Izdevniecība “Sētava” laidusi klajā Ošo grāmatas “Prast dzīvot un prast mirt” 2. izdevumu. Ieskatam – fragments no šīs grāmatas. Jaunajā izdevumā – mākslinieces Ilzes Kalvānes Ilustrācijas.
Dzīve virzās garumā – septiņdesmit, simt gadu… Nāve irintensīva, nav izstiepta. Tā notiek. Tā notiek acumirklī. Dzīvei ir jārit simt gadu vai septiņdesmit gadu, tā nevar būt tik spēja. Nāve atnāk vienā mirklī, tā atnāk pilnībā, ne daļēji. Tā ir tik intensīva, ka tu nezināsi neko citu tai līdzīgu. Bet, ja tev ir bail… Ja, pirms nāve atnāk, tu baiļu iespaidā slēpies, vairies no tās, tu palaidīsi garām vienu no dižākajām iespējām – zelta vārtus. Ja savas dzīves laikā esi pieņēmis visu, – tad, kad atnāks nāve, tu pacietīgi, paļāvīgi to pieņemsi un ieiesi tajā bez jebkādām iespējām aizbēgt. Ja tu spēj ieiet nāvē nepretojoties, klusi, bez jebkāda saspringuma, – nāve pazūd. Upanišadās ir sens stāsts, kas man vienmēr ir paticis.
…Dižens karalis, saukts par Jajati, kļuva simt gadu vecs. Ar to pietiktu. Viņš bija dzīvojis ievērojamu dzīvi. Viņš bija izbaudījis visu, ko dzīve spēj dot. Savā laikā bija viens no slavenākajiem karaļiem.
Stāsts ir brīnišķs…
Ieradās Nāve un teica Jajati: „Gatavojies! Pienācis tavs laiks, un es esmu ieradusies, lai tevi paņemtu.” Jajati redzēja Nāvi. Viņš bija lielisks kareivis, viņš bija uzvarējis vairākos karos…
Jajati sāka trīsēt pie visām miesām un iesaucās: „Bet laiks ir Pienācis pārāk agri!” Nāve atteica: „Pārāk agri!? Tu esi bijis dzīvs Simt gadu. Pat tavi bērni ir kļuvuši veci. Tavam vecākajam dēlam ir astoņdesmit gadu. Ko tu vēl gribi?”
Jajati bija simt dēlu, jo viņam bija simt sievu. Viņš Nāvei lūdza: „Vai vari man izdarīt pakalpojumu? Es zinu, ka tev ir kāds jāņem līdzi. Ja es pārliecināšu kādu no saviem dēliem, vai liksi mani mierā vēl kādus simt gadus, vai paņemsi kādu no maniem dēliem?” Nāve noteica: „Labi, ja doties projām gatavs ir kāds cits. Bet nu… nezinu gan. Ja tu neesi gatavs, un tu esi tēvs, un esi nodzīvojis ilgāk, un esi izbaudījis pilnīgi visu, kāpēc gan lai gatavs būtu tavs dēls?”
Jajati sasauca savus simt dēlus. Vecākie dēli bija nerunīgi. Iestājās liels klusums, neviens neko nebilda.
Tikai viens, jaunākais dēls, kuram bija tikai sešpadsmit gadu, piecēlās kājās un teica: „Es esmu gatavs.”
Pat Nāve izjuta žēlumu pret zēnu, un jaunajam cilvēkam teica: „Iespējams, tu esi pārāk šķīsts, mazliet vientiesīgs. Vai tu neredzi, ka tavi deviņdesmit deviņi brāļi ir pavisam nerunīgi? Kādam ir astoņdesmit, kādam ir septiņdesmit pieci, vēl kādam ir septiņdesmit astoņi, citam ir septiņdesmit vai sešdesmit – viņi ir dzīvojuši, bet tie joprojām grib dzīvot. Bet tu neesi dzīvojis nemaz. Pat man kļūst skumji, zinot, ka būs jāņem līdzi tevi. Tu padomā vēlreiz!”
Bet zēns teica: „Nē, esmu visu pārdomājis, es nešaubos. Neskumsti, neizjūti žēlumu, es došos līdzi ar absolūtu izpratni. Ja mans tēvs nav apmierināts simt gados, tad kāda ir jēga būt šeit? Kā gan es varu būt gandarīts? Es redzu savus deviņdesmit deviņus brāļus, neviens nav mierā, nav dzīves piepildīts. Tad kāpēc izšķiest laiku? Vismaz es varu izdarīt šo pakalpojumu savam tēvam. Vecumdienās ļauj viņam izbaudīt vēl simt gadus. Bet es beigšu dzīvot.Redzot šo situāciju, ka nevienam nav gana, neviens nav apmierināts, es varu pilnīgi saprast vienu – pat ja es dzīvoju simt gadus, arī tad es nebūšu dzīves piepildīts. Tāpēc nav nozīmes, vai es aizeju šodien vai pēc deviņdesmit gadiem. Ņem mani līdzi!”
Nāve paņēma zēnu. Pēc simt gadiem tā atgriezās. Bet Jajati bija tādā pašā situācijā. Viņš teica: „Šie simt gadi pagāja tik ātri! Visi mani vecie dēli ir nomiruši, bet man ir vēl cits pulks. Es varu tev iedot kādu no šiem dēliem. Tikai apžēlojies par mani!” Tā tas turpinājās… Nāve nāca desmit reižu. Deviņas reizes tā paņēma kādu dēlu, un Jajati dzīvoja vēl simt gadus.
Desmitajā reizē Jajati teica: „Lai gan es joprojām esmu tikpat neapmierināts, cik biju iepriekš, kad tu ieradies pirmo reizi, tagad, lai gan nelabprāt, negribot – es aiziešu, jo es nevaru turpināt izlūgties. Tas ir par daudz. Un esmu pārliecinājies par vienu – ja simt gadi nevar padarīt mani apmierinātu, tad pat ar desmit tūkstošiem nepietiks.”
Tā ir pieķeršanās. Tu vari turpināt dzīvot, bet, tiklīdz tev prātā iešausies doma par nāvi, tu sāksi drebēt aiz bailēm. Bet, ja tu neesi nekam pieķēries, nāve var atnākt kuru katru brīdi, un tu būsi gaidošā noskaņojumā. Tu būsi gatavs aiziet pilnībā. Šāda cilvēka priekšā nāve tiek sakauta. Nāvi sakauj tikai tie, kuri ir gatavi mirt ik brīdi, bez jebkādas vilcināšanās. Viņi kļūst nemirstīgi, viņi top par budām.
Šī brīvība ir visu reliģisko meklējumu mērķis. Brīvība no pieķeršanās ir brīvība no nāves. Brīvība no pieķeršanās ir brīvība no piedzimšanas un nāves rata. Brīvība no pieķeršanās padara tevi spējīgu ieiet Visuma gaismā un kļūt vienotam ar to. Un tā ir vislielākā svētība, galējā ekstāze, ārpus kuras nekas cits neeksistē. Tu esi pārnācis mājās…