PRETRUNĪGAIS OŠO
Vispirms atcerēsimies, ka pats Ošo nekad sevi nedēvēja nedz par guru – skolotāju, nedz par pravieti. Viņš neradīja nekādas savas dogmas. Ošo radīja jaunu cilvēka attieksmi pret pasauli un pašam pret sevi. Viņš sacēlās pret aklu sekošanu svešām idejām. Viņš uzstāja tikai un vienīgi uz gara brīvību – meklējiet savu patiesību, ejiet savu ceļu, esiet brīvi no jebkurām mācībām!
Ošo neaicināja sekot viņam, pielūgt viņu kā pasaules glābēju. Tāda attieksme viņam bija pilnīgi nepieņemama. Viņš veicināja savu domubiedru iekšējo brīvību, spēku un vēlmi kļūt pašiem. Pašam domāt, pašam lemt, pašam atklāt un izprast. Ošo ļaudis arvien vairāk izjūt savu individualitāti, savu neatkārtojamību, savu iekšējo brīvību un vienlaikus – savu saistību ar Esību, tās veselumu. Ošo sekotāji pārstāj būt sabiedriskā pūļa sastāvdaļa, tie mācās dzīvot pēc saviem likumiem, pēc sava prāta. Protams, VARAI tas nepatīk. Ošo bija un ir daudz nelabvēļu.
Ošo bija meklētājs, tāpat kā daudzi no mums. Meklēt patiesību bija visa viņa mūža uzdevums. Vienīgā atšķirība – viņš bija jau pamodies, apgaismots, bet ļaudis viņam apkārt vēl snauda un turpina snaust…
Jau kopš bērnības Ošo patika diskusija – strīds. Viņš strīdējās par visu, meklēja atbildes it visā. Galvenais jautājums – dzīves jēga. Un nāves jēga. Tad reliģiju spožums un posts. Ģimene. Agrāk, tagad un… vai tai ir nākotne? Mīlestība un brīvība. Vai mans partneris ir mans privātīpašums? Un, vai mīlestības skurbumā, varu solīt mūžīgu mīlestību? Nē. Ošo teic, ka Ganga plūst… Tāds, kāds biji vakar, rīt vairs nebūsi. Un tavs partneris arī. Tu nezini, kāds būsi pats, kāds tavs mīļotais cilvēks. Šāds solījums būtu apzināti maldi.
Iepazinis galvenās dzīves likumsakarības, Ošo saprot, ka mainīgs ir absolūti viss. Visa dzīve ir kā upe – mainās pats cilvēks, viņa iekšējā un ārējā pasaule, uzskati, pārliecība. Nevar iekāpt vienā upē divreiz. Dzīve plūst. Ir tikai cilvēka ceļš uz Patiesību. Ceļš, kas turpinās visu mūžu.
Aizejot Ošo teicis: – Neceliet man statujas, nepierakstiet manus vārdus. Es negribu būt simbols, negribu, ka mani pielūdz. Un vairāk par visu es baidos, ka jūs kļūsiet par atdarinātājiem.
– Mani cilvēki nepieder nevienai organizētai reliģijai. Viņi ir neatkarīgi, patstāvīgi meklētāji. Viņi ir mani ceļabiedri un draugi, nevis skolēni vai mācekļi.
Tātad – neradīsim elku. Ošo bija Cilvēks. Ar savu spēku un savu vājumu. Ar savu patiesību un savām kļūdām. Bet nenoliedzami – spilgts, fascinējošs, domāt rosinošs. Pieņemsim no viņa to, kas mums šodien ir nozīmīgs un apstrīdēsim to, kas ir pretrunā ar mūsu šodienas uztveri. Upe plūst, mainīgā upe. Ošo šobrīd arī būtu ne jau nu gluži tas pats. Un teiktu citus vārdus. Paradoksālus? Jā, un arī pretrunīgus, kā viņš to mēdza darīt. Kāpēc? Nav vienas nemainīgas patiesības. Ir ceļš uz to. Cauri paradoksiem, pretrunu mīklām. Dzīve ir daudzšķautņaina. Taču paliek būtība – cilvēkam jābūt brīvam. Vienmēr un visur. To nevar atņemt pat nebrīve un važas. Tā ir tevī, manī, mūsos – lielākā no vērtībām.
Par sevi Ošo ir teicis, ka nācis atmodināt cilvēku, nevis to mācīt. Viņš uzskatīja, ka vārdiem un sarunām nav lielas vērtības, vērtīgi ir tikai tukšumi starp tiem. Vārdi ir tikai instruments, kas palīdz atklāt tukšumu. Un paradoksāli – iztukšojoties jūs piepildāties…