Ošo dzīvesceļš

OŠO (Bhāgavans Šrī Radžnišs)

1931 — 1990

Bērnība

Radžnišs piedzima 1931. gada 11. decembrī Kučvadā, Madhja Pradēšas pavalstī, Indijā. Viņu nosauca – Čadra Mohans Džeins (Chandra Mohan Jain). Tas bija oficiālais nākamā garīgā līdera vārds. Viņa tēvs bija pieticīgs audumu tirgotājs. Radžniša, kā viņu ģimenē nodēvēja vēlāk (no vārda Radža – karalis), māti izdeva pie vīra, kad viņai bija tikai septiņi gadi, tēvam tad nebija vairāk par desmit, un viņš savā kāzu dienā vispār neesot sapratis, kas notiek. Vienīgais, ko “jaunais vīrs” no šīs dienas atcerējies – ka viņš esot jājis uz zirga, bet visi pārējie gājuši blakus kājām. Tā bija cieta pakļaušanās tradīcijām, kas jau bērna gados atņēma Radžniša tēvam viņa personīgo izvēles brīvību. Vēl pavisam mazam bērnam esot, viņam bija jāpilda pieauguša cilvēka loma. Zēns, protams, nebija tam gatavs. Viņa dzīve jau no agras bērnības bija ielikta sabiedrības izveidotā tradīciju rāmī. Dabisks cilvēka attīstības ceļš bija vardarbīgi sagrauts.

Radžniša tēvam bija vienpadsmit bērnu. Viņš nevarēja atcerēties, kurā klasē kurš mācās un neinteresējās par bērnu sekmēm skolā. Viņu interesēja dzīves praktiskā puse, un viņš cerēja, ka Radžnišs, viņa vecākais dēls, reiz kļūs par viņa galveno palīgu ģimenes audumu veikaliņa lietās.

Kā gan šādā pragmatiskā ģimenē varēja izaugt dumpinieciskais brīvdomātājs un dzīves analītiķis, guru un Skolotājs Ošo? (Viņa pieņemtais vārds Ošo, “okeāniskais”, kā viņš sevi dēvēja, ir sens japāņu vārds. «O» tulkojumā nozīmē «ar milzīgu cieņu, mīlestību un pateicību», bet «ŠO» – apziņas paplašināšanu visos līmeņos.)

oso-portrait

Patiesībā to Ošo, kuru pazīst pasaule, audzināja vectētiņš un vecmāmiņa (no mātes puses). Viņš dzīvoja pie viņiem gleznainā, nomaļā dabas nostūrī, un zēnam vecvecāki bērnībā bija vecāku vietā. Pavisam drīz vientuļie sirmgalvji, kurus priecēja bērna klātbūtne, saprata, ka mazais Radžnišs mīl vienpatību. Zēnam patika, ka blakus neviena nav, viņš ilgas stundas pavadīja, sēžot pie upes vai pētot apkārt esošo dabas pasauli. Gudrie vecvecāki apjauta, ka nebūtu pareizi zēnu traucēt un izraut no tīkamās vienatnes, no klusēšanas un pārdomu prieka. Viņi pret mazo izturējās ar dziļu iejūtību un cieņu.

Vienatne Radžnišam sniedza patiesu baudu, prieku par brīvību, sevis apzināšanos un neatkarību, ko veicināja abu sirmgalvju mīlestības un patiesas izpratnes pilnā attieksme. Zēns stundām sēdēja ezera krastā, vēroja lotosa ziedus un ieklausījās dabas skaņās. Viņš, pats to vēl neapzinādamies, iemācījās patiesu, sevī gremdētu klusēšanu, kurai īpašas ir savdabīgas esībā pulsējošās vibrācijas. “Jaunais bērns”, kā varam nodēvēt Radžnišu, vectēva mājās tika audzināts brīvības un cieņas gaisotnē, baudot brīnišķo dabu un vecvecāku mīlestību.

Taču mazo Radžnišu nekādā gadījumā nevar nosaukt par mīļu, rātnu un allaž paklausīgu bērnu. Draiskulības, kā viņš pats stāstīja, zēns esot sācis agri no rīta un beidzis dziļi naktī, pirms miegs viņu pievarējis. Par blēņošanos viņu nekad nesodīja. Vecmāmiņa pat uzjautrinājās par mazdēla nedarbiem un dažreiz līksmi tajos piedalījās. Vectētiņam savukārt piemitusi izcila pacietība. Un, lai gan puišelis reizēm sastrādājis trakas lietas, vectēvā nekad nav bijis ne miņas no aizkaitinājuma. Viņš savu mazdēlu dēvējis par valdnieku, par radžu, ieskāvis to ar savu nedalītu uzmanību un izturējies pret savu mazdēlu tā, it kā viņš patiesi būtu dižs imperators. Ikviena Radžniša dzimšanas diena bijusi īpaša. Tas bija “valdnieka izjājiens”. Vectētiņš sagādāja no kaimiņu ciema ziloni, uzsēdināja uz tā mazo “radžu”, bet lielā dzīvnieka sānos piekāra lielus maisus ar sudraba monētām. Vectēvs pirmos septiņus dzīves gadus savu mazdēlu audzināja kā patiesi lielu cilvēku, gluži kā kādas zemes pavēlnieku. Tas uz mūžu zēna raksturā iesakņoja augstu pašvērtējumu, savas brīvības un nesalaužamās garīgās neatkarības apzināšanos.

Kad Radžnišam bija septiņi gadi, visa viņa līdzšinējā pasaule sagruva. Vectēva nāve, viņa zaudējums, sekoja Ošo visu mūžu, – tik dziļa bija zēna pieķeršanās savam pirmajam un galvenajam dzīves skolotājam. Viņam šķita, ka, kopā ar vectēvu, ir nomiris viņš pats. Šī nāve, kā atzina pats mistiķis, modināja viņā vēlmi atrast cilvēka dzīvē to, ko var uzskatīt par nemirstību. No tā brīža Ošo mācījās izprast nāves dižo noslēpumu.

Vecvecāki nekad nebija uzspieduši mazdēlam savu viedokli un visādi veicināja, lai zēnam veidotos savi, patstāvīgi dzīves uzskati. Tādējādi, pēc vectētiņa nāves, pirms atgriešanās tēva mājās, Radžnišs jau bija paspējis izbaudīt tik daudz brīvības, patstāvības un neatkarības, ka šo brīvo garu sagraut un ielikt sabiedrības tradicionālo uzskatu ietvaros vairs nebija iespējams.

Skolas gadi un skumjā mīlestība

oso-portrait2

Kad Radžnišs atgriezās vecāku mājās, mācības skolā viņš uzsāka deviņu gadu vecumā. Patiesībā, neraugoties uz dēla sīvo pretošanos, viņu uz turieni aizvilka viņa tēvs. Skolā viņš mācījās labi, taču nebija nekāds paraugzēns. Bieži kavēja stundas, ķīvējās ar klasesbiedriem. Konflikti ar skolotājiem bija ierasta lieta. Direktors pat bija aizliedzis skolotājiem pielaist Radžnišu viņa durvju tuvumā. Viņš bija noguris un bezpalīdzīgs no neatkarīgā zēna taisnības meklējumiem. Tomēr tas netraucēja nākamajam Ošo doties pie pilsētas vadības un pieprasīt, lai matemātikas skolotājs, kurš regulāri un ilgstoši sodīja zēnus, sabāžot tiem zem nagiem asus zīmuļus un pa tiem uzsitot, – tiktu nekavējoties no darba atlaists. Līdz tam neviens no skolēniem nebija iedrošinājies pat sūdzēties. Nākamajā dienā skolotāja vieta bija brīva.

Radžnišs necieta skolotāju lielību un plātīšanos. Reiz kādam skolmeistaram, kurš vienmēr dižojās ar savu bezbailību, viņš naktī, uzrāpies uz skolotāja mājas kārniņu jumta, pa logu, tieši uz guļošā vīra sejas uzmeta auklā iesietu čūsku. Šausmu kliedziens satricināja visu apkārtni. Nākamajā dienā skolotājs stundā ieradās pavisam bāls, bet Radžnišs uz sola uzlika auklā piesietu gumijas čūsku… Drīz vien tas kļuva zināms visam ciemam, un “bezbailīgais” skolotājs no skolas pazuda.

Reiz viņš skolā veica drosmes un veiklības eksperimentu. Nolika uz zemes sešmetrīgu koku un aicināja zēnus pa to noiet taisni, nenokrītot. To varēja visi. Pēc tam Radžnišs, ar zēnu palīdzību, šo koku novietoja uz jumtiem, pa vidu starp divām mājām. Neviens, izņemot pašu Radžnišu, pat nemēģināja pa to iet.

Kādudien trakulis zēns klasē esot ievedis ēzeli, teikdams skolotājam: “Ja jau jūs mācāt tik daudz citu ēzeļu, kāpēc gan ne šo?” Daudziem skolas biedriem patika Radžniša neaprēķināmā daba. Nekad nevarēja zināt, kādu trakulību viņš pastrādās nākamajā brīdī. Viņam bija arī daudz sekotāju.

Skolas programma un mācīšanas stils bija par šauru plašu zināšanu alkstošajam jaunietim. Tādēļ viņš kļuva par visjaunāko publiskās bibliotēkas apmeklētāju. Taču bija arī skolotāji un ciema ļaudis, kuri spēja puisi ieinteresēt. Vīrs, kuram Radžnišs jutās pateicīgs, bija viņa peldēšanas skolotājs, lai gan viņa metode bija diezgan savāda. Apgalvojis, ka peldēšana ir prasme un nevis zināšanas, viņš Radžnišu vienkārši iemeta upē. Kad uz spēles ir dzīvība, mēs izdarām neiespējamo. Neprazdams pat noturēties uz ūdens, Radžnišs slīka, taču dzīvības instinkts deva prasmi izpeldēt.

Saskarsmei ar nāvi, tās tuvumu un nenovēršamību bija vislielākā nozīme jaunā domātāja individualitātes veidošanās procesā. Nāve un mīlestība. Ne reizi vien Ošo ir uzsvēris to ciešo saikni. Pēc vectētiņa aiziešanas otrs lielākais zaudējums bija viņa draudzenes Šaši nāve. Viņa nomira no tīfa. Tas bija skaists, bet skumjš mīlas stāsts. Šaši bija viņa bērnības rotaļu biedrene, divus gadus jaunāka par viņu, viņas tēvs bija ārsts. Abu pusaudžu pirmā mīlestība bija abpusēja. Taču, kad Radžnišam bija 16, meitene smagi saslima. Visu slimības laiku viņš bija blakus savai mīļotajai. Mirstot Šaši lūdza, lai viņš nekad vairs neiemīl un neapprec citu. Viņa nespēja no viņa atteikties pat aizejot nāvē. Radžnišs to apsolīja, un savu solījumu izpildīja. Nekad neapprecējās.

JAUNEKLIS

oso2

Ošo vecāki pēc reliģiskās pārliecības bija džainisma sekotāji. Radžnišs nepieņēma no vecākiem viņu ticību. Viņa pasaules uzskatu izveidoja vectēvs – ateists. Arī vecmāmiņa templi neapmeklēja.

Ošo aizstāvēja savu brīvību, vecāku reliģiozitātei pretstatot neatkarīgu domāšanu. Dzīve kā prieks, dzīve kā bauda, dzīve kā atklājums. Būt uz šīs pasaules – tā ir velte. Un pat ikviens sods viņa uztverē bija kā spēle. Ošo salauzt nebija iespējams. Lai pretotos jebkādam spiedienam, tika lietā likti visneiedomājamākie paņēmieni. Kad tēvs viņu par nepaklausību sodīja, liekot tam noskriet septiņas reizes apkārt viņu kvartālam, Ošo pavaicāja, vai nevarot septiņdesmit reizes. Un to viņš arī izdarīja.

Ošo patika nēsāt garus matus un ģērbties neordinārās, platās un plandošās drēbēs. Kad viņš tā, matiem un drēbēm plīvojot, staigāja pa pilsētiņu, ļaudis tēvam vaicāja, kā saucot šo dīvaino meiteni. Tas tēvu galīgi saniknoja, un viņš nolēma pats apgriezt savam dēlam matus. Bet… tūlīt pēc tam Radžnišs aizgāja pie friziera un nodzina kailu galvu. It kā – kas tur sevišķs. Bet Indijā ir tradīcija – nodzīt matus bērnam tikai tad, ja nomirst viņa tēvs. Dumpinieciskais zēns ļoti labi apzinājās, ko dara. Tēvam nācās savu rīcību nožēlot ilgi, jo Ošo dzina kailu galvu arī  vairākus mēnešus pēc tam. Taču tas bija pēdējais tēva sods. Turpmāk viņš Ošo vairs nesodīja.

Visu mūžu Ošo ir mīlējis upes, ūdeņus, ir ilgām stundām meditējis to krastos un niris visbīstamākajos ūdenskritumos. Viņš daudzkārt lēca no dzelzceļa “Nāves tilta”, kuru no pašnāvniekiem pastāvīgi apsargāja divi sargi. Ošo izdevās viņus pārliecināt, ka negrasās darīt galu, un viņi tam ļāva veikt savu “garīgo praksi” – bīstamos lēcienus.

Ošo apkārtējos pārsteidza bieži. Cilvēki netika skaidrībā, kas viņš ir.  Daudzi viņu uzskatīja par dīvaini, par jukušu. Ošo to saprata, bet tas viņu nemulsināja. Viņš par sevi šādu viedokli veidoja apzināti, tas viņu uzjautrināja. Apkārt notiekošais viņam bija kā spēle, kā teātris, kurā viņš sev izraudzījās visneparastāko lomu. Viņa personāžs bija neizdibināms.

Ar laiku Ošo saprata vēl ko – nevis viņš ir dīvains, bet gan visa pasaule ap viņu.

Meditācijai, iegrimšanai sevī  un dziļai, absolūtai  klusēšanai Ošo visu mūžu ir bijusi liela nozīme. Jau bērnam esot, viņš stundām sēdējis, ieklausīdamies sevī un dabas mūzikā. Kad Ošo ir 21 gads, ar viņu ilgstoši atgadās savādības,  līdz reiz…  ilgi sēdējis aizvērtām acīm upes krastā, skatījies zvaigznēs un… pamazām pārtapis, viņa „Es” gaisis,  kļuvis par NEKO, zaudējis jebkuru saikni ar apkārtējo pasauli. Bijusi tikai viena vēlme – pēc iespējas dziļāk iegrimt sevī.

Tai laikā (apmēram gadu) Radžnišs tik ļoti attālinājies no pasaules, ka brīžiem nepazinis savus tuviniekus. Viņš pat aizmirsis, kā viņu sauc… Iegrimis dziļā klusumā, dziļā meditācijā.

Ošo teic, ka pasaule bija  kļuvusi nereāla. Atvērusies jauna. Un viņš sapratis: nekas nav jāsasniedz, nekur nav jādodas, nekas nav jādara. Mēs jau esam dievišķi.

Ošo tapis apgaismots.

Dzīve turpinās… Skola pabeigta. Neņemot vērā tēva nepatiku, Ošo iestājās koledžā, bet pēc tam – Džabalpūras universitātes Filozofijas fakultētē. Studenta gados viņš nekļuva rāmāks un “pareizāks”. Taču šai laikā viņš guva iespēju diskutēt. Polemikā viņš vienmēr guva lielus panākumus. Viņa argumenti, viņa neapgāžamie pierādījumi izcēlās ar neapstrīdamu loģiku un dziļu analīzi. Viņa viedoklis bieži vien bija šokējošs, oriģināls, un vienmēr – neatkarīgs. Augstskolā viņš četrus gadus pēc kārtas saņēma galveno balvu diskusijas mākslā. Viņam nebija svarīgi, par ko ir strīds, un nebija būtiski – aizstāvēt viedokli “par” vai “pret’’. Ja bija izvēle, viņš priekšroku vienmēr deva viedoklim “pret”, taču prata aizstāvēt abus, un – izcili. Pretinieku viņam šai jomā nebija. Varbūt tieši šī prasme un atklājums, ka dzīve ir daudzveidīga, nav tikai balta vai melna, pareiza vai aplama, tā ir tik bagāta toņiem un pustoņiem, un patiesību arī šai dzīvē ir tikpat daudz – starp pareizo un maldīgo novilkt striktu līniju izdodas reti, – radīja vēlāko Ošo mācības filozofisko pretrunīgumu.

Lekcijas nākamais domātājs apmeklēja reti. Tās lika jauneklim vilties. Profesori bija konservatīvi, formāli, pasniedza bez radošuma un intereses. Tādēļ jaunais students programmas apguva, sēžot bibliotēkās un padziļināti pētot nevien filozofiskos darbus, bet arī zinātniskās grāmatas, svētos rakstus  un daudz citas literatūras. Vakaros bibliotēkas darbiniekiem nācās viņu ar varu stumt uz ārdurvīm, Ošo nespēja no grāmatām atrauties. Tās bija visur, kur vien viņš uzturējās. Viņš studēja sev, ne diplomiem.

Universitātē Radžnišs sevi apliecināja kā pārliecinātu ateistu, noliedzošu pret jebkuru reliģiju.

Ieguvis bakalaura grādu, Ošo no Džabalpūras aizbrauca. Tālāk ceļš veda uz Saugāras universitāti. Protams, arī tur lekcijās Ošo uzdeva provokatīvus jautājumus, taču šai augstskolā jaunekļa aso prātu un neatkarīgo, analītisko domāšanu novērtēja.

1956. gadā Ošo iestājās Saugāras universitātes aspirantūrā. Studenta dzīve viņam patika. Un nebija svarīgi – vai neordinārā rakstura dēļ  viņu pieņēma vai atraidīja -, viss viņam šķita brīnišķs. Saugāras universitāti viņš pabeidza ar izcilību, saņemot zelta medaļu.

1957. gadā viņš kļuva par filozofijas maģistru un sāka pasniedzēja darbu Sanskrita universitātē Ranakpūrē, bet 1958. gadā viņš jau bija filozofijas profesors Džabalpūras universitātē.

Vecāki bija cerējuši, ka viņš, kā vecākais dēls, pārņems un turpinās viņu audumu tirgotavu.

Radžnišs ar lielu pateicību atceras savu brāli Vidžai. Viņš vienīgais no brāļiem nestudēja universitātē, jo kādam bija jāuzņemas naudas pelnīšana,  tāpēc Vidžai  Radžniša vietā palika mājās. Patiesībā tas bija viņa upuris vecākā brāļa labā. Vecāki Radžnišu arī spieda precēties. Vidžai  teica: –  Brāl, ja vecāki ļoti moka tevi, es esmu gatavs precēties. Tikai apsoli, ka tieši tu izvēlēsies  man līgavu. Radžnišs bija tik pateicīgs brālim! Protams, ka viņš izvēlējās Vidžai līgavu. Lieta tā, ka Indijā jauneklis pats nedrīkst izvēlēties sev nākamo sievu. Tikko Vidžai apprecināja, kārta bija pārējiem brāļiem un māsām, bet Radžnišu lika mierā. Nozīmīga  šai ziņā bija arī viņa saruna ar māti. Radžnišs jautāja, vai viņa ir laimīga savā laulībā. Viņš bieži to redzēja skumju. Un kur tad vēl apkārt dzīvojošie radinieki! To bija ap sešdesmit, un viņu ģimenēs strīdi, mazas viltības un sīkas nodevības bija ikdiena. Radžniša māte bija pārsteigta par šo jautājumu, viņa solīja padomāt un dot atbildi. Pēc divām nedēļām māte teica: – Dēliņ, neprecies!  Es nespēju tev melot, negribu tevi nodot. Māte atzinās, ka laulības dzīve un 11 bērnu audzināšana nav sniegusi viņai laimi un prieku par dzīvi. Nevienu brīdi viņa nebija piederējusi pati sev. Radžnišam par visu svarīgāka bija viņa brīvība. Viņš nolēma  nekad nesaistīt sevi ar nākotnes solījumiem, par kuriem nespēja būt pārliecināts. Viņš nolēma  nekad neprecēties.

Un tā… Radžnišs bija kļuvis par profesoru. Viņa lekcijas pārvērtās par diskusiju klubiem. Visiem tika atļauts šaubīties un pierādīt savu viedokli. Viss tika pakļauts analīzei. Viņš patika studentiem. Neviens cits pasniedzējs nedeva tiem tik daudz brīvības, uzmanības un iespēju izpausties. Protams, ne vienmēr tas bija pa prātam augstskolas vadībai un kolēģiem. Šokējoši bija arī tas, ka Ošo ignorēja klasisko pasniedzēja apģērbu un reiz pat ieradās augstskolā piesedzies tikai ar gurnu apsēju, šādi satriecot ne tikai kolēģus, bet pārsteidzot arī savus studentus. Uz vadības aizrādījumu Ošo atbildējis, – ja viņam neļaušot nēsāt gurnu apsēju, viņš to nekavējoties noņemšot pavisam. Neviens vairs neesot riskējis viņam ko teikt.

Neticīga cilvēka reputācija bieži sarežģīja Ošo dzīvi. Tā sabiedrībā tika uzskatīta par amorālu īpašību. Un kur tad vēl viņa ekscentriskā uzvedība un brīvdomīgie uzskati! Ticīgie baidījās ar viņu runāt, diskutēt, jo Ošo loģika bija dzelžaina, to apstrīdēt nebija iespējams, jo viņš bija izlasījis tik daudz! Arī visdažādāko ticību svētos rakstus tai skaitā. No viņa baidījās, izvairījās, pat nesasveicinājās. Sabiedrībā taču valdīja (un daudzviet joprojām valda) uzskats – ja esi reliģiozs, ticīgs, – tātad labs, uzticams un godājams cilvēks. Bet pamēģini būt pret reliģiju!

Ošo necieta vārdu “reliģija”, bet viņš bija augstskolas filozofijas pasniedzējs, profesors, viņam bija par to jārunā. Viņš pats skaidro, ka patiesībā aiz viņa runām par reliģiju slēpās nevis tas, ko pieņemts domāt ar šo jēdzienu. Viņš teic, ka tā bijusi viņa stratēģija – izmantot pierastos vārdus: Dievs, ticība, atbrīvošanās, mokša… Bet savās runās viņš šiem vārdiem piešķīris pavisam citu, filozofisku nozīmi. (Par to mēs varam pārliecināties, lasot grāmatas, kas veidotas no viņa lekciju audio un video ierakstiem). Tikai pateicoties šādai “stratēģijai”, Ošo izdevās piesaistīt sev cilvēkus. Līdz tam bailes, neuzticēšanās, nepārliecinātība allaž guva virsroku. Pavisam savādi šķiet tas, ka daudzi klausījās Ošo ar aizrautību, bet patiesībā viņa teikto nesaprata vai arī saprata tā, kā bija “pareizi”, kā bija pieņemts un ierasts. Kad Ošo sāka savās uzstāšanās reizēs pieminēt Kristu, viņu kā lektoru aicināja kristīgās koledžas un reliģiskie institūti. Tur Ošo tika uzklausīts, bet patiesībā viņu nedzirdēja. Galvenais, ka lektors citē Kristu! To, ka Kristus vārdiem tiek piešķirta cita jēga, neviens pat nesaprata. Ar vārdiem var spēlēties, un Ošo to prata lieliski. Tas bija viņa lielākais  talants. Auditorija bija apmierināta, pat vēl vairāk – sajūsmināta. Tāds lektors! Un kā viņš citē Kristu! Arī Ošo sirdsapziņa bija tīra, viņš bija palicis uzticīgs pats sev, nebija melojis, runājis pretēji savai pārliecībai. Tiesa, tikai ļaužu nesaprasts.

Taču universitātes sienas drīz vien kļūst par šaurām nākamajam mistiķim, tāpat arī oficiālās lekcijas dažādās valsts organizācijās. Ošo nolemj ceļot pa valsti, uzstāties ļaudīs ar savām atziņām, savu pasaules redzējumu. Viņš tikās ar dažādiem cilvēkiem. Gan ietekmīgiem, gan nabadzīgo slāņu ļaudīm. Nav tiesa, ka Ošo bija bagāto guru. Viņš brauca ar vilcieniem, jāja uz ēzeļa, kilometriem soļoja kājām… Pulcināja ap sevi  visus, kas vien vēlējās viņu uzklausīt.  Viņu neinteresēja cilvēka sociālais stāvoklis. Viņam svarīga bija cilvēka individualitāte, iekšējā pasaule. Viņa vēlākā  it kā  dižošanās ar rollsroisiem, pulksteņu kolekcijām un citām ārišķībām patiesībā bija  bērnišķīgs joks,  zināms puiciskums, kas viņam neapšaubāmi piemita visu mūžu. Viņam reizēm patika pārsteigt, šokēt, „izrādīties”, nepiešķirot tam visam patiesībā nekādu nozīmi. Kaut kas no tā senā bērnības laika, kad vectēvs viņu uzsēdināja uz ziloņa, izrotāja puķēm un sudraba monētu maisiem. Lepnais radža ziloņa mugurā vai rollsroisa sēdeklī… Jāteic gan, ka viņš ar saviem rollsroisiem tikpat kā nebrauca.  Šīs mašīnītes viņam bija kā puišeļa rotaļlietas, kā svētdienas joks. Ošo reti bija absolūti nopietns. Jokot viņam patika visu mūžu. Un kaitināt savus nelabvēļus arīdzan. Viņš lieliski apzinājās visa materiālā bezvērtību un daudzreiz uzsvēra, ka cilvēks šai pasaulē ierodas kails un kails no tās aiziet…

Ošo gadiem ceļoja pa Indiju. Savās publiskajās diskusijās meta izaicinājumus ortodoksālo reliģiju līderiem, kritizēja organizēto reliģiju, atmaskoja Dieva vārdā nesto postu – krusta karus, inkvizīciju, brīvas zinātniskās domas vajāšanu, cilvēka individualitātes apspiešanu, viņa gara pakļaušanu un to cilvēku dedzināšanu sārtos, kuriem bija savi dzīves uzskati un viedoklis par reliģiju un zinātni. Nav nekādas reliģiozitātes ne krusta karā, ne džihādā! Un, ja cilvēki asinsizliešanu dēvē par svētu, tad  kas gan  nav svēts? Viņš bija par brīvu, neatkarīgu cilvēku, par jaunu sabiedrības modeli.

Ošo apmētāja akmeņiem, veciem zābakiem un dunčiem. Bet vienlaikus viņa domubiedru skaits auga… Ļaudis sāka iedziļināties viņa idejās, domāt, analizēt. Tas bija Ošo moku ceļa atalgojums.

MISTIĶA CEĻŠ

oso3Ošo – 35 gadi.

Džabalpūrā, kur Radžnišs ilgi bija dzīvojis un pasniedzis universitātē, notiek  atvadu balle. Ošo no darba augstskolā aiziet. Viņam nepieciešama absolūta darbības brīvība un plašums. Viņš pārceļas uz Bombeju, kur regulāri vada vakara uzstāšanās, uz kurām sākumā ierodas ap piecdesmit cilvēku.

…Ošo jau ir sācis izstrādāt savas unikālās dinamiskās meditācijas.

Dažādās vietās Indijā viņš sāk organizēt meditāciju nometnes, kurās desmit dienu garumā notiek individuālas sarunas ar nometnes dalībniekiem. Viņš tajās vada meditācijas ar paša izstrādātajām tehnikām.

Beidzot Ošo var strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri viņu saprot, ieklausās viņā –  ar saviem domubiedriem. Beidzot viņš savā darbībā ir brīvs un neatkarīgs.

Ošo arvien vairāk saista dinamiskā meditācija. Katarses meditācija. Tā ir pilnīga garīga attīrīšanās, sava nomāktā “ES” atbrīvošana. Dinamiskā meditācija kļūst par Ošo vizītkarti, paver viņam ceļu uz pasauli. Uz viņa lekcijām ierodas izglītoti cilvēki no dažādām valstīm un kontinentiem. Viņi kļūst par Ošo sekotājiem. Sanjasiniem.Viņa sanjasini nelīdzinās senāk zināmajiem šī paša vārda nesējiem.  Ošo sanjasini neatsakās no pasaulīgās dzīves, taču viņi met izaicinājumu sabiedrības tradicionālajiem uzskatiem.

Ja agrāk sanjasins atteicās no pasaules, no privātīpašuma, no cilvēciskiem ikdienas priekiem, tad Ošo sanjasini atmeta pasaules uzspiestos nosacījumus – reliģiju, kastas, brahmanismu, džainismu, kristietību…

Ar ko īpašas ir Ošo izstrādātās meditācijas? Ošo meditāciju filozofija – iedarboties uz prātu caur ķermeni. Viņš uzskatīja, ka cilvēka ķermenis ir visnoslēpumainākais esības veidojums. Tas ir svēts, ķermenis ir mūsu apziņas mājas. Tur mīt mūsu dvēsele, mūsu apziņas templis. Mūsdienās tas ir piesārņots, pilns lieku grabažu, tur nekad nav miera, klusuma, tur valda haoss…

Mūsdienu cilvēka prāts ir jāatbrīvo no šīs nastas. Visas nevajadzīgās pabiras – viss uzspiestais, nedabiskais – ir jāizmet.

Pēc Ošo domām, mūsdienu cilvēki ir neirotiski grausti. Sabiedrība ir slima. Tai jāattīrās. Un tad no pirmatnīgā šķīstuma ir jāizaug iekšējai apskaidrībai. Cilvēci nekādi nevar nosaukt par veselu, uzskatīja Ošo. Trīs tūkstoš gadu laikā  cilvēce ir piedzīvojusi piecus tūkstošus karu! Ošo izvirzīja savu jaunā cilvēka ideju. Jaunais cilvēks pārvarēs visas rasu, reliģijas, dzimuma un ādas krāsas aizspriedumus. Viņš visu pasauli padarīs par savām mājām, izjaucot Austrumu un Rietumu barjeras.

Ošo sekotāju kļūst arvien vairāk. 1974. gadā Ošo pārceļas uz parku Punes tuvumā. Tur tiek iegādātas divas mājas ar apkārt esošo sešu akru zemi.Tas ir meditāciju nometnes sākums. Taču tur notiek ne tikai meditācijas vien. Kopš 1981. gada Ošo ik rītu vada īpašas sarunas. Mēnesi hindu, mēnesi – angļu valodā. Viņš komentē dažādu apgaismoto mistiķu mācības. Punē uzturas daudz ārzemnieku. Ošo vienmēr tiem atgādina – nekļūstiet par misionāriem, nemeklējiet sekotājus no durvīm uz durvīm.  Visam jānotiek dabiski. Jā, ejiet ļaudīs, dalieties savā pieredzē, stāstiet.  Kā teica Meistars, – izsējiet sēklas un ejiet tālāk. Nāks pavasaris, kāda no sēklām noteikti izdīgs…

1975. gadā Ošo savu darbības programmu paplašina. Notiek semināri, kurus papildina Rietumu psihoterapijas metodes, savienojumā ar austrumu meditācijas formām. Daudzi no Rietumvalstīm atbraukušie bija psihoterapeiti. Ikdienas grupu darbā tika iekļauta arī dinamiskā un kundalini meditācija.

Taču pasaules konservatīvā sabiedrība nesaprata Ošo un viņa komūnas darbību un mērķus. Viņš tika nosodīts, asi kritizēts un apmelots. Viņa darbību nodēvēja par sektantisku un viņu pašu – par sektas līderi. Viņa ārzemju sekotājiem tika atteiktas vīzas, tika aizliegti celtniecības darbi nometnē. Indijas avīzēs bija publicēts aicinājums padzīt Ošo no valsts, jo… viņš iznīcina reliģiju! (Sektants, kas iznīcina reliģiju?!)

1980. gadā, lekcijas laikā, pret Ošo tika veikts uzbrukums. Hinduistu fundamentālistu pārstāvis Vilass Tupe meta uz Ošo dunci. Ošo šai situācijā  turpināja lasīt lekciju, it kā nekas nebūtu noticis… Policija Tupi arestēja, bet drīz vien atbrīvoja. Bez soda.

Bija pat tādi radikāļi, kas aicināja Ošo  izgriezt mēli, lai viņš nekad vairs nespētu runāt.

Un Ošo apklust. No 1981. gada aprīļa sākas Meistara dižā klusēšana. Katrā viņa   tikšanās reizē skan sena indiešu dziesma. Ošo klusē. Skan mūzika. Ļaudis dejo… Lai apkārt plosās vētra, lai lūst koki un grūst pilis…  Dvēselēs jābūt mieram…

Lai gan oficiālās reliģiskās organizācijas gan Rietumos, gan Austrumos asi vērsās pret Ošo, Meistara sekotāju skaits tolaik jau pārsniedza ceturtdaļu miljona.

OŠO AMERIKĀ

(1981-1985)

Vēlāk Ošo atzīs, ka Amerikas laiks ir bijusi viņa kļūda.

Amerikā dzīvojošo sanjasinu mudināts (arī veselības problēmu mocīts un vairīdamies no Indijas lielajiem nodokļu maksājumiem), viņš dodas uz Ameriku, lai tur veidotu savu nākotnes vīzijas komūnu. Tā bija tuksnešaina vieta, ar nelielu dzīvojamo māju un dažām saimniecības ēkām. Galvenais mērķis bija uzcelt pilsētu Radžnišpuri – oāzi tuksnesī. 1981. gada pavasarī un vasarā strauji pieaug komūnas piederīgo skaits. Atbraukušie apmetas teltīs, liek pamatus  lauksaimniecībai un lopkopībai. Tiek vilkta elektrība, liktas caurules, asfaltēti ceļi, upes krastus nostiprina, un kailu pauguru nogāzēs veido dārzus. Attīrīšanas un laistīšanas sistēmas saudzē un uzlabo augsni. Taču komūnas kaimiņu naidīgums auga. Sākās nesaskaņas, kuras  arī uzkurināja komūnas vadītājas, Ošo sekretāres, agresīvās izdarības. Rezultātā tika aizliegta celtniecība, Ošo un viņa komunāri saņēma draudus, bet Portlendas viesnīcā, kuru bija nopircis Ošo, sprāga bumba. Konflikts auga un attīstījās. Viņus dēvēja par sektantiem. Ošo bija sašutis. – Kāda mums reliģija!? Ne Dieva, ne Svētā Gara, ne Jēzus Kristus, ne Romas pāvesta. Mums nav ne lūgšanu, ne sprediķu! Drīzāk nosauciet mūs par antipraviešiem! Mūsu komūna nekādi nav uzskatāma par reliģiju! Taču vietējos kristiešus – fundamentālistus Ošo neapstrīdamā loģika neapmierināja. Tie nosauca Ošo par antikristu. Komunārus sāka vajāt, izsmiet, terorizēt.

Ošo saviem sekotājiem teica: – Esmu kļūdījies. Arī Buda pieļāva kļūdas, arī Mahavīra maldījās. Arī mana kļūda bija doties uz Oregonu.

1984. gadā Radžnišpures juridiskajā nodaļā strādāja jau vairāk nekā divsimt darbinieku, kas nodarbojās ar daudzajiem tiesu darbiem. Ir pierādīts, ka norādījums – izmest Ošo no Amerikas bija nācis no pašas augšas – no Reigana valdības.

Arī pašu komunāru vidū sākās nesaskaņas, daudzi bija neapmierināti ar Šīlas agresīvo darbību. Patiesībā tieši viņas noziegumi izraisīja apkārtējo amerikāņu naidu. Un Ošo nācās piedzīvot arī  viņas nodevību. …Arī  Kristum bija savs Jūda, – vēlāk teica viņš.  Viņa līdzgaitniece, viņa sekretāre Šīla Silvermene savu Skolotāju nodeva. Savā būtībā Šīla bija tālu no garīguma. Viņa bija tipiska biznesa sieviete, ar dzelzs raksturu, allaž staigāja ādas biksēs. Taču arī laba psiholoģe un manipulatore, lieliska organizatore un izrīkotāja. Sieviete ar dzelzs raksturu.  1985. gada 14. septembrī viņa kopā ar savu sabiedroto grupu pameta Ošo, noņemot no komūnas konta 55 miljonus dolāru,  un aizbrauca  uz Vāciju. Aiz viņas palika smagu pārkāpumu ķēde, par kuriem bija jāatbild Ošo. Visdažādākie noziegumi, mahinācijas, arī centieni noindēt Ošo personīgo ārstu, sprādziena organizēšana zemes  ierīcības komitejā un citi…  Atklājās noklausīšanās ierīču sistēma kopienas locekļu sarunu kontrolei un citas Šīlas ļaundarības. Laikā, kad Ošo gatavoja savas garīgās lekcijas un veica filozofiskas pārrunas un meditācijas, Šīlas grupa nodarbojās ar pavisam pretējām lietām. Ošo dabā nebija kontrolēt, viņš bija tālu no aizdomīguma un neuzticēšanās, apzinoties, ka nav tik labs organizators kā Šīla. Viņam bija cits, galvenais uzdevums – nest ļaudīs savas idejas, palīdzēt tiem ar paša izstrādātajām meditācijām, kuras viņš pilnveidoja un attīstīja tālāk. Tas bija garīgs darbs, kas aizņēma visas viņa domas un laiku.

Vai tiešām Ošo neredzēja, ko dara Šīla? Viņš patiešām neredzēja! No savas mājas viņš praktiski neizgāja. Izņemot Šīlu, ne ar vienu netikās.  Arī par komūnas seksuālajām izpriecām viņš īsti nebija lietas kursā. Ošo seksa brīvību saistīja ar cilvēka augstāko apziņu, attiecību skaistumu un psiholoģisko kulmināciju, kas ir pāri primitīvam, bioloģiskam seksam, kuru viņš neatzina. Ik dienu viņš veica meditācijas, iegrima ilgstošā klusēšanā, nezinot un nekontrolējot, kas notiek ārpus viņa mītnes sienām.Vēl jāņem vērā viņa lielās veselības problēmas (astma un diabēts) un biežs spēku izsīkums. Visus praktiskos, organizatoriskos un komūnas dzīves vadības lēmumus  pieņēma Šīla. Viņa pārzināja un kontrolēja itin visu. Ošo zināja par viņas lieliskajām izrīkošanas spējām, kas palīdzēja Šīlai radīt komūnu, bet nezināja par viņas rakstura noziedzīgajām nosliecēm, kuras izpostīja šo komūnu.

Ošo par visu Šīlas nodarīto bija jāatbild ne tikai varas iestādēm, bet arī saviem komunāriem. Lai gan Šīlas melno darbu saraksts ir garš, Ošo vēlāk atgādināja, ka Šīla tomēr  kopā ar visiem bija radījusi šo komūnu, kopā ar pārējiem šo tuksnesi pārvērtusi ziedošā dārzā. Katrai medaļai ir divas puses, – domāja Ošo.

Ošo tiek apcietināts. 12 dienas viņu turēja izolatorā kopā ar rūdītiem noziedzniekiem, kuri bija slimi ar visdažādākajām infekcijas slimībām. Ošo tika apsūdzēts 34 imigrācijas likumu pārkāpumos. Viens no galvenajiem:  viņa brauciena mērķis uz Ameriku – radīt vietu meditācijām daudziem cilvēkiem, tāpēc ka viņa ašrams Indijā bijis pārāk mazs. (!)

Ošo piesprieda 400 000 dolāru lielu sodu – par divu imigrācijas likumu pārkāpšanu. Tika atņemts viņa personīgais helikopters, viņa rollsroisi un daudz cita.  Piecu dienu laikā viņam Amerika bija jāpamet uz visiem laikiem. Kad Ošo no Amerikas tika izsūtīts, štata prokurors Čarlzs Tērners preses konferencē atzinās, ka Ošo nav izdarījis nekādus noziegumus. Bet par deportācijas iemeslu prokurors pateica: – Mēs gribējām iznīcināt šo kopienu. Tas bija mūsu galvenais uzdevums.”

Savā atbrīvošanas dienā Ošo bija nolēmis ar lidmašīnu apmeklēt daudzas pasaules valstis, bet ASV izdarīja spiedienu un 21 (!) valsts vai nu vienkārši aizliedza mistiķim ierasties savā teritorijā, vai deportēja viņu no valsts bez jebkādiem paskaidrojumiem.

Šīla tika atrasta ar Interpol palīdzību. Viņu atzina par vainīgu nelikumīgā noklausīšanās ierīču izmantošanā, cilvēku iebiedēšanā un fiziskā ietekmēšanā, slepkavības mēģinājumos, 750 cilvēku tīšā inficēšanā. Viņai tika piespriests ievērojams naudas sods. Taču apcietinājumā viņa pavadīja tikai 29 mēnešus. 1988. gada beigās viņa aizbrauca uz Šveici, apprecējās  ar savu  trešo vīru. Tur viņai pieder divi  pansionāti – ar Alheimera slimību sirgstošiem vecļaudīm.

Tā noslēdzās Ošo Amerikas periods, kas pierādīja, ka Meistars nav pratis apvienot savu Domātāja misiju ar pavisam praktisku lietu organizēšanu un vadīšanu mūsdienu pasaulē.

Un vēl… Vēstures gaitā daudzi jo daudzi ideālisti, to skaitā pazīstami filozofi, ir centušies veidot savu ideju praktisko realizāciju – kopienu, kurā augstos mērķus dzīvē īstenotu aizrautīgi domubiedri, līdzīgu uzskatu cilvēki. Neviena no šādām komūnām nav bijusi dzīvotspējīga. Tās sagrāvuši gan ārēji, gan iekšēji faktori. Vai Ošo nesaprata, ka cilvēks joprojām ir tik nepilnīgs?

Ošo atgriežas Punē. Tur viņš turpina savu misiju, sanjasinu ieskauts. Pune kļūst par Ošo meditāciju un viņa ideju centru.

Brīva pasaule – bez reliģijām, bez nācijām un represīviem orgāniem – armijas, politiķiem u.c. – bija ideālista Ošo lielais sapnis. Vienota, nedalīta  pasaule. Bez robežām. Taču vidusmēra cilvēks savā garīgumā un  morālē nav audzis. Pasaule joprojām bruņojas, joprojām karo… Tauta pret tautu, reliģija pret reliģiju. Pasaule  savā dziļākajā būtībā nemainās.

Un tomēr Ošo lolotais nākotnes jaunais cilvēks – Zorba Buda – ir lielisks! Viņš ir  spējīgs baudīt gan Grieķa Zorbas pasaulīgos priekus, gan Gautama Budas kluso mieru. Viņam līdzinājās pats Ošo – jestrs, humora un trakulību pilns un arī – kluss, sevī iegrimis dziļš domātājs.

VIVEKA

(MA PREM NIRVANO)

vivekaViņai bija tikai divdesmit divi gadi, kad viņas dzīvē ienāca Ošo. Tā bija likteņa nejaušība, ka jaunā angliete nokļuva Indijā, un pavisam neparedzama bija viņas tikšanās ar Ošo. Meitene pēc dabas bija bezgala jūtīga, emociju pārpilna un neizpratnē par dzīvi un savu vietu tajā. Tomēr tieši viņai bija lemts kļūt par dižā mistiķa ceļabiedri. 18 gadus. Līdz pat viņas nāvei 40 gadu vecumā..

…Tas bija 1971. gadā. Viveka (Kristīne Vulfa), tāpat kā daudzi rietumnieki, intereses mudināta, ieradās Ošo meditāciju nometnē. Kad Viveka ieraudzīja daudzos ļaudis, kas veica dinamisko meditāciju, viņa divas dienas slēpās krūmos, neuzdrošinādamās tiem pievienoties.

To ievēroja Radžnišs, un, sapratis meitenes nedrošību, aicināja viņu pienākt pie viņa. Viņš runāja ar meiteni, un Viveku pārņēma dīvainas sajūtas. Nākamajā dienā viņš apņēma viņu ap pleciem un teica: – Tu turpini dzīvot manī…

Atcerēsimies Ošo bērnības draudzeni. Viņa mirstot lūdza, lai Radžnišs sauc viņu atpakaļ. Austrumu cilvēkiem reinkarnācija neizraisa ne mazākās šaubas. Ikviens indietis par to ir pilnīgi pārliecināts. Viveka nāca no Rietumu pasaules, tomēr visus atlikušos dzīves gadus viņa juta neatvairāmu saikni starp sevi, sen mirušo meiteni un Ošo. Arī Ošo, varbūt vēlamo gribēdams padarīt par esošu, Vivekā redzēja savu sen zaudēto draudzeni, viņas atdzimšanu.

Viveka pieņēma sanjasu. No 1974. gada viņa dzīvoja kopā ar Ošo. Viņas dzīves uzdevums kļuva – rūpēties par dižo Meistaru. Viņa slimību brīžos tieši viņa bija tā, kas spēja vislabāk atrast esošajā situācijā vislabāko sāpju un moku atvieglojumu. Ošo bija vesela slimību buķete. Diabēts, kas sākās jau agri, jaunībā, tad, kad, gulēdams uz dīvāna, viņš lasīja kaudzēm grāmatu, vienlaikus notiesājot milzum daudz vecmāmiņas nesto saldumu. Pēc vectētiņa nāves vecmāmiņa bija kopā ar mīļoto mazdēlu arī sava dēla namā, loloja un lutināja viņu, cik vien spēja. Diabētam pievienojās astma. Vēlāk, brieduma gados Ošo mocījās vēl arī ar locītavu sāpēm un virkni citu kaišu. Tā bija Viveka, kas bija līdzās Ošo gan saulainās dzīves dienās – meditāciju ritmiskajās dejās, ikdienas smieklos un jautrībā, gan pie viņa slimības gultas. Ošo lekciju laikā viņa vienmēr sēdēja pie Meistara kājām. Sieviete – bērns, kā viņu dēvēja. Tomēr Vivekā bija arī daudz iekšēja spēka un apņēmības kritiskos brīžos rast risinājumu. Viņa bija kopā ar Ošo arī grūtajā laikā Amerikā. Tur Ošo sekretāre Šīla esot centusies noorganizēt Vivekas nogalināšanu. Tas tā varēja būt. Šīlai intrigas un noziegumi bija ikdiena, un viņa gribēja būt pirmā un vienīgā. Viveka bija šķērslis. Vēlāk Šīla atzinās, ka esot bijusi iemīlējusies Ošo.

oso4Lai gan Ošo apjūsmotāji cenšas Ošo un Vivekas dzīvi atainot kā ideālu, romantikas pilnu  mīlas stāstu, patiesībā bija arī daudz tumšu brīžu.

Jau no bērnības Viveku mocīja depresija. Viņas vecāki, kad viņa bija bērns, ievietoja viņu Šveices klīnikā, jo viņa atteicās ēst. Pēdējos dzīves gados viņai bija hormonāli un ķīmiski organisma darbības traucējumi. 1989. gadā, depresijas mākta, viņa meklēja palīdzību Anglijas psihiatriskajā slimnīcā, bet uzturējās tur tikai divas dienas, vīlusies ārstu profesionalitātē. Nepalīdzēja nekas. Viņa bieži aizslēdza durvis, lai paliktu viena. Dažreiz runāja, ka grib mirt. Pēc tam atkal saņēmās… Viņas noskaņojums mainījās kā svārsts. Te augšup, te lejup… Daudzreiz viņa devās prom no Ošo, teikdama, ka sāks jaunu dzīvi. Ošo nekad neiebilda. Viņš vienmēr ļāva cilvēkiem pašiem lemt. Vairākkārt  Viveka devās uz Angliju, bet pēc divām, trim dienām atgriezās. Gadā pirms nāves viņa bija Austrālijā, lai sāktu citu dzīvi, bet atkal atgriezās. Spānija, Šveice, Austrumzemes… Viņa brauca uz daudzām vietām, bet drīz vien bija atpakaļ.

Ošo izmēģināja visu, kas iespējams. Viņš deva Vivekai  jebko, ko viņa vēlējās. Protams, viņš gribēja, lai Viveka paliek pie viņa, bet vienlaikus viņš ļāva viņai iet, kurp viņa vēlas. Viveka bija absolūti brīva veidot savu dzīvi, mainīt to.

Ošo teicis:

– Es nekad nepateicos Vivekai par dažādām ikdienišķām lietām. Viņas kalpošana man bija augstāka par vārdiem. Pateicības vārdi nekad nevar būt tik dziļi, lai būtu patiesi. Pēdējie gadi viņai bija ļoti smagi kopā ar mani. Man bija grūti palikt savā ķermenī. Ilgus gadus viņa bija mana ēna, darīja manis labā tūkstošiem lietu… Vēl pirms tam, kad es lūdzu viņai kaut ko, viņa jau zināja, kas man vajadzīgs. Kā gan es varu viņai par to pateikties? Tas nav iespējams. Vārds pateicība ir tik nepilnīgs…

– Jā, nereti viņa bija saspringta, nervoza, bet man tas netraucēja. Viņa citādi nevarēja. Ikviens var tāds kļūt, īpaši sieviete, un īpaši, ja tai ir jābūt kopā ar cilvēku divdesmit četras stundas diennaktī, pat ilgāk, ar tādu cilvēku kā es… tik smagu…

…Ošo kļūst pavisam slikti. Viņš pārvietojas pavisam lēni, viņa spēki izsīkst.

Viņa skatiens meditāciju zālē lēni pārslīd sanjasiniem, neapstājoties ne pie vienas sejas… Viņš teic:

– Daudzi jūs manī klausāties, bet  ir maz to, kuri mani dzird…

1989. gada 9. decembrī  Viveka no dzīves aiziet. Viņa izdara pašnāvību, izdzerot lielu daudzumu miega zāļu.

Pēc 41 dienas – 1990. gada 19. janvārī mirst Ošo.

Ošo nāves oficiālais iemesls – sirds mazspēja. Taču bija daudzi, kuri šim viņa ārsta slēdzienam neticēja. Un neticēja arī Vivekas pašnāvības versijai. Abi mirušie tūlīt pēc nāves tika dažu stundu laikā lielā steigā kremēti. Pēc Ošo tuvāko sanjasinu prasības – veikt izmeklēšanu -, tas netika darīts, jo no Ošo ķermeņa jau pāri vairs bija palikusi tikai urna pelnu… Kad Ošo mātei, kas dzīvoja turpat, ašramā, paziņoja par dēla nāvi, viņa esot iesaukusies: – Viņi to nogalināja! Viņi? Kas – viņi?…

Pēc Ošo nāves attieksme pret viņu mainījās. Tagad viņš tiek uzskatīts par ievērojamu indiešu  un visas pasaules garīgo skolotāju. Indijā šodien viņa vārds tiek minēts līdzās Gautamas Budas un Mahatmas Gandija vārdiem. Viņa lekciju un uzstāšanos audio un video ierakstus sanjasinu izveidotajās vairāk nekā 200 grāmatās lasa visos pasaules kontinentos, tās tulkotas vairāk nekā 30 valodās. Pasaulē ir neskaitāmi Ošo meditāciju centri un viņa sekotāju grupas. Ošo dibinātais meditāciju centrs Punē ir kļuvis par ievērojamu, labiekārtotu meditāciju kūrortu, kurp ik gadu dodas tūkstošiem cilvēku no visas pasaules.