva, tā nebūs orgasmu sniedzoša mīlestība. Tā būs ļoti vārga saikne. Tāpēc pēc mīlēšanās jūs būsiet vīlies – deviņdesmit deviņi procenti cilvēku pēc mīlēšanās ir vīlušies, vīlušies vairāk nekā jebkad agrāk. Un viņi domā: „Kas tas ir? Tajā nav nekā tāda! Tā nav patiesība!” Vispirms garīdznieki un politiķi ir panākuši, ka jūs nespējat mīlēt, un pēc tam viņi nāk un sprediķo, ka mīlestībā nav nekā nozīmīga. Un izskatās, ka viņiem ir taisnība, viņu sprediķojumi pilnīgi saskan ar jūsu pieredzi. Vispirms viņi rada vilšanās pieredzi, un pēc tam nāk ar savu mācību. Un abas lietas kopā izskatās loģiskas. Saskanīgas. Tas ir liels joks, lielākais, kāds jebkad ar cilvēku ticis izspēlēts.

Visas piecas lietas ir panākamas ar vienu vienīgu mīlestības aizliegumu. Visus šos mērķus ir iespējams sasniegt, neļaujot cilvēkiem mīlēt vienam otru. Un aizliegums ir panākts tik zinātniskā veidā! Šis aizliegums ir vienreizējs mākslas darbs – tajā izmantota izcila izveicība un viltība. Tas ir īsts meistardarbs! Šis aizliegums ir jāizprot.

Pirmkārt, tas ir netiešs, tas ir apslēpts. Tas nav acīmredzams, jo vienmēr, kad aizliegums ir pārāk acīmredzams, tas nedarbojas. Aizliegumam jābūt ļoti apslēptam, lai jūs nevarētu pat iedomāties, lai jūs nezinātu, kā tas darbojas. Aizliegumam jābūt tik apslēptam, lai jums pat prātā neienāktu, ka to iespējams neievērot.

Aizliegumam jāiesakņojas zemapziņā, ne apziņā. Kā to padarīt tik smalku un tik netiešu? Ir kāda viltība: sākumā visu laiku mācīt, ka mīlestība ir lieliska, lai cilvēki nekad neiedomātos, ka garīdznieki un politiķi būtu pret mīlestību. Nemitīgi māciet, ka mīlestība ir lieliska, ka mīlestība ir īstā lieta, un tad nepieļaujiet nevienu situāciju, kur mīlestība būtu iespējama. Nepieļaujiet to. Nedodiet nekādu iespēju paēst, un visu laiku māciet, ka ēdiens ir lielisks, ka ēšana ir liela bauda: „Ēdiet, cik labi vien varat!” – bet nedodiet neko ēst. Turiet cilvēkus badā un turpiniet runāt par mīlestību. Tāpēc garīdznieki nemitīgi runā par mīlestību. Mīlestība tiek cildināta vairāk par visu, tūlīt aiz Dieva, bet tiek aizliegta jebkura tās iespējamība. Tiešā veidā viņi uz to mudina. Netiešā veidā nocērt pašā saknē. Tas ir meistardarbs!

Neviens garīdznieks nerunā par to, kādas sāpes viņi ir nodarījuši. Tas ir tāpat, kā kad jūs sacītu kokam: „Zaļo, plauksti, ziedi!” – un turpinātu cirst tā saknes, lai koks nevarētu zaļot. Un, kad tas nezaļo, jūs uzrāptos kokā un sacītu: „Paklau! Tu taču neklausies! Tu neņem vērā mūsu teikto. Mēs visu laiku sakām: ‘Zaļo, ziedi, baudi, dejo!” Un tai pašā laikā jūs turpinātu cirst saknes. Mīlestība tiek tik ļoti noliegta. Bet mīlestība ir visretākā lieta pasaulē, tāpēc to nevajadzētu liegt. Ja kāds spēj mīlēt piecus cilvēkus, viņam vajadzētu mīlēt piecus. Ja cilvēks spēj mīlēt piecdesmit, viņam vajadzētu mīlēt piecdesmit. Ja cits spēj mīlēt piecus simtus, viņam vajadzētu mīlēt piecus simtus. Mīlestība ir tik reta, ka, jo vairāk jūs spējat to izplatīt, jo labāk. Bet ar lielām viltībām jūs esat iespiests šaurā, ļoti šaurā stūrī. Jūs drīkstat mīlēt tikai savu sievu vai tikai savu vīru, jūs drīkstat mīlēt tikai šo, jūs drīkstat mīlēt tikai to… Ir pārāk daudz ierobežojumu. Ir tā, it kā būtu tāds likums, ka jūs drīkstat elpot tikai tad, kad esat kopā ar savu sievu. Jūs drīkstat elpot tikai tad, kad esat kopā ar savu vīru. Bet tad elpošana kļūtu neiespējama! Tad jūs nomirtu un nespētu elpot pat tad, kad esat kopā ar savu sievu vai ar savu vīru. Jums jāelpo divdesmit četras stundas diennaktī.

Esiet mīlošs. Bet ir vēl kāda viltība: viņi runā par „augstāko mīlestību” un grauj zemāko. Tie apgalvo, ka no zemākās mīlestības ir jāatsakās – ķermeniskā mīlestība esot slikta, garīgā mīlestība – laba.

Vai esat redzējuši kādu garu bez ķermeņa? Vai esat kādreiz redzējuši kādu māju bez pamatiem? Zemākā mīlestība ir augstākās pamats. Ķermenis ir jūsu mājoklis. Gars dzīvo ķermenī, kopā ar ķermeni. Jūs esat iemiesots gars un „dvēselisks” ķermenis – jūs esat kopā. Zemākais un augstākais nepastāv atsevišķi, tie ir viens vesels – vienu un to pašu trepju pakāpieni. No zemākā nav jāatsakās, zemākais ir jāpārvērš augstākajā. Zemākais ir labs. Ja jūs iestrēgstat pie zemākā, tur nav vainīgs zemākais, bet gan jūs pats. Ar zemāko trepju pakāpienu viss ir kārtībā. Ja jūs pie tā iestrēgstat, jūs iestrēgstat: tas ir kaut kas jūsos. Izkustieties. Sekss nav nepareizs. Jūs esat nepareizs, ja jūs tur esat iestrēdzis. Virzieties augšup. Augstākais nav pret zemāko; zemākais dod iespēju augstākajam pastāvēt.

Šīs viltības ir novedušas pie daudzām problēmām. Katru reizi, kad jūs mīlat, jūs jūtaties tā kā vainīgs; ir radusies vainas sajūta. Kad jūtaties vainīgs, tad jūs nevarat pilnībā nodoties mīlestībai – vainas sajūta jūs attur, tā liek jums palikt uz vietas. Pat mīlējoties ar savu sievu vai ar savu vīru, jūs jūtaties vainīgs – jūs zināt, ka tas ir grēks, zināt, ka darāt ko sliktu. „Svētie to nedara” – jūs esat grēcinieks. Tāpēc jūs nevarat pilnībā nodoties mīlestībai pat tad, kad jums tas ir atļauts. Ārēji mīlēt savu sievu. Garīdznieks ir paslēpies jums aiz muguras jūsu vainas apziņā. Viņš rauj jūs prom, rausta jūsu jūtu stīgas.

Kad uzrodas vainas apziņa, jūs sākat domāt, ka rīkojaties nepareizi. Jūs zaudējat pašvērtību, zaudējat pašcieņu. Un rodas vēl viena problēma – kad jūs pārņem vainas izjūta, jūs sākat tēlot. Mātes un tēvi izliekas un liedz saviem bērniem uzzināt, ka viņi mīlējas. Viņi tēlo, ka seksa nav. Par viņu izlikšanos bērni agrāk vai vēlāk uzzinās. Kad bērni uzzinās par viņu liekulību, tie pilnīgi zaudēs bērnu uzticību. Viņi jutīsies nodoti, jutīsies piekrāpti.

Bet tēvi un mātes apgalvo, ka viņu bērni viņus necienot – jūs paši esat tam cēlonis, kā gan viņi lai jūs ciena? Jūs esat viņus maldinājuši visādos veidos, esat bijuši nepatiesi, esat bijuši negodīgi. Jūs viņiem iestāstījāt, lai nemīl, teicāt – „Sargies to darīt!” Un tai pašā laikā paši nepārstājāt mīlēties. Un agrāk vai vēlāk pienāks diena, kad bērni sapratīs, ka pat viņu tēvs, pat viņu māte nav pret viņiem patiesi. Kā gan lai viņi jūs ciena? Vispirms vaina rada izlikšanos. Tad izlikšanās izraisa atsvešināšanos no cilvēkiem. Pat bērns, jūsu paša bērns nejutīs saskaņu ar jums. Un barjera ir jūsu izlikšanās. Un, kad jūs zināt, ka visi liekuļo… Kādu dienu jūs sapratīsiet, ka jūs tikai izliekaties, un tāpat dara citi. Kā gan iespējams veidot attiecības, kad visi tēlo? Kādas gan var būt attiecības, kad visi ir nepatiesi? Kā jūs varat būt draudzīgs, kad visapkārt ir krāpšana un viltus? Realitāte jūs ārkārtīgi sāpina un ļoti sarūgtina. Jūs tajā saskatāt tikai sātana darbus.

Un visiem ir neīstas sejas, neviens nav patiess. Visi nēsā maskas, neviens nerāda savu patieso seju. Jūs jūtaties vainīgs, un jūs zināt, ka visi citi arī izliekas. Visi jūtas vainīgi, un visi ir kļuvuši gluži kā viena vaļēja brūce. Tagad tādus cilvēkus ir ļoti viegli padarīt par vergiem – pārvērst par ierēdņiem, stacijas priekšniekiem, skolmeistariem, nodokļu iekasētājiem, ministriem, pārvaldniekiem, prezidentiem. Tagad ir ļoti viegli sajaukt viņiem galvu. Jūs esat atrāvuši viņus no saknēm. Sekss ir saknes; tantras un jogas valodā – muladhar. Muladhar nozīmē – pirmatnējā enerģija.

Esmu dzirdējis kādu stāstu… Tā bija lēdijas Leinas kāzu nakts, kad augstprātīgā dāma pirmo reizi veica savus sievas pienākumus. „Mans Kungs,” viņa jautāja savam līgavainim, „vai tas ir tas, ko vienkāršie cilvēki sauc par mīlēšanos?” – „Jā, mana dārgā,” atbildēja lords Redžinalds, un turpināja iesākto. Pēc kāda brīža lēdija Leina sašutumā iesaucās: „Vienkāršiem cilvēkiem tas ir par labu!” Vienkāršajiem cilvēkiem patiesībā nav bijis ļauts tā īsti mīlēties: „Tas viņiem ir par labu.” Bet problēma ir tāda, ka, indējot visu pasauli, jūs saindējat arī pats sevi. Indējot gaisu, ko ieelpo vienkāršie cilvēki, tiek saindēts arī gaiss, ko ieelpo karalis. Tas nevar pastāvēt atsevišķi – tas viss ir vienots. Kad garīdznieks sagandē vienkāršos cilvēkus, viņš, galu galā, sagandē arī pats sevi. Kad politiķis sabojā vienkāršo cilvēku gaisu, galu galā, arī viņš ieelpo to pašu gaisu – cita gaisa nav.

…Pagarākā braucienā dzelzceļa kupejas pretējos stūros sēdēja kāds vikārs un bīskaps. Iekāpjot bīskapam, vikārs bija nolicis nost savu Playboy žurnālu un sācis lasīt Baznīcas Vēstis. Bīskaps, nepievērsdams viņam uzmanību, risināja Times krustvārdu mīklu. Valdīja klusums. Pēc kāda brīža vikārs mēģināja uzsākt sarunu. Kad bīskaps bija vairākas reizes pakasījis galvu un izdvesis „Ak!” un „Vai!”, vikārs mēģināja vēlreiz: „Vai es varu jums palīdzēt, kungs?” – „Varbūt. Man nekādi nedodas rokā viens vārds. Kas tas ir, kam ir 5 burti, trīs ir k-s-s, un ko var baudīt pēc pusdienām vai bez pusdienām?” – „Nu, kungs,” pēc nelielas pauzes sacīja vikārs, „Man šķiet – kēkss.” – „Protams, protams!” iesaucās bīskaps. „Sakiet, jaunais cilvēk, vai jūs varētu man aizdot dzēšgumiju?” Apspiežot kaut kādas ārējas izpausmes, parādības nepazūd, bet iet dziļumā, zemapziņā. Tās tur ir. Seksualitāte nav iznīcināta – par laimi. Tā nav iznīdēta. Tā nav sagrauta, tā ir tikai sabojāta. To nav iespējams iznīcināt. Tā ir dzīvības enerģija. Tā ir piesārņota. Bet to ir iespējams attīrīt.

Jūsu dzīves nebūšanu pamatā ir seksuālās raizes. Jūs varat nemitīgi risināt citas problēmas, bet jūs nekad nevarēsiet tās atrisināt, tāpēc ka tās nav īstās. Bet, ja jūs tiksiet vaļā no savām seksuālajām raizēm, atkāpsies visas pārējās, jo jūs būsiet atraisījis galveno samezglojumu. Bet jūs tik ļoti baidāties pat ieskatīties šai problēmā. Tas ir vienkārši. Ja spējat nolikt malā visus savus ierobežojumus, tad tas ir ļoti vienkārši. Tas ir tik vienkārši, kā šis stāsts.

…Kāda neapmierināta vecmeita bija īsta sodība policijai. Viņa nemitīgi zvanīja un apgalvoja, ka zem viņas gultas esot vīrietis. Galu galā, viņu aizsūtīja uz psihiatrisko slimnīcu, kur to ārstēja ar jaunākajām zālēm. Pēc dažām nedēļām ārsts nāca viņu iztaujāt, lai noteiktu, vai ārstēšana bijusi sekmīga. „Rastifānas jaunkundze,” ārsts uzrunāja pacienti, „vai jūs tagad redzat zem gultas vīrieti?” – „Nē, neredzu,” viņa atbildēja. Bet, tiklīdz ārsts bija gatavs parakstīt izrakstīšanas dokumentus, viņa sacīja: „Tagad es redzu divus vīriešus.”

Ārsts paziņoja slimnīcas personālam, ka atlikusi tikai viena metode, kā izārstēt viņas slimību, ko viņš nosauca par „ļaundabīgo nevainību.” Viņš ierosināja pacienti iekārtot vienā istabā ar slimnīcas galdnieku, sauktu par Lielo Denu. Tika sameklēts Lielais Dens, viņam izstāstīja par sievietes sūdzībām un par to, ka viņš uz stundu tiks ieslēgts kopā ar pacienti. Dens sacīja, ka tik ilgu laiku tas nemaz neaizņemšot, un mediķi gaidīja aiz durvīm koridorā…

„Nē, Den, izbeidz! Māte man nekad nepiedotu!” – „Beidz bļaustīties, tas vienreiz ir jāizdara. To vajadzēja izdarīt jau pirms daudziem gadiem!” – „Tad dari to, lops tāds!” – „Tieši tā būtu rīkojies tavs vīrs, ja tev tāds būtu.” Mediķi vairs nespēja ilgāk gaidīt un iebruka istabā. „Es viņu izārstēju,” sacīja galdnieks. – „Viņš mani izārstēja!” sacīja Rastifānas jaunkundze. Galdnieks bija nozāģējis gultai kājas.

Dažkārt īstās zāles ir ļoti vienkāršas. Bet jūs visu laiku darāt tūkstoti un vienu komplicētu lietu… Toties galdnieks ir malacis – tikai nozāģēja gultai kājas, un viss beidzās! Kur gan tagad varētu paslēpties vīrietis? Seksualitāte ir gandrīz visu jūsu problēmu cēlonis. Citādi nevar pat būt pēc tūkstošiem gadu ilgās indēšanas. Ir vajadzīga liela attīrīšanās. Atgūstiet savu brīvību. Atgūstiet savu brīvību mīlēt. Atgūstiet savu brīvību būt, un dzīve vairs nebūs problēma. Tā ir mistērija, tā ir ekstāze, tā ir svētība…