TUVĪBA

tuviba

UZTICĒŠANĀS SEV UN CITIEM

Ceļvedis tuvības līkločos – tā varētu nosaukt šo Ošo pārdomu grāmatu. Mēs baidāmies no tuvības un vienlaikus alkstam tās. Kad mums ir mīļotais cilvēks, mēs nepārtraukti vaicājam sev: „Kas būs rīt? Vai mēs vēl būsim kopā?” Šīs bažas mums neļauj izbaudīt tuvības skaistumu…

Ja attiecības būs patiesas, tās būs skaistas.
Ja tās aizies bojā, tad arī tas būs labi,
jo vienas neīstas attiecības būs beigušās.
Mīlestība ir divi ķermeņi, bet viena dvēsele.

Šajā grāmatā Ošo atklāj cēloņus, kas tuvību spēj darīt biedējošu, un runā par to, kā dziļāk izprast šo izpausmi. Viņš māca saskarsmes prasmi un attiecību šķautnes, un, kā allaž, aicina lasītājus atbrīvoties no stereotipiskas domāšanas un aizspriedumiem, kuri sasaista cilvēku, traucē visā pilnībā izbaudīt mūsu dzīves skaistumu.

Mēs dzīvojam ar tādu izlikšanos, ar tādu liekulību! Šī iemesla dēļ tuvība izraisa bailes. Tu neesi tas, kas sev šķieti. Tava ārpuse ir melīga. Varbūt tu sev liecies svētais, bet dziļi savā būtībā tu joprojām esi vāja cilvēciska būtne ar visām tās vēlmēm un tieksmēm.

Pirmais solis – pieņemt sevi visā pilnībā. Par spīti tradīcijām, kuras cilvēci novedušas neprātā. Tiklīdz esi pieņēmis sevi tādu, kāds esi, bailes no tuvības zūd. Tu nevari pazaudēt pašcieņu, nevari zaudēt savu diženumu, savu ego. Tev nevar liegt tavu taisnprātīgumu, tavu svētumu. Tu to visu esi atmetis pats. Tu esi gluži kā mazs bērns, pilnīgi nevainīgs. Tu vari atvērties, jo tevi nepiepilda kroplīgas sevis apspiešanas tieksmes, kuras ir kļuvušas izvirtīgas. Tu vari pateikt, ko jūti, paust to vaļsirdīgi un patiesi. Un, ja tu esi gatavs tuvībai, tu uz šo tuvību mudināsi otru cilvēku. Tava atvērtība ļaus arī otram cilvēkam atvērties tev. Tava nepretenciozā vienkāršība ļaus arī otram izbaudīt vienkāršumu, šķīstumu, uzticēšanos, mīlestību, atvērtību.

Tu esi ieslēgts muļķīgu koncepciju lamatās, un tev ir bail, ka, kļūstot kādam citam ļoti tuvs, viņš par tevi visu uzzinās. Mēs esam vāras būtnes – visvārākās visā esībā. Cilvēkbērns ir vistrauslākais. Dzīvnieku mazuļi var izdzīvot bez mātes, bez tēva, bez ģimenes. Bet cilvēkbērns uzreiz aizies bojā. Šis trauslums nav nekas tāds, kas būtu pelnījis nosodījumu. Tā ir vislielākā apziņas izpausme. Roze ir trausla, tā nav akmens. Un nav vērts justies slikti tāpēc, ka esi roze, ne akmens.

Tikai tad, kad divi cilvēki kļūst tuvi, tie vairs nav svešinieki. Un tā ir skaista pieredze – atklāt, ka ne tikai tu esi pilns vājuma, bet arī citi. Varbūt ikviens. Esības visspilgtākā izpausme kļūst vāja. Saknes ir ļoti spēcīgas, bet zieds tāds nevar būt. Tas ir skaists tāpēc, ka nav stiprs. No rīta tas atveras pretī saulei, visu dienu dejo vējā, lietū, svelmē, bet vakarpusē ziedlapiņas sāk birt… Un zieda vairs nav.

Viss, kas ir daiļš un dārgs, – ir acumirklīgs. Bet tu gribi, lai viss būtu pastāvīgs. Tu kādu mīli un soli: „Es tevi mīlēšu visu mūžu!” Bet tu skaidri zini, ka nevari būt drošs pat par rītdienu. Tu dod melīgu solījumu. Viss, ko vari teikt: „Es mīlu tevi šajā mirklī un atdodu tev pilnībā – sevi visu. Par nākamo mirkli es neko nezinu. Kā gan es varu solīt? Tev būs man jāpiedod…”

Taču mīlošie apsola visneprātīgākās lietas, – kuras nespēj īstenot! Tad nāk vilšanās. Attālums kļūst lielāks… Sākas strīdi, konflikts, cīņa… Dzīve, kurai vajadzēja kļūt laimīgākai, atnes ilgu nebeidzamu postu.

Ja tu apzināsies, ka baidies no tuvības, ja ieskatīsies sevī un sāksi atmest visu, kas liek tev izjust kaunu un pieņemt savu dabu tādu, kāda tā ir, nevis – kādai tai jābūt, – tas var kļūt tev par lielu atklājumu un revolūciju. Es nemācu nekādus „ir jādara”, „ir jābūt”. Tie visi padara cilvēka prātu slimu. Cilvēkiem ir jāmāca esības skaistums, bezgalīgais dabas diženums. Koki nezina nekādus desmit baušļus, putni nepazīst nekādus svētos rakstus. Tikai cilvēks rada sev problēmas. Nosodot savu paša dabu, tu kļūsti sašķelts, kļūsti šizofrēnisks.

Zigmunds Freids un viņa domubiedri devuši milzu ieguldījumu cilvēka prāta izpratnē. Viņa metode bija psihoanalīze. Ir jāļauj sev apzināties visu, kas tevī ir neapzināts! Un, tiklīdz kaut kas neapzināts ir ienests apzinātajā prātā, – tas izgaist. Tu kļūsti tīrāks, gaišāks. Un jo vairāk atbrīvojas neapzinātais, jo vairāk kļūst apzinātā. Sašaurinoties neapzinātā telpai, paplašinās apzinātā teritorija.

Tā ir liela patiesība. Austrumi to zinājuši tūkstošiem gadu, bet Rietumos to pirmo reizi darīja zināmu Zigmunds Freids – neko nezinādams par Austrumiem un to psiholoģiju. Tas bija viņa personīgais ieguldījums. Bet jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, ka viņš pats nekad nav gribējis pakļaut sevi psihoanalīzei. Psihoanalīzes dibinātājs nekad nav ticis pakļauts psihoanalīzei! Viņa kolēģi vairākkārt uzstājuši: „Tu mums esi devis metodi, un ikvienam no mums ir veikta psihoanalīze. Kāpēc tu ietiepies un negribi to izmēģināt pats?”

Viņš par to pat dzirdēt negribēja, jo baidījās sevi atkailināt. Viņš bija kļuvis par lielu ģēniju, un sevis atkailināšana varētu pazemināt to līdz parastam cilvēkam. Viņam piemita tās pašas bailes, tās pašas vēlmes, tās pašas sevis apspiešanas tieksmes! Freids nekad nerunāja par saviem paša sapņiem, tikai uzklausīja citu stāstītos. Viņa kolēģi ļoti brīnījās: „Būtu taču ļoti nozīmīgi zināt tavus sapņus…” Taču viņš nekad nepiekrita apgulties uz psihoanalītiķa kušetes un stāstīt par tiem, jo… viņa sapņi bija tikpat parasti kā jebkuram citam cilvēkam. Lūk, par ko viņš baidījās!

Gautama Buda nebūtu baidījies ieslīgt meditācijā. Tas bija viņa atklājums – īpaša veida meditācija. Viņš nebūtu baidījies no psihoanalīzes, jo cilvēkam, kurš meditē, visi sapņi pamazām izgaist. Dienā viņa prāts ir klusējošs, pretēji parastajam prāta saspringumam. Bet naktī viņš guļ ciešā miegā, jo sapņi nav nekas cits kā domas, vēlmes, centieni, – dienā nepiepildītie, kas vismaz sapņos cenšas sevi īstenot.

Ir ļoti grūti atrast vīrieti, kurš sapnī redz savu sievu vai arī sievieti, kura naktī sapņo par savu vīru. Bet ļoti bieži viņi sapņos redz kaimiņa sievu vai vīru. Sieva ir pieejama. Saistībā ar sievu – vīram sevī nekas nav jāapspiež. Bet kaimiņa sieva vienmēr ir skaistāka, un zāle otrpus žoga ir zaļāka… Tas, kas ir nesasniedzams, izraisa lielu vēlēšanos to iegūt. Dienā tu to nevari izdarīt, taču vismaz sapņos tu esi brīvs. Brīvību sapņot valdības pagaidām vēl nav atņēmušas.

Tas nav uz ilgu laiku. Visdrīzāk viņi atņems arī to, jo ir metodes… Tās jau ir! Ar to palīdzību var novērot, kad tu miegā sapņo un kad ne. Un ir iespējams, ka kādu dienu tiks izgudrots zinātnisks līdzeklis, ar kura palīdzību sapņus varēs projicēt uz ekrāna. Vienkārši tavai galvai būs jāpievieno kādi elektrodi. Tu saldi gulēsi… Ir tik jauki redzēt sapnī sevi mīlējoties ar kaimiņa sievu… Bet… Viss kinoteātris to vēros! Un cilvēki vienmēr tika uzskatījuši, ka tu esi svēts…

Pat ar neapbruņotu aci var redzēt, vai guļošais sapņo. Pavērojiet! Ja viņa plakstiņi nerāda nekādu acu kustību zem tiem, tātad, – viņš nesapņo. Ja viņš redz sapni, viņa acis zem plakstiņiem kustas.

Ir iespējams sapni projicēt uz ekrāna. Tāpat ir iespējams piespiest tevi sapņot noteikta sižeta sapni.

Pagaidām vēl neviena konstitūcija nav noteikusi: „ Cilvēki var brīvi sapņot, tās ir viņu tiesības no dzimšanas.”

Gautama Buda neredz sapņus. Meditācija ir veids, kā iziet ārpus prāta robežām. Viņš dzīvo pilnīgā klusēšanā divdesmit četras stundas – uz viņa apziņas nav nekādas ņirboņas, nekādu domu, nekādu sapņu.

Bet Zigmunds Freids baidās, jo zina, ka redz sapņus.

Esmu dzirdējis par vienu gadījumu. Trīs krievu rakstnieki – Čehovs, Gorkijs un Ļevs Tolstojs – sēdējuši uz soliņa parkā un tērzējuši. Viņi bija lieli draugi. Visi trīs – diži ģēniji, katrs no tiem sarakstījuši tādus romānus, ka pat šodien, – ja uzskaitītu desmit dižākos pasaules romānus, -vismaz pieci no tiem izrādītos pirmsrevolūcijas krievu rakstnieku darbi.

Čehovs sācis stāstīt par sava mūža sievietēm. Gorkijs pievienojies viņam un arī sācis klāstīt šādas tādas lietiņas. Bet Tolstojs klusējis. Tolstojs bija ļoti ortodoksāls, reliģiozs kristietis. Tu būsi pārsteigts, uzzinot, ka viens no trim cilvēkiem, kurus Mahatma Gandijs uzskatīja par saviem skolotājiem, bija Tolstojs. Droši vien viņš tik daudz sevī apspieda… Tolstojs bija viens no visbagātākajiem cilvēkiem Krievijā, bet dzīvoja kā nabags, jo „Svētīti tie nabagie, tie būs viņi, kas iemantos Dieva Valstību!”. Bet viņš negribēja zaudēt Dieva Valstību. Tas nav vienkāršums, tas nav vēlmju trūkums – tā ir pārmērīgi liela vēlme. Tās ir pārmērīgi lielas varas alkas. Viņš ziedoja šo dzīvi un tās priekus, – jo šī dzīve ir īsa, – lai mūžīgi baudītu paradīzi un Dieva valstību. Tas bija labs darījums, gandrīz vai kā loterija, bet bez zaudējuma.

Tolstojs atturējās no dzimumdzīves, pārtika tikai no veģetāra ēdiena. Viņš bija gandrīz svētais! Dabiski, ka viņa sapņiem vajadzēja būt ļoti pretīgiem, viņa domām vajadzēja būt nejaukām.

Un kad Čehovs un Gorkijs viņam jautāja:

– Tolstoj, ko tu klusē? Pateic kaut ko!

Viņš atteicis:

– Es neko nevaru runāt par sievietēm. Es kaut ko pateikšu tikai tad, kad ar vienu kāju būšu kapā. Pateikšu un ielēkšu kapā.

Var saprast, kāpēc viņš tik ļoti baidījās kaut ko teikt. Viņā viss mutuļoja! Ļoti tuvas attiecības ar tādu cilvēku kā Tolstojs nebūtu iespējamas.

Tuvība nozīmē, ka sirds durvis ir atvērtas. Tevi aicina ienākt un būt viesim. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja tev ir sirds, kuru nesmacē apspiesta seksualitāte, kurā nemutuļo visdažādākās izvirtības. Ja tava sirds ir dabiska. Tik dabiska kā koki, tik nevainīga kā bērni. Tad nav baiļu no tuvības.

Tieši to es cenšos izdarīt: palīdzēt jums atbrīvot no nastas sevis neapzināto, atbrīvot no sloga prātu, lai jūs kļūtu parasti. Nav nekā skaistāka, kā būt vienkāršam un parastam. Tad tev var būt daudz tuvu draugu, daudz attiecību, jo tu ne no kā nebaidies. Tu kļūsti par atvērtu grāmatu. Katrs to var lasīt. Un nav nekā slēpjama.

…Ik gadu Mednieku klubs kāpis Montānas kalnos. Kluba biedri vilkuši lozes, kuram no viņiem jāgatavo ēst, un norunājuši, ka pirmais, kurš žēlosies par ēdienu, automātiski nomainīs neprasmīgo pavāru.

Pēc vairākām dienām, sapratis, ka neviens, šķiet, nesaņemsies runāt, lai nebūtu jāgatavo ēst, Sandersons sadūšojies izmisīgam plānam. Vakarā viņš atradis nedaudz aļņa ekskrementu un pievienojis tos sautējumam. Vakariņu sākumā ap ugunskuru bijušas manāmas dažas saviebtas sejas, bet neviens tomēr neteicis ne vārda. Galu galā viens no kluba biedriem pārtraucis šo klusēšanu.

– Hei, – viņš iesaucies, – šis ēdiens garšo tieši kā aļņa ekskrementi. Bet pagatavots lieliski!

Tev ir tik daudz seju. Sevī tu domā vienu, bet uz āru paud kaut ko pavisam citu. Tu neesi viens dabisks veselums.

Atslābinies un izjauc sašķeltību, kuru tevī ir radījusi sabiedrība. Teic tikai to, ko domā. Rīkojies saskaņā ar savu paša spontānumu, nekad neraizējies par iznākumu. Šī dzīve ir īsa, un to nevajadzētu indēt ar pārdomām par sekām šeit un citā pasaulē.

Cilvēkam ir jādzīvo pilnīgi, intensīvi, priecīgi un jābūt gluži kā atvērtai grāmatai, pieejamai katram, kurš grib to izlasīt. Protams, ka tu neienesīsi savu vārdu vēstures grāmatās. Bet kāda gan tam būtu jēga?

Dzīvo un neraizējies par to, lai tevi atcerētos, citādi tas padarīs tevi mirušu.

Miljoniem cilvēku dzīvojuši uz Zemes, un mēs pat nezinām to vārdus. Pieņem šo vienkāršo faktu – tu šeit esi tikai uz dažām dienām, pēc tam tevis nebūs. Šīm dažām dienām nevajadzētu būt iztērētām liekulībai un bailēm. Par šīm nedaudz dienām vajadzētu priecāties.

Neviens neko nezina par nākotni. Jūsu paradīze, jūsu elle un Dievs, – tās labākajā gadījumā ir hipotēzes. Nepierādītas hipotēzes. Vienīgais, kas ir tavās rokās , tā ir tava dzīve. Padari to pēc iespējas bagātāku.

Tuvībā, mīlestībā, atverot sevi daudziem cilvēkiem, tu kļūsti bagātāks. Un, ja tu vari dzīvot dziļā mīlestībā, dziļā draudzībā, dziļā tuvībā ar daudziem, – tu esi dzīvojis pareizi. Ja esi apguvis šo dzīves mākslu, lai kur tu arī būtu, – tu būsi laimīgs visur.

Ja esi vienkāršs, mīlošs, atvērts, tuvs, – ap tevi ir paradīze. Ja esi noslēgts, pastāvīgi aizsardzībā, allaž noraizējies par to, ka kāds var uzzināt tavas domas, tavus sapņus, tavus netikumus, – tu dzīvo ellē. Elle, tāpat kā paradīze, ir tevī. Tās nav ģeogrāfiskas vietas, tas ir tavs dvēseles stāvoklis.

Attīri sevi. Meditācija nav nekas cits kā sevis attīrīšana no visām pabirām, kuras sakrājušās prātā. Kad prāts ir klusējošs un sirds dzied, tu esi gatavs – bez jebkādām bailēm, bet ar lielu prieku – tuvībai. Bez tuvības tu esi viens starp svešiniekiem. Ar tuvību tu esi draugu, tevi mīlošu cilvēku ieskauts. Tuvība ir brīnišķa pieredze. Cilvēkam nevajag to palaist garām.