PRIEKS

prieks

LAIME TEVĪ

Kā iegūt prieku? Kā kļūt laimīgam? Mēs esam iesaistīti nedabiskās rūpēs: nauda, prestižs, vara… Ošo šai grāmatā runā par prieka patieso būtību, kam nav nekā kopēja ar ārpus pašā cilvēkā esošo.

Kā gūt prieku?
Lai izzūd jūsu ambīcijas!

Dzīvo šai pasaulē, nelauzīdams galvu par to, kas būs rīt.
Vai tu būsi uzvarētājs vai pieveiktais, tas nav svarīgi.
Nāve atņems visu.
Vai tu uzveic vai zaudē, nav būtiski.
Vienīgais, kas ir nozīmīgi un allaž bijis svarīgi, –
kā tu esi nospēlējis šo spēli.

Vai tu esi izbaudījis to? – pašu šo spēli…

– Mēs esam pārvērtuši pasauli par tirgus laukumu, bet tā varēja kļūt par brīnišķu dārzu, kur ikvienam ļauts uzziedēt saviem ziediem. Mēs spiežam mārpuķītes uzziedēt par rozēm. Bet kur lai mārpuķīte ņem rozes? Tās būs no plastmasas, un savā svētajā sirdī mārpuķīte raudās kauna asaras: „Man nepietika drosmes, lai nostātos pret pūli. Man uzspieda plastmasas ziedus, bet man ir savi, īstie, kuru dēļ rit manas asinis. Bet es tos nedrīkstu rādīt…”

Tiekšanās pēc laimes jums palīdz skatīties kaut kur uz citu pusi, un tad jūs turpināt palaist garām. Laime nav jārada, tā vienkārši ir jāierauga. Tā jau ir klātesoša. Šajā pašā mirklī jūs varat būt laimīgs, bezgala laimīgs.

Tieši tā notika ar Budu. Viņš bija karaļa dēls, un tam bija viss, bet viņš nebija laimīgs. Viņš kļuva arvien nelaimīgāks. Jo vairāk tev ir, jo nelaimīgāks tu kļūsti. Tas ir bagāta cilvēka posts. Tieši tas šodien notiek Amerikā: jo bagātāki kļūst amerikāņi, jo nelaimīgāki tie ir un lielāks ir to apjukums. Ko lai viņi dara?

Nabadzīgi ļaudis vienmēr skaidri zina, kas tiem jādara. Viņiem jāpelna nauda. Tiem ir jāuzceļ laba māja, jānopērk mašīna, jāsūta savi bērni universitātē. Viņus vienmēr gaida noteikta programma. Viņiem nekad nav laika. Viņiem ir nākotne, ir cerība: „Agri vai vēlu…” Viņi cieš, bet tiem ir cerība.

Bagāts cilvēks cieš, bet viņam pat cerības nav. Viņš ir divkārt nelaimīgs. Un nevar atrast nabagāku cilvēku kā bagāto. Viņš ir divkārt nabadzīgs. Viņš turpina projicēt nākotnē, bet tagad viņš zina, ka nākotne neko neatnesīs, jo viss vajadzīgais jau viņam ir. Viņš kļūst nemierīgs, tā prāts kļūst arvien satrauktāks, viņu moka sliktas priekšnojautas. Viņš iegrimst skumjās. Tieši tā notika ar Budu.

Viņš bija bagāts. Tam bija viss, kas vien iespējams. Bet viņš tapa ļoti nelaimīgs. Reiz viņš bēga no savas pils, atstājis visas bagātības, pametis skaisto sievu, jaundzimušo bērnu… Viņš bēga. Un kļuva par ubagu. Viņš sāka meklēt laimi. Gāja pie viena guru, pie otra… Katram viņš jautāja, ko lai viņš dara, lai būtu laimīgs. Un beidzot atradās cilvēki, kuri bija gatavi tam dot tūkstoš un vienu padomu. Un viņš sekoja ikvienam no šiem padomiem. Un jo vairāk viņš to darīja, jo lielāks kļuva viņa mulsums.

Buda izmēģināja visu, ko viņam ieteica. Kāds mudināja: „Nodarbojies ar hatha jogu!” Viņš to apguva. Viņš izpildīja jogas vingrinājumus un nonāca līdz to galējai iespēju robežai. Bet tas neko nedeva. Varbūt ar hatha jogas palīdzību var pilnveidot ķermeni, bet nevar kļūt laimīgs. Labāks, veselīgāks ķermenis pats par sevi neko nemainīs. Ja enerģijas kļūs vairāk, tās vairāk būs jūsu rīcībā, lai jūs kļūtu nelaimīgāks. Un jūs tāds paliksiet. Ko lai jūs darāt? Ja jums būs vairāk naudas… Ko jūs ar to darīsiet? Darīsiet tikai to, ko varēsiet. Bet, ja jau neliels daudzums naudas dara jūs nelaimīgu, lielāks tās daudzums padarīs jūs vēl nelaimīgāku. Tā ir vienkārša aritmētika.

Buda atmeta jogu. Viņš gāja pie citiem skolotājiem, pie radža jogiem, kuri nemāca ķermeņa vingrinājumus, bet gan mantras, rituālus dziedājumus, meditācijas. Viņš arī to darīja, bet atkal velti. Viņš patiesi meklēja. Ja jūs patiesi meklējat, nekas jums nepalīdzēs, nekādu zāļu nav.

Viduvēji ļaudis apstājas kaut kur pusceļā. Tie nav īsti meklētāji. Īsts meklētājs ir tas, kurš savos meklējumos aiziet līdz pašam galam un atzīst, ka tie ir bijuši bezjēdzīgi. Meklējumi paši par sevi ir kārtējo vēlmju izpausme. Un Buda to reiz apzinājās. Vispirms viņš atstāja savu pili, savus pasaulīgos īpašumus, bet reiz, pēc sešiem meklējumu gadiem, atmeta arī pašus šos meklējumus. Sākumā bija atmesti visi materiālie meklējumi, pēc tam arī – garīgie. Vispirms tika atmesta šī pasaule, pēc tam viņš atsacījās arī no citas.

Viņš pilnībā atbrīvojās no vēlmes… un tajā pašā mirklī tas notika. Tai pašā acumirklī nāca svētība. Kad vairs nebija nekādu vēlmju, nekādu cerību, kad nodzisa pati pēdējā cerība… piepeši Gautama Sidhartha kļuva par Budu. Šī daba bija viņā vienmēr, bet viņš bija skatījies kaut kur sānis, uz citu pusi. Tā bijusi vienmēr – gan viņā, gan ārpus viņa… Tieši tā ir iekārtots Visums. Tas ir pilns svētlaimes, dievišķs. Tā ir patiesība.

Prieks nozīmē – ieiet savā būtnē. Sākumā tas ir grūti, smagi.

Vispirms jums būs jāsaskaras aci pret aci ar ciešanām. Tā ir ļoti sarežģīta un bīstama taka. Bet, jo dziļāk jūs ejat, jo lielāka ir balva.