ORANŽĀ GRĀMATA

oranza_gramata_1_vaks-800

Atkārtoti izdota “Oranžā grāmata” – ieskats Ošo meditācijās.

Neliels fragments no grāmatas:

AUGSTĀKAIS PRIEKS DZĪVĒ

Pirmais, kas jāzina – kas ir meditācija. Viss pārējais sekos. Es nevaru jums pateikt, ka jums ir jāmeditē, es tikai varu jums paskaidrot, kas tā ir. Ja jūs mani saprotat, jūs būsiet meditācijā, un nav nekāda „tas ir jādara”! Ja jūs mani nesaprotat, jūs nebūsiet meditācijā.

 

KAS IR MEDITĀCIJA?

Meditācija ir ārpus-prāta stāvoklis. Meditācija – tas ir tīrās apziņas stāvoklis bez satura. Parasti mūsu apziņa ir pārāk pārpildīta ar niekiem, gluži kā spogulis, kas putekļiem klāts. Prāts – tā ir pastāvīga burzma: kustībā ir domas, virzās vēlmes, pārvietojas atmiņas, uzpeld ambīcijas. Tā ir pastāvīga drūzma! Diena atnāk, un diena aiziet. Pat, kad jūs guļat, prāts darbojas, tas sapņo. Tā joprojām ir domāšana, joprojām – satraukums un skumjas. Tas gatavojas nākamajai dienai, turpinās rosīga gatavošanās.

Tāds stāvoklis – nav meditācija. Meditācija ir tieši pretējais. Kad nav nemiera un domāšana rimusi, neviena doma neplūst, nav nevienas vēlmes, jūs esat pilnīgi klusējošs. Tāda klusēšana ir – meditācija. Šajā klusēšanā ir Patiesība, tikai tajā un ne – citur.

Meditācija ir ārpus prāta esošs stāvoklis. Jūs nevarēsiet rast meditāciju ar prāta palīdzību, jo prāts vienmēr atradīs pats sevi. Jūs varēsiet atrast meditāciju, tikai atstājot prātu ārpusē, kļūstot aukstiem, vienaldzīgiem, ar prātu nesaistītiem, vērojot, kā prāts paiet garām, bet neesot saistījumā ar to, nedomājot, ka es – tas ir prāts.

Meditācija – tā ir apzināšanās, ka es nav – prāts. Kad šī apzināšanās gulst dziļāk un dziļāk, pamazām rodas mirkļi. Klusēšanas, klusuma mirkļi, tīras esošās telpas, caurspīdīguma brīži, kad nekas jūsos nepaliek un viss ir pastāvīgs. Šajos pastāvīguma, bezvārdu mirkļos jūs uzzināt, kas esat, jums atklājas šīs zemes esības, eksistences noslēpumi.

Pienāks diena… Lielās svētlaimes diena, kad meditācija kļūs par jūsu dabisko stāvokli.

Prāts – tas ir kaut kas nedabisks, tas nekad nekļūs par jūsu atraisīto stāvokli. Bet meditācija ir dabiska situācija, kuru mēs esam zaudējuši. Tā ir zaudētā paradīze. Taču paradīzi var atgūt.

Paraugieties bērnu acīs, ieskatieties – un jūs ieraudzīsiet bezgalīgu klusēšanu, šķīstumu. Ikviens bērns atnāk ar meditatīvu pozīciju, bet viņam ir jānostājas uz sabiedrības iestaigātā ceļa – viņš ir jāapmāca, kā domāt, kā izskaitļot, kā prātot un strīdēties; viņam jāiemāca vārdi, valoda , jēdzieni. Un soli pa solim viņš zaudē saskari ar savu šķīstumu. Viņš kļūst sabojāts, sabiedrības aptraipīts. Pārtop par efektīvu mehānismu, viņš vairs nav cilvēks.

Viss, kas nepieciešams – no jauna atgūt šo šķīstuma telpu. Jūs to jau zinājāt, tātad – kad jūs pirmo reizi iepazīsiet meditāciju, būsiet pārsteigts – jūsos ieplūdīs neaptveramas, lielas jūtas, it kā jūs tās jau kādreiz esat zinājis. Jūs esat aizmirsuši… Dimants ir pazudis pabiru kalnos. Bet, ja jūs spēsiet tās aizmēzt, jūs no jauna atradīsiet šo dārgakmeni – tas ir jūsu.

Patiesībā to nedrīkst pazaudēt, par to drīkst tikai piemirst. Jūs esat dzimuši, lai būtu meditējoši. Bet… vēlāk mēs pētām prāta ceļus. Bet mūsu patiesā daba ir noslēpta kaut kur dziļi mūsos kā apakšzemes straume. Reiz, nedaudz iedziļinoties, jūs atklāsiet, ka avots joprojām plūst – tīrā ūdens avots; un augstākais prieks dzīvē – to atrast.

 

 MEDITĀCIJA – TĀ NAV KONCENTRĒŠANĀS

Meditācija nav koncentrēšanās. Ja ir koncentrēšanās, tad ir tas, kurš koncentrējas, un ir objekts, uz kuru koncentrējas. Ir divdabība. Meditācijā neviena nav tevī un neviena – ārpus tevis. Tā nav koncentrācija. Nav nekāda dalījuma starp “tevī” un “ārpus”. “Tevī” ieplūst no “ārpus tevis” un otrādi. Sadales līnijas robežas vairs nav. “Ārpuse” ir “Iekšpusē” – tā ir nedivdabīga apziņa.

Koncentrēšanās – tā ir divdabīga apziņa, jo tā rada nogurumu. Kad jūs koncentrējaties, jūs jūtat spēku izsīkumu. Jūs nespēsiet koncentrēties visas divdesmit četras stundas diennaktī, jums būs nepieciešams laiks atpūtai. Koncentrēšanās nekad nevarēs kļūt par jūsu dabiskumu. Meditācija jūs nenogurdina, tā jūs nenomoka. Meditācija var ilgt divdesmit četras stundas – dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Tā var kļūt par mūžīgumu. Tā ir pašatslābināšanās.

Koncentrēšanās ir darbība. Meditācija – tas ir bez-gribas, bez-darbības stāvoklis. Tā ir atslābināšanās. Ir vienkārši jāiegrimst savā paša esamībā, un tā ir esība… Koncentrējoties prāts darbojas, tas nāk no slēdziena – jūs kaut ko darāt. Koncentrēšanās nāk no pagātnes. Meditācijā nav nekādu slēdzienu ārpus tās pašas. Jūs nedarāt neko īpašu, jūs vienkārši esat. Tajā nav nekādas pagātnes, tā nav pagājušā piesārņota. Tajā nav nekādas nākotnes, tā ir tīra no nākamības. Tas ir tas, ko Lao Czi nosaucis par vei-vu-vei, “darbība bez darbības”. Tas ir tas, par ko vēstījuši dzen meistari:

Klusējot sēdēt, neko nedarīt, pavasaris atnāk – un zāle aug pati no sevis…

Atcerieties, “pati no sevis” – nekas netiek darīts. Jūs neraujat zāli uz augšu, pavasaris atnāk – un zāle aug pati no sevis. Šis stāvoklis – kad jūs ļaujat dzīvei iet savu ceļu, kad jūs negribat to vadīt, nevēlaties nekādi to kontrolēt, nemanipulējat, neuzspiežat tai nekādas disciplīnas – tas ir tīra , nedisciplinēta spontānuma stāvoklis, tā ir – meditācija.

Meditācija – tagadnē, vistīrākajā tagadnē. Meditācija ir tiešums. Jūs nevarat meditēt, jūs varat būt meditācijā. Jūs nevarat būt – koncentrācijā, jūs varat koncentrēties. Koncentrācijas stāvoklis – tas ir cilvēciskais, meditācija – dievišķais.