SAZVĒRNIEKU DIEVS

sazvernieku

Reliģijas tic, ka Dievs radīja pasauli un arī cilvēci. Bet, ja kāds jūs ir radījis, jūs esat tikai marionete. Viņš jums nejautāja, vai jūs gribat būt radīts, viņš jums arī nejautās: „Vai gribi, lai atņemu tev dzīvību?” Dievs ir vislielākais diktators, ja jūs pieņemat izdomājumu, ka viņš radīja pasauli un arī cilvēci. Visas auklas ir viņa rokās, pat jūsu dzīve. Tad viņš rausta auklas, jūs dejojat; viņš rausta auklas, jūs raudat; viņš rausta auklas, jūs sākat slepkavot, izdarīt pašnāvību, karot.Tad vairs nav jautājumu par grēku vai tikumību. Atbildība pieder tam, kuram ir brīvība rīkoties. Eksistēt var vai nu Dievs, vai brīvība, abi nevar eksistēt kopā.

Vai jūs varat kaut ko pateikt par šaubām un noliegumu? Ar ko tie atšķiras viens no otra?

Atšķirība starp šaubām un noliegumu ir liela. Tie izskatās līdzīgi, tiem ir vienāda fasāde un tie ir vienādā krāsā, bet dziļākajā būtībā atšķirības ir ārkārtīgi lielas. Pirmkārt, šaubas – tas nav noliegums, bet nav arī apgalvojums. Šaubas ir atvērts prāts, kam nav pilnīgi nekādu aizspriedumu. Tā ir pētnieciska pieeja. Šaubas neko neapgalvo, tās tikai uzdod jautājumu. Uzdod jautājumu, lai uzzinātu, noskaidrotu, kāda ir patiesība. Šaubas ir svētceļojums. Tās ir viena no cilvēka svētākajām vērtībām. Šaubas nenozīmē – „nē”. Tās tikai pasaka: „Es nezinu, bet es esmu gatavs izzināt. Es esmu gatavs iet tik tālu izziņas ceļu, cik vien iespējams, kā gan es varu sacīt „jā”, ja es pats nenonāku līdz tam, ka zinu?” Noliegums jau ir pateicis „nē”. Tā nav izpēte. Tas ir secinājums, tāpat kā cits ir rezumējis un teicis „jā”. Viens cilvēks saka, ka Dievs ir, un viņa apgalvojums ir pozitīvs. Otrs saka, ka Dieva nav, un viņa apgalvojums ir negatīvs. Bet abi peld vienā un tai pašā laivā, viņi nav dažādi cilvēki. Viņi ir pētnieki. Ne teists, ne ateists nav apšaubījuši, abi ir pieņēmuši aizgūtas zināšanas. Šaubas teic: „Es pats gribu visu zināt, un, kamēr es pats nezinu, tās nav zināšanas. Visu izšķirs tikai mana paša pieredze.” Tā nav augstprātība, tas nav arī noliegums. Tā ir gatavība izzināt.

Šaubas nav neticība, kā to reliģijas mēģinājušas cilvēkiem iestāstīt. Reliģijas jauc šaubas ar neticību. Patiesībā neticība un ticība ir pilnīgi viens un tas pats. Abas pieņem zināšanas no citiem, no grāmatām, no skolotājiem. Un neaizmirstiet – ja jūs nezināt, bet tomēr esat sākuši kaut kam ticēt vai neticēt… tad jūs esat palaiduši garām lielo iespēju noskaidrot patiesību. Pateikdami „jā” vai „nē”, jūs jau esat aizvēruši durvis. Jūs neesat devušies ceļojumā. Viegli ir pateikt „jā”, viegli ir pateikt „nē”, jo jums nekas nav jādara. Bet, lai apšaubītu, ir vajadzīga apņēmība.

Lai šaubītos, vajadzīga drosme palikt nezinošā stāvoklī un turpināt visu apšaubīt līdz brīdim, kad jūs pats nonākat līdz īstenībai. Kad jūs sasniedzat īstenību, tad nav ne nolieguma, ne apgalvojuma. Jūs vienkārši zināt – tā ir jūsu pieredze. Es noteikti neteikšu, ka tā ir piekrišana, jo tai vienmēr ir pretpols – noliegums. Pieredze sniedzas tālāk par tiem abiem, tā paceļas pāri pretpolu pasaulei. Tā ir patiesa gudrība.

Šaubas ir ceļš uz patiesību. Ne „jā”, ne „nē” nav ceļš uz patiesību, tie jūs nelaiž tālāk. Tas šķitīs ļoti dīvaini, bet es apgalvošu, ka „jā” dara to pašu, ko „nē”. Vārdnīcās tie ir antonīmi, bet īstenībā tie nav pretēji. Tie tikai izskatās pretēji, bet ne viens, ne otrs neuzdod jautājumus. Ne viens, ne otrs necenšas noskaidrot patiesību.

Komunists tic tieši tāpat, kā tic katolis. Komunists tic, ka Dieva nav. To var saukt par neticību, bet tā ir viņa ticība. Viņš nav uzdevis jautājumus, viņš nav meditējis, viņš neko nav darījis, lai noskaidrotu, ka Dieva nav. Teists apgalvo, ka Dievs ir. Arī viņš neko nav darījis. Abi ir izvēlējušies, bet nav ne centimetru pavirzījušies patiesības virzienā. Tāpēc notiek kas ļoti dīvains – cilvēks, kurš ir teists, ticīgais, vienā mirklī var kļūt par neticīgo, ateistu, un otrādi.

Jūs jautājāt: „Ar ko šaubas atšķiras no nolieguma?” Noliegums un apgalvojums – abi ir viens un tas pats. Šaubas atšķiras no abiem. Tās nepadara jūs ne par teistu, ne par ateistu. Apgalvojums vērš jūs par reliģiozu ticīgo, par teistu, noliegums padara jūs par neticīgo, par nereliģiozu ateistu. Šaubas nepārvērš jūs ne par vienu, ne otru. Tās vienkārši padara jūs par to, kurš uzdod jautājumus. Un tas ir cilvēka cienīgi.

Es mācu šaubīties, tāpēc ka zinu – ja jūs spēsiet šaubīties līdz galam, tad sapratīsiet paši savas esamības patiesību un, līdz ar to, arī visas Esamības patiesību. Un tā būs atbrīvošanās, tā būs brīvība.

Šaubas nekad nav radījušas nevienu filozofiju, šaubas ir radījušas zinātni. Un šaubas radīs reliģiju. Tas ir pilnīgi viens un tas pats – gluži vienāda šaubu izmantošana, tikai dažādās jomās. Nieka trīssimt gadu laikā šaubas ir novedušas pie ārkārtīgi lielām zināšanām par objektiem, par ārpasauli, kas plešas miljoniem zvaigžņu tālu. Bet jūsos mīt cita pasaule, kas nekādā gadījumā nav mazāka par to pasauli, kas redzama ārpusē, varbūt tā ir pat lielāka. Kā gan es varu apgalvot, ka tā ir lielāka? Es minēju vārdu ‘varbūt’ tāpēc, lai jūs nenoticētu. Bet es zinu, ka tā ir lielāka, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jūs pazīstat zvaigznes, jūs pazīstat Sauli, jūs pazīstat Mēnesi – bet Mēness nepazīst jūs, Saule nepazīst jūs. Zvaigznes ir milzīgas, Visums ir bezgalīgi plašs, bet jūs esat vienīgais, kurš to zina. Jums piemīt kas vairāk nekā visam plašajam Visumam. Tāpēc es apgalvoju, ka jūsos ir kas lielāks nekā Visums, kas vairāk nekā Visums. Tikai izziniet to.

Viens no 20.gs. brīnišķīgākajiem cilvēkiem bija Rāmans Mahāriši. Viņš bija vienkāršs cilvēks bez izglītības, bet viņš nepieņēma to ideoloģiju, to reliģiju, kurā bija piedzimis. Kad viņam bija tikai septiņpadsmit gadu, viņš aizgāja no mājām meklēt patiesību. Daudzus gadus viņš meditēja Arunačala kalnā, Indijas dienvidos, līdz beigās saprata sevi. Pēc tam visu viņa mācību veidoja tikai trīs vārdi, jo šie trīs vārdi bija viņam atklājuši visu Esamības noslēpumu. Viņa filozofija ir viskodolīgākā. Kas tie par trim vārdiem? Kad viņš kļuva pazīstams, pie viņa sāka ierasties cilvēki no visas pasaules, un viņš visiem mācīja tikai to, kā sēdēt klusējot un uzdot sev vienu vienīgu jautājumu: „Kas es esmu?” Uzdot to atkal un atkal.

Kādu dienu šis jautājums pazudīs, un paliksiet tikai jūs. Tāda ir atbilde.