365 MEDITĀCIJAS
Ošo atziņas – mūsu pārdomām gada garumā, ikvienai dienai. …Lai kur jūs nonāktu, atcerieties, – tas ir tikai sākums. Pabeigtība nav iespējama, jo dzīve ir mūžīga. To atceroties, cilvēks vienmēr paliek bērns – zinātkārs, svaigs, dzīvīgs, brīnumus alkstošs.. Tad katrs mirklis atver jaunas durvis.
Sirdsapziņa
Kad apziņa izzūd, sirdsapziņa ir vienīgais patvērums. Sirdsapziņa ir neīsta parādība. Apziņa ir tava, sirdsapziņa – aizgūta. Tā pieder sabiedrībai, kolektīvajam prātam un nerodas tevī. Kad esi apzinošs, tu rīkojies pareizi, jo tava rīcība ir apzinoša un tas nekad nevar būt nepareizi. Kamēr acis ir plaši atvērtas un tu atrodies gaismā, tu parasti necenties izkļūt caur sienu, bet ej pa durvīm. Savukārt reizēs, kad nav gaismas un tavas acis labi nerāda, tev nākas taustīties tumsā. Tev ir tūkstoš un vienu reizi jādomā, kur varētu būt durvis: „Pa kreisi vai pa labi? Vai es eju pareizā virzienā?” Tu nenovēršami uzdursies mēbelēm un mēģināsi izkāpt caur sienu. Reliģisks cilvēks ir tas, kuram ir acis, lai redzētu, kuram ir apziņa. Apziņas vadīta rīcība nevar būt kļūdaina. Tā ir dabiski laba. Nav jāpūlas, lai panāktu tās pareizību. Panākta veiksme it nemaz vairs nav vēlama. Tā ir viltojums, izlikšanās, liekulība. Pareiza rīcība ir dabiska, spontāna, un, tāpat kā koki ir zaļi un debesis zilas, arī reliģisks cilvēks ir tikumīgs, pats to nezinādams. Apzinoties sevi, bet ne savu tikumību, viņš pat nenojauš, ka ir morāls, labs, ka viņa rīcība ir pareiza. No šīs apziņas rodas šķīstība, pareiza rīcība nāk pati no sevis. Tā nav jāveicina, jāattīsta, jāvingrina. Tad tikumība ir skaista, tā kļūst par ko vairāk – tā ir reliģisks dzīvesveids.
Bērni
Domā par katru bērnu kā par brīnumu. Cieni bērnus, godā tos un neuztver kā pašsaprotamus. Katrs bērns ir debesu un zemes sastapšanās, viņš ir brīnums. Notiek tas, kam parasti nevajadzētu notikt, – sastopas matērija un apziņa, redzamais un neredzamais. Tāpēc domā par katru bērnu kā par brīnumu. Cieni un godā to, un neuztver kā pašsaprotamu. Mirklī, kad pieņemam bērnus par pašsaprotamiem, mēs tos sākam nogalināt. Šādi ir nogalēts katrs pasaules bērns, visā pasaulē gadsimtiem ilgi ir noticis masu slaktiņš. Ne vien Hērods nogalināja visus Izraēlas bērnus – tas notiek katru dienu, tas notika pirms Hēroda un turpinās pēc viņa. Katrs bērns piedzīvo psihisku slepkavību. Brīdī, kad necieni bērnu un uzskati par savu īpašumu, viņš tiek nogalināts, iznīcināts. Bērni ir jāgodā tāpat kā Dievs, jo caur viņiem Dievs atgriežas pasaulē. Katrs bērns ir vēsts no Dieva, ka Viņš vēl nav noguris, cilvēces novārdzināts, joprojām cer un turpina radīt jaunus cilvēkus, lai kādi tie kļūtu. Grēcinieki un svētie, lai ko mēs darītu, Viņš joprojām cer, ka radīs patiesu cilvēku. Dievs vēl nav padevies! Lūk, kāda ziņa mums tiek sūtīta līdz ar katru uz zemes nonākušo, piedzimušo bērnu.
Alkas
Ja nav vēlmju un priekšstatu par to, kam jānotiek, viss ir iespējams. Cilvēki, kam ir daudz alku, nekad nejūtas pateicīgi, jo viss notiekošais ir niecīgs, salīdzinājumā ar viņu cerībām. Ja nespēj justies pateicīgs, nenotiek arī daudz kas no tā, kas varētu notikt, jo tas nāk tikai caur pateicību. Tu tiec iesprostots nebeidzamā lokā – tu daudz vēlies un tādēļ nespēj justies gandarīts. Lai kas notiktu, tev tas nešķiet nozīmīgs un uzmanības vērts. Šādi cilvēks kļūs arvien noslēgtāks. Ja nav alku un priekšstatu par to, kam jānotiek, viss ir iespējams. Tas jau notiek, ir tikai jāsāk ievērot. Tu jutīsi neizsakāmu saviļņojumu, jo kaut kas būs noticis, lai gan tu it neko negaidīji. Ja cerēsi, ka, izejot uz ielas, atradīsi tūkstoš dolārus, tu nejutīsies gandarīts, kad atradīsi nokritušu desmit dolāru banknoti. Tu sacīsi: „Kāds no tā labums?” Bet, ja nebūsi alcis pēc tūkstoš dolāriem, arī desmit dolāri būs vērtīgs atradums. Ja būsi pateicīgs, tas pats avots, kas ļāva tev tikt pie desmit dolāriem, var atnest desmit miljonus. Ir tikai jābūt atvērtam pateicībai.