Mūsdienu cilvēkam ir daudz vieglāk saprast veģetārismu, jo tagad mēs zinām, ka visas dzīves formas ir savstarpēji saistītas un atkarīgas. Cilvēks nav vientuļa sala, viņš dzīvo nebeidzamā tīklā ar miljoniem dzīves formu un Esību. Mēs dzīvojam ciklā, mēs neesam izolēti. Nogalināt dzīvniekus ir ne tikai pretīgi, neestētiski, necilvēciski, bet arī nezinātniski. Mēs iznīcinām mūsu pašu eksistences pamatu.
Dzīve ir organiska vienotība. Cilvēks var pastāvēt tikai kā vienota dabas orķestra daļa. Iedomājieties cilvēku bez putniem, bez dzīvniekiem un bez zivīm. Tāda dzīve būtu ārkārtīgi skumja, tā zaudētu visu sarežģītību, dažādību, bagātību un krāsainību. Pilnīgi tukšs mežs, nav dzeguzes balss, un ūdens ir tik drūms bez zivīm…
Aiz visa tā stāv kas zinātnisks. Tā nav nejaušība, ka visas Indijā dzimušās reliģijas balstās uz veģetārismu. Un visas reliģijas, kuras ir dzimušas ārpus Indijas, nav saistītas ar veģetārismu. Toties reliģiskās apziņas augstākās virsotnes tika sasniegtas tikai Indijā, un nekur citur.
Veģetārisms ir kā tīrīgums. Kad jūs ēdat dzīvniekus, jūs vairs neesat saskaņā ar dzīves likumu. Jūs kļūstat smags, jūs sliecaties tuvāk zemei. Ja esat veģetārietis, jums ir gaisma, jums ir grācija, spēks un kārtīgums. Un jūs tiecaties uz debesīm.
Jūsu ēdiens nav tikai pārtika. Tas esat jūs pats. Jūs kļūstat par to, ko jūs ēdat. Ja jūs ēdat kaut ko, kas savā būtībā ir saistīts ar slepkavību, vardarbību, jūs nevarat pacelties pāri dzīves likumam. Lielākā vai mazākā mērā jūs būsiet dzīvnieki. Cilvēks piedzimst, kad sāk pacelties virs dzīvniekiem, kad jūs sākat darīt to, ko nevar izdarīt neviens dzīvnieks.
Veģetārisms ir apzināti centieni, apzinātas pūles, lai atbrīvotos no smaguma, kas sien jūs pie zemes. Lai jūs spētu lidot. Jo vieglāks ir ēdiens, jo dziļāka ir meditācija. Jo smagāks ir ēdiens, jo grūtāka kļūst meditācija. Es nesaku, ka ne-veģetāriešiem meditācija nav iespējama – tas ir iespējams, bet pārāk grūti.
Tas ir tāpat kā cilvēkam, kas kāpj kalnos, un visu laiku ceļā ir daudz akmeņu. Iespējams, ka, pat nesot akmeņus, jūs varat sasniegt kalna virsotni, bet tas rada nevajadzīgu sarežģītību. Jūs varētu nomest akmeņus, jūs varētu atbrīvot sevi, un jūsu ceļš būtu vieglāks, patīkamāks. Saprātīgs cilvēks, kurš jau tā cieš no kāpšanas kalnā, tad neciestu nevajadzīgi vēl vairāk. Un, jo augstāk jūs kāpjat, jo vieglāks un vieglāks kļūst ceļš. Pat ja ejošais kaut ko nes, viņš tomēr no tā atbrīvojas. Kad Edmunds Hilarijs un Tenzings Norgejs pirmoreiz vēsturē kāpa Everestā, viņi pa ceļam atmeta visu – jo augstāk tie kāpa, jo grūtāk bija ko nest. Viņi atmeta pat visnozīmīgāko. Nest sevi bija vairāk nekā pietiekami.
Veģetārisms ir milzu palīdzība. Tas maina jūsu iekšējo ķīmiju. Kad jūs ēdat un dzīvojat no dzīvniekiem… Pirmkārt, kad dzīvnieks tiek nogalināts, viņš ir dusmu pārņemts, viņam ir bail – tas ir dabiski. Kad jūs nogalināt dzīvnieku… tikai iedomājieties, ka kāds nogalina jūs. Kāds būs jūsu prāta stāvoklis? Jūsu organismā parādīsies visi indes veidi, jo, kad jūs esat saniknots, jūsu asinīs rodas īpaša, indīga viela. Kad Jums ir bail, jūsu asinīs plūst jau cita inde. Un, kad jūs mirstat, tas izraisa gan bailes, gan dusmas. Jūsu ķermeņa daļas izdala visas savas indes.
Cilvēks turpina dzīvot, ēdot šo saindēto gaļu. Nav pārsteigums, ka jūs kļūstat aizkaitināts, vardarbīgs, agresīvs. Tas ir dabiski. Ja jūs dzīvojat nogalinot, jūs necienāt dzīvību, jūs esat naidīgs pret dzīvi. Cilvēks, kuram ir ienaids pret eksistenci, nevar iedziļināties lūgšanā, – jo lūgsna nozīmē godbijību pret dzīvību.
Un tie, kas ir naidīgi pret Dieva radībām, nevar būt draudzīgi pret Dievu. Ja jūs iznīcināt Pikaso gleznu, jūs nevarat cienīt Pikaso – tas ir neiespējami. Visas radības pieder Dievam. Dievs dzīvo tajās. Dievs elpo tajās – tās ir Dieva izpausmes, tāpat kā jūs. Viņi ir jūsu brāļi un māsas.
Ja jūs skatāties uz dzīvniekiem, un jums nav domas par brālību, tad jūs nezināt, kas ir lūgšana, un jūs nekad nezināsiet, kas ir lūgsna. Un pati ideja, ka tikai ēdiena dēļ, tikai lai paēstu, jūs varat iznīcināt dzīvību, ir tik neglīta. Grūti ticēt, ka cilvēks joprojām turpina to darīt.
Pitagors bija pirmais, kas ieviesa veģetārismu Rietumos. Dziļa cilvēka gudrība – iemācīties dzīvot harmonijā ar dabu. Tas kļūst par pamatu. Tikai uz šī pamata cilvēks var balstīt savu lūgšanu, savu meditāciju. Jūs varat redzēt to paši, – kad jūs ēdat gaļu, meditācija kļūst arvien grūtāka.
Buda dzimis ne-veģetāriešu ģimenē. Viņš bija kšatrijs un piederēja pie kaujinieku kastas. Taču meditācijas pieredze pamazām pārvērta viņu par veģetārieti. Tā bija viņa iekšējā izpratne. Kad viņš ēda gaļu, viņam bija grūtāk meditēt. Kad viņš izvairījās no gaļas ēšanas, meditācija tapa vieglāka. Tas bija vienkāršs, ikdienišķs novērojums.
Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, ka visdižākie cilvēki pasaulē bijuši veģetārieši. Visi divdesmit četri džainisma skolotāji ir dzimuši ne-veģetāriešu ģimenēs. Visi viņi bija karavīri, viņi tika audzināti kā cīnītāji. Visi divdesmit četri džainisma skolotāji bija kšatriji. Kas notika? Kāpēc šie cilvēki, kuri no bērnības bija audzināti ēst gaļu, ir radījuši vienu lielu veģetāriešu kustību pasaulē? Tikai tāpēc, ka viņi eksperimentēja ar meditāciju.
Mēs nevaram ignorēt faktu – ja jūs vēlaties meditēt, ja jūs vēlaties atbrīvoties no domām, ja vēlaties justies viegli, tik viegli, ka zeme nenosvērs jūs lejup, tik viegli, ka jūs sāksiet lidot, tik viegli, ka jums atvērsies debesis -, tad jums jāaizmirst ne-veģetāriešu dzīve un jāpieņem veģetārisma brīvība.
Veģetārismam nav nekāda sakara ar reliģiju, tā pamatā ir kas zinātnisks. Tam nav nekāda sakara ar morāli, veģetārisms vairāk ir saistīts ar estētiku. Grūti noticēt, ka jūtīgs, apzinīgs, inteliģents, mīlošs cilvēks var ēst gaļu. Un, ja viņš ēd gaļu, tad viņam kaut kā trūkst, viņš joprojām nav sapratis, ka viņš neizprot savas rīcības nozīmību.
Pitagoru nesadzirdēja. Viņam neticēja. Gluži pretēji – viņu izsmēja un vajāja. Toties viņš atnesa no Austrumiem uz Rietumiem vienu no vislielākajiem dārgumiem. Viņš atnesa lielu eksperimentu. Ja tas tiktu izdzirdēts, Rietumi spētu būt pilnīgi cita pasaule.
Problēmas, ar kurām mēs saskaramies šodien, – nekad nebūtu radušās, ja Pitagors kļūtu par Rietumu apziņas pamatu. Tad nebūtu šo lielo pasaules karu. Viņš pilnībā izmainītu vēstures virzību. Viņš ļoti centās, darīja visu, ko spēja, tā nav viņa vaina. Cilvēki ir akli, kurli, viņi neprot klausīties, viņi nespēj saprast. Un tie negrib mainīt savus ieradumus.
Cilvēki dzīvo ar saviem paradumiem, viņi dzīvo mehāniski. Pitagors atnesa apzināšanos. Rietumi varēja atbrīvot milzīgu meditatīvu enerģiju. Ādolfs Hitlers, Musolīni un Staļins būtu neiespējami. Tā būtu pilnīgi cita pasaule. Taču joprojām cilvēkiem ir tie paši vecie ieradumi.
Mēs nevaram izmainīt cilvēka apziņu, kamēr nesākam mainīt viņa ķermeni. Kad jūs ēdat gaļu, jūs absorbējat dzīvniekus un nekļūstat pārāks par tiem. Izvairieties no tā! Ja jūs patiešām vēlaties iet augstāk un augstāk, ja jūs vēlaties kāpt savas apziņas virsotnē, ja jūs tiešām cerat iepazīt Dievu – jums ir jāmaina viss.
Jums ir jāpaskatās uz visu, kas ir jums apkārt, jums ir jāapsver sīkāk katrs mazākais ieradums, jo dažreiz ļoti nelielas izmaiņas var pārvērst jūsu dzīvi. Dažreiz tā var būt pavisam vienkārša lieta, un tā var mainīt jūsu dzīvi tik nozīmīgi, ka tas iepriekš šķistu gandrīz neticami.
Centieties būt veģetārieši, un jūs būsiet pārsteigti, jo meditācija kļūs daudz vieglāka. Mīlestība kļūs vieglāka, tā zaudēs svaru, blīvumu un kļūs jūtīgāka, vairāk līdzīga lūgsnai un mazāk jutekliska. Jūsu ķermenis arī sāks vibrēt citādi. Jūs kļūsiet smalkāks, maigāks, dvēseliskāks, mazāk agresīvs, iecietīgāks. Veģetārisms – tās ir alķīmiskas izmaiņas jūsos. Tas rada telpu, kurā jūs varat pārvērst parasto metālu zeltā.
Otra lieta, kuru Pitagors atklāja Rietumu prātam, – bija ideja par reinkarnāciju. Tā arī ir saistīta ar veģetārismu. Atkal jūs būsiet pārsteigti, ka visas veģetāriešu reliģijas tic reinkarnācijai, un visas ne-veģetāriešu reliģijas tic tikai vienai dzīvei. Tā nav nejaušība. Indijā ir trīs lielas reliģijas – brahmanisms, džainisms, budisms. Tām ir dažāda veida atšķirības – to ideoloģija ir tik citāda, ka jūs nekad neatradīsiet pretrunīgākas ideoloģijas. Hinduisti tic Dievam, viņi tic dvēseles esamībai. Džainisms netic Dievam – tas ir ļoti svarīgi – tā ir reliģija bez Dieva. Budisti pat netic dvēselei – Dieva nav, nav dvēseles. Jūs nevarat iedomāties reliģiju bez Dieva un bez dvēseles. Tās ir atšķirības.
Tomēr vienai lietai tās visas piekrīt, un tā ir ideja par reinkarnāciju, atdzimšanu. Pat Buda, kurš neatzīst dvēseli, tai piekrīt. Izskatās ļoti smieklīgi – kā jūs varat atdzimt, ja jums nav dvēseles? Buda neatzīst dvēseli, bet viņš tic nepārtrauktībai. Viņš teic, ka tas ir tāpat kā, ja jūs aizdedzat sveci naktī – no rīta, kad jūs nodzēšat to – vai jūs varat teikt, ka tā ir tā pati uguns, ko iededzāt naktī? Tā nav tā pati uguns – un tomēr kaut kur tās ir saistītas. Liesmas pazūd naktī un pārvēršas par dūmiem, un to vietā ik brīdi rodas jauna liesma. Patiesībā kustība, pārvērtības bija tik ātras, ka jūs nespējāt saredzēt starplaiku. Tā bija nepārtraukta un pastāvīga pārmaiņa, ļoti strauja un dziļa. Viena liesma tika nomainīta pret citu liesmu visas nakts garumā.
Tātad, kad jūs iededzat sveci no rīta, vakarā tā nav tā pati uguns, – kaut gan šķiet, ka tā ir tā pati. Pirmā un pēdējā liesma ir savienotas. Tās ir daļas no vienas ķēdes, no viena procesa. Tomēr jūs nevarat pateikt, ka tā ir viena liesma, viena dvēsele.
Tā ir budistu ideja par reinkarnāciju – nepārtrauktība turpinās, bet personība pazūd. Taču Buda ticēja reinkarnācijai. Džainisti tic reinkarnācijai, bramini arī tic reinkarnācijai. Tomēr jūdaisti, kristieši un musulmaņi reinkarnācijai netic. Trīs lielās reliģijas, kuras ir dzimušas ārpus Indijas. Kāpēc visas trīs Indijas reliģijās pieņem reinkarnāciju par faktu, pat ja tās nepiekrīt visām citām lietām? Kāpēc šis reliģijas piekrīt reinkarnācijai? No kurienes, kādā veidā tās nonāca līdz šai pieredzei? Jūs būsiet pārsteigti, bet atbilde ir – veģetārisms.
Ja cilvēks ir absolūts veģetārietis, viņš var viegli atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Viņš ir tik tīrs, ka pat spēj redzēt savas agrākās dzīves. Viņam nav blīvuma, enerģija netiek bloķēta, tā virzās viegli. Viņa apziņas plūsma var iekļūt senlaikos. Tā var atgriezties pagātnē tik tālu, cik vien cilvēks grib.
Ne-veģetāriešu apziņa ir bloķēta daudzos veidos. Ne-veģetārietis uzkrāj smagu vielu. Šī blīvā viela (matērija) darbojas kā barjera. Tieši tāpēc visas trīs, ārpus Indijas dzimušās reliģijas, kuras palikušas ne-veģetāriskas, nespēja atklāt ideju par reinkarnāciju.
Pitagors dzīvoja Indijā. Dziļi meditējot, viņš izprata iepriekšējo dzīvi. Viņš spēja redzēt sevi pagātnē. Pitagors varēja saprast, ko Buda domājis, kad teicis: “Reiz es biju bīskaps, reiz es biju zivs, reiz es biju koks.”
Ideja par evolūciju vienmēr pastāvējusi Austrumos un daudz izsmalcinātākā veidā, nekā to pasniedz Darvins Rietumu zinātnē. Darvina ideja ir ļoti rupja. Viņš teic, ka pērtiķis kļuva par cilvēku. Bet darvinisti joprojām nespēj pierādīt šo ideju, jo viņi arvien meklē saikni starp pērtiķi un cilvēku. Un rodas problēma – kāpēc tikai daži pērtiķi kļuva par cilvēkiem? Kas noticis ar citiem pērtiķiem? Pērtiķi galvenokārt ir atdarinātāji. Ja daži pērtiķi pārvērstos par cilvēkiem, tad visi citi pērtiķi atdarinātu tos. Kas ir noticis ar citiem pērtiķiem? Tie ir lieliski atdarinātāji – kāpēc tikai daži no tiem kļuva par cilvēkiem?
Un joprojām pērtiķis pastāv! Ir pagājuši tūkstošiem gadu, un pērtiķis vēl arvien ir pērtiķis. Un jūs neatradīsiet nevienu pērtiķi, kas negaidīti būtu kļuvis par cilvēku. Kādu rītu pērtiķis pamostas… un viņš ir cilvēks. Neviens nekad nav redzējis tādu brīnumu! Lūk, jautājums – kur ir tā saikne starp pērtiķi un cilvēku? Un atšķirība starp pērtiķi un cilvēku ir liela, tā nav nenozīmīga.
Nesen kāds man jautāja: “Dakteris Džons Lilijs teica, ka cilvēks nav vienīgā būtne uz zemes, kurai ir apziņa. Ir arī citas būtnes ar apziņu. Vai tā ir? Vai Džonam Lilijam ir taisnība?”
Par šīm citām būtnēm cilvēki neko nezināja, un tas bija Džons Lilijs, kurš atklāja šos dzīvniekus. Šī atklāšana turpinās. Ir dzīvnieki, kuriem ir lielāka apziņa, nekā tika domāts agrāk. Taču, pat ja mēs atrodam dzīvnieku ar attīstītākām smadzenēm, šo atklāsmi izdarām mēs, nevis šis dzīvnieks. Viņa lielās smadzenes vienkārši nespēj mūs atrast.
Ir ļoti attīstīti dzīvnieki, bet nav dzīvnieku, kuri būtu attīstītāki par cilvēku. Un atšķirība ir milzīga! Džons Lilijs ir strādājis ar delfīniem, un viņš uzskata, ka delfīniem ir daudz attīstītāka apziņa. Ja jūs kādreiz tiksities ar Džonu Liliju, tad teiciet viņam, ka nevis delfīns atklāja Džonu Liliju, bet viņš (Džons Lilijs) atklāja delfīnus. Un loģiski, ka tam, kurš atklāj, ir attīstītāka apziņa.
Delfīni nerunā par sevi, taču cilvēki runā par delfīniem. Delfīni pat nespēj apstiprināt kaut kādu informāciju par sevi. Delfīni ir brīnišķīgas būtnes, un Džons Lilijs bija uz pareiza ceļa. Tomēr delfīniem nav attīstītāka apziņa kā cilvēkiem. Starp cilvēkiem ir dzimuši Buda, Patandžali, Pitagors un pat Džons Lilijs.
Rietumu evolūcijas koncepcija, Darvina evolūcijas koncepcija ir ļoti smaga. Austrumu skats uz evolūciju ir ļoti smalks. Jautājums nav, ka pērtiķa ķermenis kļūst par cilvēka ķermeni vai zivs ķermenis pārtop par cilvēka ķermeņi. Tas nekad nav noticis. Zivs iekšējā būtība turpina augt, tā turpina mainīties no viena ķermeņa uz otru.
Izaugsme, evolūcija nepāriet no ķermeņa uz ķermeni, augsme notiek prātā. Kad pērtiķis sasniedz noteiktu apziņu, tad nākamajā dzimšanā viņš kļūst par cilvēku. Pērtiķis nomirs un piedzims pērtiķis-cilvēks. Evolūcija nenotiek pērtiķa ķermenī. Ķermenis izmanto dvēseli vai, kā jūs to saucat, nepārtrauktību. Pērtiķa ķermenis tam kalpo, un tagad dvēsele ir gatava piedzimt labākā ķermenī ar lielākām izaugsmes iespējām.
Un, kad jūs sāksiet aptvert savas pagājušās dzīves, tad jūsu tagadējā dzīve pilnībā izmainīsies. Kāpēc? Jo, kad jūs redzēsiet, ka visas šīs muļķīgās lietas, kuras jūs tagad darāt vai gribat izdarīt, jūs esat jau darījuši daudzu, daudzu pagājušo dzīvju laikā… Jūs darījāt to pašu daudzas reizes un katru reizi nekas netika sasniegts.
Piemēram, ja jūs gribat iegūt daudz naudas, esat traks naudas dēļ! – un tad pēkšņi jūs atcerēsities, ka iepriekšējā dzīvē jūs tāpat gribējāt daudz naudas, un jums gāja labi, un jūs kļuvāt bagāts, ļoti bagāts, un pēc tam jūs nomirāt… Un visa tā bagātība, visa tā pārpilnība bija bezjēdzīga. Nāve paņēma jūs, un jūs nomirāt tukšām rokām, tikpat nabadzīgs, kāds bijāt pirms. Un jūs pat atceraties, kā bija tad, kad jūs bijāt karalis un jums bija lieliska, diža karaliste… Un tomēr jūs bijāt vīlies. Un tomēr jūs bijāt nelaimīgs. Jūs nomirāt nelaimes gadījumā. Un vai tagad jūs atkal darītu to pašu un gribētu, lai jums būtu vairāk naudas? Tas ir neiespējami. Vēlme vienkārši pazudīs. Kā jūs varat atkal un atkal atkārtot to pašu muļķību, ja spējat atcerēties pagātni? Jūs atkārtosiet to pašu aplamo kļūdu tikai tad, ja jūs neatcerēsieties. Ideja par reinkarnāciju ir filozofiska. Tā nāk no pieredzes, tā ir pilnīgi zinātniska. Cilvēki atceras savas pagājušās dzīves.
Kad jūs ieejat mazliet dziļāk meditācijā… tur mēs turpinām izmantot visas šīs metodes. Taču tās darbojas tikai tad, ja jūs esat absolūti veģetārieši. Pretējā gadījumā jūs nevarēsiet iet dziļāk par šo, pašreizējo dzīvi. Jūsu prāts nespēs virzīties. Prātam jābūt tik vieglam, kā spalviņai, lai tas spētu pārvietoties no vienas esamības, no vienas dzīves uz otru. Un, jo vieglāks ir prāts, jo dziļāk tas iekļūst.