OŠO pārdomas
1990. gada 19. janvārī Ošo devās mūžībā.
LŪK, KO VIŅŠ TEICIS PAR NĀVI:
Tava piedzimšana bija nāves sākums. Kopš tā laika tu neesi darījis neko citu, kā vien miris – ik dienu, nepārtraukti, lai arī process ir nesteidzīgs un lēns. Tas var prasīt septiņdesmit vai astoņdesmit gadus, pirms kaps jau ir tepat, tepat jau klāt. Bet tu sliecies tā virzienā, kopš atstāji šūpuli. Konsekventi… bez brīvdienām, nenovirzoties. Jo nav veida, kā no šī ceļa izvairīties. Lai ko tu darītu, lai kurp tu dotos, tavs ceļš ved kapsētas virzienā.
Dzimšana un nāve ir tikai instruments. Nedz dzimšana, nedz nāve nav reālas. Mēs pastāvējām pirms dzimšanas, tātad, kā gan piedzimšana var būt patiesa? Un mēs pastāvēsim pēc nāves, tātad, kā gan nāve var būt patiesa? Tikai viena lieta ir reāla: apzināšanās, kas tiek dota līdz ar dzimšanu un seko līdz nāvei – varbūt dzimšana ir durvis un nāve arī! Varbūt durvis ir vienas, tikai tavs virziens ir cits?…
Ja tu spēj uzmest sev vērīgu skatienu, tu sapratīsi, ka nekad neesi dzimis un nekad nebūsi miris. Jā, dzimšana un nāve ir risinājušās tev apkārt, taču ne ar tevi. Ķermenis mira, prāts mira, ķermenis piedzima, prāts piedzima no jauna, bet tu mūžīgi saglabājies nemainīgi.
Pazīt dzīvi tās nedrošībā nozīmē pazīt dzīvi tās netveramajā skaistumā, pazīt dzīvi tās īstumā. Pazīt dzīvi tās nedrošībā, bez jebkādām bailēm, nozīmē pārspēt nāvi, apzinoties, ka dzīvība nekad nemirst.
Vai jebkad apzināti esi skatījis nāvi? Vai esi devies uz kapsētu, sēdējis tur un domājis par cilvēkiem, kuri atdusas savos kapos? Arī tu tur būsi, tas ir ceļš – bez atpakaļceļa. Kāpēc kapsētas atrodas ārpus pilsētas, nost no lielceļa? – tādēļ, lai tev nebūtu tās jāšķērso, lai tev nebūtu tās jāredz. Patiesībā kapsētām jāatrodas tieši pilsētas vidū, tā, lai tās būtu jāšķērso vairākas reizes dienā, lai ikviens patiesi apzinātos, ka tie, kuri atdusas kapos, reiz dzīvoja gluži tāpat kā tu. Un kādu dienu arī tu būsi viņu vidū.
Atceries, ja izzūd bailes no nāves, citas bailes izzūd automātiski. Tāpēc, ka citas bailes nav nekas cits kā galveno baiļu blakusprodukts. Pamata bailes ir bailes no nāves. Iedziļinies jebkurās savās bailēs un, galu galā, tu nonāksi līdz to viszemākajai robežai, un tās būs bailes no nāves. Vai tev ir bail zaudēt naudu? Iedziļinies šajās bailēs, un tu sapratīsi, ka nauda savā veidā sniedz tev aizsargātības izjūtu, ka tu vari pretoties nāvei vairāk par nabagajiem. Tādēļ tev arī ir bail zaudēt naudu. Ja tu esi ietekmīgs, politiski ietekmīgs, tas sniedz tev tādu izjūtu, it kā tu būtu uzvarējis nāvi.
Laiks ir prāts. Laiks ir nāve. Iziet ārpus laika robežām nozīmē iziet ārpus prāta un nāves robežām.
Nāve vienmēr atnāk, pirms tu esi piepildījis savas vēlmes. Pat, ja tu nodzīvosi tūkstoš gadu, tavas vēlmes paliks nepiepildītas.
Kur slēpjas sanjasas būtība? Tas nozīmē pieņemt dzīves nedrošību, pieņemt nāvi, pieņemt to, ka jebkurā brīdī viss var izzust. Tava mīlestība, tava draudzība, tu pats. Viss pastāv vien mirkli. Nākamajā brīdī ziedlapiņas novītīs, viss būs zudis.
No dzimšanas līdz nāves brīdim cilvēks atrodas ciešā miegā, dažreiz sapņojot aizvērtām acīm, citreiz atvērtām, bet sapņojot vienu un to pašu, visu laiku…
Nāve ir nodalīšanās no apziņas un ķermeņa. Tā kā ir šī nošķiršanās, ir bezjēdzīgi to saukt par nāvi – tā ir tikai atslābināšanās, savienojuma lūzums. Tas nav nekas vairāk kā apģērbu maiņa. Tātad tas, kurš mirst ar izpratni, nekad nenomirst, tāpēc viņam nekad nerodas jautājums par nāvi. Viņš pat nesauks nāvi par ilūziju. Viņš pat neteiks, kurš mirst un kurš nemirst. Viņš vienkārši teiks, ka tā, ko mēs saucām par dzīvi līdz vakardienai, bija tikai saikne. Šī saikne nu ir pārrauta. Tagad ir sākusies jauna dzīve, kas, iepriekšējā nozīmē, nav tā pati saikne. Iespējams, ka tā ir jauna savienošanās, jauns ceļojums.
Tas atgadās ar ikvienu, kurš meditē: jo vairāk tu meditē, jo skaļāk tava iekšējā balss teic: “Ļauj ego mirt!”. Jo vairāk tu meditē, jo vairāk tu saproti, ka vispārpieņemtā nāve ir nenovēršama. Tu zini tikai vienu nāves veidu, tātad, dabiski, tu to iztulko nepareizi, tu uzskati, “es miršu”. Tu nemirsi, tikai “es”, ego, personība mirs, tā izzudīs.
Kad tu vēlies to, kā tev nav, šī vēlme turpinās tevi uztraukt tik ilgi, kamēr tā netiks piepildīta. Tātad, kad visas vēlmes mirst, kāpēc gan cilvēkam ir jāatgriežas pasaulē? Bet tu atgriezies, jo tu miri nepiepildīts. Un tā tas notiek daudzreiz. Tu joprojām esi ieinteresēts pasaulīgajā laimē, joprojām ir vēlmes, un tās kliedz uz tevi: „Kurp tu ej? Nāc atpakaļ!” Neviens nesūta tevi atpakaļ uz šo pasauli, tu atnāc pats savu vēlmju dēļ. Tu atgriezies pats, tu ceļo pāri savu vēlmju tiltam. Ķermenis ir atstāts, bet tu atgriezies ar tādu pašu prātu un sāc savu ceļojumu vēlreiz no jauna. Tu nonāc citā dzemdē, un tu atkārto to pašu…
Nāve, kas kļūst par līdzekli jaunai piedzimšanai, īstenībā, nav īsta nāve. Mistiķis Kabīrs teic, ka tā ir „nepabeigtā nāve”. Tā ir nenobriedusi nāve, tāda, kas nav pilnīga. Tu vēl neesi pieaudzis. Tu vēl neesi kļuvis gudrs un miris nobriedušā nāvē. Tu vēl neesi sasniedzis gudrību. Gudrība ne vienmēr iet roku rokā ar vecumu. Mati kļūst sirmi lietu dabiskajā norisē, bet pastāv liela atšķirība starp iegūto gudrību un sirmiem matiem. Gudrība tiek sasniegta tikai tad, kad cilvēka vēlmes kļūst vecas un sairušas, tikai tad, kad cilvēka vēlmes vairs neeksistē.
Mirt ir māksla. Ja tu mirsti pareizi vienreiz, tev nevajadzēs to darīt atkal. Esība dod mums iespēju. Tā nesteidzas, tai ir pārpārēm laika. Un tik ilgi, cik tu turpini kļūdīties, tu tiksi atmests atpakaļ pasaulē. Tu tiksi noķerts tās tīklā tikai tad, kad varēsi doties atpakaļ pie Esības ar pilnu un pabeigtu šīs dzīves pieredzi.
Tu esi gluži kā bērns, kurš tiek nosūtīts atpakaļ uz to pašu klasi vēl un vēlreiz, kamēr viņš nokārto savus eksāmenus. Mēs viņam sakām, ka viņš netiks nākamajā klasē, kamēr viņš nepabeigs šo. Mīlestības mājoklis paliek slēgts tev tādā pašā veidā. Kamēr tu neesi izgājis cauri dzīvei.
Cilvēkam, kurš apzinoši iziet cauri dzīvei, vairs nav nekā, ko mācīties. Viņš ir iemācījies visu, ko var iemācīties šajā materiālajā pasaulē. Ir izgājis cauri smagajam ilgu pārbaudījumam un vēlmju ugunij. Tagad viņam atveras durvis uz nākamo klasi, tagad viņš tiek tajā uzņemts. Viņš ir apguvis visu, ko var apgūt šeit. Tāpēc šīs durvis viņam ir slēgtas. Tagad viņš vairs nevar atgriezties: „Kabīrs sastapa nāvi, lai nekad nebūtu jāmirst vēlreiz.”
Dzīvo tā, lai nav jāpiedzimst vēlreiz, un mirsti tā, lai nekad nebūtu jāmirst vēlreiz. Ja ir piedzimšana, tad noteikti būs nāve, nāve sekos automātiski. Tāpēc dzīvo tā, lai nebūtu vēl kāda piedzimšana – un tad vairs nebūs arī nāves.
Ikviens vēlas būt pasargāts no nāves. Vai tu vari atrast cilvēku, kurš negrib sevi pasargāt no miršanas? Tad kāpēc tas nevienam nav izdevies? Tu nevari būt pasargāts no nāves tik ilgi, cik ilgi tu nevēlies būt pasargāts no piedzimšanas. Piedzimšana un nāve ir viens vesels. Tas nozīmē, ka piedzimšana ir dzīves viens pols un nāve ir dzīves otrs pols.
Cilvēkam, kurš ir piedzimis, būs jāmirst. Lietai, kas ir sākusies, būs arī jābeidzas. Bet, ja nav beigu, tad nevar būt arī sākuma. Tāpēc, ja tu gribi paglābt sevi no beigām, nekad neizvēlies sākumu. Neilgojies pēc sākuma, ja tu vēlies bezgalīgo, ja tu vēlies neierobežoto. Vienkārši pamēģini pasargāt sevi no sākuma.
Uzraksts uz Ošo kapakmens
