VAKARA IZSKAŅAI

vakara-izskanai

Grāmatu veido dialogi, kuros mistiķis Ošo sarunājas ar dažāda dzīves gājuma cilvēkiem. Ošo pats ierosināja sastādīt gan šo, gan otru sērijas sējumu – First in the Morning. Abi darbi tika iecerēti tā, lai katrai dienai atbilstu īpaša tēma, turklāt rīta un vakara lasījumi viens otru bagātinātu. Proti, var lasīt tikai Vakara izskaņai vai arī pārmaiņus te vienu, te otru grāmatu.

Grāmatas nodaļas veltītas īpašām nakts tēmām. Izlasot pirms gulētiešanas vienu no tām, dienu beigsiet apcerīgi un mierpilni. Darbā iekļautas 365 nodaļas, kuras ieteicams lasīt hronoloģiskā secībā.

Ošo nereti piemin vārdu sanjasa. Ar to Skolotājs saista apzinātību kā dzīves vērtību un laiku, kas atvēlēts savas iekšējās pasaules izpētei un svinēšanai: „Mēs zinām daudz lieka un mazsvarīga. Zinām visu par Mēnesi un Sauli, par Zemi, par vēsturi un ģeogrāfiju, bet par sevi gan neko. Mēs neko nezinām par to, kurš izzina, lai gan tam jābūt katras īstas izglītības galvenajam tematam. Sanjasa ir īstās izglītības sākums. Galvenais ir izprast sevi un zināt – kas es esmu. Un to apjaust varat tikai jūs pats.”

Šīs grāmatas lasīšana pati par sevi jau ir apcere, jo, kā teicis pats Ošo, mistiski vārdi neietilpst nevienā teorijā. Tie vai nu jāpieņem, vai jāatspēko, un lasītājam neviens nelūdz sekot vai ticēt. Īstenībā svarīgi jau nav vārdi, bet gan – ko tie izsaka.

„Mistiķa vārdi nes sev līdzi klusumu, viņa vārdi nav skaļi. Mistiķa vārdiem piemīt melodija, ritms, mūzika, un visdziļākajā to būtībā valda pilnīgs klusums. Ja jums izdosies tos saprast, tad pieredzēsiet bezgalīgo klusumu.

Lai saprastu budas vārdus, neder nedz analīze, nedz argumenti, nedz diskusija. Jums jāpiekrīt, jāpieskaņojas, jābūt ar viņu sinhronam. Pieskaņodamies un sakārtodamies, jūs iekļūsiet Meistara vārdu visdziļākajā būtībā. Un tur jūs neatradīsiet nedz skaņas, nedz trokšņus, bet vienīgi totālu klusumu. Ja to sajutīsiet, tad sapratīsiet Meistaru.

Neaizmirstiet, ka vārda nozīme nav svarīga. Svarīgs ir vārda klusums.

Ošo. The Dhammapada: The Way of the Buddha, Volume 3

 

vakara-izskanai2

 

No grāmatas:

  1. DIENA

Pasaulē šodien ir tik daudz ciešanu, tāpēc ka esam pazaudējuši saikni ar dievišķo. Nekādas pagātnes ciešanas nevar pārspēt mūsu esošā laikmeta sāpes. Senāk ļaudis bija trūcīgi, patiesi nabadzīgi, mira badā, taču nekad nav bijuši tik garā nabagi. Nekad iepriekš cilvēki nav cietuši tādu garīgu badu, kādu izjūtam mēs. Mana darba galvenais mērķis ir atdot jums izpratni par dievišķumu. Kamēr cilvēks atkal neiesakņosies garīgajā, viņam nebūs nākotnes.

 

  1. DIENA

Cilvēkam ir iespējams kļūt par mīlas dziesmu, mīlas deju, taču pavisam maz ir to, kuri īsteno savu potenciālu. Ļaudis piedzimst kā sēklas, un gandrīz visi arī nomirst kā sēklas. Tāda dzīve ir un paliek tikai garš, bezjēdzīgs eksperiments. Līdz ar gadiem aug arī sarūgtinājums. Un tas ir dabiski, jo visas cerības brūk. Vēlmes nes tikai asaras, mokas un ciešanas. Laika gaitā cilvēks sāk saprast, ka itin nekam, kas jebkad ir darīts, nav nekādas vērtības. Vai tad viņš spēj dziedāt? Vai spēj dejot? Vai spēj būt pateicīgs Esībai? Tas nav iespējams.

Esmu novērojis, ka uz tempļiem, sinagogām un baznīcām ļaudis neved mīlestība, bet gan bailes. Vecīši iet biežāk, tāpēc ka vairāk baidās no nāves. Uz baznīcu vai templi viņi nedodas tāpēc, ka būtu apjautuši ko ārkārtīgi svarīgu, bet gan tādēļ, ka dzīve slīd prom. Arvien tuvāk nāk nāve ar lielo tumsu. Un cilvēkiem ir baisi.  Gribas, lai kāds viņus sargā.

Beigās nāk atziņa, ka naudu līdzi paņemt nevarēs, draugus arī ne, būs jāšķiras no ģimenes. Izmisumā cilvēks sāk meklēt palīdzību pie Dieva. Ne jau mīlestības vai pateicības dēļ. Dievs, dzimis bailēs, ir viltus Dievs. Īstais Dievs dzimst mīlestībā.

Visiem spēkiem es pūlos atvērt logus uz Dievu, lai jūs pie Dieva neietu baiļu dēļ, bet tuvotos viņam, piedzīvodami skaistumu, radošumu un mīlestību. Un, ja cilvēks ir piedzīvojis šīs jūtas, viņa saikne ar Dievu kļūst diža,  transformējoša. Pietiek vien saskarties ar dievišķo, lai pārtaptu, lai kļūtu pavisam cits.

 

  1. DIENA

Kad sākat ieiet sevī, prāts paliek ārpusē. Tas nespēj jums sekot, jo tikai ārpusē jūs abi varat būt kopā. Prātam ir tikai viena iespēja, viena dimensija. Politiskā nozīmē prāts personu pārvērš karotājā. Savukārt meditācija vērš cilvēku karotājā reliģiskā nozīmē. Tāpēc kļūstiet par iekšējo karotāju! Šajā laukā vēl ir daudz darāmā. Ir jāizkliedē biezā tumsa, jātransformē daudz neapzināta, jāattīra raupjās enerģijas.

Uzdevums ir liels, lielākais, ko dzīve jums liek izpildīt. Kļūt par pieaugušu, nobriedušu cilvēku, sasniegt savu iespēju kulmināciju, uzkāpt visaugstākajā virsotnē, savas apziņas Everestā – ir liels pārbaudījums. Bet tikai tad beidzot sākas īstā dzīve.

 

  1. DIENA

Mīlestībai gluži vienkārši jākļūst par jūsu kvalitāti. Sāciet mīlēt, un kādu dienu atklāsiet, ka pats esat mīlestība. Nevis mīlat, bet pats esat mīlestība. Tā būs lielā atklājuma diena. Rasas piliens acumirklī pazudīs okeānā, pats pārtapdams par  okeānu.

Reliģijas terminoloģijā, reliģijas izteiksmē to sauc par Dieva apzināšanos. Ja jums patīk, varat tā teikt, tomēr skaistāk – …jūs kļūstat okeānisks. Tas ir daudz dzejiskāk. Garīdznieki pārāk aptraipījuši Dieva vārdu, gadsimtiem par to ķīvējoties, tāpēc jau pats vārds Dievs acumirklī izsauc tūkstoš un vienu jautājumu. Dzimst daudz ķildu un pretrunu. Taču pašā sākumā vārds bija skaists un nozīmēja viņpus, viņpus realitātes esošais.

Tagad tas vairs nenozīmē viņpus. Garīdznieki ekspluatējuši pat šo jēdzienu. Nav viltīgāku cilvēku par mācītājiem. Viņi radīja kristiešu dievu, hindu dievu, musulmaņu dievu. Neko absurdāku nav iespējams izdarīt, tā taču ir pilnīga aplamība. Dievs nevar būt indietis vai ebrejs, vai budists. Dievs gluži vienkārši nozīmē plašumu. Bet, padarot plašumu kristīgu, tas saraujas mazs. Jebkurš īpašības vārds to ierobežo. Dievam jābūt bez apzīmējoša vārda. Dievs nozīmē tikai bezgalīgu un neierobežotu Esību. Bet Esības garšu jums iemācīs izbaudīt mīlestība.

 

  1. DIENA

Izrunājot vārdu  “Dievs,” tas šķiet kaut kur tālu prom. Tieši tas ticis sludināts daudzus gadsimtus: Dievs atrodas kaut kur virs mums, debesīs, bezgala tālu. Bet, sakot „mīlestība”, tā ir pavisam tuvu – sirdī. Garīdznieki  ir izveicīgi. Pierādīt, ka Dievs ir tālu, viņi grib tikai tāpēc, ka tad, ja Dievs ir tālu, viņi ir Dieva pārstāvji, starpnieki, aģenti. Ja Dievs atrodas tālu, būtiska ir pāvesta loma. Ja Dievs ir ļoti tuvu jūsu sirdij, kāpēc gan vajadzīgs pāvests? Jums ar Dievu starpnieki nav vajadzīgi. Ja Dievs ir sirdspuksts, Vatikāns zaudēs savu lomu, un tad visas ticības un visi garīdznieki paliks bez darba. Bet viņiem taču ir ienesīgi amati, augsts prestižs, vara… Un kurš gan vēlas zaudēt cienīgumu un varu? Izrunājot vārdu Dievs, jūsu acu priekšā izaug  cilvēka veidols. Dievs iegūst precīzākas, noteiktākas aprises.

Savukārt mīlestība nav persona, bet gan īpašība, klātbūtne. Smarža, ne puķe. Tā ir plašāka, atraisītāka, neierobežotāka.

Izrunājot vārdu „Dievs”, jūs gluži vienkārši jūtaties nevarīgs: „Ko lai es daru?” Bet, kad ir mīlestība, jūs spēsiet  ko uzsākt. Cilvēka visdziļākajā būtībā slēpjas spēja mīlēt, tāpēc visu manu mācību apvij vārds mīlestība.

Jēzus teic: „Dievs ir mīlestība.” Bet es saku, ka mīlestība ir Dievs.