RADOŠA ATSAUKŠANĀS MIRKLIM
Uzkrājot informāciju un vairojot intelektu, cilvēce nav ieguvusi nedz brīvību, nedz sapratni, nedz prieku, – šai grāmatā teic Ošo. Viņš atver durvis mūsu daudzos gadsimtos būvētajiem idejiskajiem cietumiem. Skolotājs atgādina, ka saprāts ir dabas dota īpašība, viņš rāda mums mūsu patieso ceļu – uz savu sirds gudrību.
Galvas saprāts – tas nepavisam nav saprāts. Tā ir zināšana. Biodators.
Sirds saprāts – ir saprāts. Vienīgais eksistējošais.
– Vai esat redzējuši dumju putnu? Vai vājprātīgu dzīvnieku? – jautā Ošo. – Nē, tādas lietas atgadās tikai ar cilvēku. Dzīve ir saprāts, – teic Skolotājs. – Tikai cilvēks ir kļuvis nesaprātīgs. Cilvēks ir izjaucis dabisko dzīves plūsmu.
Saprāts nav tas, ko domājat. Prāts, atmiņa – nav saprāts. Uzkrājot informāciju un papildinot intelektu, cilvēce nav nonākusi ne pie brīvības, ne pie izpratnes un prieka. Saprāts ir aprakts zem baiļu, fanātisma, ideoloģijas, karu, ciešanu, naida un ambīciju putekļu kalniem.
Sirds poēzija
Galvas saprāts – tas galīgi nav saprāts; tā ir zināšana.
Sirds saprāts – tas ir saprāts, vienīgais eksistējošais. Galva ir tikai uzkrājēja. Tā vienmēr ir veca, nekad ne jauna, nekad ne oriģināla. Tā ir laba noteiktiem mērķiem: tā lieliski noder kartotēkas izveidei! Un cilvēkam dzīvē tā ir vajadzīga – ir daudz jāatceras. Prāts, galva – tas ir biodators. Jūs varat turpināt uzkrāt zināšanas, un ik reizi, kad tas būs nepieciešams, tās atrast. Tas ir labi matemātikai, labi skaitļošanai, noderīgi ikdienas dzīvei, tirgum. Bet, ja jūs domājat, ka tā ir visa jūsu dzīve, jūs turpināsiet palikt aprobežots. Nekad nesapratīsiet jūtu skaistumu un nekad neiepazīsiet sirds svētību. Nepamanīsiet gara daiļumu, kas pieejams tikai sirdij, neredzēsiet dievišķumu, kam vieta ir tikai sirdī. Jūs nekad nezināsiet, kas patiesībā ir lūgsna, jums sveša būs poēzija un mīla.
Sirds saprāts rada jūsu dzīvē dzejiskumu, vērš jūsu soļus par deju, piepilda jūsu dzīvi ar prieku, svinēšanu, karnevālu, smiekliem. Tas jums sniedz humora izjūtu, dod jums spēju mīlēt un dalīties. Tā ir patiesā dzīve. Dzīve, kuru rada galva, ir mehāniska. Jūs kļūstat par robotu. Tiesa var gadīties, ka esat pat – efektīvs, jo mašīnas ir daudz iedarbīgākas par cilvēkiem. Ar galvas palīdzību jūs varat daudz nopelnīt., bet nespējat daudz dzīvot. Varbūt jums būs augstāks dzīves līmenis, bet pašas dzīves nebūs.
Dzīve pieder sirdij. Dzīve var augt tikai sirdī. Tieši sirds augsnē aug mīlestība, aug dzīve, aug gars. Viss, kas ir skaists, viss, kas ir patiesi vērtīgs, viss, kam ir jēga un nozīme, nāk pa sirds ceļu. Sirds ir pats jūsu centrs. Galva ir tikai perifērija. Dzīvot galvā nozīmē dzīvot perifērijā, nekad neapzinoties centra skaistumu un tā dārgumu. Perifērijā dzīvot ir muļķīgi.
Dzīve galvā ir visīstākā glupība. Dzīvot sirdī un izmantot galvu, kad tā ir nepieciešama, – tas ir saprāts. Bet centrs ir saimnieks – pašā jūsu būtnes kodolā.
Saimnieks – tā ir sirds, galva ir tikai kalps. Lūk, kas ir saprāts. Kad galva kļūst par saimnieku un aizmirst par sirdi, tas nav saprātīgi.
Izvēle – jūsu rokās. Atcerieties, galva verga lomā ir lieliska, ļoti noderīga. Bet kā saimnieks tā ir bīstama. Tā izpostīs visu jūsu dzīvi, saindēs to. Paraugieties apkārt! Ļaužu dzīves ir absolūti saindētas, to paveikusi galva. Cilvēki neprot just, tie vairs nav jūtīgi, nekas viņos neizraisa trīsas. Saule uzaust, bet viņos neuzaust nekas, tie raugās uz sauli tukšām acīm. Zvaigznes piepilda debesis. Tas ir brīnums! Noslēpums! Bet šo ļaužu sirdīs nav ne kustības, neviena dziesma tajās nedzimst. Putni vītero, bet cilvēks klusē. Mākoņi pārklāj debesis, un pāvi dej, bet cilvēks ir aizmirsis deju. Viņš ir kļuvis kusls. Zied koki, bet cilvēks domā, tam nav jūtu. Bet bez jūtām nav iespējama ziedēšana.
Vērojiet, rūpīgi izpētiet, palūkojieties uz savu dzīvi ar citu skatienu. Neviens cits jums nelīdzēs. Jūs tik ilgi esat paļāvies uz citiem; tieši tāpēc esat kļuvis pamuļķis. Tagad parūpējieties par sevi. Tā ir jūsu paša atbildība. Jums sevi ir dziļi un vērīgi jāaplūko. Ko jūs darāt ar savu dzīvi? Vai jūsu sirdī ir poēzija? Ja tās nav, nešķiediet velti laiku. Palīdziet savai sirdij vīt un aust dzejiskumu. Vai jūsu dzīvē ir kas romantisks? Ja ne, tad jūs jau esat – kapā.
Izkāpiet no tā! Lai dzīvē ienāk romantika, dēka. Pētiet! Jūs gaida miljoniem veidu – skaistā un dižā. Jūs esat gājis apļiem, nekad neiekļūstot dzīves templī. Durvis uz to ir jūsu sirds.
Patiesais prāts pieder sirdij. Tas nav intelektuāls, tas ir emocionāls. Tas nelīdzinās domāšanai, tas ir kā jūtas. Tā nav loģika, tā ir mīlestība.
Mīlestība ir iespējama tikai tiem, kas pastāvīgi asina savu saprātu. Mīlestība nav sasniedzama viduvējībām. Tā nav pieejama nesaprātīgajiem. Nesaprātīgs cilvēks var kļūt par dižu intelektuāli. Patiesībā tieši nesaprātīgi cilvēki cenšas kļūt par intelektuāļiem, tas ir veids, kā tie slēpj savu nesaprātību. Mīlestība nav pieejama intelektuāļiem. Tai vajadzīgs pavisam cits talants – apdāvināta sirds un netalantīga galva.
Mīlestībai piemīt savs pašas saprāts, sava veida redzējums, uztvere, sava dzīves izpratne, sava esības noslēpumu nojausma. Dzejnieks tam ir daudz tuvāk, nekā filozofs. Bet mistiķis ir pašā templī. Dzejnieks stāv uz kāpnītēm, filozofs ir krietni tālāk, ārpusē. Labākais, ko spēj panākt filozofs – pietuvoties tempļa pagalmam, bet tas nekad nesasniegs pakāpienus, kuri ved templī. Viņš turpina apļot. Tas joprojām virzās apkārt templim, pēta tā ārsienas, un tā viļas, ka pilnīgi piemirst, ka tempļa sienas nav pats templis un ka tempļa dievība ir iekšpusē…
Dzejnieks aizkļūst līdz durvīm, bet tās ir tik skaistas, ka suģestē viņu. Viņš domā, ka ir nonācis galā. Vai gan var būt vēl kas lielāks?.. Filozofs sevi zaudē centienos uzminēt, kas gan ir iekšpusē. Viņš nekad tur neieiet, viņš tikai domā, filozofē. Dzejnieks cenšas iekļūt noslēpumā, bet „uzķeras uz āķa” pie durvīm. Mistiķis ieiet vissvētākajā no tempļiem.
Ceļš ir mīlestība, tas ir mīlošais saprāts. Kad mīla un saprāts savienojas, jūs radāt telpu, kurā viss, kas cilvēkam iespējams, var tikt īstenots. Mīlošais saprāts – lūk, kas tam ir nepieciešams. Pats par sevi saprāts kļūst intelektuāls, pati par sevi mīlestība kļūst par sentimentalitāti, bet mīlošais saprāts nekad nekļūs par intelektualitāti vai sentimentalitāti. Tas vēsta jums jauna veida veselumu, jaunu kristalizāciju.
Būtnes atvērtība
Saprāts ir būtnes atvērtība: spēja redzēt un dzirdēt bez iepriekšēja viedokļa, bez citu cilvēku starpniecības. Saprāts ir būtnes atvērtība.
Tieši tāpēc tas tik radikāli atšķiras no intelektualitātes. Intelektualitāte ir tiešs saprāta pretstats. Intelektuāls cilvēks pastāvīgi nes sev līdzi aizspriedumus, informāciju, aizgūtu ticību, zināšanu. Viņš neprot klausīties. Pirms jūs tam ko teicat, viņš jau ir nonācis pie slēdziena. Lai ko jūs teiktu, jūsu vārdiem būs jāiziet cauri tik lielam daudzumam domu viņa prātā, ka brīdī, kad jūsu teiktais viņu sasniegs, tas jau būs kaut kas pavisam cits. Intelektuālī notiek stiprs esošā sagrozījums, tas ir ļoti noslēgts, viņš ir gluži kā kurlmēms. Visi speciālisti, zinošie ļaudis ir akli.
Vai jūs zināt nostāstu par pieciem aklajiem, kuri gājuši paraudzīties uz ziloni?
Skolotāja stāstīja šo seno līdzību skolēniem – maziem zēniem un meitenēm. Viņa izstāstīja visu nostāstu, bet pēc tam pajautāja mazam zēnam:
– Vai tu vari man pateikt, kas bija tie cilvēki, kuri aizgāja paskatīties uz ziloni un pēc tam sāka strīdēties?
Viņa gribēja uzzināt, vai zēns klausījās, kamēr viņa stāstīja šo stāstu.
– Jā, – atbildēja zēns, – es zinu. Tie bija speciālisti.
Viņa domāja, ka viņš atbildēs: „tie bija pieci aklie.” Bet mazais zēns teica: „Tie bija speciālisti.” Viņam bija taisnība daudz lielākā mērā. Jā, tie bija speciālisti. Visi speciālisti ir akli. Specializācija nozīmē, ka jūs kļūstat akls pret visu pārējo. Jūs uzzināt arvien vairāk un vairāk par mazāko un mazāko. Un reiz jūs sasniedzat galamērķi – zināt visu ne par ko. Tad jūs esat pilnīgi aizvērts, un atvērts nepaliek ne logs. Tad jūs esat pilnīgi bez logiem.
Tā ir nesaprātība. Saprāts nozīmē būt atvērtam pret vēju, lietu un sauli, būt atvērtam pret visu. Saprāts ir: nenēsāt līdzi pagātni, būt mirušam pagātnei ik mirkli, palikt svaigam un šķīstam. Lūk, kas ir saprāts.
Donalds brauca ar savu sporta mašīnu pa galveno ielu. Piepeši viņš pamanīja aiz muguras mirgojošu sarkanu gaismu. Tā bija policijas automašīna. Donalds nekavējoties apstājās brauktuves malā.
– Cienījamo virsniek, – viņš izgrūda, – es braucu ar ātrumu tikai divdesmit piecas jūdzes stundā trīsdesmit piecu jūdžu zonā.
– Ser, – teica virsnieks, – es tikai…
– Un turklāt, – aizkaitināts viņu pārtrauca Donalds, – kā likumpaklausīgs pilsonis, es esmu sašutis par to, ka jūs mani nobiedējāt!
– Es jūs lūdzu, – turpināja virsnieks, – nomierinieties, atslābinieties…
– tslābināties! – iekliedzās Donalds pavisam satracināts. –Jūs grasāties uzlikt man naudas sodu, bet man esot jāatslābinās!
– Mister, – lūdzās virsnieks, – ļaujiet man pateikt kaut vārdu. Es negrasījos jūs sodīt.
– Vai tad ne? – pārjautāja Donalds izbrīnījies.
– Es tikai gribēju jums darīt zināmu, ka jums pakaļējai labajai riepai izgājis gaiss!
Bet neviens nav gatavs klausīties, ko teic otrs. Vai jūs paši kādreiz esat dzirdējuši, ko jums stāsta? Pirms vārds ir izteikts, jums jau ir gatavs spriedums. Jūsu atzinumi ir kļuvuši stingi. Jūs vairs neesat plūstošs.
Būt sastingušam nozīmē būt idiotam. Palikt plūstošam nozīmē būt saprātīgam. Saprāts vienmēr atgādina plūstošu upi. Nesaprātīgums ir kā ledus gabals. Tas ir sastindzis. Nesaprātība vienmēr ir konsekventa, jo tā ir sasaldēta. Tā ir noteikta, pārliecināta. Saprāts ir nekonsekvents, tas plūst. Tam nav noteiktības, tas turpina virzīties saskaņā ar situāciju. Tas ir atbildīgs, bet nav konsekvents.
Tikai muļķi ir konsekventi. Jo saprātīgāks jūs esat, jo nekonsekventāks būsiet. Jo kas gan ko var zināt par rītdienu? Nākamo dienu atnesīs paša pieredzes. Kā gan jūs varat būt konsekventi pret vakardienu? Ja esat miris, tad būsiet konsekvents. Ja esat dzīvs, jums būs jābūt nekonsekventam, jo jūs esat izaudzis, pasaule ir izmainījusies, upe plūst jaunā gultnē.
Vakar upe tecēja pa tuksnesi, šodien tā tek pa mežu. Viss ir gluži citādi. Vakardienas pieredzei nav jākļūst par jūsu definīciju uz visiem laikiem. Pretējā gadījumā jūs esat nomiris vakar. Cilvēkam jāspēj virzīties kopā ar laiku. Cilvēkam ir jāturpinās kā procesam, tas nekad nedrīkst pārvērsties par lietu. Tas ir – saprāts.