SVINĒT DZĪVI UN SVINĒT NĀVI
Ošo: – Mans darbs ir mācīt tevi, kā dzīvot un kā mirt, kā būt priecīgam un kā būt bēdīgam, kā izbaudīt savu jaunību un kā izbaudīt savas vecumdienas, kā izbaudīt savu veselību un kā izbaudīt savu slimību. Ja es tev iemācu tikai to, kā izbaudīt savu veselību, savu prieku un savu dzīvi, un otra daļa ir atstāta novārtā, tad es tev mācu kaut ko, kas radīs tevī dalīšanos, šķelšanos. Nepiederi, neturi neko un nepieķeries. Ļauj lietām nākt un iet. Arī tavas skumjas ienesīs tevī dziļumu, tāpat kā tavs prieks.
AIZ PĒDĒJĀ TABU
Nāvei nevar liegt ceļu, iegalvojot sev, ka tā nepastāv. Nāvi nāksies iepazīt, tā būs jāsastop, tā būs jāpiedzīvo. Tev ar to būs jāiepazīstas.
Dievs nav reliģijas centrs, nāve – ir. Bez nāves vispār nebūtu bijis nekādu reliģiju. Tā ir nāve, kas cilvēkam liek tiekties pēc viņā saulē esošā, nemirstīgā, meklēt to.
Nāve ir mums visapkārt, kā okeāns ap nelielu salu. Sala var applūst jebkurā brīdī. Nākamā brīža var nemaz nebūt, rītdiena var arī nekad nepienākt. Dzīvnieki nav reliģiozi vienkārša iemesla dēļ – viņi neapzinās nāvi. Viņi nevar iedomāties sevi mirstam, lai gan tie redz, kā mirst citi dzīvnieki. Kvantu pāreja ir tā, kas liek redzēt mirstam kādu citu un secināt, ka „es arī miršu”. Dzīvnieki nav tik saprātīgi, zinoši, lai nonāktu pie tāda secinājuma.
Lielākā daļa cilvēku ir arī puscilvēki. Cilvēks ir patiesi pieaudzis tad, kad viņš ir nonācis pie šāda secinājuma: „Ja nāve iestājas visiem pārējiem, tad es nevaru būt izņēmums.” Tiklīdz šāds atklājums nostiprinās dziļi tavā sirdī, tava dzīve nekad nebūs tāda kā agrāk. Tu nevari pieķerties dzīvībai ierastajā veidā. Ja dzīvība tiks atņemta, kāda gan jēga būt tik īpašnieciskam? Ja tā kādu dienu izdzisīs, tad kāpēc gan tik ļoti pieķerties un ciest? Ja dzīvība nav uz visiem laikiem, tad kāpēc gan bēdāties, mocīties, uztraukties? Ja tā zudīs, – zudīs, nav nozīmes tam, kad tās vairs nebūs. Tad laiks nav nemaz tik svarīgs – šodien, rīt, parīt… dzīvība vienalga izslīdēs no tavām rokām.
Dienā, kad tu sāc apzināties, ka mirsi, ka tava nāve ir neapšaubāmi nolemta… īstenībā vienīgā pārliecība dzīvē ir – nāve. Nekas cits nav tik pilnīgi drošs. Bet kaut kā mēs turpinām izvairīties no nāves apzināšanās. Mēs turpinām savu prātu nodarbināt ar citām tēmām. Dažreiz runājam par lielām lietām – Dievu, paradīzi un elli –, lai tikai izvairītos no īstās diskutējamās tēmas. Īstais strīda objekts nav Dievs, tas nevar būt, jo kādas gan tev ir zināšanas par Dievu? Ko tu zini par Dievu? Kā tu vari kaut ko vaicāt par to, kas tev ir pilnīgi nezināms? Tas būs absolūti bezjēdzīgs jautājums. Tā būs tikai naiva ziņkāre, jautājums būs vientiesīgs, muļķīgs.
Negudrie jautā par Dievu, gudrais vaicā par nāvi. Cilvēki, kas turpina taujāt par Dievu, nekad to neatrod. Nāve ir tā, kas pārveido tevi, maina tavu redzējumu. Tava apziņa ir saasināta, jo tu esi izvirzījis patieso jautājumu, īsto jautājumu, vissvarīgāko dzīves jautājumu. Tu esi metis tik lielu izaicinājumu, ka tu nespēj aizmigt uz ilgu laiku, tev ir jābūt nomodā, tev ir jābūt pietiekami modram, lai sastaptu nāves realitāti.
Saka, ka cilvēki mirst trīsdesmitgadīgi un tiek apglabāti septiņdesmit gadu vecumā. Nāve realizējas ļoti agri – es domāju, ka trīsdesmit gadi arī nav taisnība, nāve notiek pat agrāk. Kaut kad ap divdesmit vienu gadu, kad likums un valsts atzīst tevi par pilsoni, tad tas ir brīdis, kad cilvēks mirst. Īstenībā tieši tāpēc viņi tevi atzīst par pilsoni: tagad tu vairs neesi bīstams, tagad tu vairs neesi mežonīgs, tagad tu vairs neesi bez pieredzes. Tagad tevī viss ir salikts pa vietām, savests kārtībā. Nu tu esi pielāgots sabiedrībai. Tā dod tev tiesības balsot. Tauta tagad var paļauties uz to, ka tava paša gudrība ir iznīcināta. Tu vari balsot. Par tevi vairs nebaidās; tu esi pilsonis, tu esi civilizēts. Tu vairs neesi tu pats, tu esi pilsonis.
Manis paša novērojums ir tāds, ka cilvēki mirst apmēram divdesmit viena gada vecumā. Tad, lai kā arī būtu, ir pirmsnāves esamība. Uz kapakmeņiem mums vajadzētu sākt rakstīt trīs datumus: piedzimšanas, pirmsnāves un pēcnāves nāves skaitļus.
Par asprātīgu cilvēku tiek uzskatīts tāds, kurš zina, kā izkļūt no grūtībām, un par gudru – kurš zina, kā nekad tādās neiekļūt. Esi gudrs. Kāpēc gan neizraut pašu sakni? Netici. Un tad nekad vairs neparādās divdabība, un tev nevajag rast veidu, kā no tās izkļūt.
Patiesība ir individuāla, pūlim nerūp patiesība. Tam rūp mierinājums, rūp komforts. Pūlis nesastāv no pētniekiem, piedzīvojumu meklētājiem, cilvēkiem, kuri dodas nezināmajā, no bezbailīgajiem, no tiem, kas riskē ar savām dzīvībām, lai atrastu savu dzīvju un visas Esamības jēgu un nozīmīgumu. Pūlis vienkārši vēlas, lai tam teic tādas lietas, kuras ir patīkami dzirdēt – nomierinošas, omulīgas, saldas. Un viņi var atpūsties šajos mierinošajos melos.
Austrumos ir attīstītas daudzas disciplīnas, kas ļauj cilvēkam jau iepriekš zināt, kad viņš mirs. Bet kāpēc par to raizēties? Kā gan tas līdzēs? Kāda tam jēga? Kāpēc bažīties par nāvi? Tu varbūt esi izņēmums?… Neviens nav izņēmums, un nāve ir jau klātesoša tavā piedzimšanas brīdī, tāpēc tu nevari no tās izvairīties. Piedzimšana ir bijusi ārpus tava spēka. Tu neko nevari darīt; tā ir jau notikusi, tā ir jau pagātne. Tas jau ir atgadījies. Tu nevari to atsaukt. Savukārt nāve vēl tikai notiks: vēl ir iespēja kaut ko darīt lietas labā.
Visa Austrumu reliģija ir atkarīga no vīzijas par nāvi. Ja tu zini to jau iepriekš, atveras vairākas durvis. Tad tu vari mirt pēc saviem ieskatiem. Tu pats vari uzrakstīt savas nāves scenāriju. Un tu vari nepiedzimt no jauna.
Tā ir visa nozīme. Tas nav slimīgi. Tas ir ļoti, ļoti zinātniski. Kad visi mirst, muļķīgi ir nedomāt par nāvi, nemeditēt par nāvi, nekoncentrēties uz to un nenonākt pie dziļas izpratnes par to. Tā notiks. Ja tu to zini, daudz kas ir iespējams.
Pataņdžali, jogas pamatlicējs, teic, ka jau iepriekš var uzzināt pat konkrētu nāves datumu, stundu, minūti un sekundi. Ja tu precīzi zini, kad ieradīsies nāve, tu vari sagatavoties. Nāve ir jāuzņem kā liels viesis. Tā nav ienaidnieks. Īstenībā tā ir Dieva dota dāvana. Tā ir lieliska iespēja pāriet citā kvalitātē. Tā var kļūt par lielu sasniegumu. Ja tu spēj mirt modri, apzināti, izprotoši, tu nekad nepiedzimsi no jauna – un tad vairs nebūs nāves. Ja tu tā nevari, tu piedzimsi atkal. Ja tev joprojām neizdodas, tu pastāvīgi dzimsi vēl un vēlreiz, ja vien tu neapgūsi mācību par nāvi.
Nāves intensitāte ir tāda, ka cilvēki gandrīz vienmēr zaudē samaņu. Viņi nespēj stāties tai pretī. Brīdī, kad ierodas nāve, tu esi tik ļoti pārbijies un tik noraizējies, ka, lai izvairītos no tās, tu zaudē samaņu. Gandrīz deviņdesmit deviņi procenti cilvēku mirst bezsamaņā. Viņi palaiž garām iespēju.
Zināt nāvi iepriekš ir tikai metode, kā palīdzēt tev sagatavoties, kad tā atnāk, lai tu esi pavisam modrs un zinošs, gaidošs, gatavs doties līdzi nāvei, gatavs padoties un gatavs apskaut nāvi. Tiklīdz tu esi uzņēmis nāvi savā apziņā, tu vairs nepiedzimsi no jauna – tu esi apguvis mācību. Tad vairs nav atkal jāiet uz skolu. Šī dzīve ir tikai skola, disciplīna, arī disciplīna mācīties nāvi.
Pirms cilvēks mirst, gandrīz deviņus mēnešus iepriekš kaut kas notiek. Parasti mēs to neapzināmies, mēs to nesaprotam, jo fenomens ir ļoti smalks. Es saku „gandrīz deviņus mēnešus”, jo ir atšķirība. Tas ir atkarīgs no piedzimšanas brīža. Ja tu piedzimi pēc deviņu mēnešu pavadīšanas dzemdē, tad – deviņus mēnešus. Ja piedzimi pēc desmit mēnešu atrašanās dzemdē, tad – desmit mēnešus. Ja tu piedzimi pēc septiņu mēnešu attīstīšanās dzemdē, – tad septiņus mēnešus.
Tieši tajā pašā laikā pirms nāves kaut kas „noklikšķ” hara, nabas centrā. Tam ir jānoklikšķ, jo ir deviņu mēnešu starplaiks. Tev vajadzēja deviņus mēnešus laika, lai piedzimtu; tieši tikpat daudz laika vajadzēs nāvei. Kā tu deviņus mēnešus gatavojies mātes dzemdē, tā tev deviņus mēnešus būs jāgatavojas, lai mirtu. Tad cikls būs pabeigts. Kaut kas notiek nabas centrā. Tie, kuri izprot, viņi uzreiz zinās, ka nabas centrā kaut kas ir aizlūzis; tagad nāve tuvojas. Apmēram deviņus mēnešus…
Vai, piemēram, ir arī citas pazīmes un citi pareģojumi. Cilvēks, pirms viņš mirst, tieši sešus mēnešus pirms nāves pamazām zaudē spēju saredzēt savu degunu, jo acis sāk vērsties uz augšu ļoti lēnām. Nāvē tās griežas pilnīgi augšup, bet pirms nāves acis sāk griešanās, atgriešanās ceļojumu. Notiek tā: kad bērns ir piedzimis, bērnam paiet gandrīz seši mēneši, tā ir parasti, var būt arī izņēmumi, – bērnam paiet gandrīz seši mēneši, līdz acu skatiens ir koordinēts. Citādi acis ir vaļīgas. Tāpēc bērni abas acis var savest kopā pie deguna un attālināt vienu no otras līdz ārējiem kaktiņiem ļoti viegli. Viņu acis vēl ir vaļīgas. Dienā, kad bērna acis kļūst koordinētas… ja šī diena ir pēc sešiem mēnešiem vai deviņiem mēnešiem, vai desmit, vai divpadsmit mēnešiem, tad, pirms aiziešanas, – tieši pēc tāda paša laika būs nāve. Acis atkal sāks kļūt vaļīgas un kustēties augšup. Tāpēc Indijā ciema iedzīvotāji saka – viņi droši vien ir uzzinājuši no jogiem – pirms cilvēks mirst, viņš vairs nespēj saredzēt savu degunu. Ir vairākas metodes, ar kurām jogi nepārtraukti skatās uz savu degunu.
Viņi uz to centrējas. Cilvēki, kuri ir uz to koncentrējušies, kādu dienu pēkšņi saprot, ka viņi nespēj saredzēt to. Tad viņi zina, ka nāve tuvojas. Saskaņā ar jogas filozofiju cilvēkā ir septiņi centri. Pirmais – dzimumorgāni, bet pēdējais ir sahasrar – tas ir galvā. Starp šiem diviem ir pārējie pieci. Kad mirsti, tu mirsti no īpaša centra. Tas parāda attīstību, ko esi sasniedzis šajā dzīvē. Parasti cilvēki mirst caur dzimumorgāniem, jo visu savu dzīvi tie dzīvo ap seksa centru, nepārtraukti domājot par seksu, fantazējot par to un darot to – tā, it kā visa dzīve, šķiet, būtu koncentrēta ap seksa centru. Šie cilvēki mirst caur seksa centru. Ja tu esi kaut nedaudz attīstījies un esi tiecies uz mīlestību, esi izgājis ārpus seksa, tad tu mirsi no sirds centra.
Dzīvnieki noveco, koki kļūst veci, un arī tu reiz būsi vecs. Kādu dienu arī tu mirsi. Bet cilvēks, kura vēlmes top vecas, cilvēks, kurš zina, kas ir vēlmes, cilvēks, kura vēlmes mirst, ir cilvēks, kas sasniedzis gudrību. Šāda cilvēka nāve ir pavisam citāda. Kabīrs mirst, Buda mirst, un arī tu mirsti, bet šeit ir kvalitatīva atšķirība starp tavu nāvi un Kabīra nāvi, starp tavu nāvi un Budas nāvi.
Kabīrs teic, ka ikviens šajā pasaulē mirst, bet neviens nemirst pareizi un pienācīgi. Arī visi pārējie apskaidrotie ir teikuši, ka miršana ir māksla. Tu varbūt neesi domājis par nāvi šādi; tu pat dzīvošanu neuzskati par mākslu. Tu dzīvo kā baļķis, kas peld pa upi, vilkts turp, kur straume to rauj. Tava dzīve ir traģēdija; tā nav kļuvusi par mākslu.
Ja kāds tev jautā: „Kāpēc tu tā darīji?”, tev tiešām nav atbildes. Lai gan tu sagatavo atbildi un to dod, iekšēji tu ļoti labi zini, ka tā vispār nav atbilde. Tu dzīvo tā, it kā taustītos tumsā. Tava dzīve nav kļuvusi par mākslu. Tieši tāpēc, pat līdz savas dzīves beigām, tu nezini, kas ir skaistums, kas ir patiesība vai kas ir svētlaime. Tu nepieredzi nevienu no šīm lietām. Tu jūties tā, it kā būtu pavadījis visu savu dzīvi, klejodams pa tuksnesi; tu jūties tā, it kā tu neko savā dzīvē nebūtu sasniedzis.
Bet tas ir visai dabiski, jo tava dzīve vēl nav kļuvusi par mākslas darbu. Ja tā būtu, tu savu dzīvi būtu izveidojis brīnišķīgā skulptūrā. Tu būtu devis savai dzīvei noteiktu formu; tu būtu to notīrījis un spodrinājis, un izrādījis tās patieso mirdzumu. Ja tu savā dzīvē būtu sadedzinājis visus atkritumus, tu būtu sasniedzis zelta tīrību. Ja tu būtu atšķēlis visus liekos akmeņus, katrs statujas ķermeņa loceklis tagad būtu īsts meistardarbs. Tu būtu radījis brīnišķu savas dzīves skulptūru, skaistu mākslas darbu. Bet nē, par spīti tam, ka savā dzīvē esi darījis daudz lietu, tu neesi sasniedzis neko nozīmīgu. Kabīrs teic, ka pat nāvei ir jābūt absolūtai mākslai. Nāve ir māksla tādā pašā mērā kā dzīve. Un nāve ir pārbaudījums. Ja tu esi dzīvojis pareizi, tu vari mirt pareizi.